Tūkstoš deviņsimt trīspadsmitā gada janvāra beigās atklātībā parādījās ziņas, ka oliģarhija mainījusi izturēšanos pret privileģētajām arodbiedrībām. Laikraksti vēstīja par nepieredzētu algas paaugstināšanu un darba laika saīsināšanu dzelzceļniekiem, dzelzs un tērauda lietuvju strādniekiem, mehāniķiem un mašīnbūvētājiem. Tomēr oliģarhija vēl neatļāva pateikt visu patiesību. īstenībā algas bija vēl augstākas un priekšrocības attiecīgi lielākas. Tas viss bija noslēpums, bet noslēpumi cenšas izkļūt dienas gaismā. Privileģēto arodbiedrību biedri pastāstīja visu savām sievām, tās izpļāpāja tālāk, un drīz to zināja visi strādnieki.
Tā bija tikai jau deviņpadsmitā gadsimtā pazīstamo pasākumu loģiska attīstība. Tālaika saimnieciskajā cīņā bija jau mēģināts sadalīt peļņu, tas ir, kapitālisti bija mēģinājuši saistīt strādniekus, ļaujot tiem piedalīties savos uzņēmumos-. Peļņas dalīšana kā sistēma bija smieklīga un neiespējama. Brīvās konkurences sistēmā tā varēja sekmēties tikai atsevišķos gadījumos, jo, ja visur darbs un kapitāls dala peļņu, tad jāpanāk tādi apstākļi, kādi pastāvēja tad, kad nekāda peļņas dalīšana nenotika.
Tā no nepraktiskās domas par peļņas dalīšanu radās praktiskā doma par piedalīšanos laupīšanā. «Dodiet mums lielāku algu un uzkraujiet izdevumus masām,» skanēja stipro arodbiedrību kaujas sauciens. Un šai savtīgajai politikai jau bija lieli panākumi. Izdevumus uzvēla plašajām neorganizēto vai vāji organizēto strādnieku masām. īstenībā viņi samaksāja paaugstinātās algas saviem stiprākajiem brāļiem, privileģēto arodbiedrību biedriem,[73] un šīs apvienības kļuva zināmā mērā par strādnieku monopoliem. Šī doma, kā jau sacīju, sadarbojoties plašā mērogā oligarhiem un privileģētajām arodbiedrībām, tādejādi tika novesta līdz savam loģiskam piepildījumam.
Tiklīdz noslēpums par privileģēto arodbiedrību nodevību kļuva zināms, strādnieku vidū sākās nesaskaņas un kurnēšana. Pēc tam privileģētās arodbiedrības izstājās no internacionālajām organizācijām un sarava ar tam visus sakarus. Sākās nemieri un varas darbi. Privileģēto arodbiedrību biedrus apzīmogoja par nodevējiem, un traktieros, publiskos namos, ielās un darba vietās, īsi sakot, visur, viņiem uzbruka viņu biedri, kurus viņi bija tik nekrietni pametuši.
Neskaitāmas galvas tika iedauzītas, un bija arī daudz nogalināto. Neviens privileģēto arodbiedrību biedrs nejutās drošs. Viņi devās barā uz darbu un atpakaļ un vienmēr turējās ielas vidū, jo uz ietves viņu galvas varēja ķert no logiem vai jumtiem mesti ķieģeļi un oļi. Viņi saņēma atļauju nēsāt ieročus, un varas orgāni centās viņiem visādi palīdzēt. Viņu vajātājiem piesprieda bargus cietumsodus, un cietumā pret tiem nežēlīgi izturējās. Nevienam neatļāva nēsāt ieročus, ja tas nebija izraudzīto apvienību biedrs, šā noteikuma pārkāpšanu uzskatīja par lielu noziegumu — un vainīgos bargi sodīja.
Aizvainotie strādnieki nemitīgi centās atmaksāt nodevējiem. Kastu robežas radās pašas no sevis. Piekrāpto strādnieku bērni vajāja nodevēju bērnus, kamēr tie vairs neuzdrošinājās ielās rotaļāties un apmeklēt skolas. Nodevēju sievām un ģimenēm izrādīja vislielāko nicināšanu, tirgotājus, kuri tām pārdeva preces, pārējie strādnieki boikotēja.
Rezultātā nodevēji un viņu ģimenes, spiesti no visām pusēm, dibināja paši savas apmetnes. Viņiem vairs nebija iespējams dzīvot kopā ar piekrāpto proletariātu, tāpēc viņi pārcēlās uz citiem rajoniem, ko tad apdzīvoja vieni paši. Oliģarhija viņus visādi atbalstīja. Viņiem uzcēla piemērotas, modernas un higiēnas prasībām atbilstošas mājas ar plašiem pagalmiem, ierīkoja parkus un rotaļ- laukumus. Viņu bērni apmeklēja speciāli viņiem uzceltas skolas, kur galvenokārt mācījās rokdarbus un praktiskas zināšanas. No šādas nošķirtības neglābjami radās kastas. Privileģēto arodbiedrību biedri kļuva par strādnieku aristokrātiju. Viņi stāvēja tālu no pārējiem strādniekiem. Viņi
dzīvoja labāk, ģērbās labāk, ēda labāk, un pret viņiem izturējās labāk. Viņi atriebās ar peļņas dalīšanas palīdzību.
Tikmēr pārējiem strādniekiem klājās aizvien grūtāk. Viņiem atņēma pēdējās mazās priekšrocības, viņu alga un dzīves standarts aizvien vairāk pazeminājās. Skolas kļuva aizvien sliktākas, un to apmeklēšana vairs nebija obligāta." Ārkārtīgi ātri pieauga pusaudžu skaits, kuri neprata rakstīt un lasīt.
Savienotās Valstis, iekarojot pasaules tirgu, iedragāja pārējās valstis. Visur sabruka vai pārveidojās valsts iekārtas un valdības. Vācija, Francija, Itālija, Austrālija un Jaunzēlande drīz vien nodibināja tautas sadraudzības valdības. Britu karaļvalsts sāka irt. Anglijai bija pilnas rokas darba. Indijā revolūcija bija pilnā sparā. Visā Āzijā skanēja sauciens: «Āziju aziātiem!» Un aizmugurē atradās Japāna, kas nepārtraukti mudināja un kūdīja dzelteno un brūno rasi pret balto. Un, kamēr Japāna sapņoja par kontinentālu impēriju un centās realizēt šos sapņus, tā apspieda pati savu proletārisko revolūciju. Tas bija īsts kastu katš, kūliji pret samurajiem, un desmitiem tūkstošu kūliju sociālistu notiesāja uz nāvi. Četrdesmit tūkstoši gāja bojā Tokijā ielu cīņās un veltīgajā uzbrukumā mikado pilij. Kobe pārvērtās kautuvē, kokvilnas fabriku strādnieku masu apšaušana ar ložmetējiem kļuva klasiska kā visdrausmīgākā eksekūcija, kas realizēta ar modernajiem ieročiem. Japānā izveidojusies oliģarhija bija brutālākā no visām. Japāna pārvaldīja Austrumus un bija pievākuši visu pasaules tirgus Āzijas daļu, izņemot Indiju.
Anglija pūlējās nomākt sava proletariāta revolūciju un paturēt Indiju, kaut gan bija izsmēlusi savus spēkus līdz pēdējam. Tā bija spiesta noskatīties, kā tai izslīd no rokām lielās kolonijas. Tāpēc sociālistiem izdevās pārvērst Austrāliju un Jaunzēlandi par tautas sadraudzības valstīm. Anglija zaudēja arī Kanādu, tomēr Kanāda ar Dzelzs papēža atbalstu apspieda savu sociālistisko revolūciju. Tāpat Dzelzs papēdis palīdzēja satriekt revolūciju Meksikā un Kubā. Rezultātā Dzelzs papēdis bija stingri nostabilizējies Jaunajā pasaulē. Tas bija saliedējis vienā kompaktā politiskā vienībā visu Ziemeļameriku no Panamas kanāla līdz pat Ziemeļu Ledus okeānam.
Anglijai, upurējot lielās kolonijas, bija izdevies paturēt Indiju, bet tikai uz laiku, jo cīņa Indijas dēļ ar Japānu
tm pārējo Āziju tuvojās beigām. Anglijai bija lemts drīzumā zaudēt Indiju, un aiz šī notikuma jau slēpās karš starp vienoto Āziju un pārējo pasauli.
Kamēr visu pasauli plosīja pretrunas, Savienotajās Valstīs arī nevaldīja miers un klusums. Lielo arodbiedrību nodevība bija radījusi šķēršļus proletāriskajai revolūcijai, tomēr nemiers bija visur. Strādnieku nemieriem, fermeru un vidusšķiras atlieku neapmierinātībai vēl pievienojās neparasti spēcīga reliģiska kustība. Pēkšņi izvirzījās kāds «septītās dienas adventistu» sektas atzarojums, sludinādams pasaules galu.
— Nolādēts jūklis! — Ernests izsaucās. — Kā mēs varam cerēt uz solidaritāti, ja pastāv šādi aplami centieni un pretrunas?
Patiešām — šī reliģijas atdzimšana izpaudās visai baigās formās. Nomocītā tauta, kas bija vīlusies visās šīs zemes lietās, tvīka pēc debesīm, kur industrijas varmākām būtu tikpat grūti iekļūt, kā kamielim izlīst caur adatas aci. Mežonīga izskata klaidoņi sludinātāji pārpludināja valsti; par spīti civilās varas aizliegumiem un sodiem par nepaklausību, neskaitāmas masu sapulces zem klajas debess jo vairāk iekvēlināja reliģiskā neprāta liesmu.
— Pēdējais laiks pienācis, — viņi klaigāja. — Pasaules gals ir klāt. Visi četri vēji ir palaisti savā vaļā. Dievs pats sacēlis tautas citu pret citu.
Tas bija vīziju un.brīnumu laiks, un gaišreģu un praviešu radās vesels leģions. Simtiem tūkstošiem ļaužu pameta darbu un bēga kalnos, lai tur sagaidītu drīzo dieva atnakšanu un simt četrdesmit un četru tūkstošu uzbraukšanu debesīs. Tomēr dievs neparādījās, un gaidītāji apmira badā milzīgā daudzumā. Savā izmisumā viņi izlaupīja fermas, un satraukums un anarhija laukos vēl vairāk palielināja nabaga ekspropriēto fermeru ciešanas.
Bet fermas un noliktavas taču bija Dzelzs papēža īpašums. Veselas armijas tika sūtītas kalnos, lai fanātiķus ar durkļu palīdzību atdzītu atpakaļ pilsētās pie darba. Bet tur tie atkal nemitīgi dumpojās un rīkoja grautiņus. Viņu vadoņus par dumpošanos notiesāja uz nāvi vai' ievietoja vājprātīgo patversmēs. Notiesātie devās nāvē ar mocekļu līksmību. Tas bija neprāta laiks. Nemieri pieauga. Purvos, tuksnešos un neapdzīvotos apgabalos no Floridas līdz Aļaskai indiāņu cilšu atliekas dejoja rēgu dejas un gaidīja paši sava mesijas atnākšanu.
Un visā šinī jūklī baismīgā mierā un neatlaidībā auga gadsimta briesmonis — oliģarhija. Ar dzelzs dūri un dzelzs papēdi tā apvaldīja bangojošos miljonus, dibināja kārtību vispārējā sajukumā un veidoja no neticamā haosa savus pamatus un iekārtu.
— Pagaidiet, kamēr tiksim pie stūres, — sprieda fermeru partija. Kalvins mums to stāstīja mūsu Pelstrītas dzīvoklī. — Paskatieties uz tiem štatiem, kas ir mūsu rokās. Ja jūs, sociālisti, stāvēsiet aiz mums, tad mēs piespiedīsim viņus dziedāt -citu dziesmu, tiklīdz nāksim pie varas.
— Miljoniem neapmierināto un izputināto sekos mums, — sacīja sociālisti. — Fermeri, vidusšķira un strādnieki ir mūsu pusē. Kapitālistiskā sistēma drīz būs drupās. Nākamā mēnesī mēs sūtīsim piecdesmit vīrus uz kongresu. Pēc diviem gadiem visi posteņi, sākot no prezidenta un beidzot ar ciema suņu ķērāju, būs mūsu rokās.
Ernests par visu to tikai kratīja galvu un jautāja:
— Cik šauteņu ir jūsu rīcībā? Vai jūs zināt, kur varēsiet saņemt pietiekami daudz ložu? Ja noies līdz kautiņam, tad ķīmija ir labāka par mehāniku, pieminiet manus vārdus.