JAUNA ĀRSTA PIEZĪMES
DVIELIS AR GAILI
Kas nav braucis ar zirgiem pa nomaļiem lauku ceļiem, tam man nav ko stāstīt: tas tik un tā nesapratīs. Bet tam, kurš braucis, negribas ne atgādināt.
Sacīšu īsi: četrdesmit verstis, kas šķīra apriņķa pilsētu Gračovku no Murjevas slimnīcas, es un mans vedējs braucām precīzi diennakti. Pat līdz smieklīgumam precīzi: 1917. gada 16. septembrī pulksten divos dienā mēs bijām pie pēdējās tirgotavas, kas atradās uz šīs brīnumjaukās pilsētas Gračovkas robežas, bet tā paša neaizmirstamā septiņpadsmitā gada 17. septembrī divos un piecās minūtēs es stāvēju nomīņātajā, mirstošajā un septembra lietū pievilgušajā maurā Murjevas slimnīcas pagalmā. Stāvējy tāds: kājas man bija notirpušas, turklāt tik neganti, ka es turpat pagalmā kā apdullis domās pāršķirstīju mācību grāmatu lapas, truli mēģinādams atcerēties, vai tāda slimība, pie kuras cilvēkam sastingst muskuļi, patiešām ir vai arī esmu par tādu murgojis vakar, nakšņodams Grabilovkas sādžā. Kā šo nolādēto kaiti sauc latīniski? Katrs muskulis neciešami smeldza kā sāpošs zobs. Kāju pirkstus nav pat ko pieminēt — tie zābakos nemaz nekustējās, gulēja stīvi kā koka puļķi. Atzīstos, ka mazdūšības lēkmē es čukstus nolādēju medicīnu un savu iesniegumu, ko pirms pieciem gadiem biju uzrakstījis universitātes rektoram. Lietus tikmēr sijāja kā no sieta. Mētelis bija piemircis kā sūklis. Ar labās rokas pirkstiem veltīgi pūlējos saņemt čemodāna rokturi un beidzot nospļāvos slapjajā zālē. Pirksti neko nespēja satvert, un man, piebāztam ar dažnedažādām zinībām no interesantajām medicīnas grāmatām, atkal ienāca prātā slimība — paralīze. Paralisis, es velns zina kāpēc domās sev izmisis teicu.
— P … pa jūsu ceļiem, — es ierunājos ar stingām, zilganām lūpām, — j … jāpieradinās braukt.
Un piedevām es nez kāpēc nikni blenzu vedējā, kaut gan īstenībā viņu nevarēja vainot, ka ceļš tik nejēdzīgs.
— Ek.,. biedri dakter, — vedējs atsaucās, tāpat kā es tik tikko kustinādams lūpas zem gaišajām ūsiņām, — braukāju jau piecpadsmit gadu, bet tikpat nevaru pierast.
Es nodrebinājos, skumīgi palūkojos uz balto, noplukušo divstāvu ēku, uz feldšera mājeles nebalsinātajām baļķu sienām, uz savu nākamo rezidenci — ļoti tīru divstāvu māju ar noslēpumainiem kapličas logiem — un gari nopūtos. Un tai pašā mirklī latīnisko nosaukumu vietā man galvā neskaidri pazibēja salkana frāze, kuru no kratīšanās un aukstuma apdullušajās smadzenēs nodziedāja tukls tenors ar gaišzilām biksēm:
«… Ardievu, patvē-rums mans svē-tais …»
Paliec sveiks, paliec sveiks uz ilgu laiku, zeltaini sārtais Lielais teātri, Maskava, skatlogi… ak, palieciet sveiki!
«Nākamreiz vilkšu mugurā kažoku…» domāju niknā izmisumā un ar stīvām rokām parāvu čemodānu aiz siksnām, «es … kaut gan nākamreiz jau būs oktobris … velc kaut divus kažokus. Bet agrāk nekā pēc mēneša uz Gračovku nebraukšu, neparko nebraukšu… Padomājiet paši… ceļā vajadzēja lūgt naktsmājas! Divdesmit verstis nobraucām, un uznāca akla tumsa … nakts … Vajadzēja pārnakšņot Grabilovkā … Skolotājs ielaida… Šorīt septiņos izbraucām … un tad ta braukšana … dieviņ tētiņ … velcies - lēnāk par kājāmgājēju. Viens ritenis iezveļas dangā, otrs paceļas gaisā, čemodāns — blākš! — noveļas tiz kājām… tad sasveries uz vieniem sāniem, tad uz otriem, te krīti uz deguna, te uz pakauša. Bet no augšas sijā un sijā, un kauli §tingst. Vai gan es būtu ticējis, ka pelēka, skumīga septembra vidū cilvēks laukā var salt kā bargā ziemā?! Bet izrādās, ka var. Un, kamēr mirsti lēnā nāvē, redzi vienu un to pašu, tikai to pašu. Pa labi pauguraina, apkrimsta nora, pa kreisi nīkulīgs mežiņš un tam līdzās pelēkas, noplukušas mājeles, savas piecas vai sešas. Un šķiet, ka tajās nav nevienas dzīvas dvēseles. Apkārt klusums, klusums …»
Čemodāns beidzot sakustējās. Vedējs uz tā uzgūla ar vēderu un pastūma tieši man pretī. Gribēju čemodānu saturēt aiz siksnas, taču roka atteicās paklausīt, un mans uzblīdušais, ar grāmatām un visādiem krāmiem piebāztais un līdz nāvei apnikušais pavadonis nogāzās tieši maurā, iebelzdams man pa kājām.
— Ak tu žēlī… — vedējs iztrūcies iesāka, bet es nekādus iebildumus necēlu — manas kājas tik un tā bija pilnīgi nelietojamas.
— Ei, kur te kāds ir? Ei! — vedējs uzsauca un saplikšķināja rokas kā gailis spārnus. — Ei, atvedu dakteri!
Tūlīt aiz feldšera mājiņas tumšajām logu rūtīm parādījās sejas, pieplaka pie tām, durvis noklaudzēja, un es ieraudzīju, ka pār mauru uz manu pusi steberē vīrelis ap- skrandušā mētelītī un zābakos. Viņš goddevīgi un žigli norāva naģeni, piesteidzies pie manis un palicis divu soju attālumā, nez kāpēc kaunīgi pasmaidīja un piesmakušā balsī mani sveicināja:
— Labdien, biedri dakter!
— Kas jūs esat? — es noprasīju.
— Es būšu Jegoričs, — vīrelis stādījās priekšā,— šejienes sargs. Mēs jau jūs gaidījām, gaidījām …
Un viņš tūliņ pakampa čemodānu, uzmeta plecā un stiepa prom. Es sāku meimurot viņam pakaļ, velti pūlēdamies iebāzt roku bikšu kabatā, lai izvilktu naudas maku.
īstenībā cilvēkam vajag gaužām maz. Un pirmām kārtām viņam vajadzīga uguns. Atceros, posdamies uz nomaļo Murjevu, es jau Maskavā apņēmos izturēties solīdi. Zēniskā āriene man sagandēja dzīvi jau kopš pirmajiem soļiem_. Vajadzēja katram stādīties priekšā:
— Ārsts tāds un tāds.
Un ikviens noteikti pacēla uzacis un pārjautāja:
— Vai tiešām? Bet es domāju, ka jūs vēl esat students.
— Nē, esmu studijas beidzis, — es drūmi atbildēju un prātoju: «Nekas nelīdz, jāiegādājas brilles.» Taču pēc brillēm nebija nekādas vajadzības — acis man bija veselas, skatiena skaidrumu vēl nebija aptumšojusi dzīves pieredze. Tā kā nevarēju ar aceņu palīdzību izvairīties no mūžīgajiem tēvišķajiem un maigajiem smaidiem, centos apgūt īpašu izturēšanos, kas iedvestu cieņu. Mēģināju runāt nosvērti un pārliecinoši, straujas kustības pēc iespējas apvaldīt, iet, nevis skriet, kā to mēdz cilvēki divdesmit trīs gadu vecumā, tikko pabeiguši universitāti. Kā tagad, pēc daudziem gadiem, saprotu, tas viss man padevās gaužām vāji.
Tobrīd es šo savu nerakstīto uzvedības kodeksu pārkāpu. Sēdēju, čokurā sarāvies, vienās zeķēs — turklāt nevis kādā kabinetā, bet gan virtuvē — un kā uguns pielūdzējs jūsmīgi un kaisli stiepu pretī rokas plītī liesmojošām bērza šķilām. Pa kreisi no manis atradās apgāzts ktibliņš un uz tā mani zābaki, tiem līdzās gulēja gludi noplūkts gailis ar asiņainu kaklu un kaudze viņa raibo spalvu. Jo es, vēl gluži sastindzis, paguvu veikt virkni uzdevumu, kurus diktēja pati dzīve. Jegoriča sievai, smail- degunei Aksiņjai, uzticēju savas virējas pienākumus. Tāpēc ar viņas roku bija atņemta dzīvība gailim. To man vajadzēja apēst. Es ar visiem iepazinos. Feldšeri sauca Dem- jans Lukičs, vecmātes — Pelageja Ivanovna un Anna Nikolajevna. Paguvu apstaigāt slimnīcu un pilnīgi skaidri pārliecinājos par to, ka tajā ir ļoti bagāts instru- mentārijs. Turklāt man tikpat skaidri vajadzēja atzīt (protams, klusībā), ka ļoti daudzu nevainojami spožo instrumentu uzdevums man nemaz nav zināms. Atzīstos atklāti, es tādus nebiju pat redzējis, kur nu vēl turējis rokās.
— Hm, — visai daudznozīmīgi norūcu, — instrumentā- rijs jums tomēr ir lielisks. Hm …
— Kā nu ne, godātais, — saldā balsī ierunājās Dem- jans Lukičs, — tas jau jūsu priekšgājēja Leopolda Leopol- doviča nopelns. Viņš tak operēja no rīta līdz vakaram.
Te mani pārklāja auksti sviedri — un es grūtsirdīgi palūkojos uz skapīšiem, kas laistījās kā spoguļi.
Pēc tam mēs apstaigājām tukšās palātas, un es pārliecinājos, ka tajās var ērti novietot četrdesmit cilvēku.
— Leopoldam Leopoldovičam te reizēm gulēja arī piecdesmit, — mani iepriecināja Demjans Lukičs, bet Anna Nikolajevna, sieviete ar sirmu matu vainagu, nez kāpēc noteica:
— Jūs, dakter, liekaties tik jauniņš,tik jauniņš… Taisni brīnums. Jūs izskatāties pēc studenta.
«Piķis un zēvele,» es* nodomāju, «visi kā sazvērējušies, goda vārds!»
Un caur zobiem sausi atņurdēju;
— Hm … nē, es … tas ir… jā, es izskatos jauns …
Tad mēs nokāpām aptiekā, un es tūliņ ieraudzīju, ka
tajā trūkst vienīgi putna piena. Divas patumšas istabas stipri oda pēc zālēm, un plauktos atradās viss, ko var vēlēties. Bija arī patentēti ārzemju līdzekļi, un vai maz jāpiebilst, ka es savu mūžu par tiem nekā nebiju dzirdējis.
— Tos izrakstīja Leopolds Leopoldovičs, — lepni pavēstīja Pelageja Ivanovna.
«šis Leopolds nudien bijis ģeniāls cilvēks,» es nodomāju, un mani pārņēma cieņa pret šo noslēpumaino Leopoldu, kas pametis kluso Murjevu.
Cilvēkam vajadzīga ne tikai uguns, viņam ar visu vajag arī aprast. Gaili es jau sen biju notiesājis, Jegoričs piebāzis man cisu maisu un pārklājis ar palagu, manas rezidences kabinetā dega lampa. Es sēdēju un kā apburts vēros leģendārā Leopolda trešajā sasniegumā: skapis bija bāztin piebāzts ar grāmatām. Ķirurģijas rokasgrāmatas vien vācu un krievu valodā es ātrumā saskaitīju ap trīsdesmit sējumu. Kur vēl terapija! Un brīnišķi ādas slimību atlanti!
Tuvojās vakars, un es sāku aprast.
«Es ne pie kā neesmu vainīgs,» neatlaidīgi pūlējos sev iegalvot,^«man ir diploms, man ir piecpadsmit.piecnieki. Es taču jau tur, lielajā pilsētā, brīdināju, ka gribu strādāt par otro ārstu. Nē. Viņi pasmaidīja un atteica: «Gan pieradīsiet.» Pierodi nu! Bet ja atved kādu ar bruku? Sakiet man — pa kuru laiku es pie tās pieradīšu? Un, galvenais, kā jutīsies brukas slimnieks manās rokās? Varēs pierast viņpasaulē (te man pār muguru pārskrēja šermuļi)…
Un sastrutojis apendicīts? Ū! Un rīkles gala difterija sādžas bērniem? Kad nepieciešama traheotomija? Arī bez traheotomijas man neklāsies diez cik viegli… Un … un… dzemdības! Biju pavisam piemirsis dzemdības! Bērna nepareiza guļa. Ko gan es iesākšu? Ko gan? Cik es esmu vieglprātīgs! Vajadzēja atteikties no šī iecirkņa. Vajadzēja. Būtu atraduši sev kādu Leopoldu.»
Grūtsirdības mākts staigāju pa krēslaino kabinetu. Nokļuvis ieblakus lampai, es logā uz lauku bezgalīgās tumsas fona redzēju līdzās lampas uguntiņai pavīdam savas bālās sejas atspulgu.
«Esmu kā tāds Viltus Dmitrijs,» es piepeši muļķīgi nodomāju un atkal apsēdos pie loga.
Pāris stundu vientulībā sevi mocīju un nonācu tik tālu, ka mani nervi vairs nespēja izturēt paša radītās šausmas. Tad sāku nomierināties un pat kalt šādus tādus plānus.
Tā, godātais … Viņi stāsta, ka uz pieņemšanu tagad gandrīz neviens neierodas. Sādžās strādā pie linu mīstīšanas, ceļi neizbraucami… «Tieši tagad tev arī atvedīs "brukas slimnieku,» smadzenēs nogranda skarba balss, «jo iesnu dēļ (tā nav smaga kaite) neviens pa sliktu ceļu nebrauks, bet brukas slimnieku atšķūrēs, vari būt drošs, dārgais kolēģi dakter.»
Tas nebija muļķīgi sacīts, vai ne? Es nodrebēju.
«Ciet klusu,» es teicu balsij, «brukas slimnieku var arī neatvest. Kas tā par neirastēniju? Reiz esi ķēries pie arkla — atpakaļ neskaties!»
«Esi iejūdzies — velc!» dzēlīgi atsaucās balss.
Tā … no rokasgrāmatas nešķiršos … Ja kaut kas jāizraksta, var apdomāt, mazgājot rokas. Rokasgrāmata gulēs atvērta tieši uz žurnāla, kurā ieraksta slimniekus. Rakstīšu noderīgas, bet vienkāršas receptes. Nu, pieņemsim, natrii salicylici 0,5 pa vienam pulverim trīs reizes dienā …
«Var izrakstīt arī sodu!» nepārprotami ņirgādamies, atsaucās mans iekšējais sarunu biedrs.
Kāpēc tad sodu? Es izrakstīšu arī ipekakuanu infu- zum… uz 180. Vai uz divi simti. Laipni lūdzu!