Tanī ilgajā laikā, ko pavadījām slēptuvē, mēs bijām ciešā saskarē ar visu, kas notika pasaulē, un labi zinājām, cik spēcīga ir oliģarhija, ar ko mēs karojām. Pēc pārejās posma grūtībām jaunā kārtība bija nostiprinājusies un visas pazīmes liecināja, ka tā pastāvēs ilgi. Oligarhijai bija izdevies izveidot tādu pārvaldes aparātu, kas, būdams gan sarežģīts un plašs, strādāja precīzi — par spīti mūsu pūlēm jaukt tā darbu un radīt nekār- libas.
Tas pārsteidza daudzus revolucionārus. Viņi nebija domājuši, ka tas iespējams. Darbs valstī tomēr turpinājās. Vīrieši strādāja raktuvēs un tīrumos kā īsti vergi. Sva- rīgākajās rūpniecības nozarēs valdīja uzplaukums. Lielo strādnieku kastu locekļi bija apmierināti un gāja uz darbu ar prieku. Pirmo reizi savā mūžā viņi strādāja mierīgos apstākļos. Viņiem nebija jābažījas par sliktiem laikiem, streikiem, lokautiem un arodbiedrību etiķetes prasībām. Viņi apdzīvoja ērtas mājas paši savās glitajās pilsētās — glītās salīdzinājumā ar tām nomalēm un rajoniem, kur viņi bija agrāk mituši. Viņiem bija labāks uzturs, īsāks darba laiks, vairāk atpūtas dienu, visvisādas intereses un i/.priecas. Viņi nelikās zipot par saviem mazāk laimīgajiem brāļiem un rnāsām, par neprivileģētajiem strādniekiem, par nodzītajiem apakšzemes cilvēkiem. Bija sācies jauns laikmets — savtības laikmets. Un tomēr tas nav pilnīgi pareizi sacīts. Strādnieku kastās bija iespiedušies mūsu aģenti — cilvēki, kuriem nepietika ar pilnu vēderu, kuru acis cauri postam skatīja brīvības un brālības starojošo tēlu.
Otrs liels institūts, kas bija izveidojies stingrā formā un raiti darbojās, bija algotņi. Šis militārais spēks bija radies no vecās regulārās armijas un sastādīja ap miljonu vīru, nerēķinot kolonijās novietotos. Algotņi izveidoja īpašu kastu. Viņi dzīvoja savās pilsētās, ko paši pārvaldīja, un baudīja daudzas privilēģijas. Viņi izlietoja krietnu daļu oligarhijas atlikušo uzkrājumu. Viņi bija zaudējuši jebkuru saskari ar pārējo tautu, kā arī tās simpātijas un īstenībā izveidoja paši savu šķiras apziņu un morāli. Taču viņu vidū darbojās tūkstošiem mūsu aģentu.1
Paši oligarhi pārdzīvoja ievērojamu un, jāatzīstas, negaidītu evolūciju. Kā šķira viņi bija labi disciplinēti. Katram tās loceklim pasaulē bija savs uzdevums, un viņš bija spiests to izpildīt. Jauniešu vidū vairs nebija dīkdieņu. Viņu spēks bija vajadzīgs oligarhijas kopīgā spēka stiprināšanai. Viņi bija militāro vienību priekšnieki un rūpniecības vadītāji. Viņi apguva praktiskās zinātnes, un daudzi kļuva par ievērojamiem inženieriem. Viņi strādaja pārvaldes aparātā, koloniju dienestā, un desmitiem tūkstošiem atrada sev darbu izlūkošanas dienestā. Es teiktu, ka viņi izgāja mācību pedagoģijas, baznīcas, mākslas, zinātnes un literatūras laukā un kalpoja šinīs nozarēs, pildot svarīgo uzdevumu — iedvest nācijai domu par oligarhijas mūžīgu pastāvēšanu.
Viņus mācīja un vēlāk atkal viņi mācīja, ka viss, ko viņi dara, ir pareizs. Šo aristokrātisko uzskatu viņi apguva jau bērnībā, kad sāka uztvert pirmos ārpasaules iespaidus. Aristokrātisma ideju viņiem iedvesa ar audzināšanu, līdz tā beidzot pārgāja asinīs. Viņi raudzījās uz sevi kā uz mežonīgu dzīvnieku dresētājiem, kā uz zvēru savaldītājiem. Zem viņu kājām ducināja revolūcijas apakš-J zemes pērkons. Viņiem pastavīgi uzglūnēja varmācīga nāve: bumba, nazis un lode apdraudēja viņus kā rēcošā apakšzemes nezvēra nagi — nezvēra, ko viņiem vajadzēja savaldīt, ja cilvēce gribēja arī turpmāk pastāvēt. Viņi uzskatīja sevi par cilvēces glābējiem un bija pārliecināti, ka varonīgi un pašaizliedzīgi strādā augstāku mērķu vārdā.
Viņi ticēja, ka viņu šķira ir vienīgā civilizācijas uzturētāja. Viņi ticēja, ka lielais nezvērs ieris viņus un visu skaisto un brīnišķīgo, visus priekus un labumus savā negantajā, slienainajā rīklē, ja viņi reiz kļūs vāji. Bez viņiem valdīs anarhija un cilvēce atslīgs atpakaļ pirmatnējā naktī, no kuras ar tādām mokām pacēlusies. Bērniem pastāvīgi tēloja anarhijas šausmu ainas; šo ieaudzināto baiļu apmāti, tie pieauguši savukārt sāka biedēt ar anarhiju savus bērnus. Tas bija briesmonis, kas jāsamin, un aristokrātijas augstākais pienākums bija to samīt. īsi sakot, viņi bija pārliecināti, ka viņi vienīgie nenogurstošā darbā liti uzupurēšanās priekā nostājušies starp vājo cilvēci un alkatīgo briesmoni, un viņi tam stingri ticēja.
Es nevaru vien pietiekami uzsvērt šo visas oligarhu šķiras augsto morālo pašapziņu. Tas bija Dzelzs papēža spēks, un pārāk daudz biedru aiz kūtrības vai nevēlēšanās necentās to saprast. Daudzi piedēvēja Dzelzs papēža spēku la atalgojuma un soda sistēmai. Tas nav pareizi. Debesis un elle var būt galvenie faktori kādam dedzīgam reliģijas fanātiķim, bet lielākajai daļai ticīgo debesis un elle nav Šķiramas no taisnības un netaisnības. Taisnības mīlestība, alkas pēc taisnības, nesamierināšanās ar netaisnību, īsi sakot, krietna dzīve, ir galvenais reliģijas faktors. Tā tas bija arī ar oligarhiju. Cietumi, trimda, pazemojumi, gods, pilis, brīnumpilsētas — tas viss ir nejaušība. Galvenais oligarhijas dzinējspēks bija ticība, ka tā rīkojas pēc taisnības; un tas viss, par spīti izņēmumiem, par spīti spaidiem un netaisnībai, uz kā Dzelzs papēdis balstījās. Tas viss ir tā. Mums svarīgi tas, ka oligarhijas spēks meklējams taisni tās pārliecībā par savas rīcības pareizību.[90]
Arī revolūcijas spēks šinīs drausmīgajos divdesmit gados balstījās vienīgi uz pārliecību par savas rīcības pareizību. Citādi nav izskaidrojami mūsu upuri un mokas. Tikai aiz šā iemesla Rūdolfs Mendenhols meta savu sirdi revolūcijas liesmās un dziedāja savu vientuļo gulbja dziesmu savas dzīves pēdējā naktī. Tikai aiz šā iemesla mira uz moku sola Halberts, atsacīdamies nodot savus biedrus. Tikai aiz šā iemesla Anna Roilstona atteicās no mātes laimes. Tikai aiz šā iemesla Džons Karlsons bija mūsu Glenellenas slēptuves uzticams, brīvprātīgs sargs. Visviens, jauns vai vecs, vīrietis vai sieviete, ierindas vai vadošs biedrs, ģēnijs vai nelga — visi gāja, kur vien revolūcijai vajadzēja, un viņu dzinējspēks bija dziļas, nerimstošas alkas pēc taisnības.
Esmu atkal novirzījusies no sava stāstījuma. Mēs ar Ernestu sapratām, iekāms vēl bijām pametuši savu slēptuvi, ka Dzelzs papēža spēks attīstās. Strādnieku kastas, algotņi, lielā spiegu armija un dažādās policijas iestādes gāja oligarhijas pavadā. Brīvība bija zaudēta, taču citādi viņu stāvoklis bija labāks nekā jebkad. No otras puses, iedzīvotāju plašās beztiesīgās masas, apakšzemes cilvēki, samierinādamies ar savu postu, grima aizvien dziļāk dzīvnieciskā apātijā, Ja proletāriešu vidū parādījās stipras personības, oliģarhija dabūja tās savā pusē, uzlabojot to apstākļus: padarīja vai nu par strādnieku kastas locekļiem,, vai algotņiem. Tādējādi tika iemidzināta viņu neapmierinātība — un proletariāts zaudēja savus iespējamos vadoņus.
Apakšzemes cilvēku stāvoklis bija nožēlojams. Visiem pieejamu skolu viņiem vairs nebija. Viņi mita kā dzīvmēkļ lielos, netīros strādnieku rajonos, degradējušies un postā nogrimuši. Visas viņu agrākās brīvības bija zaudētas. Viņi bija darba vergi. Viņiem bija liegts izvēlēties darbu. Tāpat viņi nedrīkstēja mainīt dzīves vietu un nēsāt ieročus. Viņi nebija dzimtcilvēki kā zemnieki, bet mašīnu un darba vergi. Ja radās neparasta vajadzība, piemēram, ja būvēja lielas maģistrāles, gaisa dzelzceļus, kanālus, tune-' Jus, apakšzemes ceļus un nocietinājumus, strādnieku rajonos mobilizēja desmitiem tūkstošiem vergu un, neprasot viņu piekrišanu, aiztransportēja uz darba vietu. Patlaban milzu armijas ceļ Ardisas pilsētu, mitinās pussabrukušās barakās, kur nav iespējama nekāda ģimenes dzīve un netiek ievērotas pieklājības normas, kur valda truls lopis- kums. Patiešām — strādnieku rajonos dzīvo rēcošais apakšzemes nezvērs, kas oligarhijai iedveš šausmas, kaut arī tas ir viņas pašas radīts.
Drīzumā notiks jauna mobilizācija, jo paredzēts celt brīnumpilsētu Asgardu, kas būs vēl lieliskāka par Ardisu.1 Mēs, revolucionāri, turpināsim šo lielo celtniecību, bet cēlēji vairs nebūs nožēlojami vergi. Sīs krāšņās pilsētas mūrus, torņus un pazemes ejas būvēs, dziesmām skanot, un tās daiļumā un cildenumā ievīsies nevis nopūtas un vaidi, bet mūzika un smiekli.
Ernests bija slims aiz nepacietības doties ātrāk prom no šejienes un ķerties pie darba, jo brieda mūsu pirmā sacelšanās, kas vēlāk Čikāgas Komūnas laikā cieta tik bēdīgu sakāvi. Tomēr viņš bruņojās ar pacietību, un, kamēr Hedlijs, ko bijām atveduši no Ilinoisas, pārvērta viņu pavisam citā cilvēkā,[91] viņš domās apsvēra lielus plānus, i.a organizēt apzinīgo proletariātu un kā panākt, lai arī apakšzemes cilvēkiem būtu kaut minimālas zināšanas par revolucionāru mērķiem gadījumā, ja pirmā sacelšanās ciestu sakāvi.
Tikai tūkstoš deviņsimt septiņpadsmitā gada janvārī mēs atstājām savu slēptuvi. Viss bija sagatavots. Mēs luliņ stājāmies darbā par aģentiem-provokatoriem Dzelzs papēža sistēmā. Es uzdevos par Ernesta māsu. Biedri, kas ieņēma augstus posteņus izlūkošanas dienestā, bija apgādājuši mums darbu, visus nepieciešamos dokumentus, tāpat mūsu pagātne bija pietiekami noskaidrota. Ar izlūkošanas darbinieku palīdzību tas nebija grūti, jo šinī slepenā dienesta ēnu valstī identitāte nebija viegli pierādama. Aģenti nāca un gāja kā rēgi, uzklausīja pavēles, pildīja savus pienākumus, sekoja pēdām un bieži sniedza ziņojumus priekšniekiem, kurus nekad nedabūja redzēt, vai strādāja kopā ar aģentiem, kurus nekad nebija redzējuši un kurus nekad vairs neredzēs.