Putnēni bija tikai iekairinājuši viņa ēstgribu. Neveikli lēkadams un klibodams ar sāpošo kāju, viņš meta irbei ar akmeņiem un šad tad aizsmacis iekliedzās; tad viņš atkal lēkāja un kliboja klusēdams, pacietīgi un īgni pieceldamies pēc katra kritiena vai arī berzēdams ar roku acis, kad uzmācās reibonis.
Vajādams irbi, viņš nokļuva purvainā ieplakā un tur uzdūrās cilvēka pēdām mitrajā sūnā. Tās nebija viņa — tām vajadzēja būt Bilia pēdām. Bet viņš nevarēja apstāties, jo irbe bēga arvien tālāk. Vispirms viņš gribēja noķert putnu, tad atgriezties un izpētīt pēdas.
Viņš nogurdināja irbi, bet ari pats nogura. Putns, smagi elpodams, gulēja uz sāniem. Viņš, smagi elpodams, gulēja tapat uz sāniem apmēram desmit soļus no ta un ne- speja līdz tam aizrapties. Bet, kad viņš bija atpūties, arī putns bija atpūties un aizspurdza no viņa kāri izstieptās rokas. Vajāšana atjaunojās. Uznāca nakts, un tā izglāba putnu. Grīļodamies aiz noguruma, cilvēks nokrita uz mutes un ievainoja sev vaigu. Sainis, kā arvien, bija viņam uz muguras. Viņš ilgi gulēja nepakustēdamies, tad pagriezās uz sāniem, uzvilka pulksteni un nogulēja tā līdz rītam.
Vēl viena miglaina diena. Puse pēdējās segas jau bija izlietota kāju autiem. Viņam vairs neizdevās atrast Billa pēdas. Bet tas jau bija vienalga. Bads neatlaidīgi dzina viņu uz priekšu. Vai tiešām — vai tiešām arī Biils būtu apmaldījies? Ap pusdienas laiku sainis kļuva neizturami smags. Viņš atkal sadalīja zeltu, šoreiz pusi izbērdams vienkārši zemē. Pēcpusdienā viņš aizsvieda projām arī visu pārējo, atstādams sev tikai gabalu segas, katliņu un šauteni.
Viņu sāka mocīt halucinācijas. Pēkšņi viņam likās, ka palikusi viena patrona. Tā ir stobrā, viņš tikai nav to pamanījis. Tai pašā laikā viņš skaidri zinaja, ka šautene ir tukša. Bet halucinācija joprojām viņu mocīja. Vairākas stundas viņš cīnījās ar to, tad apskatīja ieroci un pārliecinājās, ka tas nav pieladets. Vilšanās bija tik rūgta, it kā viņš patiešām būtu cerējis stobrā atrast patronu.
Kādu pusstundu viņš ar pūlēm turpināja savu ceļu, bet tad halucinācija atkārtojās. Viņš atkal cīnījās ar to, bet tā tomēr atgriezās, un, lai pārliecinātu sevi, viņam atkal vajadzēja apskatīt šauteni. Brīžiem viņa domas aizklīda kaut kur tālu, un viņš turpināja čāpot kā automāts, bet viņa smadzenēs kā tārpi grauzās dīvaini redzējumi un untumainas iedomas. Taču tas nevilkās ilgi, jo bada mokas viņu atgrieza īstenībā. Reiz viņam pēkšņi lika atjēgties skats, no kura viņš gandrīz zaudēja samaņu. Viņš sagrīļojās un sašūpojās kā piedzēries, visiem spēkiem pūlēdamies nepakrist. Viņa priekšā stāvēja zirgs. Zirgs! Viņš neticēja pats savām acīm, jo tas apmiglojās un tajās sāka lēkāt gaismas punktiņi. Viņš nikni izberzēja acis, lai aizdzītu rēgu, un ieraudzīja nevis zirgu, bet lielu, brūnu lāci. Zvērs aplūkoja viņu naidīgā ziņkārē.
Cilvēks jau gandrīz pacēla šauteni pie pleca, bet tad atjēdzas. Viņš to nolaida un izvilka no zīlēm izrakstītas maksts mednieku nazi. Viņa priekšā bija gaļa — dzīvība. Viņš pārvilka ar īkšķi naža asmenim. Tas bija ass. Arī smaile bija asa. Viņš gribēja mesties uz laci un to nogalināt. Taču sirds brīdinoši sāka dauzīties tuk-luk-tuk, tad it kā palecas uz augšu un sīki ietrīsējās, pieri sāka žņaugt it kā dzelzs stīpa — un apziņa apmiglojās.
Izmisuma drosmi nomainīja baiļu viļņi. Kas būs, ja lācis viņam uzbruks šai vājuma brīdī? Viņš saslējās visā augumā, cieši sažņaudza nazi un raudzījās lācim acīs. Lācis neveikli panācās uz priekšu pāris soļu, pacēlās uz pakaļkājām un nedroši ierēcās. Ja cilvēks mestos bēgt, tas dzītos viņam pakaļ. Bet cilvēks nebēga. Cilvēku pārņēma izmisuma drosme. Arī viņš mežonīgi un briesmīgi ierēcās, ļaudams vaļu bailēm, kas nav šķiramas no dzīvības un cieši savijas ar pašām tās saknēm.
Draudoši rēkdams, lācis atkāpās, izbijies no noslēpumaina radījuma, kas stāvēja saslējies un nekā nebaidījas. Bet cilvēks nekustējās. Viņš stāvēja kā sastindzis, līdz briesmas bija garam, tad sāka drebēt kā drudzī un nokrita slapjajās sūnās.
Saņēmies viņš gāja tālāk, izjuzdams jaunas bailes. Tagad viņam nebija bail, ka varētu nomirt aiz barības trūkuma, viņš baidījās no varmācīgas nāves, pirms bads butu notrulinājis viņa pēdējo tieksmi saglabāt dzīvību. Te bija vilki. No visām pusēm šai drūmajā tuksnesī atskanēja io kaucieni, kas pat gaisu ap viņu pārvērta dzīvos draudos, tik jūtamos, ka viņš neviļus pacēla rokas, atstumdams tos no sevis, it kā tie būtu vēja izplestas teltenes sienas.
Vilki šad tad pa diviem vai trim pārskrēja viņam pār ceļu. Bet tie turējās attālu. To nebija daudz, un pie tam tie vajāja briežus, kas neizrādīja pretestību, kamēr no šā divkājainā radījuma varēja sagaidīt, ka tas sāks kost un skrāpēties.
Pievakarē viņš uzdūrās izmētātiem kauliem, jo vilkiem bija laimējies uzbrukt laupījumam. Pēc atliekām varēja spriest, ka tas bija bijis jauns briedis, kurš pirms stundas vēl dzīvības pilns līksmi maurojis un draiskojies. Cilvēks aplūkoja tīri apgrauztos, gludos, bet vēl sārtenos kaulus, kuru šūnās vēl sila dzīvība. Vai iespējams, ka šās dienas beigās arī no viņa paliks pāri tikai kauli? Vai tāda ir dzīve? Niecīga un iznīcīga. Un tikai tā sagadā sāpes. Nāvē nav ciešanu. Nomirt — ir tikpat kā aizmigt. Nāve ir beigas, miers. Bet kāpēc tad viņam negribas mirt?
Cilvēks tomēr neprātoja ilgi. Viņš pietupās sūnās, pacēla kaulu pie mutes un sāka sūkāt no tā dzīvības paliekas, kas vēl krāsoja to bālgani sārtu. Saldā gaļas garša, smalka un tikko uztverama kā tāla atmiņa, darīja viņu vai traku. Viņš saspieda žokļus ap kaulu un sāka grauzt. Reizēm lūza kauls, reizēm viņa zobi. Tad viņš sāka dauzīt kaulus ar akmeņiem, sasmalcināt un rīt tos. Steigā sitieni trāpīja viņam arī pa pirkstiem, un tomēr viņš brīdi pat pabrīnījās, ka tie neko daudz nesāp, kad tiem trāpa akmens.
Pienāca briesmīgas dienas — sniegainas un lietainas. Cilvēks vairs neapjauta, kad apstājās pārnakšņot, kad dodas ceļā. Viņš gāja kā nakti, tā dienu. Atpūtās tur, kur nokrita. bet, kad dziestošā dzīvība uzliesmoja un dega viņā mazliet gaišāk, rāpās uz priekšu. Viņš necīnījās vairs kā saprātīgs radījums. Viņu dzina uz priekšu pati dzīvība, kas negribēja mirt. Cilvēks nejuta ciešanu. Viņa nervi bija notruluši, aprimuši, bet smadzenes bija pilnas dīvainām vīzijām un jaukiem sapņiem.
Viņš nebeidza sūkāt un košļāt sadrumstalotos kaulus, kurus visus līdz pēdējam bija salasījis un paņēmis līdzi. Viņš vairs nekāpa pakalnos, bet neapzināti gāja uz priekšu gar lielu upi, kas plūda pa plašu un lēzenu ieleju. Viņa acis neredzēja ne šo upi, nedz ieleju. Viņu apņēma tikai vīzijas. Viņa dvēsele un miesa gaja vai rāpās uz priekšu viena otrai līdzās un tomēr savrup — tik vārga bija saite, kas tās saistīja.
Viņš pamodās ar pilnu apziņu, gulēdams uz muguras klinšakmeņos. Saule spīdēja spoži un silti. No tālienes atskanēja jauno briežu maurošana. Viņš neskaidri atcerējās lietu, sniegu un vēju, bet nezināja, cik ilgi vētra bija viņu šaustījusi — divas dienas vai divas nedējas.
Kādu brīdi viņš gulēja nepakustēdamies, un labdarīgā saule izlēja pār viņu savus starus un sasildīja viņa nožēlojamo ķermeni. Skaista diena, viņš nodomāja. Varbūt izdosies noteikt, kur viņš atrodas. Ar lielām mokām viņš pavēlās uz sāniem. Leja gausi plūda plata upe. Viņš to nepazina. Viņš vienaldzīgi vēroja tās plūdumu, redzēja, ka tā izliecas starp kailiem un vienmuļiem pakalniem, kailākiem, vienmuļākiem un zemākiem par tiem, kurus bija sastapis līdz šim. Lēni, domīgi, vienaldzīgi un gandrīz bez kādas sevišķas intereses viņš vēroja svešās upes straumi un piepeši ieraudzīja, ka ta ieplūst gaišā un mirdzošā jūra. Bet arī tas viņu nesatrauca. Dīvaini, viņš nodomaja, vai ta ir mirāža vai sapņu vīzija? Drīzāk gan sapņu vīzija, slimīgas fantazijas auglis. Šī pārliecība viņam nostiprinājās vēl ciešāk, kad viņš ieraudzīja kuģi, kas bija noenkurojies mirdzošajā jūrā. Mirkli viņš aizvēra acis, tad atkal tās atvēra. Savadi, cik šis sapnis neatlaidīgs! Bet kas gan te savāds? Viņš taču labi zināja, ka šo klajumu vidū nav ne jūras, nedz kuģu — tāpat kā viņa šautenē nav patronu.
Cilvēks izdzirda aiz sevis šņākoņu — apslāpētu gār- dzienu vai klepu. Ļoti lēnam, juzdams briesmīgu vājumu un stingumu visā ķermenī, viņš pagriezās uz otriem sāniem. Tuvumā nekas nebija redzams, bet viņš sāka pacietīgi gaidīt. Atkal atskanēja šņākoņa un klepus, un tad tikko desmit soļu attālumā starp diviem robainiem akmeņiem viņš ieraudzīja vilka pelēko galvu. Tā ausis nebija tik smaili saslietas kā parasti vilkiem, acis bija nespodras un asinīm pieplūdušas, galva šķita gurdi un nevarīgi nokārta. Zvērs visu laiku blisināja acis spilgtajā gaismā. Tas, acīm redzot, bija slims. Kad cilvēks paskatījās, vilks atkal iegārdzās un ieklepojās.
Tas vismaz ir kaut kas īsts, cilvēks nodomāja un atkal pagriezās atpakaļ, lai redzētu pasauii, ko viņam līdz šim bija aizklājušas sapņu vīzijas. Bet jūra vēl arvien tāpat mirdzēja tālumā — un kuģis bija skaidri saredzams. Varbūt tomēr arī tas ir īsts? Viņš aizvēra acis, ilgi domāja un beidzot saprata visu. Viņš bija gājis uz ziemeļaustrumiem, attālinādamies no Dīzas upes, uz Kopcrmainas ieleju. Šī platā un lēnā upe ir Kopermaina. Šī mirdzošā jūra — Ziemeļu Ledus okeāns. Šis kuģis ir valzivju mednieku kuģis, kas no Mekenzijas grīvas devies uz austrumiem, tālu uz austrumiem un stāv noenkurojies Kronēšanas līcī. Viņš atcerējās Hudzona līča sabiedrības karti, ko bija redzējis pirms krietna laika, un tagad viss viņam kļuva skaidrs un saprotams.
Cilvēks piecēlās sēdus un sāka domāt, ko vispirms iesākt. No segas pagatavotie tinamie bija noplīsuši un viņa satūkušās kājas nobrāztas jēlas. Pēdējā sega bija izlietota. Šautene un nazis bija pazuduši. Arī cepuri viņš bija kaut kur pazaudējis un līdz ar to sērkociņus, kas bija aizbāzti aiz oderes, bet sērkociņi uz krūtīm, ietīti pergamenta papīrā un paslēpti tabakas makā, bija saglabāju- šies un sausi. Viņš paskatījās pulkstenī. Tas rādīja vienpadsmit un tikšķēja. Acīm redzot, viņš arvien bija to uzvilcis.
Cilvēks bija mierīgs un pie pilnas apziņas. Lai arī novājējis līdz pēdējam, tomēr viņš sāpes nejuta. Nebija arī izsalkuma. Viņam pat negribējās domāt par ēdienu, un visu, ko viņš darīja, to darīja aiz prāta apsvērumiem. Viņš noplēsa līdz ceļgaliem abus bikšu stilbus un apsēja ar tiem kāju pēdas. Katliņš viņam, kā par brīnumu, bija saglabājies. Vajadzēja iedzert karstu ūdeni, pirms sāka ceļu uz kuģi, ļoti grūtu ceļu, tik daudz viņš saprata.
Viņa kustības bija lēnas. Viņš trīcēja kā paralītiķis. Gribēdams saplūkt sausas sūnas, viņš pārliecinājās, ka nevar piecelties kājās. Veltīgi izmēģinājies, sāka vilkties četrrāpus. Reiz viņš nokļuva pavisam tuvu slimajam vilkam. Tas negribot pakāpās atpakaļ, laizīdams žokļus ar mēli, ko tikko varēja pakustināt. Cilvēks ievēroja, ka mēlei nebija parastais veselīgais sarkanums, tā bija dzel- tcni brūna un šķita pārklāta ar biezām, pa pusei sakaltušām gļotām.
Padzēries karstu ūdeni, viņš juta sevī pietiekami daudz spēka, lai pieceltos kājās un pat ietu, cik labi vien mirējs spēj staigāt. Gandrīz ik mirkli viņam vajadzēja apstāties un atpūsties. Cilvēks gāja gurdiem un nedrošiem soļiem, un tādiem pašiem gurdiem un nedrošiem soļiem viņam pa pēdām sekoja vilks; kad pienāca nakts un mirdzošā jūra iegrima tumsā, cilvēks bija ticis krastam tuvāk ne vairāk par četrām jūdzēm.
Visu nakti viņš dzirdēja klepojam slimo vilku un šad tad briežu maurošanu. Visapkārt bija dzīvība, spēka un veselības pilna dzīvība, un viņš zināja, ka slimais vilks nāk viņam pa pēdām cerībā, ka cilvēks nomirs pirmais. No rīta, atvēris acis, viņš ieraudzīja, ka vilks raugās viņā skumīgi un kāri. Tas bija pieplacis pie zemes, iemiedzis asti kājstarpi, kā nožēlojams un padzīts suns. Tas drebēja aukstajā rīta vējā un žēli atņirdza zobus, kad cilvēks uzrunāja to aizsmakušā čukstā.
Uzlēca spoža saule, un visu rīta cēlienu cilvēks klupdams un krizdams gāja mirdzošās jūras un kuģa virzienā. Laiks bija jauks. Bija iestājusies īsā atvasara, kā tas šai apvidū parasts. Tā varēja ilgt nedēļu, varēja izbeigties rīt vai parīt.
Pēcpusdienā viņš uzdūrās pēdām. Tās bija cilvēka pēdas, kas nebija gājis, bet līdis četrrāpus. Viņam iešāvās prātā, ka tas varētu būt bijis Bills, bet šī doma nesatrauca viņa trulo vienaldzību. Viņā vairs nebija ziņkāres. Viņam bija zudusi katra spēja reaģēt uz iespaidiem. Viņš vairs nejuta sāpju. Vēders un nervi bija iemiguši. Viņu dzina uz priekšu tikai dzīvības dziņa. Viņš bija ļoti piekusis, bet dzīvība viņā negribēja dzist. Un tāpēc, ka tā negribēja dzist, viņš vēl arvien ēda purva ogas un grunduļus, dzēra karsto ūdeni un neizlaida no acīm slimo vilku.
Viņš gāja pa otra cilvēka pēdām un drīz vien ieraudzīja viņa ceļa galu — dažus nesen apgrauztus kaulus mitrajā sūnā, kurā vēl bija palikušas vilku ķetnu pēdas. Turpat mētājās cieši piebāzts briežādas maisiņš — tāds pats, kāds bija viņam, tikai asu zobu apgrauzts. Viņš pacēla šo maisiņu, lai gan tāds smagums bija gandrīz par lielu viņa vārgajiem pirkstiem. Tātad Bills līdz pašām beigām nebija šķīries no tā. Ha-ha! Viņš var pasmieties par Billu.
Viņš paliks dzīvs un paņems maisiņu līdzi uz kuģa, kas stāv vizošajā jūrā. Viņa smiekli skanēja aizsmakuši un baigi kā kraukļa ķērciens, un slimais vilks pievienojās viņam, žēli iekaukdamies. Cilvēks pēkšņi apklusa. Kā gan viņš var smieties par Billu, ja tas ir Bills, ja šie tīrie, balt- sārtie kauli ir viss, kas palicis no Billa?
Viņš novērsās. Lai arī Bills bija viņu pametis, viņš neņems tā zeltu un nesūkās tā kaulus. Bills droši vien nevilcinātos to darīt, ja būtu noticis otrādi, viņš, tālāk klibodams, prātoja.
Cilvēks nonāca pie kādas lāmas un, noliecies paskatīties, vai tanī nav grunduļu, kā dzelts atrāva atpakaļ galvu. Viņš bija ieraudzījis ūdenī savu atspulgu. Skats bija tik briesmīgs, ka atmodināja notrulināto apziņu un viņš ilgāku laiku jutās satriekts. Lāmā peldēja trīs grunduļi, bet tā bija par lielu, lai to izsmeltu. Kādu brīdi velti nopūlējies noķert zivis ar katliņu, cilvēks atteicās no šā nodoma. Viņš baidījās, ka aiz vājuma iekritīs ūdenī un noslīks. Aiz šā paša iemesla viņš neriskēja laisties pa upi jāteniski uz kāda no baļķiem, kuru smilšu sērēs bija tik daudz.
Sai dienā cilvēks samazināja atstatumu starp sevi un kuģi par trim jūdzēm, nākamajā — par divām, jo tagad viņš līda četrrāpus, tāpat kā bija līdis Bills. Piektās dienas beigās kuģis vēl arvien atradās septiņu jūdžu atta- lumā no viņa, bet viņš vairs nespēja noiet ne jūdzi dienā. Atvasara vēl arvien pieturējās, un cilvēks vēl arvien ra- poja uz priekšu, brīžiem zaudēdams samaņu, bet aiz viņa visu laiku klepoja un gārdza slimais vilks. Ceļgali, tāpat kā kāju pēdas, cilvēkam asiņoja, un, lai gan viņš tos bija aptinis ar krekla strēmelēm, sūnās un uz akmeņiem aiz viņa stiepās asiņaina sliede. Reiz atskatījies viņš redzēja, ka vilks kāri laiza šo asiņaino sliedi, un skaidri sev iztēlojās, kāds gals viņu gaida, ja tikai — ja tikai viņš pats nenogalinās vilku. Tad sākās drūmākā traģēdija cīņā par eksistenci, kāda jebkad risinājusies, — slimais cilvēks, kas rāpoja uz priekšu, slimais vilks, kas kliboja viņam nopakaļ, divi pusdzīvi radījumi, vilkās pa tuksnesīgo klajumu, uzglūnēdami viens otram.
Ja vilks būtu vesels, cilvēks samierinātos ar savu likteni, bet viņam riebās domāt, ka viņu aprīs šis pretīgais, pussprāgušais radījums. Viņš vēl spēja sajust riebumu. Tad viņa apziņa atkal aptumšojās un viņš nonāca halucināciju varā, bet skaidras apziņas brīži kļuva arvien retāki un retāki.
Viņš atmodās no nemaņas, juzdams kādu gārdzoši elpojam pie pašas auss. Vilks neveikli atlēca atpakaļ un pakrita aiz nespēka. Tas bija smieklīgi, bet cilvēks nesmējās. Viņam nebija arī bail. Viņš jau bija pārkāpis visu cilvēcisko sajūtu robežas. Bet viņa apziņa uz mirkli apskaidrojās, un viņš gulēdams sakārtoja domas. Līdz kuģim bija atlikušas vairs tikai četras jūdzes. Izberzējis aizmiglotās acis, viņš gluži skaidri saskatīja kuģi, un vēl viņš ieraudzīja mazu laivu ar baltu buru, kas traucās pa mirdzošo jūru. Bet viņam vairs nenorāpot šīs četras jūdzes. Viņš to apzinājās un vairs neuztraucās. Viņam nenorāpot pat ce- turtdaļjūdzi. Un tomēr viņš gribēja dzīvot. Pēc visa pārciestā nebija nekādas jēgas nomirt. Liktenis prasīja no viņa pārāk daudz. Pat mirstot viņš cīnījās ar nāvi. Var būt, ka tas bija neprāts, bet, atrazdamies jau nāves skavās, cilvēks izaicināja to un turpināja cīņu.
Viņš aizvēra acis un ārkārtīgi piesardzīgi sagatavojās. Viņš negribēja padoties smacējošajai nemaņai, kas gluži kā paisums piepildīja visus viņa būtnes dziļumus. Šī nāvējošā nemaņa līdzinājās jūras vilnim, kas uzplūda atkal un atkal, pamazām izdzēsdams viņa apziņu. Brīžiem viņš jau gandrīz nogrima, gurdi peldēdams šai aizmirstībā, taču. kaut kāda nesaprotama spēka pamudināts, atrada sevī jaunas gribas drumstalas un uzpeldēja virspusē.
Cilvēks nekustēdamies gulēja uz muguras un dzirdēja, kā palēnām arvien tuvāk un tuvāk nāca slimā vilka gārdzošā ieelpa un izelpa. Laiks vilkās bezgalīgi, bet cilvēks nekustējās. Vilka elpa bija jau pie pašas auss. Raupjā un sausā mēle kā smilšpapīrs noberza viņam vaigu. Viņš aši izstiepa abas rokas, mazākais, gribēja izstiept. Pirksti saliecās kā ķetnas, bet satvēra tikai gaisu. Ātrumam un noteiktībai ir vajadzīgs spēks, bet viņam tā nebija.
Vilka pacietība bija briesmīga. Cilvēka pacietība bija ne mazāk briesmīga. Veselu pusi dienas viņš nogulēja nepakustēdamies, baidīdamies zaudēt samaņu un uzmanīdams katru tā radījuma kustību, kurš gribēja viņu apēst un ar kuru viņš pats gribēja remdēt savu izsalkumu. Viņam arvien uzplūda aizmirstības viļņi un rādījās gari sapņi, bet kā miegā, ta nomoda viņš gaidīja, ka tūliņ izdzirdēs gārdzošo elpu un jutīs raupjās mēles pieskārienu.
Vilka elpu viņš nedzirdēja, bet atkal kadu sapni iztraucēja mēles pieskāriens rokai. Viņš nogaidīja. Vilka ilkņi saspieda roku sākumā vieglāk, tad spēcīgāk. Vilks pēdējiem spēkiem centās iespiest zobus gaļā, ko tik ilgi bija gaidījis. Bet arī cilvēks bija gaidījis ilgi, un viņa izmocītā roka sažņaudza vilka žokļus. Un, kamēr vilks bezspēcīgi pretojās, bet cilvēka pirksti tikpat bezspēcīgi žņaudza tā žokļus, vilka kaklu aptvēra viņa otra roka. Piecas minūtes vēlāk cilvēks ar visu savu smagumu uzvēlās vilkam. Cilvēka rokām trūka spēka, lai vilku nožņaugtu, bet viņa seja piespiedās pie vilka kakla un mute bija pilna spalvām. Pagāja vēl pusstunda, un cilvēks juta kaklā ieplūstam kaut ko siltu. Sajūta nebija patīkama, it kā viņam iekšā ar varu lietu izkausētu svinu, bet viņš piespieda sevi to norīt. Pēc tam cilvēks apvēlās uz muguras un aizmiga.
Uz valzivju mednieku kuģa «Bedford» atradās vairāki zinātniskās ekspedīcijas dalībnieki. Viņi no klāja pamanīja krastmalā kādu dīvainu radījumu. Tas virzījās pa pludmali uz jūru. Viņi nevarēja noteikt, kas tas tāds ir, un, būdami zinātņu vīri, nolaida ūdenī laivu un devās uz krastu. Viņi ieraudzīja dzīvu būtni, ko grūti bija nosaukt par cilvēku. Sis radījums neko neredzēja un neko nesaprata. Viņš locījās pa zemi kā dīvains tārps. Viņa pūles lielāko tiesu bija veltīgas, bet neatlaidīgas, viņš grozījās un vijās, un pavirzījās uz priekšu varbūt kādus pāris desmit soļus stundā.
Pēc trim nedēļām, gulēdams uz lāviņas valzivju mednieku kuģī «Bedford» un pārplūzdaims asarām, cilvēks pastāstīja, kas viņš tāds un ko viņam vajadzējis pārdzīvot. Viņš kaut ko nesakarīgi šļupstēja arī par savu māti, saulaino Kaliforniju un ziediem apvītu mājiņu apelsīnu birzī.
Pagāja dažas dienas, un viņš jau sēdēja pie galda kopā ar zinātniskās ekspedīcijas dalībniekiem un kuģa virsniekiem. Ar acīm viņš aprija uz galda noliktos daudzos ēdienus, nemierīgi vērodams, kā tie pazūd citu mutēs, un viņa sejā parādījās dziļš žēlums. Viņš bija pie pilna prata, bet ēdienu reizēs neieredzēja galda biedrus. Viņu vajāja bailes, ka barības pietrūks. Viņš iztaujāja pavāru, jungu un kuģa kapteini par kuģa pārtikas rezervēm. Tie neskaitāmas reizes nomierināja viņu, bet viņš neticēja un veikli iemanījās noliktavā, lai pārliecinātos pats savām acīm.
Tad visi ievēroja, ka šis cilvēks briest. Diendienā viņš kļuva pilnīgāks. Zinātnieki kratīja galvas un izteica dažādus minējumus. Viņi ierobežoja vīram ēdienu, tomēr viņš pamatīgi uzbilda, it īpaši jostas vieta.
Jūrnieki smīnēja. Viņi zināja, kāpēc tas tā. Un, kad zinātnieki sāka cilvēku novērot, arī viņiem viss kļuva skaidrs. Viņi redzēja cilvēku pēc brokastīm aizzogamies prom un kā ubagu ar izstieptu roku tuvojamies kādam jūrniekam. Jūrnieks pasmīnēja un iedeva viņam sausiņu. Cilvēks kāri satvēra to kā skopulis zeltu un paslēpa azotē. Tādas pašas žēlastības dāvanas viņš dabūja arī no pārējiem smīnošajiem jūrniekiem.
Zinātnieki izturējās taktiski. Viņi neko neteica, tikai slepus apskatīja viņa lāviņu. Tā bija pilna ar sausiņiem. Ar sausiņiem bija piebāzts arī matracis. Sausiņi rēgojās katrā kaktā un šķirbā. Bet cilvēks bija gluži pie pilna prāta. Viņš nodrošinājās, lai atkal nebūtu jābadojas, — tas bija viss. Zinātnieki nosprieda, ka tas pāries. Un tas patiešām pārgaja, pirms vēl valzivju mednieku kuģis noenkurojās Sanfrancisko osta.