Viegls vasaras vējš žūžo egļu biezoknī, un strauts risina savu liego melodiju pār apsūnojušiem akmeņiem. Tauriņi laidelējas saulgozī, un no visām pusēm plūst iemidzinošā bišu sanoņa. Viss ir tik kluss un mierīgs, un es te sēžu pārdomās un nevaru norimt. Tas ir klusums, kas laupa man mieru. Tas šķiet nereāls. Visa pasaule ir mierīga, bet tas ir klusums pirms vētras. Es sasprindzinu dzirdi un jutekļus, lai nojaustu kaut ko par šo draudošo vētru. Ak, kaut tā tikai nenāktu par ātru! Kaut tā tikai nenāktu par ātru![2]
Nav brīnums, ka esmu nemiera pilna. Es domāju un domāju un nevaru vien beigt domāt. Tik ilgi esmu atradusies pašā dzīves gūzmā, ka tagad apkārtnes klusums un miers nomāc mani un es nevaru atvairīt domas, ka var atkal uzbrāzties trakais nāves un iznīcības viesulis. Alanās ausīs vēl skan ievainoto kliedzieni, un es redzu, tapat kā reiz jau tiku redzējusi,[3] kā plosa un sakropļo ziedošo, daiļo jaunatni, kā ar varu izrauj dvēseli no lepnā ķermeņa un aizsviež to nebūtībā. Tā mēs, nabaga mirstīgie, izbeidzam savu dzīvi, lauzdamies caur asinīm un postu, lai nestu pasaulei ilgstošu mieru un laimi.
Un es esmu tik vientuļa. Ja es nedomāju par to, kam jānāk, tad domāju par to, kas bijis un nav vairs, — par savu ērgli, kura nenogurdināmie spārni nesa viņu cauri izplatījumam, pretī viņa nerietošajai saulei, cilvēces brīvības liesmainajam ideālam. Es nevaru sēdēt dīkā un gaidīt uz lielo notikumu, ko viņš sagatavojis, kaut pats to vairs neredzēs. Tam viņš ziedojis savus spēka gadus un atdevis par to savu dzīvību. Tas ir viņa roku darbs. Tas ir viņa radits.[4]
Un tāpēc šinī baigajā gaidu laikā es gribu rakstīt par savu dzīves biedru. Es esmu vienīgā no dzīvajiem, kas var spilgtāk apgaismot viņa raksturu, un tik cildenu raksturu nevar vien pietiekami spilgti parādīt. Viņš bija liels gars, un, kaut mana mīla kļūst aizvien nesavtīgāka, tomēr manas lielākās sāpes ir tās, ka viņam nebija lemts piedzīvot nākamības ausmu. Tas nevar neizdoties, jo viņš to sagatavojis ar tādu neatlaidību un pārliecību. Vai, Dzelzs papēdim! Drīz nomāktā cilvēce gūs pār to virsroku. Un, kad atskanēs kaujas sauciens, sacelsies visas pasaules strādnieku pulki. Pasaules vēsture nebūs neko tamlīdzīgu pieredzējusi. Strādnieki būs vienoti, un pirmo reizi visā pasaulē uzliesmos starptautiska revolūcija.[5]
Jūs redzat, ka domās esmu nākamajās dienās. Esmu tās pārdzīvojusi neskaitāmas reizes dienu un nakti, tā ka tās vienmēr stāv manu acu priekšā. Tāpēc es nevaru domāt par savu dzīves biedru, nedomājot par tām. Viņš bija šā darba dvēsele; un kā lai es tos domās šķiru vienu no otra?
Kā jau minēju, es vienīgā varu spilgtāk apgaismot viņa raksturu. Visiem zināms, ka viņš grūti strādāja brīvības labā un smagi cieta. Cik grūti viņš strādāja un cik smagi cieta, to es zinu vislabāk, jo šinīs divdesmit trauksmainajos gados biju kopā ar viņu un pazīstu viņa pacietību, viņa nenogurstošo cenšanos, viņa bezgalīgo ziedošanos tam darbam, kam viņš tagad, tikai pirms diviem mēnešiem, atdeva savu dzīvību.
Mēģināšu vienkāršos vārdos pastāstīt, kā Ernests Everhards ienāca manā dzīvē — kā es pirmoreiz iepazinos nr viņu, cik dižens viņš izveidojās, līdz es kļuvu daļa no viņa, un kādas milzu pārvērtības viņš radīja manā dzīvē. Ta jūs varēsiet lūkoties viņā ar manām acīm un iepazīties ar viņu, kā es to darīju, — iepazīties ar viņu visu, izņemot to, kas man pārāk svēts un dārgs, lai es par to runātu.
Tas bija tūkstoš deviņsimt divpadsmitā gada februārī, kad es pirmo reizi viņu satiku; viņš bija ieradies viesos pie mana tēva Berklijā.[6] Nevaru sacīt, ka mūsu pirmais iespaids par viņu būtu bijis sevišķi labs. Pie pusdienu galda viņš bija viens no daudziem, un salonā, kur mēs pieņēmām viesus, viņš izskatījās mazliet dīvains. Todien bija «mācītāju pusdienas», kā mans tēvs tās mēdza dēvēt mūsu starpā, un šinī baznīcas tēvu sabiedrībā Ernests gan nebija īsti vietā.
Un kā viņš sasveicinājās ar mani! Viņa rokas spiediens bija spēcīgs un ciešs, un viņa melnās acis mani droši uzlūkoja — gandrīz pārdroši, tā man likās. Kā redzat, es biju savas apkārtnes produkts, ar spēcīgu šķiras instinktu. Šāda pārdrošība no manas šķiras cilvēka puses būtu bijusi gandrīz vai nepiedodama. Es atceros, kā biju spiesta negribot nolaist acis un jutos gluži atvieglota, kad varēju pamest viņu un steigties apsveikt bīskapu Morhauzu — vienu no maniem favorītiem, lēnprātīgu un nopietnu cilvēku vidējos gados, īstu kristieti pēc izskata un dabas un piedevām — nopietnu zinātnieku.
Bet šī drosme, kas man toreiz šķitās pārmērība, bija viena no Ernesta Everharda rakstura pamatīpašībām. Viņš bija vienkāršs, atklāts, ne no kā nebijās un nemēdza šķiest laiku konvencionālām ārišķībām. «Jūs man patikāt,» viņš man krietni vēlāk paskaidroja, «un kāpēc lai es ne- pamielotu savas acis pie tā, kas man patīk?» Es jau sacīju, ka viņš ne no kā nebijās. Viņš bija dzimis aristokrāts — par spīti faktam, ka viņš atradās plebeju nometnē. Viņš bija pārcilvēks, Nīčes[9] aprakstītā blondā bestija, un piedevām vēl dedzīgs demokrāts.
Es pievērsos citiem viesiem un, tā kā šis strādnieku šķiras filozofs bija atstājis uz mani ne visai labu iespaidu, tad būtu jau paguvusi viņu aizmirst, ja pusdienu laikā pāris reižu nebūtu pamanījusi viņa acis iedzirkstāmies, kad viņš noklausījās dažu garīdznieku sarunās. Viņam ir humora izjūta, es nodomāju un gandrīz jau piedevu viņam tā apģērbu. Bet laiks pagāja, pusdienas tuvojās beigām, un viņš vēl nebija bildis ne vārda, kamēr garīdznieki runāja vienā laidā par strādnieku šķiru un tās attieksmēm pret baznīcu, par to, ko baznīca tās labā darījusi un dara. Es manīju, ka manu tēvu kaitina Ernesta klusēšana. Tēvs pat izmantoja kādu pauzi, lai lūgtu Ernestu izsacīties, bet Ernests paraustīja plecus un, noteicis — «Man nav ko sacīt», ēda vien tālāk sālītās mandeles.
Tomēr no tēva nebija tik viegli tikt vaļā. Pēc brīža viņš atkal ierunājās:
— Mūsu vidū ir strādnieku šķiras pārstāvis. Esmu pārliecināts, ka viņš daudz ko varētu apgaismot no jauna, interesanta un neparasta viedokļa. Es te domāju misteru Everhardu.
Pārējie izrādīja pienācīgu interesi un skubināja Ernestu
Izsacīt savus uzskatus. Viņu izturēšanās bija tik iecietīga un laipna, ka atgādināja gandrīz vai aizbildnību. Es ievēroju, ka Ernests to pamanījis un tas viņu uzjautrina. Viņš lēni pārlaida visiem skatienu, un es redzēju viņa acīs pazibam smieklus.
— Es gan neesmu vingrinājies izsmalcinātās sarunās par baznīcas tematiem, — viņš iesāka, bet tad kautri un neizšķīries apklusa.
— Turpiniet vien, — pārējie uzmudināja, un Dr. He- merfīlds piemetināja: — Mums nav iebildumu pret cita cilvēka izteiktu patiesību, ja vien tā godīgi domāta.
— Tātad jūs šķirat patiesīgumu no godīguma? — Ernests viegli pasmaidīja.
Dr. Hemerfīldam aizrāvās elpa, bet tad viņš atbildēja:
— Pat labākie no mums var maldīties, jaunais cilvēk, pat labākie.
Ernesta izturēšanās pēkšņi pārvērtās. Viņš kļuva cits
cilvēks.
— Nu labi, — viņš sacīja, — tad atļaujiet man pateikt jums jau sākumā, ka jūs visi maldāties. Jūs nezināt nekā par strādnieku šķiru, galīgi nekā. Jūsu socioloģija ir tikpat neīsta un nevērtīga kā viss jūsu domāšanas veids.
Galvenais nebija tas, ko viņš sacīja, bet kā viņš to izteica. Es saspringu pie viņa balss pirmajām skaņām. Tā bija tikpat drosmīga kā viņa skatiens. Tā satrauca mani kā fanfara. Un visi pie galda sēdošie bija satraukti., pamodināti no vienmuļības un miegainības.
— Kas tad mūsu domāšanas veidā ir tik briesmīgi neīsts un nevērtīgs, jaunais cilvēk? — Dr. Hemerfīlds jautāja, un viņa balsī un izteiksmē jau bija manāma zināma nelaipnība.
— Jūs esat metafiziķi. Ar metafiziku jūs varat visu pierādīt, un tāpēc katrs metafiziķis var, sev par prieku, pierādīt otram metafiziķim, ka tas maldās. Jūs esat anarhisti domu pasaulē. Pie tam kosmosa jautājumos jūs esat īsti aplamnieki. Jūs katrs mītat paša radītā pasaulē, kas saskan ar jūsu iztēli un jūsu pašu vēlēšanos. Patieso pasauli, kurā jūs dzīvojat, jūs nepazīstat, un jūsu domāšanai nav sakara ar reālo pasauli, par to jums ir vienīgi jūsu aptumšotā prāta radīts priekšstats.
Zināt, par ko man bija jādomā, kad es te pie galda klausījos jūsu garajās runās? Jūs man atgādinājāt viduslaiku sholastiķus, kas visai svinīgi un pārgudri apspriež aizrautīgo jautājumu, cik eņģeju var nostāvēt uz vienas adatas smailes. Jā, mani dārgie seri, jūs esat tikpat tālu no divdesmitā gadsimta gara pasaules kā indiešu pūšļotājs, kas pirms desmittūkstoš gadiem skaitīja mūžamežā savus buramvārdus.
Ernesta vārdos bija valdzinoša kvēle, viņa seja kaisa, acis spulgoja un dzirkstīja, zods un mute daiļrunīgi pauda cīņas prieku. Tāds bija viņa runas veids. Tas vienmēr satrauca klausītājus. Viņš devās uzbrukumā, dragādams visu kā ar veseri, un tūdaļ aizrāva klausītājus. Tā notika arī tagad. Bīskaps Morhauzs bija saliecies uz priekšu un saspringti klausījās. Dr. Hemerfīlda seja kvēloja dusmās un sašutumā. Arī daži pārējie bija sašutuši, citi atkal uzjautrināti vai augstprātīgi smīnēja. Man tas viss šķita visai amizanti. Es pametu skatienu uz tēvu un nobijos, ka tikai viņa paša mestā bumba Ernesta personā neliek viņam eksplodēt smieklos.
— Jūsu vārdi ir diezgan miglaini, — Dr. Hemerfīlds pārtrauca klusumu. — Varbūt jūs izsacītos precīzāk, ko jūs domājat, nosaukdami mūs par metafiziķiem?
— Es nosaucu jūs par metafiziķiem tāpēc, ka jūs domājat metafiziski, — Ernests turpināja. — Jūsu domāšanas veids ir pilnīgi pretējs zinātniskam domāšanas veidam. Jūsu secinājumi nav pamatoti. Jūs varat pierādīt visu un neko, un neviens no jums nespēj ar otru par kaut ko vienoties. Jūs katrs mēģināt izskaidrot sevi un visumu, vadoties no savas apziņas, bet tikpat labi jūs varat pacelt sevi aiz matiem gaisā, kā izskaidrot vienu apziņu ar otru.
— Es jūs nesaprotu, — bīskaps Morhauzs sacīja. — Man šķiet, ka viss garīgais ir metafizisks. Pat tik eksakta un pārliecinoša zinātne kā matemātika ir caur un cauri metafiziska. Ikkatrs un ikviens zinātnieka domāšanas process ir metafizisks. Vai šai ziņā jūs esat ar mani vienis prātis?
— Vienis prātis, ka neesat mani sapratuši, kā paši teicāt, — Ernests atbildēja. — Metafiziķis spriež deduktīvi, vadoties no sava paša subjektivitātes. Zinātnieks spriež induktīvi, vadoties no pieredzes. Metafiziķis no teorijas pāriet uz faktiem, zinātnieks — no faktiem uz teoriju. Metafiziķis izskaidro visumu ar sava «es» palīdzību, zinātnieks izskaidro savu «es» ar visuma palīdzību.
— Paldies dievam, ka mes neesam zinātnieki, — Dr. He- inerfilds pašapmierināts nomurmināja.
— Kas tad jūs esat? — Ernests prasīja.
— Filozofi.
— Ak tā! — Ernests iesmējās. — Jūs jau atsakāties no stingriem pamatiem zem kājām un ceļaties mākoņos. Nāciet nu vien, lūdzami, atpakaļ uz zemi un pasakiet isi 1111 skaidri, ko jūs saprotat ar filozofiju.
— Filozofija ir, — Dr. Hemerfīlds mirkli vilcinājās un atkāsējās, — to var definēt tikai tie, kas paši pec rakstura un temperamenta ir filozofi. Visādi aprobežoti zinātnieki, kas savus degunus iebāzuši meģenēs, no filozofijas nekā nesaprot.
Ernests izlikās nemanām izaicinājumu. Tas bija viņa parastais paņēmiens — sakaut pretinieku ar viņa paša ieroci, un to viņš darīja arī tagad, pie kam viņa starojoši laipnā sejas izteiksme vēl pasvītroja viņa vārdus.
— Tātad jūs, bez šaubām, sapratīsiet to filozofijas definējumu, kādu es jums sniegšu. Bet vispirms es brīdinu jus: vai nu uzrādiet tanī kļūdas, vai palieciet pie savas metafiziskās klusēšanas. Filozofija neapšaubāmi ir visplašākā zinātne. Tās domāšanas metode ir tāda pati kā jebkurai atsevišķai zinātnei un kā visām atsevišķām zinātnēm. Un ar šo pašu domāšanas metodi, induktīvo metodi filozofija sakausē visas atsevišķās zinātnes vienā lielā zinātnē. Jo, kā Spensers saka, katras atsevišķas zinātnes pamatos ir daļēji vieni un tie paši atzinumi. Filozofija apvieno tos atzinumus, ko pārējās zinātnes savākušas. Filozofija ir zinātņu zinātne, galvenā zinātne, ja jums tā patīk. Ko jūs sakāt par manu definīciju?
— Pavisam slavējami, pavisam slavējami, — Dr. Hemerfīlds gausi nomurmināja.
Bet Ernests bija nesaudzīgs.
— Neaizmirstiet, — viņš brīdināja, — ka mana definīcija ir metafiziķiem liktenīga! Ja jūs tagad neuziesiet kļūdu manā definīcijā, tad vēlāk jums nebūs nekādu tiesību nākt klajā ar metafiziskiem argumentiem. Jums vajadzēs visu mūžu meklēt šo kļūdu un metafiziski klusēt, kamēr jūs to atradīsiet.
Ernests brītiņu gaidīja. Iestājās mokošs klusums. Dr. Hemerfīlds jutās aizskarts un reizē pārsteigts. Ernesta asais uzbrukums bija laupījis viņam līdzsvaru.
Viņš nebija pieradis pie tik vienkāršiem un tiešiem cīņas paņēmieniem. Kā lūgdamies viņš pārlaida skatienu sēdētājiem, bet neviens nedomāja viņam palīdzēt. Es pamanīju, ka tēvs smīn aiz salvetes.
— Ir vēl viens paņēmiens, kā sakaut metafiziķus, — Ernests runāja tālāk, pa pilnam izbaudījis Dr. Hemer- fīlda sakāvi. — Spriediet par viņiem pēc viņu darbiem! Ko viņi darījuši cilvēces labā? Radījuši iztēlē dažādas māņu ainas un pacēluši savu ēnu dievības godā. Tiesa, viņi daudz strādājuši cilvēces uzjautrināšanai — bet kādu taustāmu labumu viņi tai snieguši? Viņi filozofēja — piedodiet, ka lietoju šo vārdu nevietā, — par sirdi kā visu emociju centru, kamēr zinātnieki pētīja asinsriti. Viņi sludināja, ka bads un mēris nāk no dieva, kamēr zinātnieki cēla labības noliktavas un ierīkoja pilsētās kanalizāciju. Viņi radīja dievus pēc sava ģīmja un patikas, kamēr zinātnieki bruģēja ielas un būvēja tiltus. Viņi proklamēja mūsu Zemi par visuma centru, kamēr zinātnieki atklāja Ameriku un pētīja izplatījuma spīdekļus un to likumus. Vārdu sakot, metafiziķi nav darījuši nekā, absolūti nekā cilvēces labā. Zinātnei progresējot, viņi soli pa solim virzījušies atpakaļ. Tiklīdz atzītie zinātnes fakti iznīcināja viņu izdomātos subjektīvos parādību izskaidrojumus, viņi tūliņ radīja jaunus subjektīvus izskaidroju-, mus, kas ietver arī pēdējos izdibinātos faktus. Un to viņi neapšaubāmi darīs līdz pasaules galam. Metafiziķis ir pūšļotājs, džentlmeņi. Atšķirība starp jums un eskimosu, kas rada sev ādās tērptu, ar valzivs gaļu uzturamu dievu, ir atšķirība vienīgi starp dažiem vairāku tūkstošu gadu veciem atzītiem faktiem. Tas ir viss.
— Un tomēr Aristoteļa uzskati valdīja Eiropā divpadsmit gadsimtus, — Dr. Bolingfords svinīgi paziņoja. — Bet Aristotelis bija metafiziķis.
Dr. Bolingfords pārlaida visiem skatienu, saņemdams atzinīgus mājienus un smaidus.
— Jūsu piemērs ir nelaimīgi izvēlēts, — Ernests atbildēja. — Jūs atsaucaties uz visai tumšu periodu cilvēces vēsturē. īstenībā mēs taču dēvējam šo periodu par tumšajiem viduslaikiem. Tas bija laiks, kad zinātne bija nokļuvusi metafiziku varā, kad fiziķi nodarbojās ar gudrības akmens meklēšanu, ķīmija pārvērtās alķīmijā un astronomija astroloģijā. Aristoteļa uzskatu kundzību var tikai nožēlot!
Dr. Bolingfords sadrūma, bet tad viņa seja noskaidrojās un viņš sacīja:
— Ja nu arī pieņemam, ka jūsu attēlotā drausmīgā aina atbilst patiesībai, tad tomēr jums jāatzīst, ka metafizika vismaz tik daudz laba darījusi, ka izvedusi cilvēci no šā tumšā laikmeta, izvedusi laimīgāku gadsimtu gaismā.
— Tur metafizikai nav nekādu nopelnu, — Ernests atcirta.
— Kā? — Dr. Hemerfīlds iesaucās. — Vai tās nebija domas un apsvērumi, kas noveda pie lielajiem atklājumu ceļojumiem?
— Ak, mans dārgais, — Ernests pasmaidīja, — es domāju, ka jūs jau esat diskvalificēts. Jūs taču vēl līdz pat šim neesat atradis kļūdu manā filozofijas definīcijā. Jūs patlaban nebalstāties uz īstenības. Tomēr tas ir metafiziku paņēmiens, un es jums piedodu. Nē, es atkārtoju: metafizikai tur nav nekādu nopelnu. Maize un sviests, zīds un dārgakmeņi, dolāri un centi, un vēl tas, ka tika slēgts sauszemes ceļš uz Indiju, — tie bija atklājumu ceļojumu iemesli. Kad Konstantinopole krita tūkstoš četrsimt piecdesmit trešajā gadā, turki nobloķēja karavānu ceļu uz Indiju. Eiropas tirgotājiem vajadzēja atrast citu ceju. Tas bija patiesais iemesls atklājumu ceļojumiem. Kolumbs uzvilka buras, lai uzmeklētu jaunu ceļu uz Indiju. Tas lasāms katrā vēstures grāmatā. Pie reizes cilvēki uzzināja jaunus faktus par zemeslodes dabu, lielumu un veidu, un Ptolemaja sistēmas spožums sāka bālēt.
Dr. Hemerfīlds nošņācās.
— Vai jūs man nepiekrītat? — Ernests vaicāja. — Kur es esmu kļūdījies?
— Mans apgalvojums paliek spēkā, — Dr. Hemerfīlds saīdzis atbildēja. — Vajadzētu pārāk daudz laika, lai patlaban iedziļinātos šinī jautājumā.
— Zinātniekam nekad nav par ilgu, — Ernests laipni aizrādīja. — Tā taču zinātnieks sasniedz savu mērķi. Tāpēc viņš nonāca Amerikā.
Es neattēlošu visu šo vakaru, kaut gan man sagādā prieku atsaukt atmiņā katru mirkli, katru sīkumu no šīm pirmajām stundām, kad iepazinos ar Ernestu Everhardu.
Iesākās nikna kauja, garīdznieki dabūja sarkt un uztraukties, it īpaši, kad Ernests viņus nosauca par romantiskiem filozofiem, burvju māksliniekiem un tamlīdzīgi.
Viņš pastāvīgi uzbruka tiem ar faktiem. — Fakts, godātais, neapgāžams fakts! — viņš mēdza izsaukties uzvaras priekā, iedzinis kādu pretinieku strupceļā. Viņam bija faktu pārpilnība. Ar faktiem viņš izlika saviem pretiniekiem slazdus, ar faktiem sita viņus, ar faktiem apbēra.
— Liekas, ka jūs zemojaties faktu altāra priekšā, — Dr. Hemerfīlds zobojās.
— Nav neviena cita dieva kā fakts, un misters Everhards ir tā pravietis, — Dr. Bolingfords pārfrazēja.
Ernests smīnot piekrita.
— Es esmu kā teksasietis, — viņš sacīja un, kad viņam lūdza paskaidrojumu, turpināja: — Redzat, misūrieši vienmēr saka: «Pierādiet man to.» Teksasieši turpretī prasa: «Ielieciet man to saujā.» Tas pierāda, ka viņi nav metafiziķi.
Kad Ernests, starp citu, atklāti pateica, ka filozofi metafiziķi nekad nav varējuši pierādīt savu patiesību, Dr. Hemerfīlds pēkšņi uzprasīja:
— Kas ir patiesības pierādījums, jaunais cilvēk? Varbūt jūs būtu tik laipns paskaidrot mums to, par ko gudrāki cilvēki nekā jūs tik ilgi lauzījuši galvu?
— Labprāt, — Ernests atbildēja. Viņa pašpārliecinātība mulsināja pārējos. — ,Gudrie cilvēki tāpēc veltīgi lauzījuši galvu par patiesību, ka meklējuši to zilā gaisā. Ja viņi būtu palikuši uz stabilajiem zemes pamatiem, tad būtu atraduši to itin vienkārši — viņi pat būtu atklājuši, ka paši ik dienas pierāda patiesību ar ikvienu savas dzīves praktisko rīcību un domu.
— Pierādījumus, pierādījumus, — Dr. Hemerfīlds nepacietīgi atkārtoja, — bez izlocīšanās. Dodiet mums to, pēc kā mēs esam ilgi meklējuši, — patiesības pierādījumu. Dodiet mums to, un mēs būsim līdzīgi dieviem.
Viņa vārdi un izturēšanās pauda aizvainojošu, ņirdzīgu skepsi, kas vairumam klātesošo sagādāja slepenu prieku. Vienīgi bīskaps Morhauzs izskatījās neapmierināts.
— Dr. Džordans [10] to izsacījis visai skaidri, — Ernests sacīja. — Viņa patiesības pierādījums ir: «Vai tā iedarbosies? Vai tu esi gatavs likt par to ķīlā savu dzīvību?»
— Tik vien? — Dr. Hemerfīlds ņirgājās. — Jūs neesat ņēmis vērā bīskapu Berkliju. Viņš nekad nav cietis sakāvi.
— Metafiziku karalis, — Ernests smējās. — Vienīgi ī(īsu piemērs nav laimīgi izvēlēts. Kā pats Berklijs [11] kon- • tatējis, viņa metafizika nav iedarbojusies.
Dr. Hemerfīlds bija galīgi pārskaities. Likās, it kā viņš Initu pieķēris Ernestu zādzībā vai melos.
- Jaunais cilvēk, — viņš brēca, — šis apgalvojums Ir tikpat vērts, cik visi pārējie jūsu šīvakara izteicieni. Tā Ir uzpūtība, zemiska un neatbildīga.
— Esmu galīgi satriekts, — Ernests liekuļoja pazemību. — Tikai nezinu, no kā. Jums tas jāliek man saujā, doktor.
— Labi jau, labi, — Dr. Hemerfīlds ārd;jās. — Kā jūs lo zināt? Kā jūs zināt, ka bīskaps Berklijs apliecinājis, ka viņa metafizika nav iedarbīga? Jums nav nekāda pierādījumā, jaunais cilvēk, tā vienmēr bijusi iedarbīga.
— Es uzskatu par pierādījumu, ka Berklijā metafizika nav bijusi iedarbīga, — Ernests mirkli vilcinājās, — to, ka Berklijam bija negrozāms ieradums staigāt pa durvīm, nevis cauri sienai, to, ka viņš lika savas labklājības pamatos maizi, sviestu un gaļu, to, ka viņš skuvās ar bārdas nazi, kas bija pietiekami iedarbīgs, lai notīrītu seju no bārdas sariem.
— Bet tie taču ir materiāli priekšmeti! — Dr. Hemer- fitds izsaucās. — Metafizika ir kaut kas garīgs.
— Un tā iedarbojas arī garīgi? — Ernests lēnīgi jautāja.
Sarunu biedrs pamāja.»
— Tad jau neskaitāmi eņģeļi var dejot uz adatas smailes — garīgi, — Ernests prātoja. — Un zvērādās ietērpts gaļas ēdējs dievs arī var pastāvēt un darboties — garīgi, un nekādu pretpierādījumu nav — garīgi. Es domāju, doktor, ka jūs arī dzīvojat garīgi.
— Mans gars ir mana karaļvalsts, — skanēja atbilde.
— Citiem vārdiem sakot, jūs dzīvojat pa mākoņiem. Bet es esmu pārliecināts, ka jūs ierodaties zemes virsū ēšanas reizēs vai arī zemestrīces laikā. Bet sakiet, dok- lor, — vai zemestrīces laikā jums nav bail, ka jūsu bezmiesīgo ķermeni neķer kāds bezvielas ķieģelis?
Tanī pašā mirklī Dr. Hemerfīlds neapzinīgi pieskārās ar roku galvai, kur viņam bija rēta zem matiem. Ernests bija nejauši izvēlējies ļoti piemērotu salīdzinājumu. Lielās zemestrīces[12] laikā Dr. Hemerfīldu gandrīz bija nositis sabrūkošs dūmenis. Visi sāka skaļi smieties.
— Nu? — Ernests ievaicājās, kad jautrība bija nori- musies. — Jūsu pretpierādījumus!
Un klusumā viņš atkārtoja vēlreiz: — Nu? — Tad viņš piemetināja:—Jūsu klusēšana nav diezin cik laba atbilde.
Bet Dr. Hemerfīldam šobrīd pietika — un cīņa ņēma jaunu virzienu. Ernests izaicināja garīdzniekus uz katra soļa. Ja viņi apgalvoja, ka pazīstot strādnieku šķiru, viņš pateica viņiem īstu patiesību, pierādīja, ka viņi nekā nezina par strādnieku šķiru, un uzaicināja apgāzt viņa pierādījumus. Viņš meta tiem acīs faktu pēc fakta, neļāva tiem pacelties mākoņos, atsauca tos atpakaļ pie zemes un tās faktiem.
Cik skaidra man ataust atmiņā šī aina! Es vēl tagad dzirdu šo kareivīgo pieskaņu viņa balsī, kad viņš uzbruka saviem pretiniekiem ar faktiem, un katrs no tiem bija kā pātagas cirtiens. Viņš bija nežēlīgs. Viņš neprasīja saudzības un nesaudzēja neviena.[13] es nekad neaizmirsīšu to cirtienu, ko viņš tiem beigās deva.
— Jūs esat šovakar vairākkārt atzinušies, pa daļai atklāti, pa daļai neviļus, ka jūs nepazīstat strādnieku šķiru. Es nedomāju jums to pārmest. Kā lai jūs varētu par to kaut ko zināt? Jūs nedzīvojat ar to kopā. Jūs mītat citā vidē kopā ar kapitālistu šķiru. Un kāpēc arī ne? Kapitālistu šķira algo jūs, baro jūs, ietērpj jūs tanīs drēbēs, ko jūs šovakar valkājat. Un par to jūs sludināt metafiziku, kas jūsu maizestēviem ir sevišķi pieņemama, un šī metafizika ir sevišķi pieņemama tāpēc, ka tā neapdraud pastāvošo sabiedrisko iekārtu.
Pie šiem vārdiem visi sāka skaļi protestēt.
— O, es neapšaubu jūsu godīgumu, — Ernests turpināja. — Jūs esat godīgi. Jūs sludināt to, kam jūs ticat. Te meklējams jūsu spēks un jūsu vērtība — kapitālistu šķirai. Bet, ja jūsu ticībai rastos cits virziens, kas apdraudētu pastāvošo iekārtu, jūsu maizestēviem vairs nepatiktu jūsu svētrunas un jūs atceltu no amata. Šad un tad jau kaut kas tamlīdzīgs notiek, vai ne? [14]
šoreiz neviens nerunāja pretī. Garīdznieki sēdēja mēmā padevībā, vienīgi Dr. Hemerfīlds noteica:
— Ja viņu uzskati nepareizi, viņus lūdz atteikties no amata.
— Citiem vārdiem sakot, ja viņu uzskati nav pieņemami, — Ernests atbildēja un turpināja: — Un tāpēc es jums saku, strādājiet tāpat vien tālāk, pelniet savu algu ar svētrunām, bet lieciet, dieva dēļ, strādnieku šķiru mierā! Jūs atrodaties ienaidnieka nometnē. Jums nav nekā kopīga ar strādnieku šķiru. Jūsu rokas ir mīkstas, jo citi strādā jūsu labā. Jūsu vēderi ir tauki aiz barības pārpilnības. (Pie šiem vārdiem Dr. Bolingfords sarāvās, un visu skatieni pievērsās viņa krietni apjomīgajam vēderam. Par viņu mēdza runāt, ka viņš kopš gadiem neesot redzējis savas kājas.) Jūsu galvās ir tikai tās mācības, kuras kā pīlāri balsta pastāvošo iekārtu. Jūs esat algotņi (es pieņemu, ka godīgi algotņi), tāpat kā šveiciešu gvardi[15]. nu, tad kalpojiet uzticīgi par savu maizes riecienu un darba algu! Apsargājiet ar savām svētrunām savu maizestēvu intereses, bet nenāciet lejā pie strādnieku šķiras, lai kalpotu tai kā viltus vadoņi! Kā godīgi cilvēki jūs nevarat atrasties vienlaicīgi divās nometnēs. Strādnieku šķira ir iztikusi bez jums. Ticiet man, tā iztiks arī turpmāk. Un pat vēl vairāk — bez jums tā iztiks labāk.
II NODAĻA IZAICINĀJUMI
Kad viesi bija aizgājuši, mans tēvs atkrita krēslā un sāka smieties īsti homēriskicm smiekliem. Kopš mātes nāves es nekad nebiju dzirdējusi viņu tik sirsnīgi smejamies.
— Deru, ka Dr. Hemerfīlds nekad nav tā apstrādāts visā savā mūžā, — viņš smējās. — «Izsmalcinātas sarunas par baznīcas tematiem!» Vai tu ievēroji, ka viņš iesāka kā jērs, es domāju Everhardu, un cik drīz viņš kļuva par rūcošu lauvu? Viņam ir priekšzīmīgi attīstīts prāts. No viņa būtu iznācis lielisks zinātnieks, ja viņa enerģija būtu tikusi novadīta attiecīgā virzienā.
Man gan laikam nav jāsaka, ka Ernests Everhards mani ļoti interesēja, — ne vien tas, ko viņš sacīja un kā viņš to sacīja, bet pats šis cilvēks. Es nekad nebiju satikusi tamlīdzīgu vīrieti. Domāju, ka tādēļ arī es, kaut gan man jau bija divdesmit četri gadi, vēl nebiju precējusies. Viņš man patika, tas man bija jāatzīst. Un manas patikas pamatos bija kaut kas ārpus prāta un apsvērumiem. Par spīti saviem spēcīgajiem muskuļiem un cīkstoņa kaklam, viņš radīja apgarota jaunekļa iespaidu. Es jutu, ka aiz šā inteliģentā balamutes maskas slēpjas trausla, iejūtīga dvēsele. Nezinu, kur bija radušās šīs jūtas, bet tā gan būs bijusi mana sievietes intuīcija.
Viņa skanīgā balss atbalsojās manā sirdī. Tā vēl skanēja manās ausīs, un es jutu, ka tajā labprāt atkal klausītos un tikpat labprāt atkal redzētu smaidu viņa acīs — smaidu, kas noliedza viņa sejas dedzīgo nopietnību. Manī saviļņojās vesela gūzma juceklīgu, neskaidru jūtu. Es laikam viņu mīlēju jau toreiz, kaut gan esmu pārliecināta, ka šīs neskaidrās jūtas būtu pagaisušas un es viņu būtu itin viegli aizmirsusi, ja nebūtu vairs satikusi.
Tomēr man bija lemts viņu atkal redzēt. Mana tēva jaunradusies interese par socioloģiju un viņa rīkotās viesības to nodrošināja. Mans tēvs nebija sociologs. Viņš bija dzīvojis ar manu māti ļoti laimīgā laulībā, un viņam bija laime smaidījusi arī viņa paša zinātnes — fizikas pētījumos. Bet, kad mana māte nomira, darbs vien vairs nevarēja aizpildīt radušos tukšumu. Vispirms viņš mazliet pievērsās filozofijai un pēc tam ieinteresējies ķērās pie tautsaimniecības un socioloģijas. Viņam bija ļoti stipra taisnības izjūta, un drīz vien viņu pārņēma īsta kaislība vērst par labu notikušās netaisnības. Es pateicīgi vēroju šīs pazīmes, kas apliecināja jaunu interesi par dzīvi, kaut gan man nenāca ne prātā, kas no tā izvērtīsies. Tēvs metās šinīs jaunajos pētījumos ar jaunekļa dedzību, neraizēdamies, kurp tic viņu novedīs.
Viņš bija vienmēr paradis strādāt laboratorijā, un tā iiiiisu ēdamistaba drīz vien pārvērtās par socioloģisku laboratoriju. Te ieradās pusdienās visādi dažādu šķiru pār- Htavji — zinātnieki, politiķi, banku un tirdzniecības darbinieki, profesori, strādnieku līderi, sociālisti un anarhisti, lī vs uzmudināja viņus uz diskusijām un analizēja viņu ll/.skatus par dzīvi un sabiedrību.
Ar Ernestu viņš bija iepazinies īsi pirms «mācītāju pusdienām». Un, kad viesi bija aizgājuši, es uzzināju, kā •.i iepazīšanās notikusi. Tēvs, iedams kādu vakaru pa ielu, bija apstājies, lai paklausītos runātājā, kas, uzkāpis uz tukšas ziepju kastes, uzrunāja strādnieku baru. Tas bija Ernests. Viņš tomēr nebija parastais «ziepju kastes ora- lors». Sociālistu partijas vadība viņu augstu vērtēja, viņš bija viens no līderiem, pie tam atzīts sociālisma filozofijas teorētiķis. Bet viņam bija drošs un skaidrs izteiksmes veids, viņš izsacīja grūti saprotamo vienkāršos vārdos, viņam bija iedzimtas paskaidrotāja un skolotāja dāvanas, un viņš labprāt izmantoja arī šādu tribīni, lai izskaidrotu strādniekiem tautsaimniecību.
Mans tēvs bija apstājies, paklausījies, ieinteresējies, uzrunājis viņu un tūliņ pēc iepazīšanās uzaicinājis uz «mācītāju pusdienām». Pēc viesībām tēvs man pastāstīja to mazumiņu, ko zināja par viņu. Ernests bija cēlies no strādnieku šķiras, kaut gan piederēja pie to veco Everhardu pēctečiem, kuri dzīvoja Amerikā jau kopš divi simti gadiem.[16] desmit gadu vecumā viņš bija sācis strādāt dzirnavās, vēlāk nodots mācībā un kļuvis par kalēju. Viņš bija autodidakts, pats iemācījies vācu un franču valodu un tolaik pelnīja dzīves iztiku, tulkodams zinātniskus un filozofiskus rakstus kādai sociālistu izdevniecībai Čikāgā. Viņa ienākumus pavairoja nelielais honorārs, ko viņš saņēma par saviem tautsaimnieciskajiem un filozofiskajiem rakstiem.
Tik daudz es uzzināju, iekāms devos pie miera, un ilgi vēl gulēju nomodā un domās klausījos viņa balss skaņas. Es nobijos pati no savām domām. Viņš tik maz līdzinājās manas šķiras vīriešiem, bija tik svešāds un spēcīgs. Viņa pašpārliecinātība iepriecēja un biedēja mani, jo savas iztēles rotaļīgajās ainās es viņu drīz vien ieraudzīju ka savu mīļoto, savu vīru. Es biju bieži dzirdējusi, ka vīrieša spēks esot neatvairāms pievilcības faktors sieviešu acīs, bet Everhards bija pārāk stiprs. — Nē, nē! — es izsaucos. — Tas ir neiespējami, aplam! — No rīta pamodos, noilgojusies viņu redzēt. Man gribējās dzirdēt, kā viņš uzveic citus vīriešus diskusijās ar savu kareivīgi skanošo balsi, gribējās viņu redzēt visā viņa pašapzinīgumā un spēkā, kā viņš dragā citu omulību, kā izmet viņus no iemītās domu takas. Kas par to, ka viņš nodarbojas ar šādu akrobātiku? Lietojot viņa paša izteicienu, tas «iedarbojās», radīja efektu. Un bez tam viņa akrobātikā bija prieks noraudzīties, tā satrauca līdzīgi kaujas signālam.
Vairākas dienas aizvadīju, lasot Ernesta grāmatas, ko man aizdeva tēvs. Ernests rakstīja tāpat, kā runāja, — skaidri un pārliecinoši. Tā bija viņa apbrīnojamā vienkāršība, kas pārliecināja jau tad, kad vēl pastāvēja šaubas. Viņam piemita spējas visu padarīt skaidru. Viņš bija izcils izskaidrotājs. Tomēr, par spīti viņa stilam, man daudz kas nepatika. Viņš pārāk stipri uzsvēra to, ko viņš sauca par šķiru cīņu, — darba un kapitāla antagonismu, interešu konfliktu.
Tēvs ar patiku atstāstīja Dr. Hemerfīlda spriedumu par Ernestu. Dr. Hemerfīlds bija apgalvojis, ka Ernests esot «nekaunīgs pienapuika; kas pārāk uzpūtīgs uz savu visai trūcīgo zināšanu mazumiņu». Viņš nebija arī vēlējies Ernestu vairs satikt.
Toties bīskaps Morhauzs izsacījās, ka Ernests viņu ļoti interesējot, un labprāt vēlējās viņu satikt. — Spēka pilns jauneklis, — viņš bija izteicies. — Un rosīgs, ļoti rosīgs. Tikai pārāk pašapzinīgs, pārāk pašapzinīgs.
Kādā pēcpusdienā Ernests ieradās kopā ar tēvu. Bīskaps arī bija atnācis, un mēs dzērām tēju verandā. Ernesta biežā uzturēšanās Berklijā bija izskaidrojama ar to, ka viņš klausījās universitātē speciālas lekcijas bioloģijā un daudz strādāja pie savas jaunās grāmatas «Filozofija un revolūcija»[17].
Ernestam ienākot, veranda, šķitās, pēkšņi kļuva šaura. Viņš nebija pārmērīgi liels — tikai piecas pēdas un deviņas collas garš, bet viņš radīja ap sevi plašuma atmosfēru. Sasveicinoties ar mani, viņš viegli apmulsa, kas likās dīvaini un nesaskanēja ar viņa drosmīgo skatienu un stingro, drošo roku, kas saspieda manējo sveiciena mirklī. Viņa acis arī tad bija mierīgas un drošas. Viņš šoreiz ilgi noraudzījās manī, un viņa skatienā tobrīd bija lasāms kāds jautājums.
— Es nupat izlasīju jūsu «Strādnieku šķiras filozo- liju», — es sacīju, un viņa acīs atmirdzēja prieks.
.— Ceru, ka jūs paturējāt prātā, kādiem lasītājiem šī grāmata domāta, — viņš atbildēja.
— Jā gan, un taisni tāpēc man ar jums jāstrīdas, —es izaicinot atteicu.
— Man arī būs jādara tas pats, mister Everhard, — bīskaps Morhauzs man pievienojās.
Ernests untumaini paraustīja plecus un paņēma pasniegto tējas tasīti.
Bīskaps palocīdamies laida mani pirmo pie vārda.
— Jūs musināt uz šķiru naidu, — es iesāku. — Es uzskatu, ka ir nepareizi un nosodāmi modināt strādnieku šķirā visus zemiskos un rupjos instinktus. Šķiru naids ir antisociāls un, man šķiet, arī antisociālistisks.
— Nav mana vaina, — viņš atbildēja. — Šķiru naids nav ne manu rakstu tekstā, ne noskaņojumā.
— Oho! — es pārmetot iesaucos un, paņēmusi viņa grāmatu, atšķīru to.
Viņš smaidīdams dzēra malciņiem tēju, kamēr es pāršķirstīju lappuses.
'— Simt trīsdesmit otrā lappusē! — Es skaļi lasīju:
— «Tāpēc pašreizējā sqciālās attīstības stadijā starp darba devējiem un darba ņēmējiem var pastāvēt vienīgi šķiru cīņa.»
Es triumfējot paskatījos viņā.'
— Tur nav ne vārda par šķiru naidu. — Viņš uzsmaidīja man.
— Bet jūs sakāt: šķiru cīņa.
— Tas nav tas pats, kas šķiru naids, — viņš atbildēja.
— Un ticiet man, mēs nekūdām uz naidu. Mēs sakām, ka šķiru cīņa ir sociālās attīstības sekas. Par to mēs neesam atbildīgi. Mēs neradām šķiru cīņu. Mēs tikai izskaidrojam to, kā Ņūtons izskaidroja gravitācijas likumu. Mēs tikai izskaidrojam pēc būtības interešu pretrunas, kas rada šķiru cīņu.
— Bet interešu pretrunām taču nevajadzētu būt! — es izsaucos.
— Esmu ar jums pilnīgi vienis prātis, — viņš sacīja. — Taisni pēc tā mēs, sociālisti, cenšamies — izbeigt interešu pretrunas! Atvainojiet, Jaujiet man ko nolasīt! — Viņš paņēma grāmatu un pāršķīra pāris lappušu. — Simt divdesmit sestā lappuse. «Šķiru cīņas cikls, kas sākas ar pirmatnējā komunisma sairšanu un privātīpašuma izcelšanos, izbeigsies, privātīpašumam kļūstot par sociālistisku īpašumu.»
— Bet es neesmu ar jums vienis prātis, — iejaucās bīskaps, kura bālās, askētiskās sejas vieglais pietvīkums pauda viņa satraukumu. — Jūsu premisa ir nepareiza. Starp darbu un kapitālu nav nekā līdzīga interešu pretrunām — vai vismaz nedrīkstētu būt.
— Pateicos, — Ernests uzsvērti atbildēja. — Ar savu pēdējo apgalvojumu jūs man atkal atdodat manu premisu.
— Bet kāpēc vispār jābūt pretrunām? — bīskaps dedzīgi jautāja.
Ernests paraustīja plecus.
— Laikam mēs esam tādi radīti, man šķiet.
— Bet mēs nemaz neesam tādi! — bīskaps izsaucās.
— Vai jūs runājat par ideālu cilvēku, — Ernests jautāja, — par pašaizliedzīgu, dievībai līdzīgu, ideālu cilvēku, kas tik reti sastopams, ka praksē ar to nemaz nav jārēķinās, vai runājāt par ikdienišķo, parasto vidusmēra cilvēku?
— Par parasto vidusmēra cilvēku, — skanēja atbilde.
— Kas ir vājš un spējīgs kļūdīties un maldīties?
Bīskaps Morhauzs pamāja.
— Un sīkumains un savtīgs?
Viņš atkal pamāja.
— Ievērojiet! — Ernests brīdināja. — Es teicu: «savtīgs».
— Vidusmēra cilvēks ir savtīgs, — bīskaps drosmīgi atzina.
— Viņš iekāro visu, ko var iegūt?
— Viņš iekāro visu, ko var iegūt, diemžēl tā ir.
— Nu jūs man esat rokā! — Ernesta žokļi sacirtās kā slazdi. — Tagad es jums parādīšu. Iedomāsimies cilvēku, kas strādā uz ielu dzelzceļa.
— Viņš tur nestrādātu, ja nebūtu kapitāla, — bīskaps pārtrauca.
— Pareizi, bet jums būs jāpiekrīt, ka kapitālam jāiet bojā, ja strādnieki nepelnīs tam dividendes.
Bīskaps klusēja.
— Vai jūs piekrītat? — Ernests uzstāja.
Bīskaps pamāja.
— Tad mūsu apgalvojumi anulē viens otru un mēs nonākam izejas stāvoklī, — Ernests lietišķi konstatēja. — Sāksim no gala. Ielu dzelzceļa strādnieki dod savu darbu. Akcionāri dod kapitālu. Ar strādnieku un kapitāla apvienoto darbību tiek nopelnīta nauda K Nopelnītā nauda tiek sadalīta starp viņiem. Kapitāla daļa saucas «dividendes», strādnieku daļa saucas «alga».
— Ļoti labi, — bīskaps piezīmēja. — Un nav nekāda iemesla domāt, ka dalīšana nebūtu notikusi miera ceļā.
— Jūs jau esat aizmirsuši, par ko mēs vienojāmies, — Ernests aizrādīja. — Mēs taču vienojāmies, ka vidusmēra cilvēks ir savtīgs. Viņš ir praktisks cilvēks. Jūs esat pacēlušies mākoņos un noorganizējuši tur dalīšanu starp tādiem cilvēkiem, kādiem tiem vajadzētu būt, bet kādu nav. Atgriezīsimies uz zemes! Strādnieks, būdams savtīgs, grib iegūt no šīs dalīšanas visu, kas vien iegūstams. Kapitālists, būdams savtīgs, tāpat grib no šīs dalīšanas iegūt visu, kas iegūstams. Bet, ja nu ieguvuma daudzums ir ierobežots un divi cilvēki grib iegūt to visu, tad rodas interešu pretrunas. Tās ir interešu pretrunas starp darbu un kapitālu. Un tās ir nesamierināmas pretrunas. Kamēr pastāvēs strādnieki un kapitālisti, viņi vienmēr strīdēsies par sadalīšanu. Ja jūs šovakar būtu Sanfrancisko, jums vajadzētu iet kājām. Ielu dzelzceļi tur nedarbojas.
— Atkal streiks? — bīskaps izbijies iejautājās.[18]
— Jā, viņi strīdas par ielu dzelzceļu peļņas sadalīšanu.
Bīskaps Morhauzs uztraucās.
— Tas ir aplam! — viņš iesaucās. — Tas ir tik īsredzīgi no strādnieku puses! Kā viņi var cerēt uz mūsu simpātijām …
— Ja mēs esam spiesti iet kājām, — Ernests ironizēja.
Bet bīskaps Morhauzs neievēroja viņa vārdus un turpināja:
— Viņu apvārsnis ir pārāk šaurs. Cilvēkiem jābūt cilvēkiem, nevis zvēriem. Tagad atkal būs varmācības un slepkavības, sērojošas atraitnes un bāriņi. Kapitālam un darbam jābūt draugiem. Tiem jāstrādā rokrokā pašiem savā labā.
— Nu jūs atkal lidinājāties mākoņos, — Ernests sausi piezīmēja. — Atgriezieties zemes virsū! Neaizmirstiet: mēs taču vienojāmies, ka vidusmēra cilvēks ir savtīgs.
— Bet viņš nedrīkst tāds būt! — bīskaps izsaucās.
— Te es jums atkal piekrītu, — skanēja Ernesta atbilde. — Viņš nedrīkstētu tāds būt. Bet viņš tāds būs, kamēr dzīvos tādā sabiedriskā iekārtā, kas balstās uz lopiskas ētikas.
Bīskaps bija sašutis, un mans tēvs klusām smējās.
— Jā, lopiska ētika, — Ernests nesaudzīgi turpināja, — tāda pastāv kapitālistiskā sistēmā. Un par to iestājas jūsu baznīca, to jūs sludināt, tiklīdz uzkāpjat kancelē. Lopiska ētika! Cita apzīmējuma nav.
Bīskaps Morhauzs pievērsa tēvam lūdzošu skatienu, bet tas smējās un kratīja galvu.
— Baidos, ka misteram Everhardam būs taisnība, — viņš sacīja. — Neiejaukšanās politika, katrs sev, un velns lai rauj visu pārējo. Kā misters Everhards pagājušo reizi sacīja, tas ir jūsu — baznīcas tēvu uzdevums atbalstīt pastāvošo sabiedrisko iekārtu, un uz šiem pamatiem sabiedrība arī turas.
— Bet tā taču nav Kristus mācība! — bīskaps iesaucās.
— Tagadējā baznīca nemāca Kristus mācību, — Ernests aši iejaucās. — Tāpēc arī strādnieki negrib ielaisties nekādās darīšanās ar baznīcu. Baznīca sankcionē kapitālistu drausmīgo brutalitāti un nežēlību pret strādnieku šķiru.
— To baznīca nesankcionē, — bīskaps iebilda.
— Bet baznīca arī neprotestē pret to, — Ernests atteica. — Un, ja baznīca neprotestē, tad tā sankcionē, jo neaizmirstiet, ka baznīcu uztur kapitālistu šķira.
— Sādā gaismā es neesmu šo jautājumu apskatījis, — bīskaps naivi noteica. — Bet jums nevar būt taisnība. Es zinu gan, ka daudz kas šinī pasaulē ir nejauks un
1 nutis. Es zinu, ka baznīca ir zaudējusi tos, ko jūs dēvējat par proletariātu K
— Proletariāts nekad nav jums piederējis, — Ernests Iesaucās. — Proletariāts radies ārpus baznīcas iespaida sfēras un bez baznīcas.
— Es jūs nesaprotu. — Bīskaps samulsa.
— Ļaujiet man paskaidrot! Astoņpadsmitā gadsimta beigās līdz ar mašīnu un fabriku sistēmas ieviešanu plakas darbaļaužu masas pazaudēja savu dzimteni. Vecā darba sistēma bija sabrukusi. Darba tautu aizdzina no ciematiem un sadzina fabriku pilsētās. Tiklab mātēm, kā bērniem vajadzēja strādāt pie mašīnām. Ģimenes dzīve saira. Apstākļi bija drausmīgi. Tas ir baigs stāsts.
— Zinu, zinu, — bīskaps Morhauzs pārtrauca, sāpīgi saviebdamies. — Tas bija šausmīgi. Bet tas notika pirms pusotra gadsimta.
Bīskaps Morhauzs vilcinājās. Tāpat kā Dr. Hemerfīlds, viņš nebija pieradis pie šādas «saskriešanās», kā Ernests to dēvēja.
— Astoņpadsmitā gadsimta vēsture ir uzrakstīta, -— Ernests aši piemetināja. — Ja baznīca nebūtu klusējusi, tad tā arī grāmatās nebūtu mēma.
— Baidos, ka baznīca būs klusējusi, — bīskaps atzinās.
— Un klusē vēl šodien.
— Te es nepiekritu, — bīskaps atteica.
Ernests mirkli klusēja, vaicājoši paraudzījās viņā un tad pieņēma izaicinājumu.
— Labi, — viņš sacīja. — Redzēsim. Čikāgā ir sievietes, kas strādā visu nedēļu par deviņdesmit centiem. Vai baznīca ir protestējusi pret to?
— To es pirmo reizi dzirdu, — bija atbilde. — Deviņdesmit centi nedēļā! Tas ir šausmīgi!
— Vai baznīca ir pret to protestējusi? — Ernests neatlaidās.
— Baznīcai tas nav zināms. — Bīskaps bija dziļi nomākts.
— Bet baznīcai taču bija pavēlēts: «Ganiet manas avis!» — Ernests zobojās. Tomēr nākamā mirklī viņš jau sacīja: — Piedodiet manu zobošanos, bīskap, bet jums gan nav jābrīnās, ja mums zūd pacietība. Kad jūs esat protestējuši savās kapitālistiskajās draudzēs pret bērnu nodarbināšanu dienvidu štatu kokvilnas rūpnīcās? [21] Sešu septiņu gadu veci bērni strādā katru nakti divpadsmit stundas ilgā maiņā. Viņi nekad neredz sauli. Viņi mirst kā mušas. Dividendes ir samaksātas ar viņu asinīm. Un par šīm dividendēm Jaunajā Anglijā ceļ greznas baznīcas, kurās jūsējie notur sājas svētrunas šo dividendu slīpētajiem, taukajiem īpašniekiem.
— Es to nezināju, — bīskaps vārgi nočukstēja. Viņa neja bija bāla, un likās, viņš jutās nelabi.
— Tatad jūs neesat protestējuši?
Bīskaps pakratīja galvu.
— Tātad baznīca ir šodien tikpat mēma kā astoņpadsmitā gadsimtā?
Bīskaps klusēja, un Ernests ievirzīja sarunu citās sliedēs:
— Jūs zināt, ka tos garīdzniekus atlaiž, kas grib protestēt.
— Nedomāju, ka tas būtu tik viegli.
— Vai jūs gribat protestēt? — Ernests jautāja.
— Parādiet man šādas ļaundarības, kādas jūs minējāt, mūsu pašu draudzē, un es protestēšu.
— Es jums parādīšu tās, — Ernests mierīgi atbildēja. — Esmu jūsu rīcībā. Es jūs ņemšu līdzi ceļojumā uz elli.
— Un es protestēšu. — Bīskaps saslējās krēslā, un viņa smalkie sejas panti kļuva kareivīgi asi. — Baznīca nedrīkst būt mēma!
— Jūs atlaidīs, — Ernests brīdināja.
— Es jums pierādīšu pretējo, — skanēja atbilde. — Es pierādīšu, ka baznīca ir maldījusies aiz nezināšanas. Vēl vairāk, es esmu pārliecināts, ka viss briesmīgais, kas sastopams rūpniecībā, ir radies vienīgi aiz kapitālistu šķiras nezināšanas. Tiklīdz tā visu uzzinās, tā vērsīs visu par labu. Un baznīcas uzdevums ir panākt, lai tā visu uzzinātu.
Ernests sāka smieties. Viņš smējās rupji, un es jutos spiesta aizstāvēt bīskapu.
— Neaizmirstiet, — es sacīju, — ka jūs redzat tikai vienu medaļas pusi. Mūsu sabiedrībā ir daudz laba, kaut jiīs arī negribat to redzēt. Bīskapam Morhauzam taisnība. Rūpniecības radītais ļaunums ir drausmīgs, kā jūs to sakāt, bet tas radies aiz nezināšanas. Atsevišķi sabiedrības slāņi ir pārāk krasi nošķīrušies.
— Pat mežonīgie indiāņi nav tik rupji un nežēlīgi kā kapitālistu šķira, — viņš atbildēja, un šinī mirklī es viņu ienīdu.
— Jūs nepazīstat mūs, — es sacīju. — Mēs neesam rupji un nežēlīgi.
— Pierādiet! — viņš mani izaicināja.
— Kā lai es jums pierādu? — es sadusmojos.
Viņš papurināja galvu.
— Es negribu, lai jūs pierādāt man. Pierādiet to pati sev!
— Es tāpat zinu.
— Jūs nezināt nekā, — viņš strupi atcirta.
— Nu, nu, bērni, — tēvs mierinot ierunājās.
— Man vienalga, — es sašutusi iesāku, bet Ernests pārtrauca mani:
— Man liekas, jums vai jūsu tēvam, kas ir viens un tas pats, ir ieguldīta nauda Sjeras vērptuvēs.
— Kāds tam sakars? — es izsaucos.
— Nekāds lielais nav, — viņš gausi iesāka, — tikai apģērbs, ko jūs valkājat, ir notraipīts asinīm. Maize, ko jūs ēdat, ir asiņaina. Sīku bērnu un spēcīgu vīru asinis lāso no jūsu griestu sijām. Kad es aizveru acis, es dzirdu, kā asins lāses krīt pār mani.
Un, pakļaudamies saviem vārdiem, viņš aizvēra acis un atlaidās sēdeklī. Man izlauzās asaras aiz dusmām un apvainotas pašmīlas. Neviens manā mūžā nebija pret mani tik rupji izturējies. Tiklab bīskaps, kā mans tēvs bija pārsteigti un apmulsuši. Viņi mēģināja ievadīt sarunu mierīgākā gultnē, bet Ernests atvēra acis, mirkli palūkojās manī un novērsās. Viņa mutes izteiksme bija skarba un acis tāpat; tanīs nebija ne jausmas no smaida. Ko viņš man gribēja sacīt, kādu bargu pamācību izteikt, to es nedabūju zināt, jo šinī brīdī kāds vīrs, kas gāja garām pa ietvi, apstājās un pameta skatienu uz mums. Tas bija liela auguma vīrietis, trūcīgi ģērbies, un nesa uz muguras smagu nastu — no niedrēm un bambusa taisītus statņus, krēslus un ietvarus. Viņš nolūkojās uz māju it kā neziņā, vai nākt iekšā un mēģināt pārdot kaut ko 110 savām precēm.
— So vīru sauc Džeksonu, — Ernests sacīja.
— Tādam spēcīgam vīrietim vajadzēja gan strādāt, nevis staigāt par pauninieku,[22] — es strupi atbildēju.
— Paskatieties uz viņa kreiso piedurkni, — Ernests pieklājīgi aizrādīja.
Es paskatījos un redzēju, ka piedurkne ir tukša.
— Tās bija asinis arī no šīs rokas, ko es dzirdēju lāsojam no jūsu griestu sijām, — Ernests tikpat laipni turpināja. — Viņš zaudēja savu roku Sjeras vērptuvēs, un jns viņu izmētāt uz ielas kā nodzītu zirgu. Kad es saku «jūs», tad domāju vērptuvju direktoru un administrāciju, ko jūs un citi akcionāri algojat vērptuvju vadīšanai. Tas bija nelaimes gadījums, kas notika tādēļ, ka Džeksons mēģināja paglābt akciju sabiedrībai pāris dolāru. Viņa roka iekļuva zobratā. Viņš būtu mierīgi varējis atstāt mazo akmentiņu, ko ieraudzīja starp rata zobiem. Tas būtu salauzis tikai kādu rindu zobu. Viņš tomēr tvēra pēc akmens, un viņa roku ierāva mašīnā un samala līdz plecam. Tas notika naktī. Vērptuve strādāja virsstundas. Akcionāriem toreiz izmaksāja glītas summas. Džeksons bija strādājis garas stundas, viņa muskuļi bija zaudējuši savu elastību un veiklību, tāpēc kustība izdevās pa- gausāka. Tādēļ arī mašīna sagrāba viņu. Viņam ir sieva un trīs bērni.
— Ko akciju sabiedrība darījusi viņa labā? — es jautāju.
— Neko. Ak tā, kaut ko tomēr. Tā spīdoši uzvarēja tiesā, kur Džeksons, iznācis no slimnīcas, bija iesniedzis prasību atlīdzināt zaudējumus. Akciju sabiedrībai, zināt, ir lieliski advokāti.
— Jūs neizstāstījāt visu, — es pārliecināta sacīju. — Varbūt jūs nezināt visu. Varbūt šis cilvēks izturējās bezkaunīgi.
— Bezkaunīgi! Ha-ha-ha! — Viņa smiekli bija velnišķīgi. — Mīļais dievs! Bezkaunība! Ar savu sakropļoto roku! Par spīti visam, viņš bija lēnprātīgs un pazemīgs un nebija pat domājis kļūt bezkaunīgs.
— Bet tiesa? — es neatlaidos. — Sūdzība taču nebūtu izlemta viņam par ļaunu, ja nebūtu bijuši apstākļi, kurus jūs neminējāt.
— Pulkvedis Ingrams, akciju sabiedrības galvenais advokāts, ir attapīgs jurists. — Ernests mirkli saspringti vērās manī, tad turpināja: — Es jums teikšu, kas jums darāms, mis Kaninghema. Noskaidrojiet šo gadījumu ar Džeksonu!
— To es tīk un tā būtu darījusi, — es dzestri attraucu.
— Lieliski, — viņš labsirdīgi pasmaidīja, — un es jums pateikšu, kur šo cilvēku satikt. Bet es drebu, iedomājoties, ko jūs uzzināsiet sakarā ar Džeksona roku.
Un tā notika, ka tiklab bīskaps, kā es pieņēmām Ernesta izaicinājumu. Viņi abi aizgāja, un es paliku ar sāpīgu sajūtu, ka man un manai šķirai nodarīta netaisnība. Šis cilvēks bija kā mežonīgs zvērs. Es viņu toreiz ienīdu un mierināju sevi ar domām, ka citāda izturēšanās no strādnieku šķiras pārstavja nav gaidāma.