«Lai nu insipīns kur insipīns, bet kā tad tomēr paliek ar bruku?» neatlaidīgi tirdīja baiļu balss.
«Iesēdināšu slimnieku vannā,» es apskaities aizstāvējos, «jā, vannā. Un mēģināšu bruku iedabūt atpakaļ.»
«Ar plīsumu, manu mīļumiņ! Pie joda, ko tu te runā par vannām! Ar plīsumu,» dēmona balsī dziedāja bailes. «Jāgriež …»
Te es padevos un gandrīz sāku raudāt. Un raidīju lūgšanu tumsai aiz loga: visu ko, tikai ne bruku ar plīsumu!
Bet nogurums žužināja:
«Liecies jel gulēt, tu nelaimīgais eskulap! Izgulēsies, gan rīts būs gudrāks par vakaru. Nomierinies, jaunais neirastēniķi! Paskaties — tumsā aiz logiem ir miers, drēgnie lauki grimst snaudā, no brukas nav ne vēsts. Rīts gudrāks par vakaru. Apradīsi… Guli… liec atlantu nost… Pašlaik tikpat netiksi ne par matu gudrāks. Brukas gredzens…»
Kā viņš iedrāzās istabā, nemaz neapjēdzu. Atceros, noklaudzēja durvju bulta, Aksiņja kaut ko. nopīkstēja. Un aiz logiem nočīkstēja rati.
Vīrs bija bez cepures, vaļējā puskažociņā, savēlušos bār- deli un ārprātīgā acīm.
Viņš pārkrustījās un nogāzās uz ceļiem, un trieca pieri pret grīdu. Tā bija nodeva man.
«Esmu pagalam,» smeldzīgi nodomāju.
— Ko jūs darāt, ko jūs darāt! — es nomurmināju un pavilku pelēko piedurkni.
Vīrieša seja sašķobījās, un viņš par atbildi sāka aizgūtnēm murmināt saraustītus vārdus:
ļ— Daktera kungs … kungs … vienīgā, vienīgā … vienīgā! — svešais pēkšņi iekliedzās jauneklīgi skanīgā balsī, tā ka lampas abažūrs nodrebēja. — Ak dievs … Ak…— Viņš sāka izmisumā lauzīt rokas un atkal dauzīt pieri pret grīdas dēļiem, it kā gribēdams to sašķaidīt. — Par ko? Par ko tāds sods? … Ko esam noziegušies?
— Ko? Kas noticis?! — es iekliedzos, juzdams, ka man seja kļūst auksta.
Svešais pielēca kājās, metās man klāt un nočukstēja:
— Daktera kungs … ko vien gribat… došu naudu … Prasiet, cik vien gribat! Cik vien gribat. Vedīsim produktus… Tikai lai nenomirst! Tikai lai nenomirst! Paliks krople — par to nekas. Par to nekas! — viņš brēca pret griestiem. — Gan izbarošu, gan!
Melnajā durvju četrstūrī rēgojās Aksiņjas bālā seja. Manu sirdi sažņaudza smeldze.
— Kas noticis? … Kas? Runājiet! — es žēli izsaucos.
Svešais apklusa, tad čukstus, it kā uzticēdams noslēpumu, sacīja, un viņa acis šķita kā bezdibeņi:
—■ Ierāva paisīklā …
— Paisīklā… paisīklā?… — es pārjautāju. — Kas tas ir?
— Linus, linus paisījuši… daktera kungs … — čukstus paskaidroja Aksiņja, — ar paisīklu tak… paisa linus…
«Tas ir sākums. Tā. Ak, kāpēc es šurp atbraucu!» šausmās nodomāju.
— Ko ierāva?
— Manu meitiņu, — svešais čukstus atbildēja un tad izkliedza: — Palīdziet! — Un atkal nogāzās uz grīdas,
un viņa apaļiski apgrieztie mati nokrita pār acīm.
*
Spožlampa ar sašķiebušos skārda abažūru dega spilgti, ar diviem degļiem. Meiteni ieraudzīju uz operāciju galda, kas bija pārklāts ar baltu, svaigi smaržojošu vaskadrānu, un bruka no manas atmiņas pagaisa. .
Gaišie, mazliet rūsganie mati nokārās no galda samudžinātā, sakaltušā grīstē. Bize bija milzīga, un tās gals sniedzās līdz grīdai.
Katūna svārki bija sadriskāti un asinis uz tiem dažādās krāsās — dažs plankums tumši brūns, dažs svaigs, gaiši sarkans. Lampas gaisma šķita dzeltena un dzīva, bet meitenes seja balta kā papīrs, deguns smails.
Viņas baltajā sejā stings, kā ģipsī liets dzisa patiešām reti sastopams daiļums. Reti, gaužām reti gadās redzēt tādu seju.
Operāciju zālē sekundes desmit valdīja pilnīgs klusums, bet viņpus aizvērtajām durvīm varēja dzirdēt kādu dobji vaimanājam un bez mitas dauzām galvu.
«Zaudējis sajēgu,» es nodomāju, «un kopējas droši vien viņu lūko vest pie prāta … Kādēļ meitene tik skaista? Tēvam gan ir pareizi vaibsti… Droši vien māte bijusi skaista … Viņš ir atraitnis …»
— Vai viņš ir atraitnis? — es neviļus nočukstēju.
— Atraitnis, — klusi atbildēja Pelageja Ivanovna.
Te Demjans Lukičs ar asu, it kā niknu kustību pārplēsa svārkus no lejas malas līdz augšai un meiteni vienā mirklī atsedza. Es paskatījos, un tas, ko ieraudzīju, pārspēja visu, ko biju gaidījis. Kreisās kājas īstenībā nemaz nebija. Sākot no samaltā ceļgala, rēgojās asiņaini lēveri, sarkani, saraustīti muskuļi un uz visām pusēm asi slējās sadragātu kaulu šķēpeles. Labās kājas apakšstilbs pārlauzts tā, ka abi kaula gali izdūrtišies cauri ādai. Tādēļ pēda nedzīvi gulēja it kā savrup, sagriezusies uz sāniem.
— Jā, — klusi noteica feldšeris un vairāk nekā nepie- bilda.
Sai brīdī es pārvarēju4 sastingumu un steidzos pārbaudīt pulsu. Aukstajā rokā tā nebija. Tikai pēc vairākām sekundēm uztaustīju tikko jaušamu, retu viļņojumu. Tas pazuda… tad sekoja pauze, kurā paguvu paskatīties uz meitenes nāsīm, kas metās zilganas, un baltajām lūpām… Jau gribēju sacīt: beigas… par laimi, tomēr savaldījos … Atkal uzvirmoja sīks vilnis.
«Lūk, tā izdziest saplosīts cilvēks,» es nodomāju, «te vairs nekas nav līdzams …»
Bet piepeši es bargā, sev pašam nepazīstamā balsī teicu:
— Kamparu!
Te Anna Nikolajevna noliecās man pie auss un pačukstēja:
— Kāpēc, dakter? Nemokiet! Kam vēl durstīt? Tūliņ nomirs … Neizglābsiet.
Nikni un drūmi atskatījos uz viņu un teicus
— Es lūdzu kamparu …
Un Anna Nikolajevna ar spēji pietvīkušu, aizvainotu seju tūliņ metās pie galdiņa un nolauza ampulai galu.
Arī feldšeris acīmredzot bija pret kamparu. Tomēr viņš ātri un veikli rīkojās ar šļirci, un dzeltenā eļļa pazuda zem pleca ādas.
«Mirsti. Mirsti drīzāk,» es domāju, «jel mirsti! Ko gan citādi ar tevi iesākšu?»
— Tūliņ mirs, — it kā uzminējis manas domas, nočukstēja feldšeris. Viņš pašķielēja uz palagu, bet acīmredzot pārdomāja: žēl bija palagu notraipīt ar asinīm. Tomēr pēc dažām sekundēm ķermeni vajadzēja pārklāt. Meitene gulēja kā līķis, taču mirusi nebija. Galvā man piepeši kļuva gaišs kā zem mūsu tālā anatomikuma stikla griestiem.