«Tev pilnīgi jāpārvēršas,» Ernests man rakstīja. «Tu nedrīksti būt tā, kas esi. Tev jākļūst par citu sievieti, jāmaina ne vien apģērbs, bet arī āda. Tev tā jāpārvēršas, lai pat es Tevi nepazītu, — jāpārvērš sava balss, savi žesti, savas paražas, sava izturēšanās, sava gaita, viss.»
Es paklausīju šai pavēlei. Ik dienas es stundām ilgi pulējos paslēpt veco Evu Everhardu tanī sievietē, par kuru tagad sauksies mans jaunais «es». Tikai pēc ilgas vingrināšanās es varēju atzīmēt dažus panākumus. Balsi es vingrināju gandrīz nepārtraukti, kamēr tā automātiski atdarināja mana jaunā «es» stingro toni. Automātiska ieju- sanās lomā bija absolūti nepieciešama. Vajadzēja tā iedzī- volies, lai varētu piekrāpt arī sevi, ja vajadzīgs. Tas atgādināja jaunas valodas, teiksim, franču valodas mācīšanos. Sākumā runāšana franču valodā ir kaut kas apzināts, tas ir gribas akts. Skolēns domā mātes valodā un tulko franciski vai lasa franciski un, lai saprastu, pārtulko. Vēlāk, ieguvis stingrus pamatus, skolēns lasa, raksta un domā franciski, nemeklēdams vairs palīdzību mā-ļ tes valodā.
Tāpat tas bija ar mūsu lomām. Mums vajadzēja tik ilgi; vingrināties, kamēr izvēlētā loma pārgāja miesā un asi-: nīs, un būtu vajadzīga modra un stipra griba, lai atklātu sākotnējo «es». Protams, sākumā tie visi bija neveikli mēģinājumi. Mēs radījām jaunu mākslu, un tur daudz kas bija vēl atklājams. Tomēr mums bija panākumi, mēs kļuvām par meistariem savā mākslā un savācām veselu krājumu paņēmienu un labu palīglīdzekļu. Šis krājums kļuva par zināma veida mācības grāmatu un labi noderēja revolūcijas skolā.[80]
Ap to laiku nozuda mans tēvs. Mēs vairs nesaņēmām viņa vēstules, kas līdz šim pienāca regulāri. Viņš vairs nerādījās mūsu dzīvoklī Pelstrītā. Mūsu biedri meklēja viņu visur. Mūsu slepenie izlūki pārmeklēja visus cietumus valstī. Tomēr viņš bija tik pilnīgi pazudis, it kā būtu zemē iegrimis, un līdz pat šim laikam nekas nav zināms par viņa galu.[81]
Es pavadīju sešus mēnešus vientulībā savā patvertnē,! bet neturēju rokas klēpī. Mūsu organizācijai bija panā-i kumi, un vienmēr saradās veseli kalni veicama darba. Ernests un pārējie līderi sniedza mums no cietumiem norādījumus, kas darāms, un mūsu uzdevums bija tos
l/pildīt. Vajadzēja noorganizēt mutvārdu propagandu, no- organizēt slepenās aģentūras sistēmu ar visiem tās sazarojumiem, ierīkot mūsu slepenās spiestuves, izbūvēt iiuisu apakšzemes satiksmes ceļus, kas saistītu kopā mūsu noskaitāmās patvēruma vietas, un radīt- jaunas slēptuves tur, kur trūka kāda posma tanī ķēdē, kas ietvēra visu valsti.
Kā jau teicu, darbam nebija gala. Pēc sešiem mēnešiem manu vientulību pārtrauca divu biedru ierašanās, l īs bija jaunas meitenes, drosmīgas brīvības mīlētājas: l.ora Pētersone, kas nozuda tūkstoš deviņsimt divdesmit otrajā gadā, un Kēte Bīrsa, kas vēlāk apprecēja Dibuā[82]un vēl tagad ir mūsu vidū, pacēlusi acis uz rītdienas Miuli, kas nesīs jaunu laikmetu.
Abas jaunās meičas ieradās briesmu, baismu un pēkšņās uaves satrauktas. Zvejas laivā, kas viņas pārveda pāri San Pablo jomai, starp apkalpes locekļiem bija atradies spiegs, Dzelzs papēža marionete, kas sekmīgi tēloja revolucionāru un kam bija izdevies dziļi iespiesties mūsu organi- /acijas noslēpumos. Viņš neapšaubāmi bija sadzinis manas pēdas, jo mēs sen zinājām, ka mana nozušana sagādā oligarhijas izlūkiem lielas bažas. Laimīgā kārtā, kā vēlāk noskaidrojās, viņš nebija savus atklājumus nevienam dalījis zināmus. Acīmredzot viņš bija novilcinājis ziņojumu, gribēdams nogaidīt laimīgas beigas — atklāt manu slēptuvi un sagūstīt mani. Viņa atklājums miris reizē ar viņu. Aiz kaut kāda iegansta viņš bija atstājis laivu, kad abas meitenes sasniedza PetaĻumu un sēdās zirgos. Ceļā uz Sonomas kalniem Džons Karlsons bija atdevis meitenēm savu zirgu, licis viņām jāt tālāk vienām pašām un devies kājām atpakaļ. Viņam bija pamodušās aizdomas. Viņš bija notvēris spiegu un īsi attēloja mums notikumu tālāko gaitu.
— Es viņu padarīju nekaitīgu, — skanēja Karlsona aukstasinīgais paskaidrojums. — Es viņu padarīju nekaitīgu, — viņš atkārtoja ar drūmu liesmu acīs, un viņa stipras, darbā rūdītās rokas darļrunīgi pavērās un atkal sažņaudzās. — Viņš necēla troksni. Es viņu paslēpu un šovakar iešu un aprakšu viņu labi dziļi.
Tolaik es bieži apbrīnoju pati savu pārvēršanos. Dažreiz man likās neticami vai nu tas, ka es reiz biju mierīgi un klusi vadījusi dzīvi universitātes pilsētā, vai arī tas, ka esmu kļuvusi revolucionāre, ko nebiedē ne vardarbība, ne nāve. Šīs abas dzīves šķita nesavienojamas. Kura bija īstenība, kura sapnis? Vai tagadējā dzīve, slēpšanās šinī alā nebija grūti murgi? Jeb vai es biju re- v volucionāre, kas kādreiz kaut kad bija sapņojusi, ka mitusi kādā agrākā dzīvē Berklijā un nav pazinusi stiprāku saviļņojumu par tējas un deju vakariem, vieglu tērzēšanu un lekcijām? Bet tad es atkal iedomājos, ka tā jājūtas visiem, kas sapulcējušies zem cilvēces brālības sarkanā karoga.
Bieži atcerējos cilvēkus no šīs agrākās dzīves, un dīvainā kārtā tie nāca un gāja arī manā jaunajā dzīvē. Piemēram, bīskaps Morhauzs. Kad mūsu slepenā organizācija bija izvērsusies, mēs viņu veltīgi nomeklējāmies. Viņš bija vadāts no vienas vājprātīgo patversmes uz otru. Mēs izsekojām viņa gaitām no valsts vājprātīgo nama Napā līdz Stoktonai un no turienes uz Agnjūzu Santa Klāras ielejā. Te pēdas izgaisa. Ziņojuma par viņa nāvi nebija. Likās, viņam kaut kā laimējies izbēgt. Man nebija ne jausmas, kādos šausmīgos apstākļos es viņu vēlreiz redzēšu nejauši .pazibam Čikāgas Komūnas trakajā virpulī.
Džeksonu, kas bija zaudējis roku Sjeras vērptuvēs un kas bija par cēloni tam, ka es kļuvu revolucionāre, vairs neesmu satikusi. Tomēr mēs visi zinām, ko viņš izdarīja pirms nāves. Viņš nepieslējās revolucionāriem. Sarūgtināts par savu likteni, pastāvīgi domādams par nodarīto netaisnību, viņš kļuva anarhists — ne filozofs, bet īsti dzīvniecisks, naida un atriebes alku pilns anarhists. Viņa atriebe bija drausmīga. Naktī, kad visi gulēja, viņš, par spīti sargiem, iezagās Pertonveitu pilī un uzspridzināja to. Neviens neizglābās, pat sargi ne. Un cietumā, kur viņš gaidīja uz spriedumu, viņš nosmacēja sevi zem segām.
Pavisam citāds liktenis nekā Džeksonam bija Dr. He- merfīldam un Dr. Bolingfordam. Abi cītīgi kalpoja saviem maizestēviem un tika atbilstoši atalgoti ar baznīcas pre- lātu pilīm, kur tie dzīvo vēl tagad pilnā mierā ar visu pasauli. Abi ir oligarhijas piekritēji, abi kļuvuši visai resni.
— Dr. Hemerfīlds, — kā Ernests izsacījās, — ir guvis lielus panākumus, pierādot ar savu metafiziku, ka dievs sankcionējis Dzelzs papēdi; viņš ietilpinājis tanī ari daiļuma pielūgšanu un Hekeļa «bezveidīgo» cilvēkā padarījis neesošu. Dr. Bolingfords atšķiras no viņa tikai ar to, ka piešķīris oligarhu dievam vēl vairāk gāzveidības un padarījis to vēl bezveidīgāku.
Lielu pārsteigumu mums visiem sagādāja Piters Done- lijs, Sjeras vērptuvju nožēlojamais priekšstrādnieks, ar ko es iepazinos, vācot ziņas par Džeksona nelaimes gadījumu. Tūkstoš deviņsimt astoņpadsmitajā gadā es piedalījos kādā «Frisko sarkano» sanāksmē. Tā bija baismīgākā, negantākā un nežēlīgākā no mūsu kaujas grupām. īstenībā tā nemaz neietilpa mūsu organizācijā. Tās locekļi bija fanātiķi, bezprāši. Sādu noskaņojumu mēs neriskējām kultivēt. Tomēr, kaut šī grupa nebija mūsējā, mēs uzturējām ar to draudzīgas attieksmes. Mani tonakt pie viņiem noveda ārkārtīgi svarīgs jautājums. Starp daudzajiem vīriešiem es viena biju bez maskas. Kad biju nokārtojusi jautājumu, kas mani bija šeit atvedis, kāds grupas loceklis mani pavadīja. Tumšajā gaitenī viņš aizdedza sērkociņu, pacēla pie savas sejas un atvilka masku. Es saskatīju uz mirkli ciešanu izvagoto PItera Donelija seju. Tad sērkociņš apdzisa.
— Es tikai gribēju, lai jūs mani pazīstat, — viņš tumsā sacīja. — Vai jūs vēl atceraties ģenerāldirektoru Dallasu?
Es pamāju. Es labi atcerējos Sjeras vērptuvju vadītāju ar lapsas seju.
— To es nokniebu pirmo, — Donelijs lepni paziņoja,
— tūliņ, kā pārnācu pie sarkanajiem.
— Kā tas gadījies, ka jūs esat šeit? — es vaicāju.
— Kur jūsu sieva un bērni?
— Pagalam, — viņš atbildēja. — Tas ir iemesls. Nē,— viņš strauji turpināja, — tā nav atriebšanās par viņiem. Viņi nomira mierīgi savās gultās — slimībā, zināt, cits pēc cita. Kamēr viņi bija dzīvi, man bija saistītas rokas. Bet tagad, kad viņu vairs nav, es atriebjos par saviem zaudētajiem spēka gadiem. Reiz es biju Pīters Donelijs, nožēlojams priekšstrādnieks. Šonakt es esmu «Frisko sarkanais» Nr. divdesmit septiņi. Nāciet, es tagad izvedīšu jūs ārā!
Vēlāk uzzināju par viņu vairāk. Viņš nebija daudz samelojis, sacīdams, ka visi viņējie pagalam. Tomēr viens, dēls Timotejs, bija dzīvs, kaut gan miris tēvam, jo kalpoja
Dzelzs papēža algotņu karaspēkā.[83] Katram «Frisko sarkano» loceklim bija pienākums izpildīt divpadsmit nāves spriedumus gadā. Neveiksminiekus sodīja ar nāvi. Kāds grupas loceklis, kas nebija sasniedzis vajadzīgo skaitu, izdarīja pašnāvību. Nāves spriedumiem nebija gadījuma raksturs. Šī neprāšu grupa bieži sapulcējās un pieņēma plašus lēmums par oligarhijas locekļiem un tās kalpiem. Lēmumu izpildi pēc tam izšķīra ar lozi. Iemesls, kāpēc es tonakt tur atrados, īstenībā bija vēlēšanās noskatīties vienā šādā tiesas sēdē. Kāds mūsu biedrs, kas gadiem ilgi kā garīdznieks bija sastāvējis Dzelzs papēža vietējā slepenā dienesta grupā, bija kritis «Frisko sarkano» nežēlastībā un notiesāts. Protams, ka viņa nebija klāt un viņa tiesneši nezināja, ka viņš ir viens no mūsējiem. Mans uzdevums bija apliecināt viņa identitāti un uzticamību. Var likties dīvaini, ka mēs vispār uzzinājām par šo gadījumu. Izskaidrojums ir vienkāršs. Kāds mūsu slepenais aģents bija «Frisko sarkano» grupas loceklis. Mēs bijām spiesti uzmanīt tiklab draugus, kā ienaidniekus, un šī neprāšu grupa bija pietiekami svarīga, lai to uzmanītu.
Atgriezīsimies pie Pītera Donelija un viņa dēla. Viss ritēja labi, kamēr Donelijs nākamā gadā ieraudzīja viņam paredzēto nogalināmo sarakstā Timoteja Donelija vārdu. Tagad pamodās'ģimenes jūtas, kas viņam piemita visai lielā mērā. Lai glābtu dēlu, viņš nodeva savus biedrus. Tas viņam izdevās tikai daļēji, tomēr kādu duci «Frisko sarkano» notiesāja uz nāvi, un grupa gandrīz iznīka. Atmaksājot par to, dzīvi palikušie piesprieda Do- nelijam nāves sodu, ko viņš bija pelnījis par savu nodevību.
Arī Timoteja Donelija mūžs nebija garš. «Frisko sarkanie» bija apņēmušies viņu nogalināt. Oliģarhija darīja visu iespējamo, lai viņu glābtu. Viņu sūtīja 110 vienas vietas valstī uz otru. Trīs «Frisko sarkanie» samaksāja ar savu dzīvību veltīgos mēģinājumos viņu notvert. Grupā bija vienīgi vīrieši. Beidzot viņi meklēja palīdzību pie sievietes — kādas mūsu biedrenes, proti, Annas Roilstonas.
Mēs aizliedzām viņai nogalināt Timoteju Doneliju, bet viņai bija pašai sava griba, un viņa bieži nepakļāvās disciplīnai. Turklāt viņa bija loti apdāvināta un_ visai simpātiska, bet disciplīnu iedvest viņai nebija iespējams. Viņa bija izņēmums, un viņu nevarēja salīdzināt ar caurmēra revolucionāriem.
Viņa piedalījās pasākumā, par spīti mūsu aizliegumam. Anna Roilstona bija apburoša sieviete. Viņai vajadzēja vīrietim tikai pamāt. Neskaitāmiem mūsu jauniešiem viņa bija salauzusi sirdi un neskaitāmus citus apbūrusi un ievedusi mūsu organizācijā. Tomēr viņa kategoriski atsacījās precēties. Viņa ļoti mīlēja bērnus, bet sprieda, ka pašas bērns novērsīs viņu no tā darba, kam bija ziedojusi savu dzīvi.
Annai Roilstonai bija nieka lieta uzveikt Timoteju Doneliju. Sirdsapziņa viņu nemocīja, jo tieši tolaik notika masu slepkavība Nešvilā, kur algotņi Donelija vadībā vārda pilnā nozīmē apkāva astoņi simti šīs pilsētas audēju. Viņa nenonāvēja Doneliju, bet nodeva «Frisko sarkanajiem». Tas notika pirms gada, un tagad viņai piešķīruši jaunu vārdu. Revolucionāri viņu visur dēvē par «Sarkano jaunavu».[84]
Man iznāca sastapties arī ar pulkvedi Ingramu un pulkvedi van Džilbertu, saviem agrākajiem paziņām. Pulkvedis Ingrams oligarhijas laikā tika augstā godā un cieņā. Viņu iecēla par sūtni Vācijā. Abu valstu proletariāts- nīda viņu no sirds. Es viņu satiku Berlīnē, kur ierados kā Dzelzs papēža sūtīta, starptautiska spiedze, un sniedzu viņam diezgan lielu palīdzību. Starp citu, pieminēšu, ka savā divkāršajā lomā izdarīju arī revolūcijai vairākus svarīgus pakalpojumus.
Pulkvedis van Džilberts kļuva pazīstams ar pievārdu «Niknais». Viņa lielā diena pienāca, kad viņš pēc Čikāgas Komūnas sastādīja jaunu likumu kodeksu. Pirms tam viņam jau bija piespriests nāves sods par ļaunajiem darbiem izmeklēšanas tiesneša amatā. Es piederēju pie tiem, kas viņu tiesāja un pasludināja spriedumu. To izpildīja Anna Roilstona.
Vēl viens seno laiku tēls paceļas no miglas — Džeksona advokāts. Nekad nebiju domājusi, ka satikšu vēlreiz šo cilvēku, Džozefu Herdu. Tā bija dīvaina satikšanās. Divus gadus pēc Čikāgas Komūnas vēlu vakarā mēs ar Ernestu atgriezāmies uz savu slēptuvi Bentona ostā. Tā atradās Mičiganā, otrpus Čikāgas ezera. Kad mēs ieradāmies, patlaban beidzās kāda cilvēka nopratināšana. Bija pasludināts nāves spriedums, un spiegu tūliņ vajadzēja aizvest. Tanī mirklī ienācām mēs. Nelaimīgais izrāvās no pavadoņu rokām un metās man pie kājām. Viņš sažņaudza manus ceļus kā spīlēs un izmisis brēca pēc žēlastības. Kad viņš pievērsa man baiļu sašķobīto seju, es pazinu Džozefu Herdu. Nekādas briesmas, ko esmu pārdzīvojusi, nav atstājušas uz mani tik baismīgu iespaidu kā šī brēcošā radījuma lūgšanās saudzēt viņa dzīvību. Viņš bija kā bez prāta. Tas bija neciešami. Viņš nelaida mani vaļā, kaut desmit biedru vilka viņu nost. Kad viņu beidzot aizveda, es zaudēju samaņu. Ir daudz vieglāk redzēt mirstam drosmīgu vīru nekā noklausīties, kā gļēvulis smilkst par savu dzīvību.1
-