Tūkstoš deviņsimt divpadsmitā gada rudenī, kad sociālisti guva lielu uzvaru, Ernestu, protams, ievēlēja kongresā. Bija kāds apstāklis, kas palīdzēja celties sociālistiskajiem paliem, — tā bija Hersta iznīcināšana. Pluto- krātijai tas bija nieks. Dažādu laikrakstu izdošana Her- stam izmaksāja astoņpadsmit miljonu dolāru gadā. So summu un pat vēl vairāk vidusšķira atmaksāja viņam ar sludinājumiem atpakaļ. Viņa finansiālā spēka avots bija galvenokārt vidusšķira. Tresti sludinājumus neievietoja.[64]lai Herstu iznīcinātu, vajadzēja tikai atņemt viņam sludinājumus.
Vidusšķira vēl nebija galīgi iznīcināta. Stingrais skelets bija palicis, kaut gan tam nebija vairs spēka. Sīkie fabrikanti un veikalnieki, cik nu viņu bija, dzīvoja pilnīgi no plutokrātijas žēlastības. Viņiem pašiem nebija ne ekonomiska, ne politiska mugurkaula. Saņēmuši no plutokrātijas attiecīgu pavēli, viņi vairs neiesūtīja sludinājumus Hersta presei.
Hersts cīnījās drosmīgi. Viņš izdeva savus laikrakstus joprojām, zaudējot uz tiem ik mēnesi pusotra miljona. Viņš publicēja sludinājumus bez maksas. Plutokrātija deva jaunas pavēles, un sīkie fabrikanti un veikalnieki applūdināja Herstu ar vēstulēm, uzteikdami savu agrāko sludinājumu publicēšanu. Hersts neatlaidās. Viņš saņēma tiesas brīdinājumus, bet neļāvās iebiedēties. Viņam piesprieda sešus mēnešus cietuma par necieņas izrādīšanu tiesai, neklausot tās rīkojumiem, un beidzot neskaitāmās prasības aplīdzināt zaudējumus piespieda viņu bankrotēt. Viņam nebija vairs nekādu iespēju. Plutokrātija bija izsacījusi savu lēmumu. Tiesu iestādes atradās plutokrātijas rokās, un tām vajadzēja lēmumu izpildīt. Līdz ar Herstu sabruka arī demokrātiskā partija, kuras priekšgalā viņš bija nesen nostājies.
Pēc Hersta un demokrātiskās partijas iznīcināšanas tās piekritējiem atlika divi ceļi: viens veda uz sociālistu, otrs uz republikāņu partiju. Tā notikās, ka mēs, sociālisti, ievācām Hersta pseidosociālistiskās propagandas ražu, jo lielākā daļa viņa piekritēju pārnāca mūsu pusē.
Toreizējā fermeru ekspropriācija arī būtu pavairojusi par mums nodoto balsu skaitu, ja nebūtu nodibināta īslaicīga un dzīvot nespējīga fermeru partija. Ernests un sociālistu līderi šķieda milzu pūles, lai dabūtu savā pusē fermerus, bet sociālistu laikrakstu un izdevniecību iznīcināšana bija pārāk liels šķērslis, un mutvārdu propaganda nebija vēl pietiekami izkopta. Tāpēc misteram Kalvinam līdzīgi politiķi, kaut paši arī piederēja pie ekspropriētajiem zemkopjiem, pievāca fermerus un izšķieda viņu politisko spēku veltīgā vēlēšanu cīņā.
— Nabaga zemnieki, — Ernests kādreiz rūgti nosmējās, — viņi taču pilnīgi ir trestu rokās!
Tā arī patiešām bija. Septiņi lielie tresti, kopīgi strādājot, apvienoja savu milzīgo virspejņu un nodibināja lauksaimniecības trestu. Dzelzceļu sabiedrības, kas kontrolēja tarifus, baņķieri un biržas vīri, kas kontrolēja lauksaimniecības produktu cenas, bija jau sen padarījuši fermerus par saviem parādniekiem. Bankas un atsevišķi tresti sen jau bija aizdevuši fermeriem milzu summas. Fermeri bija iekļuvuši tīklā. Vēl tikai vajadzēja izvilkt tīklu no ūdens, un to uzņēmās lauksaimniecības trests.
Tūkstoš deviņsimt divpadsmitā gada grūtā stāvokļa sekas bija drausmīga cenu krišanās lauksaimniecības preču tirgū. Tagad cenas nosita apzināti, līdz fermeri nonāca galīgā postā, kamēr dzelzceļu sabiedrības ar saviem pārmērīgi augstajiem tarifiem savukārt piespieda viņus galīgi pie sienas. Fermeri bija spiesti aizņemties aizvien vairāk naudas, līdz viņiem vairs nebija iespējams nomaksāt vecos parādus. Tam sekoja zemes ieķīlāšana hipotēku bankā un turpmākā parādzīmju uzkrāšanās, līdz beidzot fermeri gluži vienkārši* nodeva savu īpašumu lauksaimniecības tresta rokās. Viņiem nebija citas izejas. Atdevuši savu īpašumu, viņi sāka strādāt trestam kā pārvaldnieki, inspektori, priekšstrādnieki un vienkārši algādži. Viņi strādāja par algu. Viņi kļuva dzimtcilvēki, īsāk sakot, vergi, kam vajadzēja pelnīt maizi sviedriem vaigā. Viņi nevarēja meklēt citu kungu, jo kungs visur bija viens un tas pats — plutokrātija. Viņi nevarēja pārcelties uz pilsētām, jo tās arī bija plutokrātijas varā. Viņiem atlika tikai viena izeja — pamest dzimto vietu un kļūt par klaidoņiem, vārdu sakot, mirt badā. Tomēr arī šo iespēju viņiem atņēma, izdodot jo stingrus likumus pret klaidonību un nelokāmi realizējot tos.
Protams, šur tur vēl palika fermeri vai pat veselas fermeru grupas, kas sevišķu apstākļu dēļ bija paglābušies no ekspropriācijas. Tomēr tādu bija pārāk maz, un tos pašus ekspropriēja nākamajā gadā.[65]
Tādi bija apstākļi tūkstoš deviņsimt divpadsmitā gada rudenī, un sociālistu līderi nosprieda, ka nu esot kapitālismam pienācis gals. Vienīgi Ernests domāja citādi. Grūtības bija ārkārtīgi palielinājušas bezdarbnieku armiju. Fermeru un vidusšķiras izpostīšana, tāpat arodbiedrību smagā sakāve, ko tās bija cietušas visā frontē, sociālistiem radīja ciešu pārliecību par kapitālisma bojā eju, un viņi izaicinot meta plutokrātijai cimdu sejā.
Ak, kā mēs bijām pārvērtējuši pretinieka spēkus! Sociālisti visur daudzināja savu nākamo uzvaru vēlēšanās un izskaidroja situāciju nepārprotamiem vārdiem. Plutokrātija pacēla cimdu. Un plutokrātija apsvērdama un apdomādama uzvarēja mūs, sašķeļot mūsu spēkus. Tās slepenie aģenti sacēla brēku, ka sociālisti esot dieva zaimotāji un ateisti. Plutokrātija iesvēla baznīcas, galvenokārt katoļu baznīcu, cīņā pret mums un nolaupīja mums krietnu daļu strādnieku balsu. Un plutokrātija bija arī tā, kas caur saviem slepenajiem aģentiem uzmudināja fermeru partiju un pat izkliedēja fermerus pa pilsētām un ieveda mirstošās vidusšķiras rindās.
Tomēr sociālisti uzvarēja. Bet tā nebija izšķīrēja uzvara, ko mums būtu devusi augstākā izpildu vara un pārsvars visos likumdevējos orgānos. Diemžēl mums vajadzēja pieredzēt, ka esam mazākumā. Taisnība, kongresā mums bija piecdesmit vietas, bet, kad tūkstoš deviņsimt trīspadsmitā gada pavasarī mūsu pārstāvji šīs vietas ieņēma, viņi atklāja, ka ir pilnīgi bezspēcīgi. Viņi bija gan laimīgāki par fermeriem, kas bija dabūjuši divpadsmit vietas valdībā, tomēr nevarēja pavasarī tās ieņemt, jo bijušie kongresa locekļi atsacījās tās atstāt un tiesas atradās oligarhijas rokās. Bet nu es aizsteidzos notikumiem priekšā. Man vispirms jārunā par uztraucošo tūkstoš deviņsimt divpadsmitā gada ziemu.
Grūtie laiki bija radījuši neiedomājamu patēriņa samazināšanos. Bezdarbniekiem nebija naudas, par ko Iepirkties. Rezultātā plutokrātijai palika vēl lielāks preču pārpalikums nekā jebkad. Šis pārpalikums bija jāizvieto ai zemēs, jo plutokrātijai vajadzēja naudas, lai realizētu savus kolosālos plānus. Saspringti pūlēdamās izvietot pārpalikumus pasaules tirgū, plutokrātija sadūrās ar Vāciju. Saimnieciskas sadursmes parasti atrisināja ar kariem, un ši sadursme nebija nekāds izņēmums. Varenais Vācijas ķeizars bruņojās, un Savienotās Valstis darīja to pašu.
Debesi sedza melni un draudīgi kara mākoņi. Pasaules katastrofa šķitās durvju priekšā, jo visā pasaulē bija grūti laiki, strādnieku nemieri, bojā ejoša vidusšķira, bezdarbnieku armijas, saimniecisko interešu sadursmes pasaules tirgū un tuvojošās sociālistiskās revolūcijas baigā dunoņa.1
Oliģarhija gribēja sākt karu ar Vāciju. Tā gribēja karu aiz daudziem iemesliem. Notikumu jūklī, kurus šāds karš radītu, jaunā starptautisko kāršu pārdalīšanā, jaunu vienošanos un līgumu slēgšanā oliģarhija varēja daudz ko gūt. Bez tam karš varēja uzsūkt daudzus nacionālos pārpalikumus, samazināt bezdarbnieku armiju, kas apdraudēja visas valstis, un dāvāt oligarhijai atelpu tās tālāko plānu realizēšanai. Šādam karam vajadzēja nodrošināt oligarhijai faktisku kundzību pasaules tirgū. Tam vaja- . — , «
1 Šī baigā dunoņa bija dzirdama jau ilgi. Jau 1906. gadā lords l'.ivberijs, anglis, izsacījās lordu palātā: «Nemiers Eiropā, sociālisma izplatīšanās un anarhisma draudošā pieaugšana ir brīdinājums vai- dibām un valdošām šķirām, ka strādnieku šķiras stāvoklis Eiropā kļūst aizvien nepanesamāks un ka jādara viss iespējamais revolūcijas novēršanai — japaceļ algas, jāsamazina darba stundu skaits un jāpazemina cenas pārtikai un citām nepieciešamām precēm.» Biržas orgāns «Wall Street Journal» šādi komentēja lorda Eivberija runu: «Sos vārdus sacījis aristokrāts un konservatīvākās partijas pārstāvis Eiropā, tāpēc to nozīme jo lielāka. Tajos ir vērtīgāki uzskati par politisko ekonomiju nekā daudzās grāmatās. Tie skan kā brīdinājuma sauciens. Ievērojiet to, džentlmeņi no kara un jūrniecības departamentiem!» -r -
Tanī pašā laikā amerikānis Sidnejs Brūks rakstīja žurnālā «llarper's Weekly»: «Vašingotnā sociālistus neuzklausa. Un kāpēc lai uzklausītu? Politiķi vienmēr pēdējie ierauga valsti to, kas notiek viņu deguna galā. Viņi izsmies mani, ja es pareģošu, un pareģošu ar lielu pārliecību, ka nākamajās prezidenta vēlēšanās sociālisti dabūs miljonu balsu.» dzēja arī radīt lielu pastāvīgu armiju, ko vairs nevajadzētu atbruņot, kamēr ļaužu prātos saucienu «Amerika pret Vāciju» apmainītu ar saucienu «Oliģarhija pret sociālismu».
Un karš noteikti būtu piepildījis oligarhijas gaidas, ja nebūtu bijuši sociālisti. Mūsu četrās šaurajās istabiņās Pelstrītā notika slepena rietumu sociālistu līderu sanāksme. Te vispirms apsvēra viedokli, kāds sociālistiem šobrīd jāieņem. Tā gan nebija pirmā reize, kad mēs stājāmies karam ceļā,[66] bet Savienotajās Valstīs tas notika pirmo reizi. Pēc mūsu slepenās sanāksmes mēs uzņēmām sakarus ar nacionālo organizāciju, un drīz vien mūsu šifrētās telegrammas šķērsoja Atlantijas okeānu, saistot mūs ar Internacionāles biroju.
Vācu sociālisti bija gatavi sadarboties ar mums. Viņu bija vairāk nekā pieci miljoni, starp tiem daudzi aktīvā armijā, un piedevām viņiem bija labas attieksmes ar arodbiedrībām. Abās valstīs sociālisti drosmīgi uzstājās pret karu un piedraudēja ar ģenerālstreiku, turklāt aktīvi gatavodamies tam. Bez tam visās valstīs revolucionārās partijas atklāti paziņoja: lai nosargātu sociālistisko principu par miera saglabāšanu visā pasaulē, tās izmantos visus līdzekļus, pat dumpi un revolūciju pašu zemē.
Ģenerālstreiks bija vienīgā lielā uzvara, ko guva amerikāņu sociālisti. Ceturtajā decembrī atsauca no Berlīnes amerikāņu sūtni. Naktī vācu flote uzbruka Honolulu ostai, nogremdējot trīs amerikāņu kreiserus, kā arī muitas kuteri, un bombardēja pilsētu. Nākamā dienā Vācija un Savienotās Valstis pieteica viena otrai karu, un pēc stundas abu valstu sociālisti uzaicināja sākt ģenerālstreiku.
Tā bija pirmā vācu ķeizara sadursme ar to pavalstnieku daļu, uz kuriem balstījās valsts. Bez tiem valsts nespētu pastāvēt. Jauns moments šinī situācijā bija tas, ka dumpinieki palika pasīvi. Viņi necīnījās. Viņi nedarīja nekā.
Pii taisni ar to viņi saistīja ķeizaram rokas. Kā viņš gan ilgojās pēc izdevības uzrīdīt savus kara suņus dumpīgajam proletariātam! Tomēr šis prieks bija viņam liegts. Viņš nevarēja palaist kara suņus no ķēdes. Viņš nevarēja pe mobilizēt armiju karam, .ne sodīt nepaklausīgos elementus. Viņa valstī nekustējās neviens rats. Neviens vilciens negāja, neviena telegramma netraucās pa vadiem, jo telegrāfisti un dzelzceļnieki bija pārtraukuši darbu kopā ar pārējiem iedzīvotājiem.
I Savienotajās Valstīs norisinājās tas pats, kas Vācijā. Organizētie strādnieki beidzot bija kaut ko iemācījušies. Paši savā darba laukā sakauti, viņi bija pametuši to un pārnākuši sociālistu politiskajā kaujaslaukā, jo ģenerāl- streiks bija politiska cīņa. Bez tam viņi bija cietuši tādu sakāvi ekonomiskajā cīņā, ka viņiem tagad bija viss vienalga. Viņi metās ģenerālstreikā aiz izmisuma. Miljoniem strādnieku nosvieda savus darba rīkus un pameta darba vietas. Te sevišķi izcēlās pie mašīnām nodarbinātie strādnieki. Viņi alka' pēc atmaksas, un, kaut viņu organizācijas ārēji'bija satriektas, viņi tomēr stājās cīņā kopā ar saviem sabiedrotajiem — metālistiem.
Pat melnstrādnieki un neorganizētie strādnieki pārtrauca darbu. Visus bija sagrābis streika drudzis, un neviens nespēja strādāt. Sevišķi sievietes bija cītīgākās streika propagandētājas. Viņas uzstājās pret karu. Viņas negribēja pieļaut, ka viņu vīri krīt karā. Pati ģenerālstreikā ideja arī iedarbojās uz cilvēku noskaņojumu — tā pamodināja humora izjūtu. Ģenerālstreikā ideja pārņēma visu prātus. Pat bērni skolās streikoja, un tiem skolotājiem, kas ieradās, bija jāiet mājās, jo skolas bija tukšas. Ģenerālstreiks izvērtās par plašiem nacionāliem svētkiem. Strādnieku solidaritātes ideja, kas tik atklāti izpaudās, nodarbināja visu ļaužu fantāziju. Un, beidzot, šī milzu akcija nemaz nebija bīstama, jo, ja vainīgi visi, tad nevienu nevar sodīt.
Savienotās Valstis bija kā paralizētas. Neviens nezināja, kas notiek. Nebija ne laikrakstu, ne vēstuļu, ne telegrammu. Katra ļaužu kopa jutās tik nošķirta, it kā starp to un pārējo pasauli plestos desmitiem tūkstošiem jūdžu liels mūžamežs. Pasaule vairs neeksistēja. Sāds stāvoklis turpinājās veselu nedēļu.
Sanfrancisko mēs nezinājām nekā, kas norisinās otrpus jomas — Oklendā vai Berklijā. Ikviens jutās sabiedēts un nomākts. Šķita, it kā mirusi kāda liela kosmiska būtne. Valsts pulsa sitieni bija apklusuši. Tauta bija gluži kā mirusi, ielās nedzirdēja ratus rībam, fabriku svilpes spiedzam, elektriskos ielu dzelzceļus dūcam un grandam, laikrakstu iznēsātājus klaigājam — nekā, tikai šad tad bija redzami daži cilvēki, kas paslīdēja garām kā bikli rēgi, klusuma nomākti un it kā nereāli.
Šinī klusuma nedēļā oliģarhija saņēma savu mācību. Viņa to labi apguva. Ģenerālstreiks bija tai brīdinājums. Tas nekad vairs nedrīkst notikt. Par to oliģarhija nolēma parūpēties.
Nedēļas beigās telegrāfisti atgriezās savos posteņos ir Vācijā, ir Savienotajās Valstīs, kā bija nolemts. Abu valstu sociālistu līderi ar viņu starpniecību paziņoja savu ultimātu valdībām. Ja karš tiks uzsākts, ģenerālstreiks turpināsies. Uz vienošanos nebija ilgi jāgaida. Karu neuzsāka, un abu valstu iedzīvotāji atgriezās savā darbā.
Miera atjaunošana padarīja Vāciju un Savienotās Valstis par sabiedrotajām. Patiesībā tā bija vācu ķeizara un oligarhijas savienība, vērsta pret kopējo ienaidnieku — abu valstu revolucionāro proletariātu. Un šīs saistības oliģarhija vēlāk tik negodīgi lauza, kad vācu sociālisti sacēlās un padzina savu ķeizaru. Jo taisni to oliģarhija bija vēlējusies — izspiest savu stipro sāncensi no pasaules tirgus. Kad Vācijas ķeizars bija nobīdīts no ceļa, Vācijai nebija vairs pārpalikuma, ko pārdot ārzemēs. Būdama sociālistiska valsts, Vācija tagad varēja pati patērēt visu saražoto. Protams, tai vajadzēja zināmus ražojumus apmainīt pret tādiem, ko tā pati neražoja, bet šī preču apmaiņa pašos pamatos atšķīrās no agrākā kapitālistiskās saimniekošanas veida.
— Es deru, ka oliģarhija atradīs sev attaisnojumu, — Ernests sacīja, uzzinājis par tās nodevību pret vācu ķeizaru. — Un tā, kā parasts, ticēs, ka rīkojusies pareizi.
Un patiešām — oliģarhija publiski attaisnoja savu rīcību, paziņojot, ka aizstāvējusi amerikāņu tautas intereses. Tā izspiedusi ienīsto sāncensi no pasaules tirgus un devusi Amerikai iespēju izvietot tur savu pārpalikumu.
— Pats aplamākais ir tas, ka mēs patiešām esam bezspēcīgi un mums jāļauj šādiem idiotiem aizstāvēt mūsu intereses, — Ernests piezīmēja. — Viņi devuši mums iespēju vairāk eksportēt, un tas nozīmē, ka mēs paši esam spiesti mazāk patērēt.