Un beidzot paliek slēdziens viens — Kā kauliņus tos dzīve sēja, Bet ta ir spēle, kur mūždien Dažs zelia ielikums iet vējā.
Viņi abi ar pūlēm klunkuroja lejup pa slīpo krastu, un tas, kurš gāja pa priekšu, reiz gandrīz paklupa uz klints asajām šķautnēm. Viņi bija piekusuši un novārguši, un viņu sejās bija iegulusies gurda pacietība, kāda rodas pēc ilgi ciestām grūtībām. Pleci viņiem līka zem segas ietīto, ar siksnām piestiprināto saiņu smaguma. Siksna bija katram apmesta arī ap pieri un palīdzēja noturēt saini. Katrs nesa pa šautenei. Viņi gāja salīkuši, pleci bija pastiepti uz priekšu, kakls vēl vairāk, bet acis nodurtas.
— Ja mums tagad būtu kaut pāris no tām patronām, ko paglabājām slēptuvē, — sacīja otrs ceļa vīrs.
Viņa balss bija drūma un apatiska. Viņš runāja vienaldzīgi, un pirmais gājējs, ieklupis duļķainajā straumē, kas mutuļoja pār akmeņiem, pat neko neatbildēja.
Otrs sekoja viņam pa pēdām. Viņi nenovilka apavus, lai gan ūdens bija auksts kā ledus — tik auksts, ka ap potītēm kājas iesāpējās un pēdas tūliņ sastinga. Vietām ūdens sniedzas viņiem līdz ceļiem, un abi gājēji grīļodamies taustīja ar kājām upes dibenu.
Tam, kurš gāja iepakaļ, paslīdēja kāja uz gluda akmens, viņš gandrīz pakrita, taču ar lielām pūlēm noturējās un skaļi iekliedzās aiz sāpēm. Viņam, acīm redzot, bija apreibusi galva, viņš sagrīļojās un izstiepa uz priekšu brīvo roku, it kā meklēdams atbalstu gaisā. Atguvis līdzsvaru, vīrs spēra soli uz priekšu, bet atkal sagrīļojās un gandrīz nokrita. Tad viņš apstājas kā piekalts un palūkojās uz savu ceļa biedru, kas ne reizes nebija atskatījies.
Mirkli viņš stāvēja nepakustēdamies, it kā cīnīdamies pats ar sevi. Tad izsaucās:
— Paklau, Bili, esmu izmežģījis kāju!
Bills brida tikai uz priekšu pa duļķaino straumi. Viņš neatskatījās. Otrs redzēja viņu aizejam, un, lai gan šā vīra seja palika tikpat neizteiksmīga kā iepriekš, viņa acis kļuva līdzīgas ievainota brieža acīm.
Bills jau bija izsvempies pretējā krastā un neatskatīdamies lurpināja savu ceļu. Otrs stāvēja strauta vidu un noskatījās viņam pakaļ. Viņa lūpas viegli nodrebēja un cietās, brūnās ūsas, kas sedza muti, noraustījās. Viņš aplaizīja lūpas ar mēli.
— Bili! — viņš iesaucās.
Šai saucienā izskanēja stipra, nelaimē iekļuvuša cilvēka lūgums, bet Bills neatskatījās. Vīrs redzēja viņu aizejam, grīļainā gaita neveikli ķepurojamies un svempja- mies augšā pa slīpo nokalni pretī neskaidrajai apvāršņa malai, kas saplūda ar zemo pauguru. Viņš noskatījās, ka ceļa biedrs sasniedza pakalna, muguru un pazuda aiz tas. Tad viņš novērsās un lēnām aplaida skatienu pasaulei, kas viņam nu palika, kad Bills bija aizgājis.
Zemu pie apvāršņa nespodri gruzdēja saule, ko gandrīz aizklāja bieza migla un dūmaka — bezveidīga un netverama. Cilvēks izvilka pulksteni., pārvietodams visu auguma svaru uz vienas kājas. Pulkstenis rādīja četri, un, ta kā bija jūlija beigas vai augusta sākums — jau apmēram nedēļu vai divas viņš vairs neskaitīja dienas, — tad tomēr zināja, ka saule atrodas ziemeļrietumos. Viņš paskatījās uz dienvidiem un nodomāja, ka kaut kur aiz šiem kailajiem pauguriem guļ Lielais Lāča ezers; viņš arī zināja, ka turpat aiz neauglīgā Kanādas līdzenuma stiepjas Polārais loks. Upīte, kurā viņš stāvēja, biia Koper- mainas upes pieteka, bet tā savukārt plūda uz ziemeļiem un ietecēja Kronēšanas līcī un Ziemeļu Ledus okeāna. Viņš tur nekad vēl nebija bijis, bet bija to visu redzējis Hudzona līča sabiedrības kartē.
Viņa skatiens atkal pārslīdēja lokam, kurā viņš bija palicis. Tā nebija iepriecinoša ainava. Visapkārt stiepās apvāršņa izplūdusī līnija. Visi pakalni bija zemi. Ne koku, ne krūmu, ne zāles — nekā, tikai milzīgs un baigs tuksnesis, un acīs viņam aši pavīdēja bailes.
— Bili! — viņš nočukstēja un tad vēlreiz: — Bili!
Viņš sarāvās, stāvēdams duļķainajā ūdenī, it kā apkārtējais bezgalīgais plašums nomāktu viņu ar nepārvaramu spēku un nežēlīgi satriektu ar savu briesmīgo mieru. Viņš sāka drebēt kā drudža lēkmē, līdz šautene izslīdēja no rokas un ar šļakstu iekrita ūdenī. Tas viņam lika atjēgties. Viņš pārvarēja bailes, saņēmās un, pameklējis ar roku ūdenī, atrada ieroci. Tad viņš pavilka saini vairāk uz kreiso plecu, lai uz savainotās kājas būtu mazāk sma- gurna, un, viebdamies aiz sāpēm, lēnām un uzmanīgi sāka virzīties uz krastu.
Viņš gāja neapstādamies, ar izmisuma pilnu apņēmību, nepievērsdams uzmanību sāpēm, viņš rausās augšā pa nogāzi uz pakalna galu, aiz kura bija nozudis viņa biedrs, un viņš izskatījās vēl neveiklāks un smieklīgāks par Biliu, kad tas te bija klupis un ķepurojies. Bet no kalngala viņa priekšā atklajās lēzena ieleja, kura neviena nebija. Viņš atkal sāka cīnīties ar bailēm, pārvarēja tās, pavilka saini vēl vairāk uz kreiso plecu un klibodams kapa leja.
Ieleja bija purvaina, bieza sūnu kārta bija piesūkusies ar ūdeni kā sūklis. Ūdens no kājapakšas apšlāca viņu pie katra soļa, un ikreiz, kad viņš cēla kāju ārā no slapjās sūnas, tā, ūdenim žļurkstot, negribīgi palaida kāju vaļā no sava tvēriena. Cilvēks izraudzījās sev ceļu no ciņa uz cini pa sava biedra pēdām, gan apiedams klinšakmeņus, kas rēgojās kā saliņas sūnu jūrā, gan kāpdams tiem pāri.
Viņš nenomaldījās no ceļa, kaut arī gāja viens. Priekšā pēc viņa aprēķina vajadzēja būt ezeriņam, ko apņēma nokaltušas egles un sīkas, panīkušas priedītes. So vietu sauca Titčiničili, kas vietējā valodā nozīmēja «Mazo nūju zeme». Un ezerā ietecēja neliels strauts ar skaidru, nevis duļķainu ūdeni. Strauta malā aug niedres — to viņš labi atcerējās —, bet meža tur nav, viņš dosies gar šo strautu uz augšu līdz tā iztekai, pāries pāri pakalnam un, ieturēdams virzienu uz rietumiem, gar citu strautu nokļūs līdz Dižas upei, bet tur zem apgāztas laivas, kas apbērta akmeņiem, atradis savu pārtikas krājumu. Sai slēptuvē būs patronas viņa tukšajai šautenei, makšķeres aķi un auklas, kā arī neliels tīkls — viss nepieciešamais, lai notvertu un nonāvētu dzīvo radību un sagādātu sev pārtiku. Tur būs arī milti — tiesa, nedaudz, žāvēta speķa gabals un pupas.
Bills viņu tur sagaidīs, un viņi dosies uz dienvidiem laivā lejup pa Dīzas upi līdz Lielajam Lāča ezeram. Tad viņi pārcelsies pāri ezeram, visu laiku turēdamies uz dienvidiem, līdz sasniegs Mekenzijas upi. Uz dienvidiem, viņi ies tikai uz dienvidiem, bet ziema veltīgi dzīsies viņiem pakaļ, atvari pārklāsies ar ledu, un dienas kļūs vēsākās un īsākas; viņi ies pretī dienvidiem uz kadu siltu Hudzona līča sabiedrības apmetni, kur aug lieli un auglīgi koki un pārtikas ir, cik vien vēlas.
Tā domāja cilvēks, ar pūlēm virzīdamies uz priekšu.
Viņa prāts darbojās tikpat stūrgalvīgi kā ķermenis, un viņš piespieda sevi domāt, ka Bills nav viņu pametis, ka Bills katrā ziņā gaida viņu pie laivas. Viņam bija tā jādomā, citādi nebūtu nekādas jēgas cīnīties, atliktu tikai apgulties un nomirt. Saules nespodrajai ripai lēni slīgstot uz ziemeļrietumiem, cilvēks vairākkārt aprēķināja katru soli ceļā, ko viņš noies kopā ar Billu, bēgot uz dienvidiem no tuvās ziemas. Un viņš atkal un atkal domās pārskaitīja pārtikas krājumus, kas bija noglabāti slēptuvē, un pārtikas krājumus Hudzona līča sabiedrības apmetnē. Viņš jau divas dienas nebija neko ēdis un arī pirms tam ilgu laiku bija izticis tikai ar mazumu. Bieži vien viņš noliecas, rāva bālās purva ogas, meta tās mutē, pasūkāja un norija. Purva oga ir drusciņa sēklu ūdeņainā apvalkā. Ūdens mutē izzūd, paliek ko sūkāt tikai cietās un rūgtās sēklas. Cilvēks zinaja, ka šīs ogas nav barojošas, tomēr pacietīgi tās sūkāja, jo cerība ir stiprāka par zināšanu un neņem vērā pieredzi.
Ap pulksten deviņiem viņš pret asu akmeni sadauzīja kājas īkšķi un aiz liela vājuma un pārguruma sagrīļojās un pakrita. Kādu laiku viņš nekustēdamies gulēja uz sāniem. Tad viņš atbrīvojās no saiņa siksnām un neveikli saslējās sēdus. Tumsa vēl nebija sabiezējusi, un vieglajā mijkrēslī viņš sāka taustīties pa klinšakmeņiem un plūkt sausu sūnu. Savācis veselu kaudzīti, viņš iededzināja ugunskuru — gruzdošu, dūmainu ugunskuru — un uzlika katliņa vārīties ūdeni.
Viņš atraisīja saini un vispirms saskaitīja sērkociņus. To bija sešdesmit septiņi. Lai būtu drošs, viņš pārskaitīja trīs reizes. Viņš sadalīja sērkociņus vairākās daļas, ietina pergamenta papīra un paslēpa vienu žūksnīti tukšajā tabakas makā, otru — aiz apdilušās cepures oderes un trešo zem krekla uz krūtīm. Kad tas bija izdarīts, viņu piepeši pārņēma paniskas bailes, viņš iztina sērkociņus un pārskaitīja no jauna. To bija tikpat, cik iepriekš, — sešdesmit septiņi.
Pēc tam viņš pie uguns izžavēja izmirkušos apavus. No mokasīniem bija palilaišas pāri tikai skrandas, no segas sašūtās zeķes vietām bija izdilušas cauras, un kajas bija noberztas līdz asinīm. Izmežģītā potīte pulsēja, un viņš to uzmanīgi aplūkoja. Tā bija satūkusi un tikpat resna ka celis. Viņš noplēsa garu strēmeli vienai no savām divām segām un cieši pārsēja potīti. Tad viņš noplēsa vēl dažas strēmeles un aptina sev ap kājām, tām vajadzēja aizstāt kā zeķes, tā mokasīnus. Beidzot viņš izdzēra karsto, kūpošo ūdeni, uzvilka pulksteni un ietinās segās.
Viņš gulēja kā nosists. Ap pusnakti uz īsu brīdi satumsa, un drīz atkal sāka aust gaisma. Saule uzlēca ziemeļaustrumos, pareizāk sakot — tanī pusē sāka vizēt ausma, pašu sauli klāja pelēki mākoņi.
Ap pulksten sešiem ceļa virs, mierīgi gulēdams uz muguras, pamodās. Viņš palūkojās augšup uz pelēkajām debesīm un sajuta izsalkumu. Pacēlies uz elkoņa, viņš pēkšņi izdzirda skaļu sprauslošanu un ieraudzīja lielu briedi, kas vēroja viņu bailēs un ziņkārē. Briedis atradās tikai kādu pāris desmit soļu attālumā, un vīrs tūliņ iedomājās brieža gaļas gabalu, kā tas cepas un čurkst pannā, pat sajuta tā garšu. Viņš neapzināti satvēra nepielādēto šauteni, notēmēja un nospieda gaili. Briedis nosprauslājās un lieliem lēcieniem, nagiem klaudzot un rībot, aizskrēja projām pa akmeņiem.
Vīrs izlamājās un aizsvieda šauteni. Celdamies augšā no zemes, viņš skaļi ievaidējās. Tas bija grūts un ilgs darbs. Viņa locītavas krakšķēja, kustēdamās it kā sarūsējušos gultņos, un katra to saliekšana vai izstiepšana prasīja milzīgu gribasspēku. Kad viņš beidzot piecēlās kājās, pagāja vēl krietns brīdis, lai pilnīgi izstieptos un ieņemtu cilvēkiem parasto taisno stāju.
Viņš uzkāpa nelielā paugurā un apskatījās apkārt. Ne- redzeja ne koku, ne krūmu, bija tikai pelēka sūnu jūra, kurā vietām pārmaiņu radīja pelēkas klintis, pelēkas lamas un pelēki strautiņi. Arī debesis bija pelekas. Sauie nebija redzama, un nebija arī ne mazāko zīmju, kur ta varētu atrasties. Cilvēks vairs nezināja, kur ir ziemeļi, un viņš bija aizmirsis, no kuras puses pagājušo nakti te atnācis. Tomēr viņš nebija pazaudējis ceļu. Viņš to zi- naja. Drīz būs «Mazo nūju zeme». Tai jābūt kaut kur pa kreisi, netālu — varbūt jau aiz nākamā zemā paugura.
Viņš atgriezās atpakaļ sakravāt savu saini tālākajam ceļam. Pārliecinājies, ka visi trīs sērkociņu žūksnīši ir savā vietā, viņš tos vairs nepārskaitīja, bet, ieraugot mazo, cieši piebāzto briežādas maisiņu, kļuva domīgs. Maisiņš nebija liels. To varēja apsegt ar abam plaukstām. Bet tas svēra piecpadsmit mārciņu, tikpat daudz, cik visas pārējās mantas, un tas viņam darīja raizes. Viņš atlika maisiņu sāņus un sāka kravāt citas lietas. Tad viņš apstājās, paskatījās uz cieši piebāzto briežādas maisiņu, airi pacēla to un pameta visapkārt izaicinošu skatienu, it kā tuksnesis gribētu atņemt viņam šo dārgumu. Kad beidzot viņš piecēlās kājās un grīļodamies sāka iet uz priekšu pretī jaunai dienai, briežādās maisiņš, satīts kopa ar citām mantām, gulēja viņam uz muguras^
Cilvēks pagriežas pa kreisi un gaja, šad un tad noliekdamies pēc ogam. Potīte tagad bija gluži stīva, viņš kliboja daudz stiprāk, bet sāpes kājā nebija nekas salīdzinājumā ar graizēm vēdera. Bada mokas kļuva arvien neciešamākas. Tās grauza un grauza, līdz viņš vairs nesaprata, kurp jāiet, lai nokļūtu «Mazo nūju zemē». Ogas neremdināja šīs graizes, io sīvums tikai kairināja mēli un aukslējas.
Cilvēks nonāca ieplakā, kur no akmeņiem un ciņiem, spārniem švīkstot, pacēlās sniega irbju bars. Tas kliedza «ķerr-ķerr-ķerr». Viņš sāka mest tām ar akmeņiem, bet nevienai netrāpīja. Tad viņš nolika saini zemē un sāka zagties tām klāt kā kaķis zvirbulim. Viņa bikses saplīsa uz asajiem akmeņiem, ievainotie ceļgali atstāja asiņainu sliedi, bet izsalkuma mokas lika aizmirst šīs sāpes. Viņš līda pa slapjajām sūnām, samērcēdams apģērbu un saldams, bet to nemaz nemanīja, tik ļoti viņu kratīja bada drudzis. Bet irbes, spārniem švīkstot, arvien izmuka viņa tvērienam, līdz beidzot viņam sāka likties, ka tās ar savu «ķerr-ķerr-ķerr» viņu izsmej, un viņš tās nolādēja un izmēdīja.
Reiz viņš uzdūrās irbei, kas laikam bija gulējusi. Viņš ieraudzīja to tikai tad, kad tā iedrāzās viņam taisni seja, izskrējusi no savas akmens slēptuves. Lai cik pēkšņi ta parādījās, viņš tvēra to, bet rokā viņam palika tikai trīs astes spalvas. Vērodams aizlidojam šo putnu, viņš sajuta pret to tādu naidu, it kā tas būtu nodarījis viņam briesmīgu ļaunumu. Tad viņš atgriezās un uzcēla plecos nesamo.
Ap pusdienas laiku viņš nokļuva ielejās vai ieplakās, kur dzīvnieku bija vēl vairāk. It kā ķircinādami viņu, šāviena attālumā pagāja garām pāris desmit briežu. Viņam uznāca neprātīga vēlēšanās dzīties tiem pakaļ, un viņš bija pārliecināts, ka tos panāks. Tad viņš ieraudzīja melnu lapsu ar sniega irbi zobos. Viņš iekliedzās. Tas bija briesmīgs kliedziens, bet izbiedētā lapsa, projām bēgdama, neizlaida irbi no zobiem.
Pievakarē viņš nonāca pie strauta, kas no kaļķiem bija pienaini balts un tecēja caur retiem niedrāja pudurišiem. Cieši satvēris niedri pie pašas saknes, viņš izvilka no zemes kaut ko līdzīgu sīpola asnam, ne lielāku par naglas galviņu. Sīpoliņš bija mīksts un garšīgi nokraukšķēja zobos. Taču šķiedras izrādījās cietas un tādas pašas ūdeņainas ka ogas, un tām nebija nekada sāta. Cilvēks nometa no pleciem saini un četrrāpus sāka līst pa niedrāju grauzdams un šmakstinādams, kā gremotājs dzīvnieks.
Viņš bija ļoti piekusis, un viņam gribējās atpūsties — apgulties un aizmigt, bet bads — tieši bads, nevis vēlēšanas nokļūt «Mazo nūju zemē» visu laiku dzina viņu uz priekšu. Viņš meklēja vardes peļķēs un kārpīja ar nagiem zemi, meklēdams tārpus, lai gan zināja, ka tik talu Ziemeļos nav ne tārpu, ne varžu.
Viņš veltīgi ieskatījas katrā peļķē, līdz beidzot, kad jau sāka austies mijkrēslis, vienā peļķē ieraudzīja grunduļa lieluma zivtiņu. Viņš iegremdēja ūdenī roku līdz plecam, bet zivs viņam izslīdēja. Tad viņš sāka to tvarstīt abām rokām un sacēla augšā dūņas. Aizrāvies viņš pakrita un samērcējās līdz jostas vietai. Ūdenc tā saduļķo- jās, ka zivi vairs nevarēja redzēt, un viņam vajadzēja gaidīt, līdz dūņas nosēžas.
Tad viņš atkal sāka ķert zivi un atkal saduļķoja ūdeni. Bet viņš nevarēja gaidīt. Atraisījis katliņu, viņš saka smelt ūdeni laukā no peļķes. Sākumā viņš smēla dedzīgi, aplaistīdams pats sevi un izliedams ūdeni tik tuvu, ka tas attecēja atpakaļ peļķē. Tad viņš sāka rīkoties uzmanīgāk, cenzdamies būt mierīgs, lai gan sirds dauzījas un rokas drebēja. Pēc pusstundas peļķe bija gandrīz sausa. Tās dibenā palika tikai lase ūdens. Bet zivs nebija. Viņš ieraudzīja starp akmeņiem slēptu spraugu, pa kuru tā bija ieslīdējusi citā — daudz lielākā lāmā, tik lielā, ka to nevarētu izsmelt ne diennakts laikā. Ja viņš būtu agrak pamanījis šo spraugu, tad būtu varējis aizsprostot to ar akmeni un zivs nebūtu viņam izbēgusi.
To iedomājoties, viņš saguma un noslīga uz miklās zemes. Viņš sāka klusu raudāt, tad rēkt, vērdamies nežēlīgajā tuksnesī, kas ieslēdza viņu kā lokā, un iigi nevarēja nomierināties, elsodams bez asarām.
Viņš sakūra ugunskuru, sasildījās, izdzerdams pāris krūzīšu karsta ūdens, un iekārtojās nakts dusai uz akmeņiem tāpat kā iepriekšējā naktī. Pirms apgulšanās viņš pārbaudīja, vai nav samirkuši sērkociņi, un uzvilka pulksteni. Segas bija miklas un lipīgas. Potīte sāpīgi pulsēja. Bet viņš sajuta tikai izsalkumu un trauslajā miegā sapņoja par svētkiem un dzīrēm un visdažādakā veidā pasniegtiem un sagatavotiem ēdieniem.
Cilvēks pamodās nosalis un slims. Saules nebija. Debesu un zemes pelēkums bija kļuvis biezāks un dziļāks. Puta skarbs vējš, un pakalnu galus jau klāja pirmais sniegs. Kamēr viņš iekūra uguni un uzvārīja ūdeni, gaiss it kā sabiezēja un kļuva balts. Sāka krist sniegs kopā ar lietu, un pārslas bija lielas un miklas. Sākumā tās izkusa, pieskardamās zemei, bet tad to sakrita arvien vairāk, zeme pārklājās ar baltu autu, uguns apdzisa un savāktās sūnas kļuva mitras.
Cilvēkam tā bija zīme, ka atkal jāņem sainis plecos un atkal jāmaldās uz priekšu nezināmā virzienā. Viņu jau vairs neinteresēja ne «Mazo nūju zeme», ne Bills, nedz arī noliktava zem apgāztās laivas pie Dižas upes. Par viņu valdīja tikai viens vārds: ēst! Būdams bez prāta aiz bada, viņš vairs nemeklēja ceļu, bet centās tikai turēties ieplakās. Viņš brida pa slapjo sniegu, sataustīja un rāva ūdeņainās purva ogas un vilka ārā niedres ar visām saknēm. Bet šī bezgaršīga barība neremdināja izsalkumu. Tad viņš atrada kaut kadu zāli ar skābu garšu un apēda visu, cik vien varēja dabūt, bet zāles nebija daudz, jo tā bija pieplakusi pie zemes un apsnigusi.
Tai naktī viņam nebija ne ugunskura, ne karsta ūdens, viņš ietinās segā, lai aizmirstos izsalkuša cilvēka nemierīgajā miegā. Sniegs pārvērtas aukstā lietu. Viņš bieži pamodās un juta, ka tas līst viņam sejā. Atausa diena — pelēka diena bez saules. Lietus bija mitējies. Izsalkums vairs nebija tik ass. Viņš vairs nespēja ilgoties pēc ēdiena. Cilvēks sajuta vēderā trulas, smagas sāpes, bet nepieversa tam uzmanību. Viņa domas darbojās lietišķāk, un viņš atkal sāka prātot par «Mazo nūju zemi» un pārtikās krājumu pie Dīzas upes.
Viņš saplēsa strēmelēs vienas segas paliekas, pārsēja līdz asinīm apdauzītās kājas, pārmainīja apsēju izmežģītajai potītei un sagatavojās ceļam. Kravadams saini, viņš ilgi noraudzījas uz cieši piebāzto briežādās maisiņu, tomēr paņēma to līdzi.
Sniegs lietū bija nokusis, tikai pakalnu gali vēl arvien bija balti. Parādījās saule, un cilvēkam izdevās noteikt debess puses, lai gan tagad viņš jau zināja, ka ir nomaldījies. Acīm redzot, iepriekšējo dienu klejojumi bija aizveduši viņu pārāk talu pa kreisi. Tagad viņš sāka tu- rēties vairāk pa labi, cenzdamies atkal iziet uz pareiza ceja.
Kaut ari bada sāpes vairs nebija tik stipras, cilvēks juta, ka ir zaudējis spēkus. Lasīdams ogas un niedru stiebrus, viņš bieži vien bija spiests apstaties un atpūsties. Mēle viņam izkalta un uztūka, un šķita pārklājusies maziem matiņiem; mutē bija rūgta garša. Visvairāk raižu darīja sirds. Viņš nepaguva paiet ne pāris desmit soļu, kad tā sāka savu nepielūdzamo tuk-tuk-tuk, tad apstājās un atkal pulsēja sāpīgi un paātrināti, viņam aptrūka elpas, apreiba galva un gandrīz zuda samaņa.
Ap dienas vidu viņš atrada lielā lāmā divus grunduļus. Lāmu nebija iespējams izsmelt, bet tagad viņš bija mierīgāks — un viņam izdevās tos noķert ar katliņu. Tie nebija garāki par viņa mazo pirkstiņu, bet viņš vairs nesajuta tik briesmīgu izsalkumu. Trulās sāpes vēderā bija kļuvušas vēl trulākās un vājākas, šķita, ka viņa vēders snauž. Viņš apēda zivis jēlas, piespiezdams sevi tās rūpīgi sakošļāt. Ēst viņam negribējās, viņš padevās tikai saprātam, kas teica, ka jāēd, lai dzīvotu.
Vakarā viņš noķēra vēl trīs grunduļus, divus apēda, bet trešo atstāja brokastīm. Saule izžāvēja retos sūnājus, un viņš sasildījās ar uzvārītu ūdeni. Tai dienā viņš no- gaja tikai kādas desmit jūdzes, bet nākamajā, iedams tikai tad, kad ļāva sirds, ne vairak kā piecas. Vēders vairs nesāpēja. Tas bija it kā iemidzis. Cilvēks tagad atradās galīgi nepazīstamā apvidū, briežus te gadījās sastapt arvien biežāk, bet tapat arī vilkus. Klajumā nereti atskanēja to kaucieni, un reiz viņš redzēja trīs vilkus pārskrienam sev par ceļu.
Vēl viena nakts. Rītā, beidzot nācis pie prāta, viņš atraisīja siksniņu, kas savilka cieši piebāzto maisiņu. No maisiņa izbira graudainas zelta smiltis un daži tīrradņi. Cilvēks sadalīja zeltu apmēram divās daļās, vienu, ietinis segas gabalā, paslēpa zem lielāka akmens, otru atbēra atpakaļ maisiņā. Vienīgo atlikušo segu viņš sāka izmantot kāju autiem. No šautenes viņš negribēja šķirties, slēptuvē pie Dīzas upes taču glabājas patronas.