Un feldšeris atkal paklausīgi iešļircināja eļļu.
«Vai tad patiesi viņa nemirs? …» izmisis domāju. «Vai patiesi man vajadzēs …»
Smadzenēs kļuva arvien gaišāks, un pēkšņi bez jel kādām mācību grāmatām, bez padomiem un palīdzības sapratu — pārliecība, ka esmu sapratis, bija dzelžaina —, tagad man vajadzēs pirmoreiz mūžā izdarīt amputāciju dziestošam cilvēkam. Un šis cilvēks mirs zem naža. Ak, mirs zem naža! Jo viņai taču nav asiņu! Desmit verstis garajā ceļā tās izplūdušas no sašķaidītajām kājām, un nevar pat zināt, vai viņa pašlaik kaut ko jūt un dzird. Viņa klusē. Ak, kāpēc viņa nemirst?! Ko man sacīs saprātu zaudējušais tēvs?
— Sagatavojiet amputāciju, — svešādā balsī teicu feldšerim..
Vecmāte pameta uz mani negantu skatienu, bet feldšera acīs pavīdēja līdzjūtības dzirkstele, un viņš sāka ātri rīkoties ap instrumentiem. Zem viņa rokām sāka sprauslāt prīmuss…
Pagāja stundas ceturksnis. Ar māņticīgām šausmām paraudzījos izdzisušā acī, mazliet paceldams auksto plakstiņu. Nekā nepanākšu. Kā var dzīvot tas, kas jau gandrīz līķis? Sviedru lāses neatturami ritēja no baltās cepurītes apakšas man pār pieri, un Pelageja Ivanovna sāļos sviedrus ar marli noslaucīja. Asiņu pārpalikumā meitenes dzīslās tagad peldēja arī kofeīns. Vai to vajadzēja .šļircināt vai ne? Anna Nikolajevna ar viegliem pieskārieniem masēja punus, kas uz meitenes gurniem bija radušies no fizioloģiskā šķīduma. Bet meitene bija dzīva.
Satvēru skalpeli, cenzdamies kādu atdarināt (reizi mūžā universitātē biju redzējis amputāciju) … Tagad es lūdzos liktenim, lai meitene vismaz nākamajā pusstundā nenomirst… «Lai nomirst palātā, kad būšu operāciju beidzis …»
Manā vietā darbojās vienīgi mans veselais saprāts, ko šaustīja ārkārtējie apstākļi. Ar apļveida kustību veikli kā pieredzējis miesnieks apvilku asum asu nazi ap gurnu, un āda pašķīrās — bez piliena asiņu. «Ko darīšu, kad sāks asiņot artērijas?» es domāju un kā vilks paglūnēju uz torzijas pincešu kaudzi. Pārgriezu milzīgu gabalu meitenes miesas un vienu no asinsvadiem — tas izskatījās pēc bālganas caurulītes —, taču no tā neiztecēja ne lāsīte asiņu. Es to aizspiedu ar torzijas pinceti un virzījos tālāk. Saspraudu pincetes visur, kur domāju atrodamies asinsvadus. «Arteria … arteria … nolādēts, kā gan to sauc? …» Operāciju zālē sāka izskatīties pēc klīnikas. Torzijas pincetes karājās veseliem ķekariem. Ar marles palīdzību tās kopā ar miesu pavilka uz augšu, un es ar žilbinoši spožu, sīkzobainu zāģi sāku zāģēt apaļo kaulu. «Kāpēc viņa nemirst? … Tas ir brīnums .,. ak, cik gan cilvēkam sīksta dzīvība!»
Un kauls atkrita. Demjana Lukiča rokās palika tas, kas reiz bijusi meitenes kāja. Samalta miesa un kauli! Tas viss tika nomests sāņus, un uz galda atrādās meitene, kļuvusi par trešdaļu īsāka, ar sāņus pavilktu kājas stumbeni. «Vēl, vēl mazliet… Nemirsti,» iedvesmas pārņemts domāju, «izturi līdz palātai, ļauj man laimīgi izkulties no šī drausmīgā notikuma manā mūžā!»
Pēc tam sākās nosiēšana ar ligatūrām, tad, adatas turētājam knikstot, sāku retām šuvēm sašūt ādu… tomēr apstājos, attapos, apjēdzu… atstāju noteci.,, ieliku marles tamponu… Sviedri man aizmigloja acis, nu man šķita, ka esmu pirtī…
Es noelsos. Drūmi paskatījos uz stumbeni, uz vaska dzelteno seju. Iejautājos:
— JDzīva?
— Dzīva… — kā klusa atbalss reizē atsaucās feldšeris un Anna Nikolajevna.
— Vēl mirklīti dzīvos, — gluži bez skaņas, tikai ar lūpām vien feldšeris sacīja man pie auss. Tad aprāvās un delikāti ieteica: — Otru kāju varbūt labāk neaiztikt,
dakter? Varbūt pārsiesim ar marli.,. citādi netiks līdz palātai… Vai ne? Tomēr labāk, ja nenomirst operāciju zālē.
— Dodiet šurp ģipsi, — neizprptama spēka pārņemts, aizsmacis teicu.
Visa grīda bija notašķīta baltiem traipiem, mēs visi mirkām sviedros. Pusmirušais cilvēks gulēja nekustīgi. Labajai kājai bija uzlikts ģipša pārsējs un uz apakšstilba lūzuma vietā rēgojās vaļējs četrstūris, ko es, iedvesmas pilns, biju atstājis.
— Dzīva… — izbrīnījies nokrekšķēja feldšeris.
Pēc tam meiteni vajadzēja pacelt, un zem palaga kļuva redzams bēdīgais iznākums — trešā daļa no viņas ķermeņa palika operāciju zālē.
Tad gaitenī līgojās ēnas, šaudījās kopējas, un es redzēju, kā gar sienu aizzogas saņurcīts vīrieša stāvs, un atskanēja apslāpēts vaids. Bet vīrieti aizveda. Un viss apklusa.
Es operāciju zālē mazgāju līdz elkoņiem asiņainās rokas.
— Jūs, dakter, laikam esat izdarījis daudz amputā- ciju? — piepeši iejautājās Anna Nikolajevna. — Jums izdevās ārkārtīgi labi… Ne sliktāk kā Leopoldam…
Viņas mutē vārds «Leopolds» arvien skanēja kā «Dua- jēns».
Caur pieri pablenzu apkārtējās sejās. Un visu, arī Demjana Lukiča un Pelagejas Ivanovnas acīs pamanīju cieņu un apbrīnu.
— Hm… es… Es, vai zināt, esmu amputējis tikai divas reizes …
Kāpēc es samelojos? Tagad to nesaprotu.
Slimnīcā iestājās pilnīgs klusums? Pilnīgs.
— Kad nomirs, noteikti pasauciet mani, — pusbalsī pavēlēju feldšerim, un viņš nezin kāpēc nevis atteica «labi», bet gan godbijīgi atbildēja:
— Klausos …
Pēc dažām minūtēm atrados ārsta dzīvoklī, kabinetā pie zaļās lampas. Māja klusēja.
Melnajā loga rūtī atspoguļojās bāla seja.
«Nē, pēc Viltus Dmitrija es tomēr neizskatos un, vai zināt, esmu kļuvis tā kā vecāks… Starp uzacīm grumba … Tūliņ klauvēs … Pateiks: «Nomira …»
Jā, aiziešu un paskatīšos pēdējo reizi… tūliņ klauvēs …»
Pie durvīm pieklauvēja. Tas notika pēc divarpus mēnešiem. Logā mirdzēja viena no pirmajām ziemas dienām.
Ienāca viņš; es viņu apskatīju tikai tagad. Jā, patiešām, sejas vaibsti pareizi. Gadus četrdesmit piecus vecs. Acis dzirkstī.
Tad kaut kas nošvīkstēja … Uz kruķiem istabā ielēca apburoši daiļa meitene ar vienu kāju, ģērbusies kuplos svārkos ar sarkanu apmali.
Meitene paskatījās uz mani, un vaigos viņai iesitās sārtums.
— Maskavā… Maskavā … — Un es sāku rakstīt adresi. — Tur izgatavos protēzi, mākslīgu kāju.
— Nobučo dakterim roku, — te negaidot sacīja tēvs.
Es apjuku tā, ka noskūpstīju meiteni nevis uz lūpām,
bet uz deguna.
Tad viņa, kruķos iekārusies, atritināja vīstokli, un no tā izvēlās garš, sniegbalts dvielis ar vienkārši izšūtu sarkanu gaili. Tad to viņa apstaigu laikā slēpa no manis zem spilvena. Nu, protams, atceros, diegi atradās uz galdiņa.
— Neņemšu, — dzedri teicu un pat papurināju galvu. Bet meitenes seja un acis kļuva tādas, ka es tomēr paņēmu …
Un daudzus gadus dvielis karājās Murjevā manā guļamistabā un vēlāk cejoja man līdzi. Beidzot tas kļuva vecs, sadila, noplīsa un pazuda, 'kā sadilst un zūd atmiņas.
1926