Otrā dienā vēsts par ugunsgrēku izplatījās visā novadā. Visi spriedelēja par to, pārcilādami dažādus minējumus un varbūtības. Vieni apgalvoja, ka Dubrovska ļaudis, bēru godībās sadzērušies, nejauši aizdedzinājuši ēku, citi vainoja ierēdņus, kas uz jaun- dzīves priekiem žūpojuši, vairāki apgalvoja, ka saimnieks pats sadedzis kopā ar zemes tiesu un visiem saimes ļaudīm. Daži gan nojauta patiesību un palika pie tā, ka šīs šausmīgās nelaimes vaininieks esot pats ļaunuma un izmisuma tirdītais Dubrovskis. Trojekurovs tūliņ otrā dienā ieradās uguns nelaimes vietā un pats vadīja izmeklēšanu. Izrādījās, ka ispravņiks, tiesas piesēdētājs, pilnvarotais un rakstvedis, tāpat kā Vladimirs Dubrovskis, aukle Jegorovna, kalpotājs Grigorijs, kučieris Antons un kalējs Arhips, bija pazuduši bez vēsts … Visi saimes ļaudis apliecināja, ka ierēdņi sadeguši tai brīdī, kad iebrucis jumts; viņu apdegušos kaulus atraka. Sievas Vasiļisa un Lukerja sacīja, ka Dubrovski un kalēju Arhipu esot redzējušcis īsi pirms uguns izcelšanās. Kalējs Arhips, pēc vispārējām liecībām, esot dzīvs un droši vien arī galvenais, ja pat ne vienīgais ugunsgrēka vaininieks. Uz Dubrovski gūlās smagas aizdomas. Kirila Petrovičs nosūtīja gubernatoram visa notikušā sīku aprakstu, un sākās jauna lieta.
Drīz vien citādas vēstis deva vielu ziņkārei un valodām. Novadā parādījās laupītāji — tas radīja šausmas visā apkārtnē. Valdības pasākumi pret tiem izrādījās nepietiekami. Laupīšanas, viena par otru trakāka, sekoja cita citai. Nebija drošības ne uz ceļiem, ne sādžās. Vairāki trijjūgi, pilni laupītāju, dienas laikā braukāja pa visu guberņu — apturēja ceļotājus un pastu, ieradās ciematos, izlaupīja kungu mājas un nodedzināja tās. Bandas vadonis bija ieslavēts ar savu saprātu, drošsirdību un dīvainu augstsirdību. Par viņu stāstīja brīnumlietas; Dubrovska vārds bija visiem uz mēles, visi bija pārliecināti, ka tieši viņš un neviens cits vada drošsirdīgos ļaundarus. Ļaudis brīnījās par vienu — Trojekurova muižas tika saudzētas; laupītāji tām nebija aplaupījuši nevienu šķūni; nebija apturējuši nevienu pajūgu. Savā parastajā uzpūtībā Trojekurovs šādu izņēmuma stāvokli izskaidroja ar bailēm, kādas viņš pratis iedvest visā guberņā, tāpat ar sevišķi labu policiju, kādu bija iekārtojis savos īpašumos. Sākumā kaimiņi smējās par šādu Trojekurova augstprātību un katru dienu gaidīja, kaut nelūgtie viesi apmeklētu viņu, kur tiem būtu iespējams krietni iedzīvoties, bet pēdīgi bija spiesti Trojekurovam piekrist un atzīties, ka arī laupītāji viņam izrāda neizprotamu cienību … Trojekurovs triumfēja un, padzirdis par ikvienu jaunu Dubrovska laupīšanu, izsmēja gubernaLoru, ispravņikus un rotu komandierus, no kuriem Dubrovskis prata izsprukt sveiks un vesels.
Tā pienāca pirmais oktobris — baznīcas svētku diena Trojekurova ciemā. Bet, pirms sākam šo svinību un tālāko notikumu attēlojumu, mums jāiepazīstina lasītājs ar personām, kuras tam vēl svešas vai par kurām tikai mazliet esam ieminējušies šā stāsta sākumā.