.lau tūkstoš deviņsimt trīspadsmitā gada janvārī Ernests bija skaidrībā par notikumu gaitu, tikai viņam neizdevās pārējiem sociālistu vadoņiem parādīt Dzelzs papēdi tādā gaismā, kādā viņš to redzēja. Viņi bija pārāk pa|āvīgi. Notikumi straujā gaitā traucās pretī kulminācijai. Bija iestājusies pasaules krīze. Amerikas oliģarhija faktiski pārvaldīja pasaules tirgu un bija izstūmusi no tā neskaitāmas valstis ar to neizlietotajiem pārpalikumiem, kurus nebija kam pārdot, šīm valstīm neatlika nekas cits Ka pilnīgi reorganizēt savu ekonomiku. Tās nevarēja vairs Inrpināt pārpalikuma — tas ir, eksportpreču — ražošanu. Šinīs zemēs kapitālistiskā ražošanas sistēma neglābjami sabruka.
Reorganizācija šajās valstīs izvērtās revolūcijā. Tas bija juku un vardarbības laiks. Visur bruka valsts iekār- las un valdības. Visās valstīs, izņemot divas vai trīs, ag- takie kapitālisti sīvi cīnījās par savu mantu, tomēr cīnītājs proletariāts izrāva varu viņiem no rokām. Beidzot piepildījās Kārļa Marksa klasiskie vārdi: «Kapitālistiskā privātīpašuma kapa zvans jau nozvanījis. Ekspropriatori liek ekspropriēti.» Un, cik ātri kapitālistiskās valdības sabruka, tikpat ātri to vietā radās tautas sadraudzības valdības.
— Kāpēc atpaliek Savienotās Valstis? Pie darba, Ame- likas revolucionāri! Kas ir ar Ameriku? — tādas balsis mēs dzirdējām atskanam citās zemēs, kur mūsu biedri bija uzvarējuši. Mēs netikām uz priekšu, oliģarhija aizsprostoja mums ceļu. Tā stāvēja mums ceļā kā milzu nezvērs.
— Pagaidiet līdz pavasarim, — mēs atbildējām. — Tad jūs redzēsiet.
Šiem vārdiem bija sava apslēpta jēga. Fermeru partija bija mūsu ietekmē, un pavasarī tai vajadzēja saņemt savas rokās kādu duci štatu, kur iepriekšējā rudenī tā bija uzvarējusi pēdējās vēlēšanās. Tad mēs gribējām tūliņ nodibināt kādu duci demokrātisku štatu, un pārējais vairs nebūtu nekas sarežģīts.
— Bet ja nu fermeri netiek pie stūres? — Ernests prātoja, un viņa biedri bārās, lai nepiesaucot nelaimi.
Tomēr fermeru partijas iespējamā neveiksme nebija vēl lielākās briesmas, par ko Ernests domāja. Viņš baidījās, ka varētu atkrist lielās arodbiedrības un rasties kastas.
— Gents ir izmācījis oligarhiju, kā tai jārīkojas, — j Ernests apgalvoja. — Es deru, ka tā vadīsies no viņa «Labdarīgā feodālisma» [67].
Nekad neaizmirsīšu to vakaru, kad Ernests pēc dedzīgiem strīdiem ar kādu pusduci strādnieku līderu pievērsās man un mierīgi noteica:
— Punkts pielikts. Dzelzs papēdis uzvarējis. Gals jau redzams.
Sī mazā apspriede mūsu mītnē nebija oficiāla, bet Ernests un viņa draugi gribēja saņemt no strādnieku līderiem solījumu, ka viņi patiešām aicinās strādniekus uz nākamo ģenerālstreiku. O'Konors, mašīnbūvētāju apvienības priekšsēdētājs, visstūrgalvīgāk no sešiem klātesošajiem vilcinājās dot šādu solījumu.
— Jūs taču redzējāt, cik pamatīgi jūs sakāva ar jūsu , veco streiku un boikota taktiku, — Ernests neatlaidās.
O'Konors un pārējie pamāja.
— Un jūs redzējāt, ko ģenerālstreiks paveica, — Ernests turpināja.,— Mēs apturējām karu ar Vāciju. Vēl nekad strādnieku solidaritāte un spēks nav guvuši tik spožu uzvaru. Strādnieks var pārvaldīt pasauli, un tā viņam jāpārvalda. Ja jūs iesiet kopā ar mums, mēs darīsim! galu kapitāla kundzībai. Tā ir jūsu vienīgā cerība. Kas ^ tālāk notiks, tas jums zināms. Citas izejas nav. Lai kā ] jūs pielietosiet savu veco taktiku, jūs gaida sakāve — un, ja arī ne aiz citiem iemesliem, tad tādēļ, ka tiesu iestādes atrodas kapitālistu rokās.[68]
— Jūs aizsteidzaties notikumiem priekšā, — O'Konors atbildēja. — Jūs nezināt visas iespējas. Ir taču vēl citas. Mēs zinām, ko mēs gribam. Mums apnikuši streiki. Tie satriekuši mūsu organizācijas drupās. Es tomēr nedomāju, ka vispār būs vajadzīgs aicināt mūsējos kādreiz uz ģene- ralstreiku.
— Ko jūs iesakāt? — Ernests strupi noprasīja.
O'Konors smaidīja un purināja galvu.
— Es jums pateikšu vienīgi tik daudz: gulējuši mēs m esam. Arī tagad mēs nesnaužam.
— Ceru, ka tas nav nekas, no kā būtu jābīstas vai jākaunas, — Ernests tincināja.
— Man liekas, mēs paši labāk pārzināsim savas darīšanas, — skanēja atbilde.
— Spriežot pēc tā, ka jūs nevēlaties izsacīties, jūsu nodomi nav tīri. — Ernests kļuva dusmīgs.
— Mēs esam samaksājuši par savu pieredzi ar sviedriem un asinīm. Tagad mēs ņemsim, ko vien varēsim dabūt. Katram paša krekls tuvāks.
— Ja jūs baidāties pateikt, ko jūs iesakāt, tad es to darīšu. — Ernests vairs nespēja valdīties. — Jūs iestājaties par interešu kopību ar kapitālu. Jūs esat noslēguši vienošanos ar pretiniekiem. To jūs esat izdarījuši. Jūs esat nodevuši strādnieku — visu strādnieku lietu un atstājat kaujaslauku kā gļēvuļi.
— Es nekā nesaku, — O'Konors īgni atteica. — Es tikai domāju, ka mēs paši drusku labāk par jums zinām, kas mums nāk par labu. [69]
— Un jums nav ne mazākās bēdas par to, kas nāk par labu pārējiem strādniekiem. Tos jūs pasūtāt pie velna.
— Es neko nesaku, — O'Konors atkārtoja, — es tikai esmu mašīnbūvētāju arodbiedrības priekšsēdētājs, un mans pienākums aizstāvēt to intereses, kurus es pārstāvu. Tas ir viss.
Un tad, kad strādnieku līderi bija aizgājuši, Ernests man gluži mierīgi paskaidroja, kāda būs notikumu turpmākā gaita.
— Sociālisti, — viņš sacīja, — mēdz prieka pilni pareģot to dienu, kad organizētie strādnieki pametīs ekonomisko kaujaslauku, kur tie līdz šim vienmēr tikuši sakauti, un pāries uz politisko kaujaslauku. Dzelzs papēdis sakāvis strādnieku arodbiedrības saimnieciskajā cīņā un piespiedis tās pāriet uz politisko cīņu, bet mums tas prieka vietā sagādā vienīgi bažas. Dzelzs papēdis ir daudz ko mācījies. Ģenerālstreikā laikā mēs tam parādījām savu spēku, un tāpēc Dzelzs papēdis darījis visu, lai izbēgtu no otra ģenerālstreikā.
— Kādā veidā? — es jautāju.
— Vienkārši subsidējot lielās arodbiedrības. Tās nepiedalīsies nākamajā ģenerālstreikā, un tāpēc ģenerālstreikā vairs nebūs.
— Bet Dzelzs papēdis taču nevar vienmēr realizēt tik dārgu programmu, — es iebildu.
— Ak, viņi taču nesubsidēs visas arodbiedrības! Tas nemaz nav vajadzīgs.,Es tev pateikšu, kas notiks: algas pacels un darba laiku saīsinās — un proti — dzelzceļniekiem, dzelzs un tērauda apstrādātājiem, mehāniķiem un mašīnbūvētājiern. Sīs privileģētās arodbiedrības saņems aizvien labvēlīgākus noteikumus, un to biedri jutīsies tanīs kā paradīzē.
— To es gluži labi nesaprotu, — es piezīmēju. — Kas notiks ar citām arodbiedrībām? Šādu privileģētu arodbiedrību skaits taču ir mazs.
— Pārējās arodbiedrības nozudīs — visas. Jo tu taču saproti, ka dzelzceļnieki, mašīnbūvētāji, mehāniķi, tērauda un dzelzs lietuvju strādnieki veic visu mūsu mašīnu laikmeta svarīgāko darbu. Ja Dzelzs papēdis dabū viņus savā pusē, tad par pārējiem tam nospļauties. Dzelzs, tērauds, ogles, mašīnas un transporta līdzekļi sastāda visas industrijas mugurkaulu.
— Bet ogles? — es jautāju. — Ogļraktuvēs taču strādā gandrīz miljons strādnieku.
— Tie ir galvenokārt nekvalificēti strādnieki. Ar tiem nerēķināsies. To algas kritīs — un darba laiks kļūs garāks. Viņi kļūs vergi, tāpat kā visi pārējie, un būs pirmie no mums, kas nonāks darba lopu stāvoklī. Viņus piespiedīs strādāt tāpat kā fermerus, kas spiesti pūlēties savu kungu labā, kuri atņēma viņiem zemi. Tāpat klāsies visām pārējām arodbiedrībām, kas nepiederēs pie privileģētajām. Tu redzēsi, kā šīs arodbiedrības šķobīsies un drups, kā to biedri kļūs par vergiem, ko ar bada pātagu un drakoniskiem likumiem dzīs pie darba.
Vai zini, kas notiks ar Fārliju un viņa streiklaužiem? 1 Es tev to pateikšu. Streiklaužu profesija beigs pastāvēt. Streiku vairs nebūs. Streiku vietā sāksies vergu dumpji. Fārlijs un viņa banda kļūs par vergu vagariem. Protams, viņus tā nesauks; teiks, ka viņi īsteno valsts likumu, kas spiež strādniekus strādāt. Sī lielo arodbiedrību nodevība paildzinās cīņu. Kas to zina, kur un kad revolūcija uzvarēs!
— Bet vai vispār var ticēt, ka revolūcija kādreiz uzvarēs, ja oliģarhija un lielās arodbiedrības būs noslēgušas tik varenu savienību? — es šaubījos. — Vai šī savienība nepastāvēs mūžīgi?
Viņš kratīja galvu. — Viena no mūsu pamatmācībām saka: katra sistēma, kas balstās uz šķirām un kastām, glabā sevī sava sabrukuma dīgļus. Vai šāda uz šķirām dibināta sistēma var aizkavēt kastu izveidošanos? Dzelzs papēdis to nespēs aizkavēt, un galu galā kastas iznīcinās Dzelzs papēdi. Oligarhijā jau tagad izveidojušās kastas; gaidi vien, un tās radīsies arī privileģētajās arodbiedrībās. Dzelzs papēdis izlietos visu savu spēku, lai to aizkavētu, bet veltīgi.'
Privileģētajās arodbiedrībās ietilpst amerikāņu strādnieku zieds. Tie ir spēcīgi, aktīvi ļaudis. Tie kļuvuši par šo arodbiedrību biedriem, sacenšoties savā starpā. Katrs kārtīgs strādnieks Savienotajās Valstīs kāros kļūt par šo arodbiedrību biedru. Oliģarhija stimulēs šo godkāri un no tās radušos sacensību. Un spēcīgos vīrus, kas citādi būtu kļuvuši revolucionāri, aizvilinās no mums, un viņu spēks būs oligarhijas balsts.
No otras puses, strādnieku kastas, privileģēto arodbiedrību biedri, centīsies pārvērst savas organizācijas par slēgtām korporācijām. Un tas viņiem izdosies. Piederība pie strādnieku kastām kļūs mantojama. Dēli sekos tēvu pēdās, un nebūs vairs nekāda jaunu spēku pieplūduma no mūžīgā spēku avota — vienkāršās tautas. Tas nozīmēs strādnieku kastu izviršanu, un ar laiku tās kļūs aizvien vājākas. Tanī pašā laikā kā zināms institūts tās kādu laika sprīdi būs visspēcīgas. Tās līdzināsies galma gvardei senajā Romā. Arī galma revolūcijas notiks, kurās strādnieku kastas cīnīsies par varu. Oliģarhija atbildēs ar kontrrevolūciju, un brīžiem vieni, brīžiem otri gūs virsroku un kundzību. Tikām turpināsies neatvairāmā kastu izviršana, kamēr beidzot vienkāršā tauta, kastām bojā ejot, iegūs savas tiesības.
Ernests pareģoja šo gauso sociālo evolūciju tolaik, kad bija nomākts lielo arodbiedrību nodevības dēļ. Es viņam nekad neesmu piekritusi un jo vairāk nepiekrītu tagad, rakstīdama šīs rindas, jo taisni patlaban, kaut Ernests ir miris, revolūcija ir klāt un tā aizslaucīs visus oligarhus. Es tomēr pieminēju šo Ernesta pareģojumu, jo tas bija viņa pareģojums. Par spīti tam, ka viņš ticēja savai teorijai, viņš apkaroja to ar milža spēku un ir darījis vairāk nekā jebkurš cits, lai revolūcija, kas patlaban gaida uz sākuma signālu, kļūtu iespējama.[70]
— Bet ja nu oliģarhija pastāv? — es tovakar vēl ievaicājos. — Kas tad notiks ar lielajiem pārpalikumiem, kas tai vairojas ar katru gadu?
— Gan jau tos izlietos, — viņš atbildēja, — esi droša, oliģarhija atradīs kādu izeju. Ierīkos lieliskus ceļus. Radīsies lieli zinātniski un mākslas darbi. Kad oligarhi būs pilnīgi pakļāvuši sev tautu, viņiem būs diezgan laika domāt par citām lietām. Viņi kļūs par daiļuma cienītājiem. Viņi kļūs par mākslas draugiem. Mākslinieki strādās viņu vadībā un saņems bagātīgu atlīdzību. Mākslai pienāks lielā diena; mākslinieki vairs neizdabās kā vēl nesen vidusšķiras sīkpilsoniskajai gaumei. Es saku, tā būs mākslas lielā diena, radīsies brīnumpilsētas, kam līdzās seno laiku pilsētas liksies bezgaumīgas un ikdienišķas. Un šinīs pilsētās dzīvos oligarhi un pielūgs daiļumu.[71]
Tā pārpalikumu pastāvīgi izlietos, kamēr strādnieki darīs savu darbu. So milzu būvju un pilsētu radīšana dos miljoniem strādnieku bada algu, jo milzīgais pārpalikums būs par iemeslu tikpat milzīgiem izdevumiem, un oligarhi radīs celtnes tūkstoš, nē, desmittūkstoš gadiem. Viņi būvēs celtnes, par kādām ēģiptieši un babilonieši neuzdrīkstējās pat sapņot. Un, kad oligarhu vairs nebūs, tad viņu platie ceļi un brīnumpilsētas paliks brālīgajai strādniecībai, kas varēs tās apdzīvot.[72]
Oligarhi radīs visu to tāpēc, ka citādi viņi nevar. Lielie darbi būs tā forma, kurā izpaudīsies pārpalikuma izlietošana, tāpat kā pirms gadu tūkstošiem Ēģiptes valdošā šķira tautai nolaupīto pārpalikumu ieguldīja tempļu un piramīdu būvē. Oligarhu varas laikā cieņā būs nevis priesteri, bet mākslinieki. Tirgotāju vietu ieņems strādnieku kastas. Dziļi zem viņiem atradīsies bezdibenis, kurā vienkāršā tauta, milzīgas iedzīvotāju masas, trūdēs, veģetēs un badosies, un tomēr vienmēr atjaunosies. Un beigās, kas zina, kad, vienkāršā tauta pacelsies no šī bezdibeņa, strādnieku kastas un oliģarhija iznīks, un beidzot pēc gadsimtu ilga smaga darba pienāks vienkāršā cilvēka diena. Es biju cerējis piedzīvot šo dienu, bet tagad zinu, ka nekad to nepieredzēšu.
Viņš apklusa, palūkojās manī un piemetināja:
— Sabiedrības attīstība virzās drausmīgi gausi uz priekšu, vai ne* dārgā?
Es apskāvu viņu, un viņš piekļāva galvu man pie krūtīm.
— Ieaijā mani miegā, — viņš dīvainā balsī čukstēja. — Es redzēju kādu vīziju un gribētu to aizmirst.