Misters Viksons nebija aicinājis tēvu pie sevis. Viņi satikās nejauši, ceļoties pāri uz Sanfrancisko, un viņa brīdinājums tēvam nāca pavisam negaidīts. Ja viņi nebūtu nejauši satikušies, tad tēvs nemaz nebūtu šādu brīdinājumu saņēmis. Sekas tomēr būtu bijušas tās pašas. Tēvs bija cēlies no drošsirdīgās senās «Mayflower» atbraucēju ciits,1 un viņa dzīslās ritēja valdonīgas asinis.
— Ernestam taisnība, — viņš sacīja, tikko atgriezies mājās. — Ernests ir visai izcils jauneklis, un man labāk patīk, ka tu preci viņu nekā Rokfelleru vai pat Anglijas karali.
— Kas noticis? — es noraizējusies jautāju.
— Oligarhija gatavojas samīt mūs — tevi un mani.
Vismaz Viksons man tā teica. Viņš bija visai laipns — kā oligarhs. Viņš piedāvāja man atkal posteni universitātē. Ko tu sacīsi par to? Viksonam, šim netīrajam naudas ierāvējam, ir vara izlemt, vai es lasīšu lekcijas universitātē vai ne. Pat vēl vairāk: viņš man piedāvāja vadītāja vietu kādā lielā fizikas institūtā, ko drīzumā dibināšot,— redzi, oligarhijai taču jāatbrīvojas no saviem uzkrājumiem.
«Vai atceraties, ko sacīju jūsu meitas pielūdzējam sociālistam?» viņš man jautāja. «Es viņam sacīju, ka mēs iesim pāri strādnieku šķiras līķiem. To mēs arī darīsim. Jūs es dziļi cienīju kā zinātnieku, bet, ja jūs gribat saistīt savu likteni ar strādnieku šķiru, — nu, tad piesargie- ties, tas ir viss.» Tad viņš pagrieza man muguru un aizgāja.
— Tas nozīmē, ka mums jāprecas drīzāk, nekā tu biji nodomājusi, — noteica Ernests, kad mēs viņam to pastāstījām.
Sākumā es viņu nesapratu, bet tad redzēju, ka viņam taisnība. Taisni tolaik Sjeras vērptuves izmaksāja dividendes, bet tēvs nedabūja nekā. Dažas dienas nogaidījis, viņš aizrakstīja sekretariātam. Nekavējoties pienāca atbilde, ka grāmatās neesot nekādu norādījumu, ka tēvam piederot akcijas, un tika laipni lūgti tuvāki paskaidrojumi.
— Viņi saņems pietiekamus paskaidrojumus, velns lai parauj, — tēvs noteica un devās uz banku, lai izņemtu apšaubītās akcijas no sava seifa. — Ernests ir patiešām izcils cilvēks, — viņš pārnācis sacīja, kad es palīdzēju viņam novilkt mēteli. — Es atkārtoju, meit, šis tavs jauneklis ir patiešām neparasts cilvēks.
Zināju jau no piedzīvojumiem, ka nekas labs nav gaidāms, ja viņš Ernestu tā lielī.
— Viņi jau ir mani saminuši, — tēvs paskaidroja. — Akciju vairs nav. Seifs ir tukšs. Jums abiem ar Ernestu jāprecas labi drīz.
Tēvs turējās pie laboratorijas metodēm. Viņš iesūdzēja Sjeras vērptuves tiesā, bet viņš nevarēja atgādāt tiesā Sjeras vērptuvju grāmatvedības dokumentus. Viņš nebija noteicējs par tiesu, bet Sjeras vērptuves bija. Tas izskaidroja visu. Likums viņu pilnīgi satrieca, un kailā varmācība triumfēja.
Kad tagad to visu atceros, man šī tēva sakāve šķiet gandrīz smieklīga. Viņš bija pēc tam nejauši saticis Vik- sonu Sanfrancisko ielā un nosaucis to par nelieti. Tēvu arestēja par vardarbības mēģinājumu, piesprieda viņam naudas sodu un pieprasīja solījumu turpmāk dzīvot mierīgi. Tas viss bija tik smieklīgi, ka viņš pats mājās par to smējās. Bet kādu traci sacēla laikraksti! Tie ievietoja augsta stila rakstus par «varmācības baciļiem», kuri uzbrūkot katram, kas ielaižoties ar sociālistiem, un tēvs, kas bija aizvadījis tik ilgu un mierīgu dzīvi, nu tika minēts kā izcils piemērs šo baciļu iedarbībai. Vairāki laikraksti apgalvoja, ka tēvs esot pārstrādājies spraigajā zinātnisko pētījumu darbā, un ieteica viņam doties uz kādu valsts garā vājo patversmi. Tās vairs nebija izrunas, tās bija draudošas briesmas. Tēvs tomēr bija pietiekami gudrs, lai to saprastu. Bīskapa piedzīvojumi bija snieguši viņam labu mācību, un viņš to bija apguvis. Viņš palika mierīgs, lai cik daudz netaisnības viņam bija jācieš, un ar to, man šķiet, patiešām pārsteidza savus ienaidniekus.
Tad pienāca kārta mūsu mājai, mūsu mītnei. Paziņoja, ka nav nokārtoti hipotēkas maksājumi, un mums bija īpašums jāatstāj. Protams, nekādas hipotēkas nebija un nekad nebija bijis. Par zemes gabalu bija samaksāts skaidrā naudā, tāpat bija nomaksāts par māju, tiklīdz tā bija uzcelta. Ne māja, ne zemes gabals nekad netika ieķīlāti. Tomēr hipotēku uzrādīja, tā bija parakstīta un sastādīta pēc visiem noteikumiem, tāpat uzrādīja arī maksājumu sarakstu ar visiem procentiem par vairākiem gadiem. Tēvs necēla traci. Kā viņam bija nolaupījuši naudu, tā viņam tagad nolaupīja māju, un nebija neviena, pie kā meklēt atbalstu. Sabiedrības mehānisms atradās to rokās, kuri gribēja viņa bojā eju. Tēvs bija filozofs savā būtībā un tāpēc vairs nesirdījās.
— Man lemts iet bojā, — viņš sacīja, — bet tādēļ es taču vēl varu parūpēties, lai mana āda mazāk ciestu. Mani vecie kauli ir vārgi, un es savu mācību esmu saņēmis. Nudien, man nav nekādas vēlēšanās pavadīt savas pēdējās dienas kādā garā vājo patversmē.
Tas man atgādināja bīskapu Morhauzu, ko esmu ilgi pametusi novārtā šinīs lappusēs, bet vispirms es pastāstīšu, kā apprecējos. Notikumu virpulī šis gadījums ir nenozīmīgs, to es labi zinu, tāpēc pieminu to tikai starp citu.
— Tagad mēs kļūsim par īstiem proletāriešiem,— tēvs miri ja, kad mūs izlika no mājas. — Es vienmēr esmu Apskaudis šo tavu jaunekli, ka viņš tik labi pazīst prole- I .u iatu, bet nu es pats mācīšos to pazīt.
Tēva dzīslās laikam ritēja avantūrista asinis. Viņš uztvēra mūsu katastrofu kā dēku. Viņu nepārņēma ne niknums, ne sarūgtinājums. Viņš bija pārāk filozofiski noskaņots un vienkāršs, lai alktu atriebes, un bija pārāk Iedzīvojies gara pasaulē, lai sajustu, cik daudz komforta mums tagad trūkst. Tāpēc viņš mūsu pārkravāšanos četrās nožēlojamās istabiņās Sanfrancisko Mārkitstrītas netīrajā dienviddaļā apsveica ar bērna prieku un sajūsmu iiii reizē ar neparasti spēcīga gara skaidro skatienu un •itingro izturību. Viņš nebija sastindzis garīgi. Viņam nebija nepareiza jēdziena par vērtībām. Viņš nebija konven- cionālisma un ieraduma vergs. Vienīgās vērtības, ko viņš atzina, bija matemātiski un zinātniski fakti. Mans tēvs bija dižens cilvēks. Viņa prāts un dvēsele bija tādi, kas piemīt vienīgi lieliem gariem. Daudzējādā ziņā viņš bija pat diženāks par Ernestu, kas taču bija dižākais cilvēks, ko jebkad esmu pazinusi.
Pat es jutu atvieglinājumu, pārmainot dzīves veidu. Ja ne citādi, tad vismaz biju atbrīvota no tās organizētās izstumtības, kas universitātes pilsētā aizvien vairāk kļuva mūsu daļa, kopš bijām izpelnījušies augošās oligarhijas naidu. Arī man šī pārmaiņa šķitās dēka un pat lielākā no visām, jo tā bija manas mīlas dēka. Pārgrozības mūsu liktenī bija paātrinājušas mūsu kāzas, un Pelstrītas četras istabiņās Sanfrancisko nomalē es ierados jau kā sieva.
Zinu tikai to vienu: es darīju Ernestu laimīgu. Es ienācu viņa vētrainajā dzīvē nevis kā jauns jaucējs spēks, bet kā miera nesēja. Es devu viņam mieru, tā bija manas mīlas alga. Tas bija neviltots pierādījums, ka neesmu maldījusies. Sniegt viņam aizmirstību vai iededzināt prieka gaismu šinīs nabaga nogurušajās acīs — vai vēl lielāks prieks varēja mani aplaimot?
Sīs mīļās, nogurušās acis. Viņš strādāja tā, kā strādā ļoti nedaudzi, un visu savu mūžu viņš strādāja citu labā. Tā bija viņa vīrišķības mēraukla. Viņš mīlēja cilvēci, un viņš mīlēja mani. Un viņš ar savu iemiesoto kaujas alku, ar savu gladiatora augumu un ērgļa garu — viņš bija pret mani tik maigs un smalkjūtīgs kā dzejnieks. Viņš arī bija dzejnieks. Viņš dzejoja darbos. Visu savu mūžu viņš dziedāja cilvēcības dziesmu. To viņš darīja aiz tīras cilvēku imiestibas, par cilvēkiem viņš atdeva savu dzīvību un tapa sists krustā.
Un, visu to darot, viņš necerēja uz atalgojumu nākotnē. Pēc viņa uzskatiem šai dzīvei vairs nekāda cita nesekoja. Viņš, kurā liesmoja nemirstības uguns, noliedza nemirstību — tāda pretruna viņā mājoja. Pār viņa kvēlo garu valdīja materiālistiskais monisms, šī saltā, atbaidošā filozofija. Es mēdzu runāt viņam pretī, sakot, ka mēroju viņa nemirstību ar viņa dvēseles spārniem un ka man vajadzētu bezgalīgi ilgi dzīvot, lai šo dvēseli aptvertu. Tad viņš smējās, izstiepa rokas pēc manis un nosauca mani par savu mīļo metafiziķi. Nogurums izgaisa viņa acīs, tanīs iemirdzējās viņa mīlas laimes uguns, kas arī bija jauns un pietiekams viņa nemirstības pierādījums.
Viņš bieži dēvēja mani par savu duālisti un gribēja man ieskaidrot, kā Kants ar tīrā prāta līdzekļiem atcēlis prātu, lai varētu godināt dievu. Viņš vilka paralēles un piedēvēja man līdzīgu vainu. Un, kad es savu vainu atzinu, bet aizstāvēju to kā visaugstākā saprāta aktu, tad viņš piekļāva mani ciešāk un smējās, kā var smieties tikai dieva radīti mīlētāji. Es biju paradusi noliegt, ka iedzimtība un apkārtne varētu izskaidrot šī cilvēka būtību un apdāvinātību, tāpat kā zinātnes pirksta saltais pieskāriens varētu uztvert, analizēt un klasificēt to mānīgo kaut ko, kas slēpjas pašā dzīvē.
Es uzskatīju, ka telpa ir dievības izpausme un dvēsele — dievības būtības atspulgs, un, kad viņš mani dēvēja par savu mīļo metafiziķi, es viņu saucu par savu nemirstīgo materiālistu. Un tā mēs mīlējām viens otru un bijām laimīgi; es viņam piedevu viņa materiālismu tā milzu darba dēļ, ko viņš veica, nedomājot ne par kādu labumu sev pašam, un viņa neticamās kautrības dēļ, kas viņu pasargāja no pārlieka lepnuma par sevi un savu dvēseli.
Tomēr lepns viņš bija. Un kā gan lai ērglis nebūtu lepns? Pēc viņa uzskatiem mirstīgajam vairāk nekā pašam dievam piestāvēja būt dieviem līdzīgam. Un tā viņš jūsmoja par to, ko uzskatīja par savu mirstīgumu. Viņš labprāt citēja fragmentu no kāda dzejojuma, kuru nekad nebija visu lasījis un kura autoru bija veltīgi meklējis. Es norakstu šo fragmentu ne vien tāpēc, ka viņš to mīlēja, bet tāpēc, ka tas parāda pretrunu starp viņa garu un viņa uzskatiem par šo garu. Jo kā var cilvēks liesmainā
mtlraukumā un kaislā apgarotībā citēt šīs vārsmas un pats biti tikai mirstīgi pīšļi, sīks nepastāvīga spēka graudiņš, ļnircjoša parādība? Tās skan tā:
Līksme ir līksmota, guvums ir gūts, Kas pielemts no dzimšanas man; Skaļās gavilēs smelts manu vasaru zelts, Zemes krasti man atbalsīs skan. Ja es mirtu ik nāvē, kādā cilvēks var mirt, Jo secen man neies tās kauss, Taču līksmības malks, ko ik dzīvais alks, Būs man veldze, līdz trauks būs sauss.
Varas saldums un lepnuma ugunīgs spīts, Mīlas smeldzīgums izdzerts kad taps, Lāses pēdējās dēļ ceļos metīšos vēl, Jo, ak, šis dzēriens bij labs! Es uzdzeru dzīvei, nāvei uzdzeru es, — Kas par mūžību brīnumaināks? Ja miršu reiz es, tad kāds jaundzimis Es Ar lūpām pie kausa šī plaks.
Cilvēks bārs, kam laupīts Ēdenes dārzs,
Tas es, tas es, mans dievs.
Bet mans tas būs, kad reiz debesis grūs
Un zeme bojā ies.
Jo mana šī pasaule, mana tā vien,
Manas sāpes, mans prieks un mans naids,
Skaņa vārgā tā, dvesta no jaundzimušā,
Un mātes moku vaids.
Mans pulss sit nākamām paaudzēm līdz, Ilgas sirdi draud pušu man plēst, Jauno asiņu spīts, tfauksma nemiera dzīts, Pastaratriebes liesmas spēj dzēst. Esmu cilvēks ar miesu un asinīm es, Līdz beigsies mans šīs zemes laiks, No dīgļa, ko slēpis reiz mātes klēpis, Līdz paliks tik gara zaigs.
Mans atveids un mans spogulis —
Griežas zeme, kā man tīk,
Un mūžam salkt, pēc Ēdenes alkt
Vēl pasaulei neapnīk.
Visvarenais, dzīves kristāls kad drups,
Dzisīs varvīksnes mirgojums,
Tad mūžīgā nakts, kur viss dzīvais būs rakts,
Nebūs sapņiem par garu mums.
Cilvēks bārs, kam laupīts Ēdenes dārzs, Tas es, tas es, mans dievs. Bet mans tas būs, kad reiz debesis grūs Un zeme bojā ies.
Jo mana šī pasaule, mana tā vien, Manas mīlas nakts kautrums liegs, Mans ziemelis salts, dienvids ziedaini balts, Mans izmisums un mans prieks.[63]
Ernests vienmēr strādāja pāri spēkiem. Viņa lieliskā ķermeņa konstitūcija to izturēja, bet ari tā nevarēja izdzēst noguruma izteiksmi viņa acīs. Viņa mīļās, nogurušās acis! Viņš gulēja tikai puspiektas stundas, un tomēr viņam nepietika laika, lai veiktu visu paredzēto. Savu propagandista darbu viņš nekad nepārtrauca un pastāvīgi lasīja referātus dažādās strādnieku organizācijās. Un kur tad vēlēšanu cīņa! Tā viena pati prasīja visus cilvēka spēkus. Reizē ar sociālistu izdevniecību slēgšanu izbeidzās arī tie niecīgie ienākumi, ko viņš no turienes saņēma, un viņam vajadzēja daudz strādāt, lai nopelnītu iztiku, nemaz nerunājot par pārējiem darbiem. Viņš tulkoja vairākus filozofiskus un zinātniskus darbus buržuāzijas izdevējiem un, atgriezies vēlu vakarā, noguris vēlēšanu cīņā, sēdās pie tulkojumiem un strādāja pāri pusnaktij. Tam visam vēl pievienojās studijas. Viņš palika tām uzticīgs līdz savai pēdējai stundai, un viņš mācījās neiedomājami daudz.
Un tomēr viņš atrada laiku aplaimot mani ar savu mīlu. Tas gan bija tikai tādēļ iespējams, ka mana dzīve pilnīgi saplūda ar viņējo. Es iemācījos stenografēt un rakstīt uz mašīnas un kļuvu par viņa sekretāri. Viņš apgalvoja, ka man izdodoties samazināt viņa darbu par pusi, un es centīgi mācījos, lai saprastu viņa darbu. Mums bija kopējas intereses, un mēs kopā strādājām un priecājāmies.
Un darba trauksmē mēs izmanījāmies nozagt pa saldam mirklim — kādu vārdu, kādu glāstu, mīļu skatienu—, un tas, ka šie mirkļi bija zagti, darīja tos jo saldākus. Mēs dzīvojām kalnu augstienēs, kur gaiss ir tīrs un dzirkstošs, kur visi pūlas cilvēces labā, kur aprēķinam un savtībai nav vietas. Mēs mīlējām mīlu, un mūsu mīlu nekas neaptumšoja. Un šī apziņa man paliek: es nebiju kļūdījusies. Es devu viņam mieru — viņam, kas tik grūti strādāja citu labā, manam mīļajam mirstīgajam ar nogurušajām acīm.