Lasītājs droši vien būs jau nopratis, ka Kirilas Petroviča meita, par kuru esam minējuši tikai dažus vārdus, ir mūsu stāsta varone. Tai laikā, ko mēs attēlojam, viņai bija 17 gadu un viņas skaistums bija uzplaucis pilnos ziedos. Tēvs viņu mīlēja līdz neprātam, bet bija arī dīvaini stūrgalvīgs, gan raudzīdams izdabāt viņas vismazākajām iegribām, gan biedēdams ar bargu, dažkārt pat nežēlīgu izturēšanos. Pārliecināts par viņas pieķeršanos, viņš nekādi nespēja iegūt meitas uzticību. Viņa bija paradusi slēpt no tēva savas jūtas un domas, jo nekad nevarēja skaidri zināt, kā tās uzņems. Viņai nebija draudzeņu, un viņa bija uzaugusi vientulībā. Kaimiņu sievas un meitas reti kad brauca ciemos pie Kirilas Petroviča, kura parastajām sarunām un izpriecām vairāk piemērota bija vīriešu sabiedrība, nevis dāmu klātbūtne. Reti kad mūsu daiļava ieradās pie viesiem, kas dzīroja pie Kirilas Petroviča. Plašā bibliotēka, kur atradās sevišķi daudz astoņpadsmitā gadsimta franču rakstnieku darbu, bija nodota viņas rīcībā. Viņas tēvs, kas nekad neko citu nelasīja kā vien «Pilnīgo pavārgrāmatu»» nevarēja dot viņai norādījumus grāmatu izvēlē, un Maša, gluži dabiski, visāda veida sacerējumus pārcilājusi, palika pie romāniem. Tadā kārtā viņa pabeidza savu izglītību, kas savā laikā bija uzsākta Mimī jaunkundzes vadībā, kurai Kirila Petrovičs bija izrādījis lielu uzticību un labvēlību un kuru viņš beidzot bija spiests paklusām aizsūtīt uz kādu citu muižu, kad šīs draudzības sekas bija kļuvušas pārāk redzamas. Mimī jaunkundze bija atstājusi par sevi diezgan tīkamas atmiņas. Viņa bija lāga meitene un nekad ļaunā nolūkā neizmantoja ietekmi, kāda viņai bija uz Kirilu Petroviču, — ar to viņa atšķīrās no citām sirdsdraudzenēm, kuras viņš tik bieži mainīja. Pats Kirila Petrovičs, likās, mīlēja viņu vairāk par citām, un melnacainais zēns, gadus deviņus vecais nerātnis, kam bija mademoiselle Mimī dienvidnieciskie sejas vaibsti, tika audzināts pie viņa un atzīts par viņa dēlu, lai gan daudz bērnu, kuri bija kā divas ūdens lāses līdzīgi Kirilam Petrovičam, basām kājām skraidelēja gar viņa logiem un skaitījās par saimes bērniem. Kirila Petrovičs ataicināja mazajam Sašam no Maskavas skolotāju francūzi, kas arī ieradās Pokrovskā to notikumu laikā, ko patlaban attēlojam.
Šis skolotājs Kirilam Petrovičam iepatikās viņa tīkamā izskata un vienkāršās izturēšanās dēļ. Viņš uzrādīja Kirilam Petrovičam savus atestātus un kāda Trojekurova radinieka vēstuli, pie kura bija nodzīvojis četrus gadus par mājskolotāju. Kirila Petrovičs visu pārskatīja un nebija apmierināts vienīgi ar to, ka francūzis tik jauns, — ne jau tāpēc, ka ieskatītu šo patīkamo trūkumu par nesavienojamu ar pacietību un pieredzes bagātību, kas tik nepieciešamas nelaimīgajā skolotāja amatā, bet viņā viesās šaubas, kuras viņš nolēma tūliņ tam paskaidrot. Tāpēc viņš lika atsaukt Māšu (Kirila Petrovičs nerunāja franciski, un viņa tam bija par tulku).
— Nāc šurp, Maša! Saki šim mesjē, ka tā nu tas ir — es pieņemu viņu, bet tikai ar to norunu, ka viņš nedrīkst lakstoties ar manām meitenēm, citādi es viņu, nelieti… pārtulko to viņam, Maša!
Maša pietvīka un, pievērsdamās skolotājam, teica franciski, ka tēvs cerot uz viņa godīgumu un pieklājīgu uzvešanos.
Francūzis viņai palocījās un atbildēja, ka cerot izpelnīties cienību, pat ja viņam netiktu parādīta nekāda labvēlība.
Maša vārdu pa vārdam pārtulkoja viņa atbildi.
— Labi, labi, — sacīja Kirila Petrovičs, — viņam nav vajadzīga ne labvēlība, ne cienība. Viņa uzdevums ir uzraudzīt Sašu un mācīt tam gramatiku un ģeogrāfiju, pārtulko to viņam!
Marija Kirilovna tulkojot mīkstināja tēva rupjākos izteicienus, un Kirila Petrovičs atlaida francūzi uz sētas māju, kur viņam bija ierādīta istaba.
Uzaugusi ģimenē, kur valdīja aristokrātiski aizspriedumi, Maša jaunajam francūzim nepievērsa nekādu uzmanību, skolotājs viņai bija kaut kas līdzīgs kalpam vai amatniekam, bet kalps un amatnieks viņai nemaz nelikās esam vīrietis. Viņa nepamanīja ne iespaidu, kādu viņa atstāja uz misteru Deforžu, ne viņa samulsumu, ne trīsas, ne balss pārmaiņu. Pēc lam vairākas dienas no vietas viņa jauno skolotāju sastapa diezgan bieži, neveltīdama tam sevišķu vērību. Gluži negaidot viņa guva par to pavisam citu ieskatu.
Kirilas Petroviča sētā parasti audzēja vairākus lācēnus, kuri bija viens no galvenajiem Pokrovskas kunga laika kavēkļiem. Kad lācēni bija vēl pavisam mazi, tos katru dienu veda viesistabā, kur Kirila Petrovičs stundām ilgi ar tiem noņēmās, sarīdīdams tos ar kaķiem un kucēniem. Pieaugušos lāčus sēja ķēdē, gaidot īsto izpriecu. Retumis tos atveda kungu nama logu priekšā un pavēla tiem tukšu, naglām apsistu vīna mucu; lācis mucu apostīja, tad lēni tai pieskārās un sadurstīja sev ķepas, taču saskaities pagrūda to spēcīgāk, un arī sāpes kļuva stiprākas. Nu tas pavisam saniknojās, rūkdams metās mucai virsū, kamēr nabaga zvēram atņēma šo veltīgā niknuma iemeslu. Gadījās, ka ratos iejūdza divus lāčus, gribot negribot tur iesēdināja viesus un palaida tos auļot dieva pasaulē. Bet par vislabāko Kirila Petrovičs ieskatīja šādu joku.
Izsalkušu lāci ieslodzīja tumšā istabā un piesēja ar virvi pie sienā iestiprināta gredzena. Virve bija gandrīz visas istabas garumā, tā, ka tikai vienā pretējā kaktā varēja patverties no baismā zvēra uzbrukuma. Parasti kādu jaunu viesi pieveda pie šīs istabas durvīm, nejauši iegrūda viņu pie lāča, durvis aizslēdza un atstāja nelaimīgo upuri vienu ar pinkaino vientuli. Nabaga viesis saplosītām drēbēm, līdz asinīm saskrāpēts, drīz atrada drošo kaktu, bet dažkārt bija spiests veselas trīs stundas nostāvēt, pie sienas piespiedies, un noskatīties, ka divu soļu attālumā saniknotais zvērs rēca, lēkāja, slējās pakaļkājās un centās piekļūt pie viņa. Tādas bija krievu lielkunga cildenās izpriecas! Dažas dienas pēc skolotāja ierašanās Trojekurovs viņu atcerējās un nolēma «pacienāt» lāča istabā. Šai nolūkā, kādu rītu viņu paaicinājis, tas veda viņu sev līdzi pa tumšajiem gaiteņiem; piepeši sānu durvis atvērās, divi kalpi iegrūda pa tām francūzi un tās atkal aizslēdza. Atjēdzies skolotājs ieraudzīja piesieto lāci, zvērs sāka sprauslāt, notālēm apostīdams savu viesi, un piepeši, saslējies pakaļkājās, nāca viņam virsū … Francūzis neapmulsa, nebēga un gaidīja uzbrukumu. Lācis tuvojās. Deforžs izņēma no kabatas mazu pistoli, iebāza to izsalkušā zvēra ausī un izšāva. Lācis nogāzās. Visi saskrēja, durvis atvērās, ienāca Kirila Petrovičs, pārsteigts par sava joka atrisinājumu. Kirila Petrovičs noteikti vēlējās paskaidrojumu: kas Deforžu brīdinājis par šo viņam paredzēto joku, un kāpēc viņam kabatā atradusies pielādēta pistole. Viņš aizsūtīja pēc Mašas, Maša atsteidzās un pārtulkoja francūzim tēva jautājumus.
— Par lāci es neesmu dzirdējis, — Deforžs atbildēja, — bet arvien nēsāju sev līdzi pistoli, tāpēc ka negribu ciest apvainojumu, par kuru sava stāvokļa dēļ nevaru prasīt gandarījumu.
Maša izbrīnījusies lūkojās viņā un pārtulkoja viņa vārdus tēvam. Kirila Petrovičs nekā neatbildēja, pavēlēja izvākt lāci laukā un novilkt tam ādu; tad, saimes ļaudis uzrunādams, teica: — Varens zēns! Nenobijās vis, nudien, nenobijās. — No šā brīža viņš Deforžu iemīļoja un vairs nedomāja to pārbaudīt.
Bet šis atgadījums vēl daudz dziļāk ietekmēja Mariju Kirilovnu. Viņas prātu tas ļoti satrauca: redzot beigto lāci un Deforžu mierīgi stāvam pie tā un rāmi sarunājamies ar viņu, Maša atskārta, ka drošsirdība un lepna patmīlība nepiemīt tikai vienai ļaužu šķirai vien, un kopš tā laika sāka izrādīt jaunajam skolotājam cieņu, kas kļuva arvien lielāka. Starp viņiem nodibinājās zināmas attieksmes. Maša bija ļoti muzikāla un apveltīta ar skaistu balsi. Deforžs piedāvājās viņu mācīt. Pēc tam lasītājam nebūs grūti noprast, ka Maša viņā iemīlējās, pati vēl īsti to neap- jauzdama.