Tomēr, atceroties veco dzīvi, esmu savā stāstījumā aizsteigusies priekšā jaunajai. Vispārējā atbrīvošana no cietumiem notika tikai tūkstoš deviņsimt piecpadsmitajā gadā. Tas bija grūts pasākums, kas tomēr izdevās bez sarežģījumiem un uzmundrināja mūs kā ievērības cienīgs panākums darbā. Vienā vienīgā naktī mēs atbrīvojām no neskaitāmiem cietumiem, militārām soda nometnēm un cietokšņiem no Kubas līdz Kalifornijai piecdesmit vienu no piecdesmit diviem mūsu delegātiem un ap trīs simti pārējo līderu. Nekur mēs nepiedzīvojām neveiksmi. Atbrīvotie ne vien izbēga vajātājiem, bet visi arī sasniedza viņiem norādītās slēptuves. Vienīgais delegāts, ko mēs neizglābām, bija Arturs Simpsons, kas bija miris Kubā pēc nežēlīgas spīdzināšanas.
Nākamie astoņpadsmit mēneši bija laimīgākais laiks manā mūžā, ko esmu pavadījusi ar Ernestu. Sinī laikā mēs nekad nebijām šķirti. Vēlāk, kad atgriezāmies sabiedrībā, mums bieži nācās šķirties. Tikpat nepacietīgi kā es tagad gaidu uzliesmojam nākamo revolūciju, tā tanī naktī gaidīju Ernestu. Tik ilgi nebiju viņu redzējusi, un domas par iespējamiem kavēkļiem vai kļūdīšanos mūsu plānos, kas aizturētu viņu cietumā, laupīja man gandrīz pratu. Stundas līdzinājās gadsimtiem. Es biju pilnīgi viena. Bīdenbahs un trīs jaunieši, kas mita mūsu slēptuvē, bija devušies kalnos, pamatīgi bruņoti un gatavi uz visu. Tonakt, man šķiet, visā valstī neviens biedrs neatradās slēptuvē.
Kad, ausmai tuvojoties, debesis jau sāka bālēt, es izdzirdu augšā signālu un atbildēju tam. Tumsā es gandrīz apskāvu Bīdenbahu, kas pirmais nolaidās lejā, bet jau pēc mirkļa atrados Ernesta rokās. Mana pārvēršanās bija tik pilnīga, ka man, kā es tanī brīdī manīju, vajadzēja saņemt visus gribasspēkus, lai kļūtu agrākā Eva Everharda ar tās agrāko smaidu, agrāko izturēšanos, agrāko runas veidu un balsi. Tikai ar lielām pūlēm es varēju atsaukt savu agrāko «es». Man bija grūti aizmirsties pat uz acumirkli, tik automātiska un valdonīga bija manis radītā jaunā personība.
Mazajā telpā es ieraudzīju Ernesta seju uguns gaismā. Ja nu vienīgi cietuma radītais bālums, citas pārmaiņas nebija saskatāmas — vismaz svarīgas ne. Viņš bija tas pats mīlas pilnais virs un varonis, lomer viņa seja bija radušās dažas askētiskas līnijas. Tās viņam gan labi piederējās, jo piešķīra zināmu izsmalcinātu cēlumu nevaldāmajai dzīves spara pārpilnībai, kas izpaudās viņa vaibstos. Viņš izskatījās mazliet nopietnāks nekā agrāk, bet smaids joprojām rotaļājās viņa acīs. Viņš svēra divdesmit mārciņu ma'zāk, tomēr viņa ķermeņa stāvoklis bija lielisks. Visā cietuma laikā viņš bija nodarbojies ar fiziskiem vingrinājumiem, un viņa muskuļi bija kā no dzelzs. Viņa veselība tiešām bija labāka nekā pirms apcietināšanas.
Pagāja vairākas stundas, iekāms viņa galva atlaidās spilvenā un es iežūžoju viņu miegā. Man pašai miegs nenāca. Biju pārāk laimīga — man jau arī nebija aiz muguras bēgšana no cietuma un ilgais jājiens.
Kamēr Ernests gulēja, es pārģērbos, sasukāju matus citādi un kļuvu atkal par savu jauno, negribēto «es». Kad Bīdenbahs un pārējie biedri pamodās, mēs kopīgi sagudrojām mazu sazvērestību. Viss bija kārtībā, mēs sēdējām tanī alas daļā, kas nederēja reizē par virtuvi un ēdamistabu, kad Ernests atvēra durvis un ienāca. Šinī mirklī Bīdenbahs uzrunāja mani par Mēriju — un es pievērsos viņam un atbildēju. Tad es ziņkāri palūkojos Ernestā, kā to darītu jauns biedrs, pirmo reizi ieraugot atzītu revolūcijas varoni. Ernesta skatiens pārslīdēja man pāri un, nepacietīgi pētīdams, pārlūkoja telpu. Nākamā mirklī mani kā Mēriju Holmsu iepazīstināja ar viņu.
Lai maldi būtu pilnīgi, uz galda bija lieks šķīvis, un, kad mēs apsēdāmies, viens krēsls palika neaizņemts. Es vai iekliedzos priekā, manot Ernesta pieaugošo nemieru un nepacietību. Beidzot viņš vairs nenovaldījās.
— Kur ir mana sieva? — viņš strupi uzprasīja.
— Viņa vēl guļ, — es atbildēju.
Tas bija kritisks mirklis. Tomēr mana balss skanēja sveši, un viņš to nepazina. Sākām ēst. Es runāju daudz un jūsmīgi, kā mēdz runāt varoņu pielūdzējas, un viņš taču neapstrīdami bija varonis. Es sasniedzu sajūsmas un dievināšanas augstāko pakāpi un, iekāms viņš paspēja uzminēt manu nodomu, metos viņam ap kaklu un noskūpstīju uz lūpām. Viņš atbīdīja mani, ciktāl viņa roka sniedza, un vērās manī apmulsis un sapīcis. Četri vīrieši sāka skaļi smieties un paskaidroja notikušo. Sākumā Ernests negribēja ticēt viņu paskaidrojumiem. Viņš mani vērīgi aplūkoja, it kā jau noticēja, tad pakratīja galvu un atkal sāka šaubīties. Tikai tad, kad es kļuvu agrākā Eva Everharda un iečukstēju viņam ausī noslēpumus, ko tikai mēs abi vien zinājām, viņš atzina mani par savu sievu.
Vēlāk dienā viņš mani apskāva, stipri apmulsis, un runāja par poligāmām izjūtām.
— Tu esi mana Eva, — viņš sacīja, — un tomēr tu esi arī cita. Tu iemieso divas sievietes, un tāpēc tu esi mans harēms. Nu es vismaz esmu drošs, ka man nebūs grūti iegiīt Turcijas pavalstniecību,[85] ja Savienotajās Valstīs mums kļūs par karstu.
Dzīve mūsu slēptuvē aizritēja man ļoti laimīgi. Protams, mēs strādājām ilgi un nopietni, bet mēs strādājām kopīgi. Mēs bijām abi kopā astoņpadsmit brīnišķīgus mēnešus, bet nebijām vientuļi, jo pastāvīgi nāca un gāja kustības vadītāji un ierindas biedri — dīvainas balsis no intrigu un revolūcijas aizkulisēm, viņi mums sniedza jaunas ziņas par plāniem un cīņām visā frontē. Bija arī daudz joku un prieka.
Mēs nebijām tikai drūmi sazvērnieki. Mēs gan strādājām grūti un cietām daudz, aizpildījām robus mūsu rindas un turpinājām cīņu, bet, par spīti bīstamajam darbam, mēs atradām laiku jautrībai un mīlai. Mūsu vidū bija mākslinieki, zinātnieki, studenti, mūziķi un dzejnieki; šinī alā valdīja augstāka un izsmalcinātāka kultūra nekā oligarhu pilīs un brīnumpilsētās. īstenībā daudzi mūsu biedri palīdzēja izdaiļot šīs brīnumpilsētas.[86]
Mēs nesēdējām tikai slēptuvē vien. Nakti mēs bieži devāmies izjājienos pa kalniem, pie tam pastāvīgi ar Viksona zirgiem. Ja viņš būtu zinājis, cik daudz revolucionāru jājuši ar viņa zirgiem! Mēs pat rīkojām ekskursijas uz attālākiem, mums pazīstamiem apvidiem, kur uzturējāmies visu dienu, izjādami rītausmā un atgriezdamies mājās, krēslai iestājoties. Mēs lietojām arī Viksona krējumu un sviestu,[87] un ernestam nebija iebildumu pamedīt Viksona irbes un zaķus vai nošaut izdevīgā gadījumā kādu stirnu buku. «
Tiešām — mums bija drošs patvērums. Jau minēju, ka to atklāja tikai vienu vienīgu reizi, un tāpēc man jāizstāsta jaunā Viksona nozušanas noslēpums. Tagad, kad viņš miris, varu brīvi par to runāt.
Kādā no augšas neredzamā alas stūrī dažas stundas dienā iespīdēja saule. Mēs te bijām sabēruši daudz smilšu no upes gultnes, un tā te bija radīta patīkama, sausa un silta sauļošanās vietiņa. Kādu pēcpusdienu es te sēdēju, pa pusei iesnaudusies, ar Mendenhola dzejoļu krājumu klēpī.[88] Es jutos tik omulīga un droša, ka pat viņa liesmainie dzejoļi mani nesatrauca.
Mani izbiedēja zemes pika, kas nokrita pie manām kājām. Tad es izdzirdu augšā troksni, un nākamā mirklī manā priekšā atradās jauns vīrietis, kas nošļūca pa stāvo sienu. Tas bija Filips Viksons, ko es, protams, toreiz nepazinu. Viņš nolūkojās manī vēsi un pārsteigumā klusi iesvilpās. -
— Tā, — viņš noteica, bet tad noņēma cepuri un sacīja: — Lūdzu piedošanu, es necerēju te kādu sastapt.
Es nebiju tik aukstasinīga. Māksla izmantot situāciju kritiskos mirkļos man vēl bija sveša. Vēlāk, kad strādāju kā starptautiska spiedze, līdzīgā gadījumā es nebūtu rīkojusies tik neveikli. Tagad es uzlēcu kājās un devu brīdinājuma signālu.
— Kāpēc jūs tā darāt? — viņš jautāja, asi paveroties manī.
Viņš noteikti nebija domājis alā kādu sastapt, kad kāpa lejup, to es atvieglota konstatēju.
— Un ko jūs domājat, kādā nolūkā es to darīju? — es atjautāju. Tolaik es tiešām biju neveikla.
— To es nezinu, — viņš atbildēja, papurinot galvu.
— Varbūt jums te tuvumā ir draugi. Šā vai tā, jums jāsniedz man daži paskaidrojumi. Man tas viss nepatīk. Jūs esat nelikumīgi ienākuši svešā īpašumā. Šī zeme pieder manam tēvam …
šinī mirklī Bīdenbahs, kas vienmēr bija pieklājīgs un laipns, klusu ieteicās aiz viņa muguras:
— Rokas augšā, jaunais džentlmeni
Jaunais Viksons pacēla rokas un pavērsās pret Biden- bahu, kas turēja rokās automātisko revolveri. Viksons nezaudēja aukstasinību.
— Oho, — viņš noteica, — revolucionāru perēklis un īsts lapseņu midzenis, kā man šķiet. Nu, ilgi tas nevilksies, to es jums varu apgalvot.
— Varbūt jūs paliksiet šeit pietiekami ilgi, lai varētu šo apgalvojumu vēlreiz apsvērt, — Bīdenbahs mierīgi atbildēja. — Tikmēr es jūs lūgšu ienākt iekšā.
— Iekšā? — Jauneklis bija patiešām pārsteigts.^— Vai jums te ir katakombas? Esmu dzirdējis par tādām.
— Nāciet un apskatiet, — Bīdenbahs atbildēja, apbu- iosi akcentēdams vārdus.
— Bet tas ir pret likumu, — otrs protestēja.
— Jā, pret jūsu likumu, — terorists uzsvērti atbildēja. — Jūs tomēr varat man ticēt: pēc mūsu likumiem tas ir atļauts. Jums jāpierod pie tā, ka te jūs esat citā pasaulē, kur nav tās apspiešanas un varmācības, pie kuras jūs esat pieradis.
— Tur vismaz iespējams jautājumus iztirzāt, — Viksons nomurmināja.
— Tad palieciet šeit, iztirzāsim tos!
Jauneklis iesmējās un sekoja savam sagūstītājam. Viņu Ieveda iekšējā telpā un pielika kādu jaunu biedru par sargu, kamēr mēs virtuvē apspriedām, ko darīt.
Bīdenbahs ar asarām acīs pastāvēja uz to, ka Vikso- nam jāmirst, un atvieglots nopūtās, kad mēs pārbalsojām viņa drausmīgo priekšlikumu. No otras puses, mums ne- uaca ne prātā ļaut jaunajam oligarham aizbēgt.
— Es jums pateikšu, ko mēs darīsim, — Ernests sacīja. — Paturēsim viņu šeit un pāraudzināsim!
— Tad es pieprasu tiesības mācīt viņam jurisprudenci, — Bīdenbahs izsaucās.
Visi smiedamies pieņēma šo ierosinājumu. Mēs nolēmām paturēt Filipu Viksonu par gūstekni un mācīt viņam mūsu etiķu un socioloģiju. Tomēr vispirms bija veicams cits darbs. Visas jaunā oligarha pēdas bija jāizdzēš. Uzdevums izdzēst zīmes, ko Viksons, lejup rāpjoties, bija atstājis drupanajā sienā, krita Bīdenbaham, kas, virvē piesējies, cītīgi nostrādāja visu dienu, līdz nekas vairs nebija manāms. Tāpat nepametām nekādas pēdas arī no alas līdz gravai.
Krēslā ieradās Džons Karlsons un pieprasīja Viksona kurpes. Jauneklis negribēja tās dot un pat uzsāka cīņu, kamēr dabūja izjust kalēja spēku Ernesta rokās. Karlsons vēlāk stāstīja mums par tulznām un sāpīgiem no- • praukumiem, jo viņam kurpes bija par mazām. Tomēr viņš veica ar tām lielu darbu. Pie alas sienas, kur pēdas izbeidzās, Karlsons apvilka kurpes un devās uz kreiso pusi. Viņš klaiņoja jūdzēm tālu ap pakalniem, pāri kalnu kraujām, caur gravām un izbeidza savu gājienu tekoša ūdens malā, pie kādas upes. Te viņš novilka kurpes, gabalu pabrida pa ūdeni un krastā uzvilka pats savus apavus. Pēc nedēļas Viksons saņēma savas kurpes atpakaļ.
Tonakt bija palaisti vaļā suņi — un mūsu slēptuvē miegs ilgi neuzturējās. Otrā dienā atkal laiku pa laikam suņi riedami skraidīja pa gravu, bet, uztikuši uz pēdām,; ko Karlsons bija atstājis, aizklīda citās gravās augstu kalnos. Visu laiku mūsējie slēptuvē gaidīja ar ieročieiļ rokās — ar automātiskajiem revolveriem un šautenēm, nemaz nerunājot par pusduci elles mašīnu, ko bija pagatavojis Bīdenbahs. Ja kāda meklētāju grupa būtu iekļuvusi mūsu slēptuvē, to būtu sagaidījis lielisks pārsteigums. • l
Tie ir patiesi fakti par to, kā pazuda Filips Viksons, kādreizējais oligarhs un vēlākais revolucionārs, jo mēs viņu pēdīgi atgriezām. Viņa gars bija modrs un veido4 jams, un viņš bija cilvēks ar skaidru sirdi. Pēc dažiem* mēnešiem mēs kopīgi aizjājām ar viņa tēva zirgiem pāri Sonomas kalniem uz Petalumu, kur viņu uzņēma maza zvejas laiva. Mēs viņu ērti nogādājām pa mūsu apakšzemes satiksmes ceļiem uz Karmelas slēptuvi.
Tur viņš palika astoņus mēnešus, un tad viņš vairs negribēja mūs atstāt — un, proti, aiz diviem iemesliem! pirmkārt, viņš bija iemīlējies Annā Roilstonā, otrkārt, viņš tiešām bija kļuvis mūsējais. Vienīgi pārliecinājies, ka viņa mīla bez cerībām, viņš izpildīja mūsu vēlēšanos un atgriezās pie sava tēva. Līdz pat mūža galam oligarhi viņu uzskatīja par savējo, bet patiesībā viņš bija viens no mūsu vērtīgākajiem aģentiem. Dzelzs papēdis ļoti bieži cieta neveiksmi, realizējot pret mums vērstos plānus un operai cijas. Ja oligarhi zinātu, cik daudz mūsu aģentu ir viņu rindās, viņi nebūtu brīnījušies par savām neveiksmēm! Jaunais Viksons vienmēr palika uzticīgs mūsu lietai. Tie4 šām — pat viņa nāvei bija par cēloni viņa pienākuma sajūta. Lielajā negaisā tūkstoš deviņsimt divdesmit septītajā gaelā, piedalīdamies mūsu līderu sanāksmē, viņš saaukstējās, saslima ar plaušu karsoni un nomira.[89]