Sirn veikalnieku pusdienām sekoja viens satricinošs nolikums pēc otra kā pērkona spērieni; un es, mazais cilvēks, kas biju bezrūpīgi vadijusi savas dienas klusajā universitātes pilsētā, pēkšņi biju ierauta ar saviem personiskajiem pārdzīvojumiem lielu pasaules notikumu vērpetē. Kas mani padarīja par revolucionāri — mīla uz Ernestu vai viņa skaidri attēlotā apkārtējās sabiedrības /lina —, to es nezinu, bet es kļuvu revolucionāre un nokļuvu tādā notikumu virpulī, kas man pirms trim niēne- iiern vēl būtu bijis neaptverams.
Krīze manas pašas liktenī iestājās vienlaicīgi ar liela- |arn krīzēm sabiedrībā. Vispirms mans tēvs zaudēja katedru universitātē. O nē, viņu neatlaida formāli! Viņu lūdza atteikties, tas bija viss. Tēvs par to daudz nebē- dāja. Viņš īstenībā bija apmierināts, jo viņa atlaišanai bija pamatos viņa grāmatas «Ekonomika un izglītība» publicēšana. Tas apstiprināja viņa argumentus, un viņš bija apmierināts. Jo kur viņš būtu dabūjis labāku pierādījumu apgalvojumam, ka izglītību būtībā noteic kapitālistu šķira?
Tomēr šis pierādījums palika neminēts. Neviens neuzzināja, ka tēvs bijis spiests atteikties. Viņš bija tik plaši pazīstams zinātnieks, ka vēsts par viņa aiziešanu no universitātes un šīs aiziešanas patiesajiem iemesliem būtu radījusi satraukumu visā pasaulē. Laikraksti apbēra viņu slavinājumiem un cildināja par to, ka viņš atsacījies no vienmuļā darba universitātē, lai pilnīgi nodotos zinātniskiem pētījumiem.
Sākumā tēvs smējās. Tad viņš kļuva pikts — toniski pikts. Tad sekoja viņa grāmatas izņemšana no apgrozības. Tas notika tik slepeni, ka pirmajā laikā mēs nekā nemanījām. Grāmatai iznākot, valstī sacēlās zināms satraukums. Kapitālistiskā prese pieklājīgā veidā pārmeta tēvam, nožēlojot, ka liels zinātnieks pametis savu darba lauku un pievērsies socioloģijai, no kuras viņš nekā nesaprotot un kur esot sapinies aplamībās. Tas vilkās kādu nedēļu. Tēvs smējās savā nodabā un izsacījās, ka viņa grāmata esot ķērusi kapitālismu vārīgā vietā. Tad laikraksti un kritikas žurnāli pēkšņi pārstāja apspriest grāmatu, un tā tikpat pēkšņi nozuda grāmatu tirgū. Pie grāmatu tirgotājiem nebija sadzenams neviens eksemplārs. Tēvs rakstīja izdevniecībai un saņēma atbildi, ka matrices sabojātas nelaimes gadījumā. Sekoja nesekmīga sarakstīšanās. Beidzot izdevniecība, piespiesta izsacīties bez aplinkiem, atbildēja, ka neesot iespējams izdot grāmatu no jauna, bet tā esot gatava atsacīties no visām tiesībām uz to.
— Jūs neatradīsiet grāmatai neviena izdevēja visā valstī, — Ernests viņu brīdināja. — Jūsu vietā es liktos mierā. Jūs esat tikai mazliet iepazinušies ar Dzelzs papēdi.
Bet tēvs bija īsts zinātnieks. Viņš nekad netaisīja pārsteidzīgus slēdzienus. Laboratorijas eksperiments nebija pilnīgs, ja nebija ievēroti visi atsevišķie sīkumi. Tā nu viņš pacietīgi apstaigāja visas izdevniecības. Tās neskaitāmas reizes atvainojās, bet neviena negribēja izdot grāmatu par jaunu.
Kad tēvs pārliecinājās, ka grāmata patiešām izņemta no apgrozības, viņš mēģināja darīt zināmu šo faktu laikrakstos, bet tas viņam neizdevās. Viņš domājās guvis labu izdevību kādā sociālistu mītiņā, kur bija klāt daudz reportieru. Viņš izstāstīja tur visu, kas noticis ar viņa grāmatu. Otrā dienā viņš smējās, lasīdams laikrakstus, bet drīz viņu sagrāba tādas dusmas, kas daudzkārt pārspēja viņa tonisko piktumu. Laikraksti nemaz nepieminēja grāmatu, toties pilnīgi nomelnoja autoru. Viņi ņēma atsevišķus vārdus un teikumus ārpus kopsakarības un sagrozīja viņa labi pārdomātos izteicienus, izveidojot neprātīgu, anarhistisku runu. Tas bija izdarīts veikli. Atceros, piemēram, ka tēvs bija lietojis vārdus «sociālā revolūcija». Reportieri bija vienkārši izmetuši vārdu «sociālā». «Associated Press» šo reportieru izdomu telegrāfiski izplatīja visā valstī, un visur sacēlās nikna brēka. Tēvu nosauca par nihilistu un anarhistu un kādā plaši izplatītā karikatūrā viņu attēloja soļojam ar sarkanu karogu garmatainu mežonīga izskata cilvēku priekšgalā, kuri nesa lāpas, nažus un dinamīta bumbas.
Prese nikni uzbruka viņam garos zākājumu rakstos un lika manīt, ka viņš esot garīgi slims. Ernests paskaidroja mums, ka šāda kapitālistiskās preses rīcība neesot nekas jauns. Parasti uz visām sociālistu sapulcēm sūtot reportierus ar noteiktu rīkojumu nepareizi un sagrozīti atreferēt
visu runāto, lai atbaidītu vidusšķiru no tuvošanās proletariātam. Un Ernests atkārtoti brīdināja tēvu, lai tas atsakās no cīņas un met mieru.
Savienoto Valstu sociālistiskā prese tomēr uzņēmās cīņu, un strādniecības lasītāju aprindas uzzināja par grāmatas likteni. Tomēr šī vēsts tālāk netika. Tad drīzumā kāda liela sociālistu izdevniecība «Apelācija pie prāta» vienojās ar tēvu izdot grāmatu no jauna. Tēvs bija lai- * rnīgs, Ernests turpretī satraukts.
— Es jums saku, mēs stāvam nezināmu notikumu priekšā, — viņš apgalvoja. — Visapkārt mums briest kaut kas liels, ko mēs tikai nojaušam. Kas tas ir, mēs nezinām, bet tas nav atvairāms. Visa sabiedrības ēka grīļojas. Neprasiet man, es pats nekā nezinu. No šīs sabiedrības vērpetes kaut kas izkristalizēsies, tas jau notiek. Jūsu grāmatas aizliegšana ir pārsteidzīga. Cik grāmatu ir aizliegtas? Mums nav ne jausmas. Mēs taustāmies tumsā. Mums nav nekādas iespējas kaut ko uzzināt. Bet jūs redzēsiet, tagad aizliegs sociālistisko presi un slēgs sociālistu izdevniecības. Baidos, ka tas notiks. Mūs gribēs nožņaugt.
Ernests labāk pārredzēja notikumus nekā pārējie sociālisti. Pēc divām dienām viņi saņēma pirmo sitienu. «Apelācija pie prāta» bija nedēļas izdevums, un tās abonentu skaits proletariāta vidū sniedzās līdz septiņi simti piecdesmit tūkstošiem. Bez tam bieži iznāca speciālnumuri ar divi līdz pieci miljoni lielu tirāžu. Sos lielos izdevumus samaksāja un izplatīja mazs bariņš brīvprātīgu līdzstrādnieku, kas pulcējās ap «Apelāciju». Pirmais trieciens vērsās pret šiem atsevišķajiem izdevumiem un bija iznīcinošs. Vietējās pasta iestādes patvaļīgi izlēma, ka šie izdevumi nav ieskaitāmi regulāros laikrakstos un nav ar pasta palīdzību izplatāmi.
Vēl pēc nedēļas pasta departaments nolēma, ka «Apelācija» pati ir revolucionārs orgāns, un galīgi atteicās to izplatīt. Tas bija drausmīgs trieciens sociālistu propagandai. «Apelācijas» izdevēji bija izmisumā. Viņi domāja izplatīt laikrakstu abonentiem ar eksprešu apvienību palīdzību, bet tās atteicās. Tas bija «Apelācijas» gals, tomēr īsti vēl ne. Izdevniecība enerģiski gatavojās izdot grāmatas. Divdesmittūkstoš eksemplāri tēva grāmatu atradās sietuvē, pārējos vēl iespieda. Tad pilnīgi negaidīti nakti ieradās kāda banda un, Amerikas karogam plandoties un
patriotiskām dziesmām skanot, aizdedzināja «Apelācijas[58]» lielo uzņēmumu un izpostīja to galīgi.
Džirarda Kanzasas štatā bija klusa, miermīlīga pilsēta, kas nekad nebija pieredzējusi strādnieku nemierus. «Apelācijā» maksāja arodbiedrības noteiktās algas un bija patiešām visas pilsētas balsts, jo deva darbu simtiem vīriešu un sieviešu. Bandu nebija organizējuši Džirardas pilsoņi, tā bija nokritusi kā no gaisa un, izpildījusi visā pilnībā savu uzdevumu, tikpat pēkšņi atkal nozuda. Ernests uzskatīja šo notikumu par visai nopietnu brīdinājumu.
— Savienotajās Valstīs noorganizējušies «melnie simti» \ — viņš sacīja. — Tas ir sākums, turpinājums būs vēl Jaunāks. Dzelzs papēdis sāk rīkoties aizvien nekaunīgāk.
Tās bija tēva grāmatas beigas. Laikam ritot, mēs pieredzējām vēl daudz «melno simtu» ļaundarību. Katru nedēļu pasts atteicās izplatīt atkal kādu sociālistu laikrakstu, un «melnie simti» izpostīja krietni daudz sociālistu spiestuvju. Protams, buržuāziskie laikraksti cildināja valdošās šķiras reakcionāro politiku, apmētāja dubļiem un nozākāja sagrauto sociālistisko presi, kamēr «melnos simtus» slavēja kā patiesus patriotus un sabiedrības glābējus. Visi šie meli izklausījās tik pārliecinoši, ka pat godīgi garīdznieki baznīcās uzteica «melnos simtus», kaut arī nožēloja, ka nepieciešamība spiedusi tos uz varas darbiem.
Notikumi attīstījās strauji. Drīz vajadzēja sākties rudens vēlēšanām, un sociālistiskā partija izvirzīja Ernestu par kandidātu kongresa locekļa amatam. Viņa izredzes bija visai lielas. Ielu dzelzceļu darbinieku streiks Sanfrancisko tika izjaukts, tāpat ormaņu streiks. Abas šīs sakāves bija liktenīgas organizētajiem strādniekiem. Ormaņus bija atbalstījusi visa ostas strādnieku arodbiedrība ar tās sabiedrotajiem būvstrādniekiem, un visi bija cietuši neveiksmi. Streiks bija prasījis asinis. Policija bija ielauzusi daudzus galvaskausus ar savām rungām, un kritušo skaitu vēl bija palielinājuši automāti, ko pret streikotājiem vērsa no Mārsdenas ekspedīcijas firmu noliktavām.
Rezultātā visi strādnieki kļuva īgni un atriebes kāri. Viņi prasīja asinis un atmaksu. Sakauti paši savā sfērā, viņi aika atriebties ar politiskas akcijas palīdzību. Viņu organizācijas vēl pastāvēja, tas deva viņiem spēku politiskajā cīņā, kas iedegās aizvien vairāk. Ernesta izredzes tikt ievēlētam kļuva aizvien lielākas. Ar katru dienu jaunas arodbiedrības paziņoja savu lēmumu balsot par sociālistiem, un pat Ernestam bija jāsmejas, kad beidzot pieteicās arī apbedītāji un putnu plūcēji. Strādnieki kļuva stūrgalvīgi. Nevaldāmā sajūsmā viņi lauzās iekšā sociālistu sapulcēs, bet palika nepieejami veco partiju politiķu vilinājumiem. Veco partiju runātājus bieži sagaidīja tukšas telpas, un, ja tās kādreiz piepildījās, tad runātājus apstrādāja tik rupjā kārtā, ka vairākkārt bija jāiejaucas policijai.
Notikumi gāja savu gaitu. Gaiss vibrēja aiz gaidāmiem un pašreizējiem notikumiem. Valstij bija pienākuši grūti laiki,[59] pēc vairākiem labvēlīgiem gadiem aizvien grūtāk bija izvietot neizlietoto pārpalikumu ārzemēs. Rūpniecība sašaurinājās, daudzas lielas fabrikas nestrādāja, un algas samazināja itin visur.
Arī lielais mašīnbūvētāju streiks bija sabrucis. Sis streiks bija viens no asiņainākajiem Savienotajās Valstīs, un tanī sakāva divsimttūkstoš mašīnbūvētāju kopā ar viņu piecsimttūkstoš sabiedrotajiem — metālistiem. Norisinājās īstas kaujas starp strādniekiem un nelielām apbruņotu streiklaužu[60] armijām, ko uzņēmēju apvienības raidīja pret strādniekiem; «melnie simti» bariem parādījās visattālākajos novados un rīkoja grautiņus. Beidzot tika atsūtīti simttūkstoš regulārās armijas kareivju, kas darīja visam baigu galu. Daudzus strādnieku vadoņus sodīja ar nāvi, daudziem citiem piesprieda cietuma sodu un tūkstošiem vienkāršu streikotāju sadzina «lopu kautuvēs» kur kareivji viņus nežēlīgi apstrādāja.
Tagad vajadzēja samaksāt par labajiem gadiem. Visi tirgi bija pārpildīti, cenas kritās, un vispārējā cenu krišanās jūklī strādnieku darba algas kritās visstraujāk. Valsti satricināja ražošanas krīzes. Visur streikoja, un, kur nestreikoja, tur uzņēmēji izmeta strādniekus no darba. Laikraksti bija pilni ar ziņām par varas darbiem un asins izliešanu. Visos šinīs pasākumos liela loma bija «melnajiem simtiem»[61]. Dumpji, dedzināšana un mežonīgu grautiņu rīkošana bija viņu uzdevums, un to viņi veica priekšzīmīgi. Visa regulārā armija bija sacelta kājās, pateicoties «melno simtu» rīcībai.
Visas pilsētas un ciemi līdzinājās nocietinātām nometnēm, un strādniekus apšāva kā suņus. Streiklauži nāca no milzīgā bezdarbnieku bara, un, ja organizētie strādnieki uzveica streiklaužus, tad ieradās karaspēks un satrieca organizētos strādniekus. Bez tam vēl bija zemessargi. Līdz šim vēl nebija vajadzējis izmantot slepeno likumu par zemessargiem. Darbā bija stājusies tikai regulārā zemessargu armija, kas visur bija kaujas gatavībā, tāpat šinī briesmu laikā ar valdības pavēli regulāro karaspēku palielināja par simttūkstoš cilvēkiem.
Strādnieki nekad vēl nebija piedzīvojuši tādu sakāvi. Lielie rūpniecības karaļi, oligarhi, sākumā ar visu sparu bija metušies robos, ko cīnoties bija izlauzušas darba devēju apvienības. Sīs apvienības īstenībā bija vidusšķiras organizācijas, bet tagad tās, grūto laiku un tirgus sabru- kitma spiestas un lielo rūpniecības karaļu atbalstītas, drausmīgi un galīgi sakāva organizētos strādniekus. Tā bija visspēcīga apvienība, bet tā bija lauvas un jēru apvienība, un to vidusšķirai drīz bija lemts uzzināt.
Strādnieki alka pēc atriebes un atmaksas, bet viņi bija satriekti. Tomēr viņu sakāve neizbeidza saspīlēto stāvokli. Bankas, oligarhijas svarīgākais spēks, joprojām uzsacīja kredītus. Volstrītas [62] grupa ierāva naudas tirgu tādā virpulī, kurā gandrīz nogrima visas valsts vērtības. Un no šī sabrukuma un posta iznira topošās oligarhijas rēgs, vienaldzīgs, nesatricināms un pašapzinīgs. Tās miers un pašapziņa bija atbaidoši. Tagad tā izmantoja savu plānu realizēšanai ne vien pati savu milzu varu, bet arī visu Savienoto Valstu finansiālo spēku.
Tagad rūpniecības karaļi vērsās pret vidusšķiru. Uzņēmēju asociācijas, kas darba devēju apvienībām bija palīdzējušas satriekt strādniekus, tagad pašas tika satriektas, to izdarīja nesenie sabiedrotie — darba devēju apvienības. Tresti stāvēja kā klints, vidusmēra uzņēmējiem, mazajiem tirgotājiem un fabrikantiem sabrūkot. Vēl vai- rak — tresti bija aktīvi. Tie sēja vēju, vēju un atkal vēju, jo tie vienīgie zināja, kā pļaut vētru un gūt no tās peļņu. Un vēl kādu peļņu! Milzu peļņu! Tie bija pietiekami stipri, lai spītētu vētrai, ko lielāko tiesu bija paši sacēluši, — viņi ļāva tai trakot un izlaupīja apkārt dzenātos vrakus. Vērtspapīri neglābjami un neaptverami krita, un tresti pievāca milzu bagātības, kas palielināja viņu līdzšinējo īpašumu, pie kam tie iekaroja saviem uzņēmumiem aizvien jaunas nozares — un vienmēr uz vidusšķiras rēķina.
Tūkstoš deviņsimt divpadsmitā gada vasarā vidusšķira saņēma nāves triecienu. Pat Ernests bija pārsteigts par ātrumu, kādā tas notika. Viņš domīgi kratīja galvu un neko necerēja no rudens vēlēšanām.
— Tas ir bez nozīmes, — viņš sacīja. — Mēs esam sakauti. Dzelzs papēdis valda. Es biju cerējis uz mierīgu uzvaru pie vēlēšanu urnas, bet esmu maldījies. Viksonam bija taisnība. Mums nolaupīs mūsu nedaudzās atlikušās brīvības. Dzelzs papēdis samīs mūs. Strādniecībai atliek vienīgi asiņaina revolūcija. Mēs neapšaubāmi uzvarēsim, bet man jānodreb, par to domājot.
Un kopš šā brīža visa Ernesta ticība piederēja revolūcijai. Sinī ziņā viņš aizsteidzās savai partijai priekšā. Viņa biedri viņam nepiekrita un palika pie uzskatiem, ka uzvara gūstama vienīgi ar vēlēšanām. Nevar teikt, ka viņi būtu iebiedēti. Viņi bija pārāk aukstasinīgi un droši, vienīgi viņi bija skeptiski, tas bija viss. Ernests nevarēja viņus pārliecināt par oligarhijas uzbrukuma nopietnību. Viņi gan bija noraizējušies, taču pārāk pārliecināti par savu spēku. Viņu teorētiskajā sociālajā evolūcijā nebija vietas oligarhijai, tāpēc tā viņiem neeksistēja.
— Mēs sūtīsim jūs uz kongresu, un viss būs kārtībā,— viņi paziņoja Ernestam kādā slepenā sēdē.
— Bet, ja mani izved no kongresa, noliek pie sienas un ietriec lodi galvā, ko tad? — Ernests aukstasinīgi jautāja.
— Tad mēs sacelsimies visā savā spēkā, — kāds desmits balsu atbildēja.
— Tad jūs noslīcinās jūsu asinīs, — skanēja viņa pareģojums. — Šo dziesmu esmu dzirdējis jau no vidusšķiras, — un kur tā tagad ir ar savu spēku?