īsi pēc apprecēšanās es nejauši sastapos ar bīskapu Morhauzu, bet labāk izstāstīšu visu pēc kārtas. Pēc liktenīgā vakara I. P. H. sanāksmē bīskaps Morhauzs, šis cildenais cilvēks, padevās draudzīgajiem padomiem, kailiem viņu apbēra, un aizgāja atvaļinājumā. Tomēr viņš atgriezās — vēl jo stiprāk pārliecināts, ka viņam lemts sludināt jauno baznīcas vēsti. Viņa draudzei par sašu- tumu, viņa pirmā svētruna bija pilnīgi līdzīga runai tā vakara sanāksmē. Viņš atkal runāja ilgi un plaši, ka baznīca novērsusies no tā kunga mācības un pielūdz ma- inonu Kristus vietā.
Sekas bija tādas, ka viņu neatkarīgi no paša vēlēšanās Ieslodzīja kādā privātā garā vājo patversmē, kamēr laikraksti patētiski ziņoja par viņa garīgo sabrukumu un cildināja viņa dievbijību. Viņu turēja patversmē kā cietumnieku. Es vairākkārt devos viņu apmeklēt, bet mani nepielaida, un mani jo dziļi satricināja šī pilnīgi veselā, normālā, godīgā cilvēka traģēdija, cilvēka, ko sabiedrības rupja griba centās iznīcināt. Bīskaps taču bija vesels, lirs un cēls. Ernestam bija taisnība! Bīskapam trūka vienīgi pareizas izpratnes bioloģijā un socioloģijā, un tāpēc viņš nespēja pareizi izskaidrot notiekošo.
Visvairāk mani biedēja bīskapa bezspēcība. Ja viņš neatsacījās no saskatītās patiesības, tad viņam nebija cerību atbrīvoties no patversmes. Viņš nespēja nekā līdzēt. Viņa manta, viņa stāvoklis, viņa izglītība nevarēja viņu glābt. Viņa uzskati bija sabiedrībai bīstami, un sabiedrība nevarēja aptvert, kā šādi uzskati var rasties normālās smadzenēs. Vismaz man likās, ka tāda ir sabiedrības nostāja.
Tomēr bīskapu bija sagrābušas šaubas, par spīti viņa šķīstajam, cēlajam noskaņojumam. Viņš skaidri redzēja savu bīstamo stāvokli. Viņš saprata, ka ir notverts slazdos, un mēģināja izbēgt no tiem. Viņš paļāvās savā cīņā vienīgi uz paša spēkiem, necerot uz palīdzību, ko draugi, tadi kā tēvs, Ernests un es, būtu varējuši sniegt. Un tā viņš izveseļojās patversmes uzspiestajā vientulībā. Nekādas vīzijas viņu vairs nemocīja, viņa smadzenes bija brīvas no idejas, ka sabiedrības pienākums ir ganīt tā kunga avis.
Kā jau minēju, viņš kļuva vesels, pilnīgi vesels, un laikraksti, tāpat kā garīdznieki, priecīgi apsveica viņa atgriešanos. Reiz aizgāju uz viņa baznīcu. Svētruna bija tada pati ka tas, kad viņš vēl nebija skatījis nekādas vīzijas. Es jutos vīlusies, sarūgtināta. Vai sabiedrība būtu piespiedusi viņu padoties? Vai viņš bija gļēvulis? Vai viņš bija piespiests atsaukt savus uzskatus? Jeb vai sasprindzinājums bija par lielu un viņš nu padevīgi zemojās pastāvošās kārtības likumu priekšā?
Es ierados viņu apciemot viņa skaistajā mājā. Viņš bija baismīgi pārvērties. Viņš bija stipri novājējis un viņa seju izvagojušas agrāk neredzētas grumbas. Mana ierašanās bija viņu redzami satraukusi. Runājot viņš nervozi plūkāja savas piedurknes, un viņa acis nemierīgi šaudījās, izvairoties no manējām. Viņa atmiņa likās gluži vāja, sarunā bieži iestājās dīvainas pauzes, viņš pēkšņi mainīja sarunas tematu un mulsināja mani ar savu nekonsekvenci. Vai tas bija Kristum līdzīgais vīrs ar skaidro saprātu, kādu es viņu biju pazinusi, — vīrs ar gaišām, tīrām acīm un tikpat stingru un nešaubīgu skatienu kā viņa dvēsele? Pret viņu bija ļauni izturējušies; viņš bija padevies aiz bailēm. Viņā gars bija pārāk trausls bijis, nespējīgs cīnīties ar sabiedrības organizēto «vilku baru».
Es jutos apbēdināta, neizsakāmi apbēdināta. Viņš runāja izvairīgi un acīm redzami tā bijās no maniem jautājumiem, ka man nebija drosmes kaut ko prasīt. Viņš izklaidīgi pieminēja savu slimību, saraustītos teikumos pieskārās baznīcai, pārmaiņām tās pārvaldē, nenozīmīgiem labdarības darbiem un izskatījās tik atvieglots, man aizejot, ka es būtu smējusies, ja mana sirds nebūtu asaru pilna.
Nabaga mazais varonis! Ja es to būtu zinājusi! Viņš bija cīnījies kā milzis, un es nebiju to nojautusi. Viens, pilnīgi viens miljoniem savu amata biedru vidū viņš bija izcīnījis savu cīņu. Vājprātīgo nama iebiedēts, tomēr ticēdams taisnībai un tiesībām, viņš cieši turējās pie taisnības un tiesībām, bet jutās tik vientuļš, ka neiedrošinājās uzticēties pat man. Viņš bija doto mācību labi izpratis — pārāk labi.
Drīz vien es par to pārliecinājos. Kādu dienu bīskaps nozuda. Viņš nebija sacījis nevienam, ka domā kaut kur aizbraukt. Kad nu dienas pagāja un viņš neatgriezās, klīda valodas, ka viņš prāta aptumšošanās brīdī izdarījis pašnāvību. Tomēr šīs domas atmeta, kad uzzināja, ka bīskaps pārdevis visus savus īpašumus — namu pilsētā, lauku māju Menloparkā, gleznas un kolekcijas un pat mivu mīļoto bibliotēku. Tagad bija skaidrs, ka viņš slepeni nokārtojis visas savas darīšanas, iekāms nozudis.
Tas notika tolaik, kad mums pašiem klājās stipri bēdīgi. Tikko mēs bijām iekārtojušies jaunajā dzīvoklī, bīskaps sagādāja mums izdevību brīnīties un spriest par viņa rīcību. Un tad pēkšņi mums viss kļuva skaidrs. Kādu vakaru es krēslā steidzos pa ielu uz skārni, lai nopirktu drusku gaļas Ernesta vakara mielastam, kā mēs dēvējām pēdējo dienas maltīti jaunajos apstākļos.
Tanī mirklī, kad iznācu no veikala, kāds cilvēks iznira no tuvējās tirgotavas ielas stūrī. Kaut kas dīvaini pazīstams viņā lika man atskatīties. Tomēr vīrietis bija jau apgriezies un steidzās projām. Kaut kas viņa plecu līnijā, sudraboto matu svītra starp apkakli un platmali modi- naja neskaidras atmiņas. Es negāju vis ielai pāri, bet metos šim cilvēkam pakaļ. Paātrināju soļus, mēģinādama atbrīvoties no uzmācīgajām domām. Tas taču nebija iespējams! Tas nevarēja būt viņš — šinīs nesamērīgi garajās, noplukušajās biksēs ar apspurušiem galiem.
Es apstājos, pasmējos par sevi un gribēju jau izbeigt • is medības. Bet šie sasodīti pazīstamie pleci un sudrabotie mati! Steidzos atkal viņam pakaļ. Kad viņu panācu, es izaicinoši ieskatījos viņam sejā, apsviedos — un stāvēju ar bīskapu vaigu vaigā.
Viņš tikpat pēkšņi apstājās un smagi atvilka elpu. Prāvs papīra maisiņš, kas bija labajā rokā, izkrita uz Ietves. Tas pārplīsa, un kartupeļi pajuka uz visām pusēm slarp mūsu kājām. Bīskaps pārsteigts un sērīgs pavērās manī; tad viņš it kā saplaka, viņa pleci nošļuka — un viņš dziļi nopūtās.
Es sniedzu roku. Viņš paspieda to, bet viņa roka bija valga. Viņš apmulsis nokāsējās, un es ieraudzīju sviedrus izspiežamies uz viņa pieres. Acīmredzot viņš bija stipri nobijies.
— Kartupeļi, — viņš vārgi nomurmināja. — Tie ir tik
dārgi.
Mēs salasījām tos un salikām atpakaļ saplīsušajā maisiņā, ko tagad viņš rūpīgi turēja padusē. Es mēģināju i/.sacīt savu prieku par šo satikšanos un uzaicināju viņu tūliņ apmeklēt mūs.
— Tēvs tā priecāsies, jūs redzot. Mēs dzīvojam pāris soļu atstatu.
— Es nevaru, — viņš atbildēja. — Man jāiet. Dzīvojiet sveiki!
Viņš aizdomīgi palūkojās visapkārt, it kā baidīdamies, ka viņu pazīs, un grasījās iet tālāk.
— Pasakiet, kur jūs dzīvojat, un es jūs kādreiz apmeklēšu, — viņš sacīja, kad redzēja, ka soļoju viņam blakus un nedomāju atkāpties, ja jau esmu viņu atradusi.
— Nē, — es noteikti atbildēju. — Jums jānāk tūliņ līdzi!
Viņš pameta skatienu uz kartupeļiem un pārējiem mazajiem sainīšiem, ko nesa otrā padusē.
— Es tiešām nevaru, — viņš sacīja. — Piedodiet manu nepieklājību! Bet, ja jūs zinātu …
Likās, viņš tūliņ sabruks, bet tad atkal saņēmās. — Jā, šīs ēdamlietas, — viņš turpināja. — Tas ir bēdīgs gadījums. Tas ir šausmīgi. Viņa ir veca sieva. Man jāaiznes viss tūliņ. Viņai liela vajadzība pēc tā. Man jāiet tūliņ, jūs taču saprotat. Es atnākšu atkal, es to apsolu.
— Es jūs .pavadīšu, — es piedāvājos. — Vai tas tālu?
Viņš atkal nopūtās un padevās.
— Aiz divām mājām, — viņš atteica. — Pasteigsimies!
Bīskapa vadībā es nu iepazinos ar savu apkārtni. Nebiju gan sapņojusi, ka te valda tik drausmīgs posts, jo nebiju nekad nodarbojusies ar labdarību. Pārliecinājos, ka Ernestam taisnība, kad viņš ņirgājās par labdarību kā par karstu komprešu likšanu uz augoņa. Izgrieziet augoni, skanēja viņa pamācība. Dodiet strādniekam, ko viņš nopelnījis, piešķiriet pensijas tāpat kā kareivjiem tiem, kas godam nosirmojuši savā darbā, tad žēlsirdības dāvanas nebūs vajadzīgas, šinī pārliecībā es strādāju kopā ar viņu revolūcijas labā un nešķiedu spēkus, lai mīkstinātu sociālo ļaunumu, ko netaisnā sistēma radīja aizvien no jauna.
Es iegāju līdzi bīskapam kāda daudzdzīvokļu īres nama desmit, divpadsmit kvadrātmetru lielā istabiņā. Tur mēs sastapām mazu vecu vācieti — sešdesmit četrus gadus vecu, kā bīskaps sacīja. Viņa bija pārsteigta, mani ieraugot. bet laipni pamāja sveicienu un šuva vien tālāk vīriešu bikses, turēdama tās uz ceļiem. Līdzās uz grīdas bija vesela kaudze bikšu. Bīskaps, redzēdams, ka istabā nav ne ogļu, ne malkas, aizgāja nopirkt kādu drusku.
Es paņēmu pāri bikšu un apskatīju darbu.
— Seši centi, kundze, — sieviete sacīja, šūpodama galvu līdzi adatas dūrieniem. Viņa šuva lēni, bet nepārtraukti. Likās, viņa personificēja šūšanu.
— Par tādu darbu? — es brīnījos. — Vai vairāk par to nemaksā? Cik laika tam vajadzīgs?
— Nē, vairāk ne. Seši centi par gatavām biksēm. Katram pārim divas stundas. Bet šefs to nezina, — viņa aši piemetināja, baidīdamās sagādāt tam nepatikšanas. — Es esmu Joti gausa. Man reimatisms pirkstos. Meitenes šuj ātrāk. Viņas sasteidz uz pusi ātrākā laikā. Šefs ir laipns. Viņš ļauj man ņemt darbu mājās, jo es esmu veca un no mašīnas rūkoņas man sāp galva. Ja viņš nebūtu tik laipns, es nomirtu badā.
Jā, tās, kas strādā veikalā, saņem astoņus centus. Bet ko lai dara? Tagad jau pat jauniem nepietiek darba. Vecajiem nav nekādu izredžu. Bieži es saņemu tikai vienu pāri. Dažreiz, kā šodien, man jāsašuj līdz vakaram astoņi pāri.
Es vaicāju, cik stundas viņa strādā, un viņa atbildēja, ka tas atkarīgs no sezonas.
— Vasaru, kad liels pieprasījums, es strādāju no pieciem rītā līdz deviņiem vakarā. Ziemu ir stipri auksts. Tad paiet ilgs laiks, kamēr pirksti ielokās. Tāpēc man jāstrādā ilgāk — bieži līdz pusnaktij.
Jā, šī bija bēdīga vasara. Grūti laiki. Dievs mums dusmo. Tas šonedēļ mans pirmais darbs. Ja nav darba, tad ar ēšanu bēdīgi, tā jau zināma lieta. Bet es esmu pieradusi. Esmu šuvusi visu mūžu — savā vecajā dzimtenē un te, Sanfrancisko, — trīsdesmit trīs gadus.
Ja vien īre samaksāta, tad viss kārtībā. Namsaimnieks ir ļoti laipns, bet īre jānomaksā. Tā jau piederas. Viņš ņem par šo istabu tikai trīs dolārus. Tas ir lēti. Bet nav vis viegli katru mēnesi sadabūt šos trīs dolārus.
Viņa apklusa un šuva tālāk, šūpodama galvu.
— Ar tik mazu peļņu jums jābūt ļoti taupīgai, — es piezīmēju.
Viņa mundri pamāja.
— Kad īre samaksāta, tad vairs nav tik ļauni. Protams, gaļu nopirkt nevar. Un pienu kafijai arī ne. Bet vienreiz dienā es tomēr ēdu. Un dažu dienu pat divreiz.
Pēdējos vārdus viņa izrunāja ar lepnumu. Tanīs bija manāma panākumu jausma. Bet, kad viņa šuva tālāk klusēdama, es ievēroju skumjas viņas lēnīgajās acīs un iekritušo muti. Viņas skatiens k|uva izklaidīgs. Tad viņa steidzīgi izberzēja satumsušās acis — taču vajadzēja šūt.
— Man sirds nesāp bada dēj, — viņa paskaidroja. — Pie tā pierod. Es tikai raudu par savu bērnu. Mašīna viņu nonāvēja. Taisnība, ka viņai bija grūti jāstrādā, bet es tomēr to lāgā nevaru aptvert. Viņa bija stipra un jauna—• tikai četrdesmit gadu. Un trīsdesmit gadu jau bija nostrādājusi. Viņa agri sāka, tas pareizi, bet mans vīrs bija miris. Fabrikā eksplodēja katls. Ko lai mēs būtu darījušas? Viņa bija tikai desmit gadu veca, bet visai spēcīga. Un taču mašīna viņu nonāvēja. Jā, manu meitu nonāvēja, un viņa taču bija veiklākā strādniece darbnīcā. Esmu bieži par to domājusi, es to zinu. Tāpēc es vairs nevaru darbnīcā strādāt. Mašīna plēš man galvu pušu. Es dzirdu, tā saka vienā laidā: es to padarīju, es to padarīju! Tā viņa runā visu dienu. Un tad es domāju par savu meitu un nevaru strādāt.
Viņas acis atkal kļuva mitras, un viņai vajadzēja tās izslaucīt, iekāms viņa šuva tālāk.
Es dzirdēju- bīskapu nākam pa kāpnēm un atvēru durvis. Kāds gan viņš izskatījās! Uz muguras viņš nesa pusmaisa ogļu un tam virsū uzsietu iekuru. Ogļu putekļi bija notraipījuši viņa seju, un sviedri plūda straumēm pār pieri. Viņš nolika savu nesamo kaktā pie krāsns un noslaucīja seju rupjā kokvilnas lakatā. Es neticēju lāgā savām acīm. Bīskaps melns kā ogļu iznēsātājs, lētā katūna kreklā (apkaklē trūka vienas pogas) un kombinezonā! Tas bija visdīvainākais — šīs bikses, kuru noskran- dušie gali nokārās līdz papēžiem. Ap vidu tās saturēja šaura siksna, kādu mēdz nēsāt strādnieki.
Bīskaps gan bija sakarsis, bet nabaga vecajai sievai uztūkušās rokas bija sarautas krampjos aiz aukstuma, tāpēc, pirms mēs aizgājām, bīskaps iekūra uguni un es nomizoju kartupeļus un uzliku vārīties. Vēlāk uzzināju, ka milzīgās strādnieku kazarmas manā apkārtnē slēpj sevī daudzus līdzīgus un vēl ļaunākus gadījumus.
Mājās pārnākuši, mēs satikām Ernestu, kas bija uztraucies par manu prombūtni. Pēc pirmā pārsteiguma un apsveicināšanās bīskaps atlaidās atzveltnī un manāmi atvieglots nopūtās. Mēs esot pirmie no viņa vecajiem draugiem, ko viņš saticis kopš savas nozušanas, viņš sacīja. Jādomā, ka šinī starplaikā viņš bija ļoti cietis aiz
vientulības. Viņš runāja daudz, bet visvairāk par prieku, ko jūtot, izpildīdams tā kunga pavēli.
— Tagad es patiešām ganu viņa avis, — viņš sacīja. — Un es esmu daudz ko mācījies. Dvēselei nevar palīdzēt, ja vēders nav pilns. Vispirms viņa avīm jādabū maize un sviests, kartupeļi un gaļa, tad un tikai tad viņu dvēseles spējīgas uzņemt izsmalcinātāku barību.
Viņš ēda ar lielu patiku manis pagatavotās vakariņas. Nekad senos laikos viņš nebija sēdies ar tādu ēstgribu pie mūsu galda. Mēs runājām par to, un viņš izteicās, ka nekad mūžā neesot juties tik labi kā tagad.
— Tagad eju tikai kājām, — viņš sacīja, un sārtums iesitās viņam vaigos, atceroties laiku, kad bija braucis karietē, it kā tas būtu grūti izpērkams grēks. — Mana veselība ir uzlabojusies, — viņš aši piemetināja, — un es esmu ļoti laimīgs — patiešām, laimīgāks nekā jebkad. Vismaz mans gars ir dieva rokā.
Un tomēr viņa sejā bija neizdzēšamas sāpes, pasaules sāpes, ko viņš bija uzņēmies. Viņš tagad skatīja dzīvi tās īstajā izskatā, un šī dzīve nelīdzinājās tai, par ko stāstīja viņa bibliotēkas grāmatas.
— Un par visu to atbildīgs esat jūs, jaunekli, — viņš bez aplinkiem pateica Ernestam.
Ernests bija pārsteigts un apjucis.
— Es — es jūs brīdināju, — viņš stostījās.
— Nē, jūs mani pārprotat, — bīskaps atbildēja. — Es jums nepārmetu, bet g^n pateicos. Man jums jāpateicas, jo jūs man norādījāt manu ceļu. Jūs mani aizvadījāt no teorijām par dzīvi pie pašas dzīves. Jūs atvilkāt plīvuru no sabiedriskā negoda. Jūs bijāt gaisma manā tumsībā, bet tagad arī es redzu gaismu. Un es esmu ļoti laimīgs, vienīgi… — Viņš nomākts vilcinājās, un viņa acīs bija lasāmas lielas bailes. — Vienīgi šī vajāšana. Es nedaru nevienam pāri. Kāpēc man neliek mieru? Bet tas nav galvenais. Galvenais ir, kā tas notiek. Es neko neteiktu, ja mani sagrieztu gabalos, ja mani sadedzinātu sārtā vai piesistu krustā. Es bīstos tikai no patversmes. Iedomājieties tikai! Es un vājprātīgo namā! Tas ir briesmīgi! Es noskatījos dažus gadījumus sanatorijā … Tie bija drausmīgi. Man asinis stingst dzīslās, ja par to domāju. Pavadīt savas dzīves atlikušo daļu ieslodzītam starp ārprātīgiem! Nē! Nē! Tikai to ne! Tikai to ne!
Viņš bija nožēlojams. Viņa rokas trīcēja, augums drebēja paša uzburtās ainas priekšā. Tomēr nākamā mirklī viņš jau bija savaldījies.
— Piedodiet man, — viņš vienkārši sacīja. — Es esmu tik nervozs. Bet, ja tā kunga darbs novedīs mani tur, tad lai tas notiek. Kas es esmu, ka iedrīkstos sūdzēties?
Viņu uzskatot, man gribējās skaļi izsaukties: «Lielais bīskapi Varoni! Dievišķais varoni!»
Tovakar mēs uzzinājām vēl vairāk par to, ko viņš bija izdarījis.
— Es pārdevu savu māju, pareizāk sakot, savas mājas, — viņš stāstīja, — un savu mantu. Es zināju, ka man tas jādara slepenībā, jo citādi man visu atņemtu — un tas būtu briesmīgi. Toreiz es bieži pārdomāju, cik milzīgi daudz kartupeļu, maizes vai gaļas, ogļu vai malkas var nopirkt par divsimt vai trīssimttūkstoš dolāriem. — Viņš pavērsās pret Ernestu. — Jums bija taisnība, jaunekli. Par darbu maksā neticami maz. Es nekad mūžā neesmu strādājis, vienīgi apelējis no estētikas viedokļa pie farizejiem, — es domāju, ka sludinu dieva vēsti, un tomēr man piederēja.pusmiljona dolāru. Es nekad nebiju zinājis, ko nozīmē pusmiljona dolāru, iekāms neizrēķināju, cik kartupeļu, maizes, sviesta un gaļas par to var nopirkt. Un tad es vēl kaut l<o sapratu. Es sapratu, ka visa šī maize, šis sviests un šī gaļa pieder man un ka es nekā neesmu darījis, lai tos saražotu. Man kļuva skaidrs, ka to darījuši citi un ka tiem tas ir nolaupīts. Un, kad es nonācu pie trūkumcietējiem, tad es atradu tos, kas bija aplaupīti un tāpēc nonākuši postā un trūkumā.
Mēs mudinājām viņu atsākt savu stāstu.
— Nauda? To es noguldīju dažādās bankās uz dažādiem vārdiem. To man nevar atņemt, jo to neuzies. Un nauda taču ir kaut kas labs. Par to var nopirkt tik daudz pārtikas. Es nekad nebiju zinājis, kur nauda der.
— Es vēlētos, kaut mums būtu drusku naudas mūsu propagandai, — Ernests domīgi noteica. — Tad tā atnestu milzīgi daudz laba.
— Vai jūs tā domājat? — bīskaps vaicāja. — Es daudz neuzticos politikai. Patiesībā es baidos, ka nekā nesaprotu politikā.
Ernests bija ļoti smalkjūtīgs šādos jautājumos. Viņš neatkārtoja savu mājienu, kaut labi zināja, kādās grūtībās nonākusi sociālistu partija aiz naudas trūkuma.
- Es pārnakšņoju lētās viesnīcās, — bīskaps turpināja. — Man tomēr bail, un es ilgi nepalieku vienā vietā. Bez tam esmu noīrējis divas istabas strādnieku kazarmās dažādos pilsētas iecirkņos. Tā ir liela ekstravagance, es zinu, bet tas ir nepieciešams. Es to izpērku, pats gatavodams ēdienu, kaut dažkārt ēdu lētos restorānos. Un es esmu nācis pie kāda atklājuma. Tamales1 ir lieliskas, kad gaiss vēlu vakaros kļūst dzestrs. Tās tikai ir dārgas. Bet es esmu uzgājis kādu vietu, kur tās var dabūt par desmit centiem trīs. Tās gan nav tik labas kā citur, toties sasilda tikpat labi.
Un tā es beidzot esmu atradis savu darbu šinī pasaulē, pateicoties jums, jaunekli. Tas ir dieva sūtīts darbs. — Viņš pavērās manī un pameta ar acīm. — Jūs pieķērāt mani pie tā kunga avju ganīšanas. Jūs, protams, glabāsiet manu noslēpumu.
Viņš runāja šķietami bezrūpīgi, tomēr aiz viņa vārdiem bija manāmas bailes. Viņš apsolījās mūs atkal apmeklēt, bet pēc nedēļas mēs lasījām laikrakstos, ka bīskaps Morhauzs esot ievietots Napas vājprātīgo patversmē un uz viņa izveseļošanos diemžēl esot maz cerību. Mēs veltīgi pūlējāmies piekļūt pie viņa. Tikpat veltīgas bija arī mūsu pūles panākt, lai viņu vēlreiz izmeklētu. Saņēmām vienīgi to pašu atbildi, ka uz viņa izveseļošanos vājas cerības.
— Kristus sacīja bagātajam jauneklim, ka tarn jāpārdod visa sava manta, — Ernests rūgti noteica. — Bīskaps ir sekojis Kristus norādījumam un ieslodzīts vājprātīgo namā. Nav vairs. Kristus laiki. Bagātu vīru, kas atdod visu savu mantu nabagiem, tagad uzskata par prātā jukušu. Tur nav ko strīdēties. Sabiedrība savu vārdu ir teikusi.