«Varbūt bija vērts pārciest trīs neizsakāmi grūtus gadus, lai piedzīvotu šo dienu,» domāja Burtnieks, ieklausoties lielgabalu pērkonīgajā valodā. Apmainīdamies tonnām nāvi nesoša metala, tie nikni sarunājās — no vienas puses hitleriešu artilērijas izmisīgā, dobjā balss, kas vietām jau sāka aizsmakt, no otras puses uzbrūkošās Padomju Armijas uzvaras grandieni, arvien tuvāk, arvien skaļāk.
Sāpīgākais tas, ka daudzi šos svētkus nepieredzēs. Burtnieks zināja, ka Nadežda gājusi bojā, ka Jānim piespriesto nāves sodu izpildīs šodien, pat iespējams, ka tas jau izpildīts . . . Šos brīnišķīgos cilvēkus nekad vairs neatgriezt dzīvē …
Burtnieks sēdēja uz netīras, tēraudskaidām nobārstītas virpas, iespiedis šauteni starp ceļgaliem. Rūsas plankumi uz stobra rādīja, ka šautene ilgu laiku glabāta mitrā vietā. Caur acenēm viņš neatlaidīgi vēroja gan fabrikas pagalmu, kur mētājās izjauktu mašīnu daļas, gan retiem kociņiem apstādīto, plato ielu, kur tikpat nekārtīgi soļoja, skrēja, brauca, joņoja fašistu karaspēks. Vairums plūda atpakaļ uz pilsētas centru, bet kāda svaiga vienība laiku pa laikam uz pavisam tuvo fronti. Reizēm mazākā zaļi zilā kaskotā straume sadūrās ar lielāko, radās sastrēgums, blīvs jūklis, skanēja virsnieku lamas un šāvieni, kamēr kamols beidzot at- šķetinājās.
Likās, ka šai atkāpšanās panikā nebija vietas pārdomātai rīcībai. Tomēr Burtnieks nešaubījās, ka hitlerieši, ja vien apstākļi atļaus, mēģinās iznīcināt visas svarīgās rūpnīcas, tai skaitā arī šo, kuru viņi nolēmuši pasargāt no uzspridzināšanas. Izņemot Šiliņu, Burtnieks nevienu no šiem vīriem nepazina. Šai brīdī viņi vienkārši bija bezvārda strādnieki, daži no tiem, kas negribēja ļaut fašistiskajam nezvēram saplosīt savu dzimto pilsētu. Neviefis neizskatījās kā varonis. Lūk, šis vecis, grumbainu seju un nespodrām acīm, kurš neveiklām rokām turēja šauteni. Varēja redzēt, ka viņš nav pieradis apieties ar ieročiem. Varbūt viņš šai stundā gatavs uz visu, bet iekšēji tomēr izjuta bailes, domāja par saviem mazbērniem. Taču, paklausot partijas sauksmei, viņš bija atnācis, jo bez savas fabrikas nespēja dzīvi iedomāties. Te sūrā darbā pavadīti neskaitāmi gadi, un, lai gan vecais strādnieks, raudamies melnās miesās, nebija kļuvis ne par santīmu bagātāks, tā ar laiku pārvērtās par daļu no sevis paša, par dzīvu būtni, kuru viņš vienā un tai pašā laikā neieredzēja un mīlēja. īsu laiku viņš bija juties fabrikas saimnieks, un okupācijas gados, tīšu prātu cenzdamies ražot brāķi, tomēr nekad nebojāja savu mašīnu, jo ne mirkli neaizmirsa, ka tā drīz atkal būs tautas īpašums.
Visvaldis Burtnieks visu mūžu bija pavadījis grāmatu pasaulē. Kad agrāk kādreiz nācās būt kādā rūpnīcā, viņu nervozēja un biedēja milzīgais troksnis, kas likās haotisks. Tagad viņš sev par izbrīnu pamanīja, ka sāpīgi izjūt ceha klusumu. Lielā telpa izskatījās kaila. Gaiši četrstūri cementā rādīja vietas, kur vēl nesen stāvējušas mašīnas. Daļa no tām atradās ceļā uz Vāciju, citas Šiliņa grupai bija izdevies ierakt zemē. Palikušas tikai dažas nederīgas virpas un vecmodīgās pievadsiksnas, kas, ļengani pie griestiem karādamās, līdzinājās šaurām kliverburām bezvējā.
Kanonāde arvien tuvojās. Varenajā artilērijas aukā jau varēja atšķirt tanku nikno rūkoņu, mīnu dobjos piesitienus. Burtnieks sāka cerēt, ka fašisti būs aizmirsuši fabriku. Tad pēkšņi pavisam tuvu atskanēja sprādziens, logu stikli izbira, un gandrīz tai pašā mirklī parādījās vērmahta mašīna ar augstiem riteņiem. Spridzinātāju komandas kareivji — par laimi tie bija tikai četratā — izlēca un, vilkdami aiz sevis degļu auklas, metās pagalmā.
Lai kā Burtnieks uztraucās, viņš pamanīja, ka pirmais izšāva vecais strādnieks. Fašists, kas atradās vistuvāk, jocīgi salīgojās un, izlaižot no rokām nastu, smagi nokrita uz mutes. Friči pameta spridzekli un savukārt atklāja uguni. Lode aizsvilpa gar Burtnieka ausi, rikošetā atsizdamās pret griestiem, viegli ievainoja kādu no rūpnīcas aizstāvjiem. Tas arī bija strādnieku vienīgais zaudējums. Pēc dažām minūtēm fašistu automāti apklusa un tie paši mēmi gulēja pagalma vidū. Lejā vēl rūca spridzinātāju mašīnas motors.
Burtnieks vēl redzēja, ka Šiliņš aizsteidzās izslēgt to7 un dzirdēja veco strādnieku sakām:
— Pirmo reizi mūžā nonāvēju cilvēku. . . Bet vai tādu maz var saukt par cilvēku? Tas taču zvērs, tikai bez astes un uz divām kājām . . .
— Ja ienaidnieks nepadodas, tas… — Burtnieks gribēja citēt Gorkiju, bet pusvārdā aizmiga.
Tad viņš kā caur miglu izdzirdēja Šiliņa balsi: «Mosties! Mosties!» — juta, ka viņu krata spēcīgas rokas. Ar lielu piepūli atvēra acis un instinktīvi sagrāba šauteni:
— Fašisti?
— Ziņas par Zani.
Tikai tagad Burtnieks ieraudzīja sievieti, kas bija atnesusi jauno vēsti. ■
— Viņš šorīt pārvests no Centrālcietuma uz gestapo.
Visvaldis pa īstam nopurināja miegu. Tā taču bija
pēdējā un vienīgā izdevība glābt Daugavieti!
— Kā tu domā? — viņš nedroši jautāja.
Šiliņš saprata biedru bez paskaidrojumiem:
— Bet kā? Mums nav nekādu izredžu . . .
Jā, izredžu nebija nekādu. Izmisīgi pūlēdamies atrast kādu ceĻu, kādu spraugu, kādu brīnumainu iespēju, Burtnieks stīvi lūkojās pa logu. Izklaidīgie skatieni pārslīdēja spridzinātāju nekustīgajiem ķermeņiem, apstājās pie vērmahta mašīnas, kas bija maskēta aizsargkrāsās, un atkal atgriezās pie fašistu tumši zaļajiem formas tērpiem. Un tā radās ideja maskēties par vāciešiem. Neprātīga ideja, bet ko gan cilvēks nav gatavs darīt cerībā glābt biedru! . . . Šiliņš vadīs mašīnu, Burtnieka vācu valodas zināšanas noderēs, lai iekļūtu gestapo ēkā, bet, kad vajadzēs šaut, visi četri cīnīsies līdz pēdējai patronai.
Burtnieks nedomāja par briesmām, kurās brīvprātīgi dodas. Viņš domāja par Jāni, par citiem gestapo gūstekņiem, kuriem nezināja vārdu, kuri varbūt mirst šai uzvaras stundā. Viņš kaislīgi gribēja, lai tie dzīvotu, un, nešaubīdamies par biedru piekrišanu, jau sāka drudžainā steigā pārģērbties.
Ķīsis sēdēja līdz pēdējai iespējai piekrautā smagā mašīnā. Tikai pateicoties viņa sakariem, bija izdevies to sadabūt. Viņš brauca projām no Rīgas, projām no boļševikiem, kuru lielgabali it kā rēca: «Kur tu esi, Ķīsi?» Nē, viņš tiem nedosies rokās. Un tāpēc Ķīsis skubināja šoferi, solīja tam zelta kalnus, uzbrēca sievai, kad tā ieminējās par Raup-Dīmensam doto solījumu paķert līdzi Marlēnu.
Pabraukuši garām gestapo ēkai — tā atstāja tukšu un pamestu iespaidu, pat durvīs vairs neredzēja sargus — Ķīša mašīna gandrīz sadūrās ar vērmahta automobili, kas joņoja trakā ātrumā. Tikai vienu brīdi pavīdēja bakurētaina, iegarena seja ar acenēm, taču aģenta ievingrinātā acs paguva pazīt vācu kareivī Visvaldi Burtnieku. Burtnieku, kuru gestapo tā meklēja! Burtnieku, kura fotogrāfijās bija izdalītas visiem līdzstrādniekiem! Burtnieku, par kuru bija izsolīta liela prēmija!
Ķīša nāsis iedrebējās. Citos apstākļos viņš nekad nebūtu palaidis garām šo vareno ķērienu, bet tagad svārstījās tikai īsu mirkli. Kaut kur aiz muguras atskanēja šāvieni, un Ķīsis, baidīdamies atskatīties, baidīdamies atpalikt, dzina mašīnu uz priekšu, arvien uz priekšu.
Apstājās tikai tālu aiz Rīgas pilsētas robežas, apstājās tikai tāpēc, ka ceļā izveidojies sastrēgums neļāva braukt tālāk.
Te Ķīsis ieraudzīja daudzas pazīstamas sejas. Visi, kam nebija izdevies aizbēgt ātrāk, tagad satikās uz šīs dubļainās šosejas, kas diemžēl nemaz neatgādināja Graudnieku lepno salonu.
Šturmbanfīrers Raup-Dīmenss sāka pratināšanu ar iepriekš sadomātiem vārdiem:
— Liekas, jūs ļoti mīlējāt Cvetkovu . . . Tādā gadījumā varu jūs iepriecināt ar patīkamu vēsti — jūsu mīļākā aizceļojusi uz labāku pasauli. Bet neceriet, ka arī jums izdošu biļeti uz turieni. Jūs pārāk daudz zināt, lai es varētu no jums tik viegli šķirties . . . Skaidri un atklāti: man vajadzīga Liepājas tipogrāfijā. Es pazīstu jūsu tērauda gribu. Bet, kā zināms, dimants griež pat tēraudu … Es likšu jūs spīdzināt dienu un nakti, bez pārtraukuma, bez atelpas. Četri vīri nodarbosies tikai ar jums.
— Un tomēr jūs nekā nepanāksiet! Jūsu vietā es labāk padomātu, ko pašam teikt, kad būs jāstājas tiesas priekšā. Kaut arī neviens jūs nespīdzinās, jūs tomēr visu izstāstīsiet. Jums nav tās idejas, kas mums dod spēku klusēt.
Daugavietis sagaidīja, ka gestapieša dūres sitiens pārtrauks viņu, bet šturmbanfīrers tikai ironiski smīnēja.
— Jums taisnība, tās idejas man nav. Toties man ir citas, daudz lietišķākas idejas. Mēs paņemsim jūs līdzi uz Vāciju, bet te, manā kabinetā, mēs nejauši aizmirsīsim jūsu pašrakstītos ziņojumus, no kuriem būs redzams, ka jūs esat bijis mūsu aģents un provokators. Ar šo maigo mīlas vēstulīti mūsu speciālistiem pilnīgi pietika, lai atdarinātu jūsu rokrakstu, nekļūdoties nevienā punktā, nevienā švīkā. Turpretī, ja pateiksiet, kas vajadzīgs, viss paliks starp mums diviem. Jūsu vēstuli es jums, protams, atdošu, bet šos te ziņojumus varēsiet atstāt sev par piemiņu.
Nekādi draudi nebija spējuši izsist Jāni no līdzsvara, bet šis velnišķīgais gestapieša izgudrojums viņu satricināja. Simtiem biedru acīs Jānis Daugavietis būs viszemiskākais nelietis, kas nodevis Baueru un Burtnieku, kas par Jūdasa algu pārdevis bendēm Cvetkovu. Katrā iekrišanā, kas notikusi Rīgā triju gadu laikā, varēs vainot viņu. Varbūt pat teiks, ka pie viņa rokām līp Imanta Sudmaļa un Džema Bankoviča asinis. Paaudzēm ilgi viņa vārds būs nodevēja un provokatora sinonīms. To nedrīkst pieļaut! Bija tikai viena izeja — nogalināt gestapieti.
Ienāca Hesens:
— Šturmbanfīrera kungs, zvanīja komandants. Krievi mēģina ielauzties pilsētā no ziemeļrietumiem. Kuru katru brīdi var nākt pavēle evakuēties … Vai būs kādi rīkojumi?
— Pagaidām varat iet, — un, pagriezies pret Daugavieti, Raup-Dīmenss lietišķi teica: — Paši dzirdējāt, ka jums maz laika palicis. Tātad izšķirieties.
No drudžainas domāšanas Daugavietim pierē satūka vēnas. Kā to labāk izdarīt? Jāpaliek divatā ar šo šturm- banflreru, bet pie rakstāmmašīnas sēdēja jauns esesie- tis, gatavs protokolēt katru viņa vārdu. Raup-Dīmenss savukārt nenovērsa skatienu no Daugavieša, cenšoties izdibināt, vai viņa gājienam būs panākumi.
Viņš nezināja, ka šai brīdī padomju tanki-amfībijas, pārsteiguši hitleriešus no aizmugures, jau forsē Ķīšezeru, ka Rīgas telefona centrāle jau bija uzspridzināta un komandants nemaz vairs nevarēja piezvanīt uz gestapo. Kaujas troksnis kļuva arvien stiprāks. Kaut kur spēlēja katjušu baismās ērģeles, kaut kur, dobji eksplodējot, uzlidoja gaisā munīcijas noliktava, kaut kur tuvumā atskanēja atsevišķi šāvieni. Vienīgi jaunais esesie- tis piegrieza tam vērību. Viņš nobālēja, bet neuzdrošinājās izrādīt savas bailes priekšniekam.
— Tātad izšķirieties, — atkārtoja šturmbanfīrers.
Daugavietis kā izmisumā paslēpa seju plaukstās.
Caur pirkstiem viņš vēroja gestapieti, kas aptvēra ar labo roku uz galda nolikto revolveri, tad lēnām, it kā pārvarot savu iekšējo pretestību, teica:
— Te nav ko izšķirties . . . Jūs mani esat nostādījuši bezizejas stāvoklī . . . Esmu spiests pieņemt jūsu ultimātu … Es runāšu . . .
Šņācoša skaņa izrāvās no šturmbanfīrera mutes. Tāpat kā pelnos pārvērtusies cigarete, kuru viņš tikai tagad nometa, tā liecināja, ka Raup-Dīmenss aizturētu elpu bija tvēris katru Daugavieša vārdu. Beidzot Žanis piespiests pie sienas! Kā blakts! Kas par lielisku uzvaru! Pēkšņi juzdamies desmit gadu jaunāks, Raup-Dīmenss pamāja esesietim:
— Verner, rakstiet līdzi!
Neatņemot plaukstu no sejas, Jānis teica:
— Jūs solījāties, ka tas paliks starp mums diviem…
— Pareizi. Verner, izejiet ārā!
Esesietis nevis izgāja, bet izskrēja. Raup-Dīmenss izlaida revolveri no pirkstiem un, izņēmis no krūšu kabatas pildspalvu, sagatavojās rakstīšanai.
— Rakstiet… «Liepājas pagrīdes tipogrāfijās vadītājs …»
— Tālāk! — nepacietīgi sauca šturmbanfīrers, nepaceļot galvu no papīra.
Bet Daugavietis tam jau bija ieķēries rīklē. Šai mirklī abu logu garie aizkari spēji pašķīrās. Gestapieši, kurus Raup-Dīmenss bija tur paslēpis katram gadījumam, izlēca un metās Daugavietim virsū.
Šturmbanfīrers vairākas reizes krampjaini ierāva gaisu, bet, nespēdams izelst nevienu vārdu, trakās dusmās ar dūrēm dauzīja pa visām zvana pogām reizē.
Ārā varēja sadzirdēt skrejošu soļu dipoņu. Atvērtajās durvīs parādījās vairāki vācu formās tērpti stāvi.
— Saņemt šo slepkavu! — sēca Raup-Dīmenss.
Taču automāti pavērsās pret viņu. Burtnieks paspēra
soli uz priekšu un skaidrā vācu valodā teica:
— Par to lūgtu nerūpēties. Slepkavas mums neiz- muks!
Apstulbušie esesieši palaida savu upuri vaļā, un Daugavietim vēl izdevās izraut Raup-Dīmensam revolveri, ko tas jau bija vērsis pret sevi.
Viņi tagad stāvēja aci pret aci. Nu Daugavietis varētu atmaksāt par visām spīdzināšanām un mokām, par tūkstošiem cilvēku nāvi, par Nadjas, mīļotās Nadjas zaudējumu. Gandrīz katrs cilvēks būtu tā rīkojies, un neviens viņu nenosodītu. Bet Daugavietis izlaida no dzelžainajām spīlēm gestapieša bezspēkā nokārušos roku un novērsies neskanīgā balsī teica:
— Vediet projām! Lai tauta spriež tiesu!