Kad Ernestam un man pienāca laiks doties uz Vašingtonu, tēvs mūs nepavadīja. Viņam bija iepatikusies proletārieša dzīve. Viņš raudzījās uz mūsu netīro apkārtni kā uz lielu socioloģijas laboratoriju, un viņa izziņas kāre spārnoja viņu uz bezgalīgu sajūsmu. Viņš draudzējās ar strādniekiem un bija uzticības persona daudzās ģimenēs. Viņš uzņēmās arī dažādus gadījuma darbus, kas viņam nozīmēja tiklab laika kavēkli, kā atklājumus; tas sagādāja viņam prieku, un vakaros, mājās pārnācis ar bagātīgu pieredzi, viņš aizrautīgi stāstīja savus piedzīvojumus. Viņš bija un palika īsts zinātnieks.
Viņam nebija nekādas vajadzības strādāt, jo Ernests ar saviem tulkojumiem nopelnīja tik daudz, lai mēs visi trīs varētu iztikt. Tomēr tēvs nevēlējās atteikties no savas aizraujošās idejas, un tā bija visai mainīga ideja, ja sprieda pēc tēva nodarbošanās. Nekad neaizmirsīšu to
vakaru, kad viņš atnesa mājās savu sīktirgotāja kasti ar kurpju auklām un bikšturiem, un tāpat arī to laiku, kad gāju iepirkties mazā sīktirgotavā un viņš ārā gaidīja mani. Tāpēc nemaz nebiju pārsteigta, kad viņš nedēļu nostrādāja traktierī otrpus ielas par viesmīli. Viņš strādāja par naktssargu, tirgojās ielā ar kartupeļiem, līmēja konservu fabrikā etiķetes, bija izsūtāmais papīra kārbu fab- likā, ūdens pienesējs kādai ielu dzelzceļa būvei un bija Iestājies pat trauku mazgātāju apvienībā tieši pirms tās likvidēšanas.
Apģērba ziņā, man šķiet, viņu bija stipri ietekmējis bīskapa piemērs, jo tēvs tagad valkāja lētu katūna kreklu ka strādnieki un kombinezonu ar šauru siksnu ap vidu. Tomēr vienu agrākās dzīves paražu viņš vēl nebija at-. metis: pusdienās un vakariņās viņš vienmēr ieradās pārģērbies.
Ar Ernestu es visur būtu jutusies laimīga, un manu laimi vēl pavairoja tas, ka tēvs jutās apmierināts mūsu jaunajos apstākļos.
— Zēna gados es biju ļoti ziņkārs, — tēvs izsacījās. — Es ilgojos izprast parādību cēloņus un būtību, tāpēc arī kļuvu fiziķis. Šodien es esmu tikpat ziņkārs kā bērnībā — un šī zinātkāre piešķir manai dzīvei vērtību.
Dažreiz viņš izmēģināja savu laimi uz ziemeļiem no Mārkitstrītas,' veikalu un teātru apkaimē, kur viņš pardeva laikrakstus, iznēsāja ziņojumus, atvēra karietem durvis. Kādu dienu viņš, atverot karietes durvis, sastapās ar misteru Viksonu. Tēvs jautrā noskaņā aprakstīja mums šo gadījumu:
— Kad es aizvēru aiz viņa durvis, viņš cieši ielūkojās manī un nomurmināja: «Lai mani pakar!» Tie bija viņa vārdi. Viņš bija nosarcis un tā apmulsis, ka aizmirsa iedot man dzeramnaudu. Tomēr viņš ātri attapās, jo rati nebija necik tālu, kad jau tos apgrieza apkārt, un Viksons brauca atpakaļ. Viņš izliecās pa durvīm un uzrunāja mani: «Paklau, profesor, tas ir par daudz! Ko varu darīt jūsu labā?» — «Es jums atvēru karietes durvis,» es atbildēju. «Parasti par to pasniedz desmit centu.» — «Jokus pie malas!» viņš sirdījās." «Es runāju nopietni.» Viņš patiešām bija nopietns, varbūt izjuta kaut ko līdzīgu sirdsapziņas pārmetumiem, tāpēc es kādu mirkli nopietni pārdomāju. Viņa seja bija gaidu pilna, kad sāku savu atbildi, bet jums vajadzēja to redzēt, kad es beidzu. «Atdodiet man
manu māju un manas Sjeras vērptuvju akcijas,» es sacīju.
Tēvs apklusa.
— Un ko viņš atbildēja? — es ziņkāri jautāju.
— Ko lai viņš būtu sacījis? Viņš neteica nekā. Tad es sacīju: «Ceru, ka jūs esat laimīgs.» Viņš mani dīvaini uzlūkoja. «Sakiet — vai esat laimīgs?» es vaicāju. Viņš pavēlēja kučierim braukt un pazuda, drausmīgi lādēdamies. Nedabūju no viņa ne dzeramnaudu, ne arī savu māju un akcijas. Tātad redzi, mana dārgā, tavam tēvam gadījumstrādnieka karjera ir vilšanās pilna.
Tā tēvs palika Pelstrītā, kamēr mēs ar Ernestu aizbraucām uz Vašingtonu. Pastāvošajai iekārtai draudēja •bojā eja, un šī bojā eja bija tuvāk, nekā es to domāju. Pretēji mūsu cerībām nekas netika darīts, lai aizkavētu sociālistu delegātus stāties pie viņu pienākumiem. Viss noritēja gludi, un es zobojos par Ernestu, kas šo gludo gaitu uzskatīja par ļaunu pazīmi.
Mūsu biedri sociālisti bija pārliecināti par savu speķu un optimistiski noskaņoti. Daži kongresā ievēlētie fermeru pārstāvji pastiprināja mūsu spēku un kopā ar mums izstrādāja rūpīgi apsvērtu darba programmu. Ernests visam lojāli un enerģiski pievienojās, kaut gan šad un tad nevarēja atturēties no aizrādījuma, ne pie viena īpaši nevērsdamies:
— Ja nonāks līdz kautiņam, tad pieminiet manus vārdus: ķīmija ir labāka par mehāniku.
Nemieri sākās vispirms tanīs štatos, kur pēdējās vēlēšanās bija guvuši virsroku fermeru pārstāvji. Sādu štatu bija kāds ducis, bet ievēlētie nevarēja ieņemt savas vietas, jo agrākie delegāti atsacījās tās atstāt. Tas bija ļoti vienkārši. Viņi apgalvoja, ka vēlēšanas bijušas nelikumīgas, un norobežojās ar neiedragājama birokrātisma mūriem. Fermeru pārstāvji bija bezspēcīgi. Viņu pēdējā cerība bija tiesas, bet tās atradās viņu ienaidnieku rokās.
Te slēpās vislielākās briesmas. Ja piekrāptie fermeru pārstāvji pārietu pie varas darbiem, viss būtu zaudēts. I<ā sociālisti pūlējās viņus atturēt! Ernests pavadīja dienas un naktis bez miega. Atbildīgie fermeru vadoņi redzēja briesmas un bija ar mums vienis prātis. Tomēr tas neko nelīdzēja. Oliģarhija vēlējās varas darbus un laida darbā savus provokatorus. Var droši sacīt, ka vienīgi provokatori bija par cēloni Zemnieku revolūcijai.
Kādos desmit štatos uzliesmoja dumpis. Ekspropriētie fermeri ar varu gribēja iekļūt valdībā. Protams, tas bija pret konstitūciju, un Savienotās Valstis raidīja pret dumpiniekiem savus kareivjus. Provokatori visur uzkūdīja iedzīvotājus. Sie Dzelzs papēža emisāri maskējās gan kā amatnieki, gan kā fermeri un laukstrādnieki. Kalifornijas galvaspilsētā Sakramentā zemnieku vadoņiem bija izdevies saglabāt kārtību. Mierīgajai pilsētai uzsūtīja tūkstošiem slepeno aģentu. Veseliem pūļiem viņi klīda apkārt dedzinādami, izlaupīdami mājas un fabrikas. Viņi tikām kūdīja iedzīvotājus, līdz arī tie sāka piedalīties laupīšanā. Lai masas vēl vairāk iekarsētu, pūlim izsniedza lielos vairumos degvīnu. Kad viss bija sagatavots, ieradās Savienoto Valstu karaspēks, kas īstenībā bija Dzelzs papēža karaspēks. Vienpadsmittūkstoš vīru, sievu un bērnu apšāva Sakramentas ielās vai nonāvēja mājās. Vašingtona bija Sakramentu uzvarējusi, un Kalifornijas patstāvībai bija beigas.
Kalifornijas liktenis piemeklēja ari citus štatus. Katrs štats, kur bija uzvarējuši fermeru pārstāvji, pieredzēja varmācību un asinspirti. Vispirms provokatori un «melnie simti» radīja nemierus, pēc tam izsauca karaspēku. Lauku apvidos plosījās sacelšanās un pūļa varmācība. Dienām un naktīm cēlās augšup dūmi no degošajām fermām, noliktavām, ciemiem un pilsētām. Parādījās dinamīts. Uzspridzināja dzelzceļu tiltus un tuneļus, nolaida no sliedēm vilcienus. Milzīgu daudzumu nabaga fermeru nošāva vai pakāra. Atriebe bija feīva, un dažs labs plutokrāts un armijas virsnieks zaudēja dzīvību. Ļaužu sirdīs bija alkas pēc asinīm un atmaksas. Regulārās karaspēka daļas vajāja fermerus tikpat nežēlīgi kā indiāņus. Karaspēkam bija arī iemesls: divtūkstoš astoņi simti kareivju bija gājuši bojā drausmīgajās dinamīta cksplozijās Oregonā, tāpat daudz preču vilcienu bija iznīcināti dažādās vietās un laikos. Tāpēc tiklab regulārais karaspēks, kā fermeri cīnījās par savu dzīvību.
Tūkstoš deviņsimt trešajā gadā pieņemtais likums par zemessargiem stājās spēkā — un viena štata strādnieki aiz bailēm no nāves soda bija spiesti apšaut sa- us darba biedrus citos štatos. Protams, sākumā viss tik gludi ne- gaja. Daudzus zemessargu virsniekus nogalināja, un daudzus zemessargus tiesāja lauka kara tiesa. Ernesta pareģojums pārsteidzoši piepildījās attieksmē uz misteru Ko- valtu un misteru Asmunsenu. Abus iesauca zemessargos — un abus ieskaitīja soda ekspedīcijā, ko nosūtīja no Kalifornijas pret Misūri štata fermeriem. Misters Kovalts un misters Asmunsens atteicās paklausīt. Ar viņiem daudz netielējās. Viņus nodeva lauka kara tiesai, un tā piesprieda viņiem nāves sodu. Viņus nostādīja ar muguru pret kareivju vadu un nošāva.
Daudz jauniešu aizbēga kalnos, lai izvairītos no iesaukšanas zemessargos. Viņus izsludināja ārpus likuma — un ar viņiem izrēķinājās, kad iestājās mierīgāki laiki. Ar viņiem rīkojās nesaudzīgi. Valdība izdeva pavēli, ka visiem likumam paklausīgiem pilsoņiem trīs mēnešu laikā jāatstāj kalni un jāatgriežas mājās. Kad noteiktais termiņš pagāja, uz kalniem aizsūtīja pusmiljona kareivju; nebija ne izmeklēšanas, ne tiesas: kur vien kādu cilvēku atrada, to nošāva uz vietas. Kareivji rīkojās tā, ka kalnos nepalika neviena cilvēka, neviena dezertiera. Dažas grupas, kam bija labākas pozīcijas, cīnījās drošsirdīgi, bet beidzot tomēr katrs izbēdzis zemessargs saņēma savu lodi.
Vēl vairāk iedzīvotājus ietekmēja bargie sodi, ko saņēma Kanzasas štata zemessargi. Lielais Kanzasas dumpis sākās pirms militārajām operācijām pret fermeru partiju. Kanzasā sadumpojās seši tūkstoši zemessargu. Jau nedēļām ilgi viņi bija kurnējuši un spītējuši un tāpēc ieslodzīti nometnē. Tomēr viņu atklātajam dumpim droši vien bija par iemeslu provokatori.
Divdesmit otrā aprīļa naktī viņi bija nogalinājuši savus virsniekus, tikai dažiem izdevās aizbēgt. Tas gan nebija paredzēts Dzelzs papēža plānos; provokatori bija izdarījuši vairāk, nekā vajadzīgs. Tomēr Dzelzs papēdis visu izmantoja savā labā. Tas bija gaidījis sacelšanos, un tagad tik daudzu virsnieku nogalināšana attaisnoja visu, kas vien sekoja. Sacēlušos kā uz burvja mājienu ielenca četrdesmittūkstoš regulārās armijas kareivju. Zemessargi bija slazdā. Nu viņi redzēja, ka viņu ložrfietēji sabojāti un ka patronas neder viņu šautenēm. Viņi uzvilka baltu karogu, bet tas nelīdzēja. Neviens zemessargs nepalika dzīvs. Tika iznīcināti visi seši tūkstoši. Viņus nogalināja iztālīm ar granātām un šrapneļiem, un, kad viņi izmisumā metās pāri ielenkuma līnijai, viņus nopļāva ar ložmetējiem. Es runāju ar kādu aculiecinieku, un tas apgalvoja, ka neviens zemessargs nav ticis ložmetējiem tuvāk par simt piecdesmit jardiem. Zemi klāja
Ii'ķi, un beidzot nāca uzbrukumā kavalerija — un zirgu pakavi, revolveri un zobeni nobeidza visus ievainotos.
Vienā laikā ar fermeru sakāvi notika arī ogjraktuvju strādnieku sacelšanās. Tā bija organizēto strādnieku cīņa uz dzīvību un nāvi. Trīsceturtdaļmiljona ogļraču uzsāka streiku. Tomēr viņi bija pārāk izkaisīti pa visu valsti, lai varētu izmantot savu spēku. Viņus norobežoja_ viņu pašu iecirkņos un piespieda padoties. Tā bija pirmā liela vergu apspiešana. Pokoks [74] te kļuva slavens ka vergu uzraugs un uz visiem laikiem iemantoja_visa proletariata dziļu naidu. Neskaitāmas reizes viņu mēģināja nogalināt, bet viņš šķita kā apburts. Tas ir viņš, kas atbildīgs par cariskās Krievijas pasu sistēmas ieviešanu kalnračiem, ar ko viņiem laupīja pārvietošanās brīvību.
Tikmēr sociālisti turējās stingri. Kamēr fermeru partija gāja bojā liesmās un asinīs un organizētos strādniekus sašķēla, sociālisti dzīvoja mierā un stiprināja savas slepenās organizācijas. Fermeru partija veltīgi lūdzās mūs. Mēs pareizi spriedām, ka jebkura sacelšanās, ko uzsāktu mēs, nozīmētu nāvi visai revolūcijai. Dzelzs papēdis, kas sākumā vilcinājās izrēķināties ar visu proletariātu uzreiz, atklāja, ka darbs vieglāks, nekā domāts, un nevarēja vien sagaidīt, kad sacelsimies mēs. Mums tomēr izdevās izvairīties, lai gan mūsu rindas bija provokatoru pilnas. Dzelzs papēža aģenti tolaik bija mazliet par tūļīgiem. Viņiem vajadzēja vēl daudz mācīties, bet tikmēr mūsu kaujas grupas viņus izsekoja un izravēja kā nezāles. Tas bija atbaidošs, asiņains darbs, bet mēs cīnījāmies par dzīvību un revolūciju un bijām spiesti sist pretinieku ar viņa paša ieročiem. Tomēr mēs cīnījāmies godīgi. Nevienu Dzelzs papēža aģentu nesodīja bez noklaušināšanas. Mums varēja būt kļūdas šinī ziņā, bet to bija maz.
Kaujas grupās iestājās visdrosmīgākie, kareivīgākie un pašaizliedzīgākie biedri. Pēc desmit gadiem Ernests, dibinoties uz skaitļiem, ko viņam bija snieguši grupu valdītāji, aprēķināja, ka ikviena vīrieša vai sievietes_ mūža ilgums pēc viņu iestāšanās kaujas grupā caurmēra sasniedzis piecus gadus. Kaujas grupu locekļi bija īsti varoņi, un dīvainakais ir tas, ka visi viņi principā neatzina nogalināšanu. Viņi rīkojās pret savu dabu, bet viņi mīlēja brīvību, un nekāds upuris nebija viņiem par lielu.[75]
Mēs sev spraudām trejkāršu uzdevumu: pirmkārt, iznīdēt no mūsu rindām oligarhijas spiegus, otrkārt, noorganizēt kaujas grupas un izveidot slepenu revolūcijas galveno organizāciju, treškārt, iedabūt mūsu pašu slepenos aģentus katrā oligarhijas organizācijā — strādnieku kastas, it īpaši starp telegrāfistiem, sekretāriem un rakstvežiem, karaspēkā, starp provokatoriem un vergu uzraugiem. Tas bija grūts un bīstams darbs, un bieži mūsu pūles iznicināja kāds nepareizs gājiens.
Atklātā cīņā Dzelzs papēdis svinēja uzvaru, bet jaunajā cīņā, ko mēs uzsākām, mūsu organizācija izturēja, un šis neredzamais karš kļuva baigs un briesmīgs. Nekas nebija redzams, daudz kas nebija uzminams, akls cīnījās pret aklu, un tomēr viss bija saplānots, darbība bija mērķtiecīga un labi izdomāta. Mēs pārplūdinājām visu Dzelzs papēža organizāciju ar saviem aģentiem, kamēr mūsu organizācijā spiedās iekšā Dzelzs papēža spiegi. Tas bija drūms un viltus pilns karš ar intrigām un konspirāciju, sazvērestībām un pretsazvērestībām. Un aiz visa ta mūžam uzglūnēja varmācīga, briesmīga nāve. Vīrieši un sievietes, mūsu tuvākie un labākie biedri, nozuda, šodien vēl mēs viņus redzējām, rīt viņu vairs nebija. Mēs nekad viņus vairs neredzējām un zinājām, ka viņi miruši.
Nebija vairs ne paļaušanās, ne uzticības. Cilvēks, kas cīnījās ar mums plecu pie pleca, varēja būt Dzelzs papēža spiegs, kaut arī mēs visi viņu pazītu. Mēs iedabūjām Dzelzs papēža prganizārijā savus slepenos aģentus, un Dzelzs papēdis savukārt ielika savus slepenos aģentus mūsu organizācijā. Kaut gan paļaušanās un uzticības trūka, mēs bijām spiesti katru savu pasākumu dibināt uz tam. Bieži mēs tikām piekrāpti, jo bija arī vāji cilvēki. Dzelzs papēdis piedāvāja naudu, omulību, priekus un greznību, kas vilināja brīnumpilsētu mierā. Mēs varējām piedāvāt tikai apmierinājumu, ka esi bijis uzticīgs cildenam ideālam. Un tiem, kas palika uzticami, nebija citas algas kā nebeidzamas briesmas, mokas un nāve.
Cilvēki bija vāji, es saku, un tāpēc mēs varējām atmaksāt vienīgi ar nāvi, cita atmaksa nebija mūsu spēkos. Nepieciešamība spieda mūs sodīt nodevējus. Katram, kas mūs nodeva, pa pēdām sekoja kāds desmits uzticamu atriebēju. Mēs varējām piedzīvot neveiksmi, izpildot spriedumu mūsu ienaidniekiem, piemēram, Pokokam, bet mūsu pašu nodevēju sodīšanā nedrīkstēja būt nekādas neveiksmes. Mēs sūtījām savus biedrus nodevēju maskā uz bri- numpilsētām, lai tie izpildītu mūsu spriedumu īstajiem nodevējiem. Mēs iedvesām tādas šausmas, ka bīstamāk bija mūs nodot nekā palikt mums uzticīgam.
Revolūcija lielā mērā ieguva reliģijas raksturu. Mēs nesām upurus uz Revolūcijas altāra, jo tas bija brīvības altāris. Dievišķā uguns dega mūsu sirdī. Vīrieši un sievietes ziedoja savu dzīvību cildenajam mērķim, tam novēlēja jaunpiedzimušus bērnus, tāpat kā senāk tos būtu novēlējuši kalpošanai dievam. Mēs mīlējām cilvēci.
XVII NODAĻA SARKANĀ LIVREJA
Līdz ar lauksaimniecības štatu izpostīšanu Iermeru partijas delegāti pazuda no kongresa. Viņus apsūdzēja valsts nodevībā, un viņu vietu kongresā ieņēma Dzelzs papēža marionetes. Sociālisti sastādīja nožēlojamu mazākumu un zināja, ka viņu gals ir tuvu. Kongresa un senāta sēdes bija formālas, vārdu sakot, tīrais farss. Sabiedriskus jautājumus gan svinīgi apsprieda un izlēma saskaņā ar vecām tradīcijām, bet patiesībā viss notika vienīgi tādēļ, lai oligarhijas rīkojumiem piešķirtu konstitucionālas procedūras raksturu.
Ernests atradās pašā cīņas jūklī, kad pienāca beigas. Tika apspriests likums par palīdzību bezdarbniekiem. Iepriekšējo gadu grūtības bija iedzinušas plašas proletariāta masas galīgā postā, un ieilgušās, aizvien pieaugošās nekārtības gremdēja tās vēl dziļāk. Miljoniem ļaužu cieta badu, kamēr oligarhi un to līdzskrējēji dzīvoja pārpilnībā.1 Mēs dēvējām šīs galīgā trūkumā nonākušās
masas par «apakšzemes cilvēkiem» un, lai mazinātu šis drausmīgās ciešanas, sociālisti bija iesnieguši likumu par pabalstu bezdarbniekiem. Tomēr tas nebija Dzelzs papēdim pa prātam. Tas gatavojās likt šos miljonus pie.darba, bet viņa nodomi nesaskanēja ar mūsu nodomiem, tāpēc bija dota pavēle balsot pret mūsu priekšlikumu. Ernests un viņa biedri zināja, ka viņu pūles būs veltīgas, bet viņiem bija apnikusi pastāvīgā noraidīšana. Viņi gribēja lai kaut kas notiktu. Viņi zināja, ka nekā nesasniegs, tomēr vismaz cerēja izbeigt šo likumdošanas farsu, kurā viņiem negribot vajadzēja spēlēt līdzi. Kādas varētu būt beigas, viņi nezināja, bet neko ļaunāku par to, kas patiesībā notika, viņi diezin vai bija gaidījuši.
Es todien sēdēju galerijā. Mēs visi zinājām, ka draud kaut kas briesmīgs. Tas bija jūtams gaisā, un šo nojautu pastiprināja bruņoti kareivji, kas ierindā stāvēja gaiteņos, un virsnieki, kuri bija sastājušies pulciņos pie kongresa ēkas ieejām. Oliģarhija bija sagatavojusies dot triecienu. Ernests runāja. Viņš attēloja bezdarbnieku ciešanas, it kā dīvainas iedomas pārņemts, ka spēs aizkustināt viena otra kongresa locekļa jūtas un sirdsapziņu. Bet demokrāti un republikāņi tikai smīnēja un ņirgājās par viņu, zālē bija neiedomājams troksnis, starpsaucieni. Ernests pēkšņi mainīja nostāju.
— Es zinu, ka mani vārdi jūs neaizkustina. Jums nav sirds, kas ļautos aizkustināties. Jūs esat gļēvi bezmugur- kaula radījumi. Jūs svinīgi dēvējaties par republikāņiem un demokrātiem. Nav nekādas republikāņu partijas! Nav nekādas demokrātu partijas! Šinī namā nav ne demokrātu, ne republikāņu. Jūs esat podlaižas un pielīdēji, plutokrātijas marionetes. Jūs pļāpājat senlaicīgā stilā par savu brīvības mīlestību un pie tam nēsājat Dzelzs papēža sarkano livreju.
Atskanēja kliedzieni un saucieni: «Kārtību! Kārtību!» Tie pārskanēja Ernesta balsi, bet viņš ar nicinošu seju nogaidīja, kamēr troksnis mazliet aprima. Tad viņš ar žestu, kas ietvēra viņa pretiniekus, pavērsās pret saviem biedriem un noteica:
— Paklausieties, kā rej šie uzbarotie plēsoņas!
Sacēlās īsts elles troksnis. Priekšsēdētājs sauca pie kārtības un meta gaidu pilnus skatienus uz virsniekiem pie ieejām. Varēja dzirdēt saucienus: «Dumpis!» — un resns liela auguma Ņujorkas delegāts uzbrēca Ernestam: «Anarhists!» Ernestu bija baigi uzlūkot. Ik dzīsliņa, ik muskulītis viņam trīsēja sasprindzinājumā, un viņa seja pauda cīņas sparu kā dzīvniekam kautiņā, kaut pats viņš palika vēss un apvaldīts.
— Neaizmirstiet, — viņš noteica tik skali, ka viņa balss izlauzās cauri troksnim, — ka proletariāts, ja jūs būsiet līdzcietīgi pret viņu, arī kādu dienu būs līdzcietīgs pret jums.
Kliedzieni «dumpinieks» un «anarhists» divkāršojās.
— Es zinu, ka jūs balsosiet pret šo likumu, — Ernests turpināja, — jūs esat saņēmuši savu pavēlnieku rīkojumu balsot pret to. Un mani jūs saucat par anarhistu! Jūs mani saucat par anarhistu, jūs, kas esat iznīcinājuši tautas valdību un nekaunīgi lepojaties publiskā vietā ar savu apkaunojošo sarkano livreju. Es neticu elles ugunij un sēram, bet tādā mjrklī kā šis man žēl, ka esmu neticīgs. Nē, šādā mirklī es esmu pat ticīgais. Ellei ir jābūt, jo nekur citur jums nav iespējams saņemt jūsu noziegumiem atbilstošu sodu. Kamēr jūs dzīvojat, pasaulei nepieciešama elles uguns.
Pie ieejas sākās rosība. Ernests, priekšsēdētājs un visi delegāti palūkojās turp.
— Kāpēc jūs nesaucat savus kareivjus iekšā un nepavēlat viņiem darīt savu darbu? — Ernests jautāja. — Viņi ātri realizēs jūsu plānus.
— Te gatavojas citu plāni, tāpēc kareivji ir šeit, — skanēja atbilde.
— Laikam mūsu plāni, — Ernests zobojās. — Slepkavība vai kas līdzīgs.
Pie vārda «slepkavība» klaigas sākās no jauna. Ernests nespēja tās pārkliegt, tāpēc palika mierīgi stāvam un gaidīja, kamēr tracļs aprims. Un tad tas notika. Es no savas vietas galerija neko citu nevarēju saskatīt kā sprādziena uzliesmojumu. No rībiena man aizkrita ausis, un es tikai redzeju caur dūmu mutuļiem, ka Ernests sagrīļojās un pakrita un kareivji iebruka zālē. Ernesta biedri
uzlēca kājās — ārprātīgi aiz dusmām un gatavi uz katru varas darbu. Tomēr Ernests uz mirkli piecēlās kājās un māja ar rokām, pieprasot klusumu.
— Tā ir sazvērestība, — viņš brīdināja savus biedrus. — Nedariet nekā, citādi jūs esat pagalam!
Tad viņš lēni noslīdēja zemē — un kareivji sastājās ap viņu. Nākošā mirklī galerijas publiku izraidīja, un es vairs nekā neredzēju.
Kaut gan viņš bija mans vīrs, mani nepielaida pie viņa. Kad es nosaucu savu vārdu, mani tūdaļ apcietināja. Tanī pašā laikā apcietināja visus Vašingtonā sabraukušos sociālistu delegātus, pat nelaimīgo Simpsonu, kas viesnīcā gulēja slims ar tīfu.
Tiesas procedūra bija īsa un ātra. Notiesāja visus. Bija taisni brīnums, ka Ernestam nepiesprieda nāves sodu. No oligarhijas puses tā bija liela kļūda, kas tai dārgi maksāja. Bet oliģarhija bija pārāk pašapzinīga tanīs dienās. Tā bija apskurbusi aiz panākumiem un pat nesapņoja, ka šai mazajai saujiņai varoņu būs spēks sašķobīt pašus oligarhijas pamatus. Rīt, kad sāksies lielā revolūcija un visa pasaule nodimdēs no miljonu soļiem, oliģarhija uzzinās, Ieaut arī vēlu, cik vareni pieaudzis šis varoņu pulks.1
Pati būdama revolucionāre un vēl tāda, kas zināja visus revolucionāru slepenos plānus, cerības un bažas, es piederēju pie tiem nedaudzajiem, kas varēja noraidīt apvainojumu, ka mēs, sociālisti, esot metuši bumbu kongresā. Un es varu pilnīgi atklāti un bez jebkādām šaubām Eva Everharda bija pārliecināta, ka viņas stāstījumu lasīs viņas pašas laikā, tāpēc viņa nepiemin, kāds bija iznākums tiesāšanai par valsts nodevību. (Manuskriptā manāmi daudzi šādi traucējoši izlaidumi.) Piecdesmit divus sociālistu delegātus tiesāja par valsts nodevību un atzina par vainīgiem. Dīvaini, ka nevienam tomēr nepiesprieda nāves sodu. Everhardam un vienpadsmit citiem, starp tiem Teodoram Donnelsenani un Metjūsam Kentam, piesprieda mūža cietumu. Pārējiem četrdesmit piesprieda ieslodzījumu no trīsdesmit līdz četrdesmit pieciem gadiem, bet Arturs Simpsons, kurš, kā manuskriptā minēts, bija saslimis ar tīfu, tika cauri ar piecpadsmit gadiem. Kā stāsta, viņš nomiris viennīcā badā, un šo nežēlīgo rīcību izskaidro ar viņa' nesalaužamo stūrgalvību un lepno naidu pret visiem despotisma kalpiem. Viņš miris Kabanā, Kubas salā, kur bija ieslodzīti arī trīs viņa biedri. Piecdesmit divi sociālistu delegāti bija izvietoti pa kara cietokšņiem visās Savienotajās Valstīs. Piemēram, Dibuā un Vuds atradās Portorikas salā, kamēr Everhards un Merivezers — Alkatrazā, kādā salā Sanfrancisko jomā, kur gadiem ilgi atradās kara cietums.
paskaidrot, ka sociālisti ne kongresā, ne ārpus tā nav šajā lietā vainīgi. Kas meta bumbu, mēs nezinām, bet to mēs zinām droši, ka mēs to neesam darījuši.
No otras puses, bija skaidrs, ka Dzelzs papēdis ir atbildīgs par šo aktu. Mēs gan to nevaram pierādīt, mūsu slēdzieni dibinās vienīgi uz hipotēzēm. Bet vienu mēs zinām: valdības slepenie aģenti bija ziņojuši kongresa priekšsēdētājam, ka sociālistu delegāti ķersies pie terora taktikas un ir jau noteikuši dienu, kad sākt. Sī diena bija taisni tā, kurā notika sprādziens, tāpēc jau iepriekš ap kongresa ēku bija nostādīti kareivji. Tā kā mēs par bumbu nekā nezinājām, tā kā bumba patiešām eksplodēja un tā kā varas orgāni jau bija sagatavojušies uz šo sprādzienu, tad jāsecina, ka Dzelzs papēdis par to zināja. Mēs arī apgalvojām, ka Dzelzs papēdis ir vainojams vardarbībā un ka tas bija to sagatavojis un uzsācis nolūkā uzvelt mums vainu, mūs iznīcināt.
Priekšsēdētājs bija devis mājienu visiem, kas šinī namā nēsāja sarkanās livrejas. Tie zināja, ka vardarbības aktam jānotiek Ernesta runas laikā. Viņiem par attaisnojumu jāsaka: viņi patiešām ticēja, ka sociālisti izdarīs šo vardarbības aktu. Nopratināšanā daudzi izsacījās godīgā pārliecībā, ka redzējuši Ernestu gatavojamies mest bumbu, bet tā eksplodējusi par agru. Skaidrs, ka viņi nevarēja nekā tamlīdzīga redzēt, bet savās lielajās bailēs iedomājās, ka ir redzējuši. Tas ir viss.
Nopratināšanā Ernests sacīja:
— Vai kāds spēj noticēt, ka es, ja gribētu mest bumbu, izvēlētos tādu sīku nieku kā šo? Tanī nebija pietiekami daudz pulvera. Tā sacēla vienīgi dūmus un ievainoja tikai mani. Tā eksplodēja tieši man pie kājām, bet nenonāvēja mani. Ticiet man: ja es metīšu bumbas, tad būs arī postījumi. Manās bumbās būs kaut kas cits, nevis dūmi.
Apsūdzībā savukārt bija aizrādīts, ka bumbas vājais spēks izskaidrojams ar sociālistu pārskatīšanos un tā priekšlaicīgi sprāgusi tāpēc, ka Ernests sācis nervozēt un izmetis bumbu no rokām. Lai apstiprinātu šo argumentu, vairāki delegāti liecināja, ka redzējuši Ernestu neveikli rīkojamies ar bumbu, izmetam to no rokām.
No mums neviens nezina, kas bumbu metis. Ernests sacīja man, ka ieraudzījis to pazibam pie savām kājām mirklī pirms eksplozijas. Viņš tā arī paskaidroja tiesā, bet viņam neviens neticēja. Bez tam viss šis incidents, vienkārši sakot, bija «uzcepts». Dzelzs papēdis bija nolēmis mūs iznīcināt, un katrs pretspars bija veltīgs.
Mēdz teikt, ka patiesība vienmēr nākot gaismā. Es gan par to šaubos. Deviņpadsmit gadi ir pagājuši, un, par spīti mūsu nemitīgajām pūlēm, mēs neesam uzzinājuši, kas īsti bumbu metis. Neapšaubāmi, ka tas ir bijis kāds Dzelzs papēža emisārs, kurš izvairījies no atklāšanas. Mums nav bijis ne mazākās iespējas konstatēt vainīgo. Un tagad, pēc tik ilga laika, nekas cits neatliek kā ierindot šo notikumu vēsturēs noslēpumos.1
' Evai Everhardai būtu vajadzējis dzīvot vēl daudzas paaudzes, lai noskaidrotu šo dīvaino noslēpumu. Tikai priekš kādiem simt gadiem, seši simti gadu pēc viņas nāves, Vatikāna slepenajos arhīvos atrada kāda Perveza atzīšanos. Varbūt būs vietā mazliet pastāstīt par šo slepeno dokumentu, kaut arī tas lielāko tiesu interesants tikai vēsturniekam.
Pervezs bija Amerikā dzimis francūzis, kas krist, ēras 1913. gadā, apsūdzēts par slepkavību, gaidīja Ņujorkas cietumā uz tiesu. No viņa grēksūdzes redzams, ka viņš nav bijis kriminālnoziedznieks. Viņš bijis straujš, nesavaldīgs, viegli aizkustināms. Slimīgā greizsirdības lēkmē viņš nogalinājis savu sievu — tolaik visai parasts gadījums. Pervezs, kā viņš gari un plaši stāsta grēksūdzē, mocījies ar bailēm no nāves. Lai izvairītos no nāves, viņš bijis gatavs uz visu, un politiskie aģenti sagatavojuši viņu, iegalvojot, ka viņu noteikti notiesās par slepkavību pēc pirmās kategorijas. Sādu slepkavību tolaik uzskatīja par lielu noziegumu. Vainīgo — sievieti vai vīrieti — nosēdināja speciāli konstruētā nāves krēslā, un ārstu uzraudzībā notiesātajam laida cauri stipru elektrisko strāvu. Tolaik tas bija plaši lietots sodīšanas veids. Anestēziju kā varmācīgas nāves līdzekli sāka lietot krietni vēlāk. ,
Šo labsirdīgo un gļēvo cilvēku, kas smaka cietumā un gaidīja vienīgi nāvi, Dzelzs papēža aģenti pierunāja mest kongresā bumbu. Savā grēksūdzē viņš uzsver, ka viņam sacījuši, bumba neesot bīstama un sprādziens neprasīšot cilvēku upurus. Tas atbilst apgalvojumam, ka tanī bijis maz pulvera un tā, eksplodējot pie Everharda kājām, nav viņu nogalinājusi.
Pervezu novietojuši kādā no galerijām, kas it kā bijusi slēgta remonta dēj. Mirklis bumbas mešanai atstāts viņa ziņā, un viņš atklāti atzīstas, ka, Everharda runas ieinteresēts un satraukts no saceltā trokšņa, gandrīz aizmirsis savu uzdevumu.
Atalgojot viņa darbu, viņu ne vien atbrīvojuši no cietuma, bet arī piešķīruši viņam mūža pensiju. Tomēr to viņš nav dabūjis ilgi izlietot. 1914. g. septeipbrī viņš saslimis ar sirds reimatismu un nomiris trīs dienu laikā. Pirms nāves viņš pieprasījis kātoju garīdznieku, pateru Pēteri Durbanu, un izsūdzējis grēkus. Garīdzniekam šī grēksūdze likusies tik svarīga, ka viņš to protokolējis un licis apzvērēt. Kas tad noticis, mēs varam tikai minēt. Dokuments licies pietiekami svarīgs sūtīšanai uz Romu, bet vareni spēki būs tikuši iaisti darbā, lai to noklusētu. Gadsimtiem ilgi pasaule nekā par to