Būdami oligarhijas aģ'enti-provokatori, mēs ne vien daudz braukājām, bet ari pats darbs deva mums iespēju pastāvīgi saskarties ar proletariātu, ar mūsu biedriem revolucionāriem. Tā mēs vienlaicīgi atradāmies divās nometnēs, šķietami Dzelzs papēža dienestā, bet īstenībā visus spēkus atdevām revolūcijai. Daudzi mūsējie darbojās dažādās oligarhijas izlūkošanas dienesta daļās, un, par spīti visādām tīrīšanām un reorganizācijām, kas izlūkošanas dienestā pastāvīgi notika, neviens nespēja mūs galīgi izskaust.
Ernests bija sīki izdomājis Pirmās sacelšanās plānu, un tās sākums bija paredzēts tūkstoš deviņsimt septiņpadsmitā gada pavasarī. Tūkstoš deviņsimt septiņpadsmitā gada rudenī mēs vēl nebijām pilnīgi sagatavojušies. Bija vēl daudz darba — ja revolūcija būtu sasteigta, tā jau iepriekš būtu nolemta bojā ejai. Sazvērestība bija bezgala komplicēta, katra pārsteidzība varēja to iznīcināt. Dzelzs papēdis to bija ņēmis vērā un attiecīgi sastādīja savus plānus.
Mēs domājām vērst pirmo triecienu pret oligarhijas nervu sistēmu. Oliģarhija, atcerēdamās ģenerālstreiku, bija ierīkojusi bezdrāts telegrāfa stacijas, lai nodrošinātos pret i telegrāfistu pāriešanu mūsu pusē. Stacijas uzraudzīja al- $ gotņi. Mēs savukārt rēķinājāmies ar šo faktu. Signālam I atskanot, uzticamiem biedriem no visām slēptuvēm, no 4 pilsētām, ciemiem un barakām bija jāiet un jāuzspridzina šīs stacijas. Tad Dzelzs papēdis būtu notriekts ar pirmo sitienu un faktiski būtu bezspēcīgs.
Tanī pašā laikā citiem biedriem bija jāuzspridzina tilti un tuneli un jāizposta viss dzelzceļu tīkls. Citām grupām atkal vajadzēja pēc signāla apcietināt algotņu un policijas virsniekus, kā arī visus izcili spējīgos oligarhus vai tos, ļ kuru rokās bija izpildvara. Tad pretinieka vadoņi nespētu piedalīties kaujās, kas neizbēgami būs jāizcīna visā zemē.
Daudziem notikumiem bija jānorisinās vienlaikus, tiklīdz tiks dots signāls. Kanādas un Meksikas patriotiem, kas bija daudz stiprāki, nekā Dzelzs papēdis varēja iedomāties, bija jāatkārto mūsu taktika. Citiem biedriem (šinī gadījumā sievietēm, jo vīriešiem būs diezgan darba citur) ] bija jārūpējas, lai ātri izplatītu mūsu slepenajās spiestu- I vēs nodrukātās proklamācijas. Tiem mūsu biedriem, kas I ieņēma augstākus posteņus Dzelzs papēža sistēmā, vaja- ļ dzēja tūliņ censties radīt valdības iestādēs apjukumu un anarhiju. Algotņu vidū atradās tūkstošiem mūsu biedru. Viņu uzdevums bija uzspridzināt noliktavas un sabojāt kara mašinērijas smalko mehānismu. Līdzīgi sagrāves
plāni bija jārealizē visās algotņu un strādnieku kastu pilsētās.
īsi sakot, vajadzēja dot varenu, pēkšņu, apstulbinošu triecienu. Iekāms paralizētā oliģarhija varētu atžilbt, tās gals būtu pienācis. Bija gaidāmi drausmīgi laiki, daudziem cilvēkiem bija jāiet bojā, bet tas nebiedē nevienu revolucionāru. Mūsu plānā daudz kas bija atkarīgs no neorganizētajiem apakšzemes cilvēkiem. Tiem bija jāuz- brūk savu apspiedēju pilīm un pilsētām, netaupot ne dzīvību, ne īpašumu. Lai apakšzemes nezvērs rēc, lai policija un algotņi nogalina. Apakšzemes nezvērs tik un tā rēks, un policija un algotņi tik un tā nogalinās. Mums būs mazāk briesmu, ja tie viens otru savstarpēji iznīcinās. Mēs tikmēr varēsim netraucēti turpināt savu darbu un pārņemt savā varā visu valsts mehānismu.
Tāds bija mūsu plāns. Katrs sīkums bija rūpīgi izdomāts slepenībā, un, jo tuvāk nāca sacelšanās diena, jo vairāk biedru bija par to informēti. Savā ziņā tas bija bīstami: konspirācija kļuva vājāka. Tomēr līdz revolūcijai mēs netikām. Dzelzs papēža spiegi bija uzoduši mūsu nodomus, un Dzelzs papēdis gatavojās dot mums atkal asiņainu mācību. Sim nolūkam bija izvēlēta Čikāga, un tur mēs saņēmām šo mācību.
No visām pilsētām Čikāga[92] bija visvairāk nobriedusi revolūcijai. Tā jau sen bija pazīstamākā asins izliešanas pilsēta, un tagad tai nācās atkal izpelnīties šo nosaukumu. Čikāgā valdīja spēcīga revolucionāra noskaņa. Kapitālisma laikā tur bija apspiesti daudzi sīvi strādnieku streiki, strādnieki to nekād nevarēja aizmirst un piedot. Sinī pilsētā pat strādnieku kastas nebija imūnas pret revolucionārām domām, jo agrākajos streikos bija ielauztas pārāk daudzas galvas. Par spīti uzlabotajiem dzīves apstākļiem, strādnieku naids pret apspiedējiem nebija norimis. Sis noskaņojums bija aizrāvis pat algotņus, trīs viņu pulki bija gatavi pievienoties mums pilnā sastāvā.
Čikāga vienmēr bija bijusi galvenais centrs konfliktos starp darbu un kapitālu, ielu ciņu un varmācīgas nāves pilsēta, kurā tiklab kapitālistiem, kā strādniekiem bija augsti attīstīta šķiras apziņa. Agrāk te pat skolotāji bija apvienojušies arodbiedrībās un, tāpat kā mūrnieki, iestājušies Amerikas Darba federācijā. Tā Čikāga kļuva par pāragrās Pirmās revolūcijas uzbrukuma centru.
Dzelzs papēdis paātrināja nemierus, pie tam izdarot to ļoti veikli. Ar visiem iedzīvotājiem, pat privileģētajām strādnieku kastām, sāka apieties ārkārtīgi nekrietni. Lauza solījumus un vienošanos, par sīkāko pārkāpumu piesprieda visbargāko sodu. Apakšzemes cilvēkus pamodināja no viņu apātijas. Dzelzs papēdis centās panākt, lai apakšzemes nezvērs sāktu rēkt. Bet reizē ar to Dzelzs papēdis kļuva neiedomājami bezrūpīgs, nemaz necentās Čikāgu nosargāt. Palikušo algotņu vidū disciplīna bija kļuvusi daudz vaļīgāka, un daudzi pulki bija izsūtīti uz dažādiem valsts apvidiem.
Šīs programmas izpilde aizņēma tikai pāris nedēļu. Mēs, revolucionāri, dzirdējām vienīgi nenoteiktas baumas par pašreizējo stāvokli, tomēr neko tādu, kas pareizi apgaismotu situāciju, nezinājām. Mēs patiešām uztvērām visu kā spontānu revolucionāra noskaņojuma izpausmi, ko vajadzēs rūpīgi iegrožot, pat sapņos neiedomādamies, ka to visu ir izveicīgi inscenējušas Dzelzs papēža šaurākās aprindas un pie tam tik slepeni, ka mums par to nebija ne jausmas. Šī pretsazvērestība bija gudri izdomāta, un to gudri realizēja.
Es atrados Ņujorkā, kad saņēmu pavēli nekavējoties braukt uz Čikāgu. Cilvēks, kas man nodeva šo pavēli, bija viens no oligarhiem, to es nopratu no viņa valodas, kaut gan nezināju ne viņa vārdu, ne arī redzēju viņa seju. Viņa instrukcijas bija pārāk skaidras, lai es varētu kļūdīties. Es gaiši lasīju starp rindām, ka mūsu sazvērestība atklāta un zem mums palikta pretmīna. Viss bija sagatavots pulvera uzliesmojumam, un neskaitāmajiem Dzelzs papēža aģentiem, to starpā arī man, vai nu tie dzīvoja Čikāgā, vai bija iesūtīti, vajadzēja panākt, lai mīna uzsprāgtu. Es lepojos ar to, ka spēju saglabāt savaldību oligarha asā skatiena priekšā, kaut mana sirds dauzījās kā neprātīga. Man gribējās kliegt un sagrābt viņu kailām rokām pie rīkles, kamēr viņš aukstasinīgi sniedza man pēdējos norādījumus.
Kad viņš bija aizgājis, es aprēķināju, cik man ir laika. Vajadzēja izmantot katru mirldi, lai gadījumā, ja laimētos, pagūtu aprunāties ar kādu no mūsu šejienes līderiem pirms vilciena atiešanas. Sajaukusi pēd,as, lai mani neiz- sekotu, es traucos uz ātrās palīdzības slimnīcu. Man paveicās, es tiku pie galvenā ķirurga — biedra Gelvina. Aizelsusies steidzos viņu informēt, bet viņš pārtrauca mani.
— Es jau zinu, — Gelvins rāmi sacīja, kaut viņa īra acis liesmoja. — Es zinu, kāpēc jūs esat ieradusies. Es uzzināju visu pirms piecpadsmit minūtēm un paziņoju jau tālāk. Tiks darīts viss, lai biedri šeit nekā neuzsāktu. Čikāga būs jāupurē, bet tikai Čikāga.
— Vai esat mēģinājuši sazināties ar Čikāgu? — es jautāju.
Viņš pakratīja galvu.
— Telegrāfiski sakari pārtraukti, Čikāga noslēgta no visas pasaules. Tur tagad sāksies elle.
Viņš mirkli klusēja, un es redzēju, ka viņa baltā roka sažņaudzās dūrē. Tad viņam izlauzās:
— Kā es gribētu būt tur!
— Vēl ir iespējams ļaunāko novērst, ja vilcienā nekas neatgadās un es nokjūstu laikā, — es sacīju. — Vai arī kāds cits biedrs no izlūkošanas dienesta, tāds, kas zina
patiesību.
— Jūs, izlūkošanas darbinieki, šoreiz esat ļāvušies ap- šmaukties, — viņš noteica.
Es mazdūšīgi pamāju.
— Viss noritējis lielā Slepenībā, — es atbildēju. — Vienīgi centra izlūkošanas dienesta vadītāji kaut ko zinājuši agrāk. Mums ar viņiem nav sakaru, un tāpēc mēs nekā nezinājām. Būtu jel Ernests bijis šeit! Bet varbūt viņš ir Čikāgā un viss ir kārtībā.
Gelvins papurināja galvu.
— Pēc pēdējām ziņām spriežot, viņš aizsūtīts uz Bostonu vai Ņūhivenu. Sis slepenais dienests ienaidnieka labā viņu gan ļoti apgrūtina, tomēr tas ir labāk nekā gulēt
slēptuvē.
Es gatavojos aiziet, un Gelvins paspieda man roku.
— Savaldieties, — viņš atvadoties sacīja. — Kas par to, ja pirmā revolūcija zaudēta? Mēs rīkosim otru un tad būsim gudrāki. Dzīvojiet sveika, un lai jums labi klājas! Nezinu, vai kādreiz vēl redzēsimies. Tur būs īsta elle, bet es atdotu desmit gadu no sava mūža, lai varētu būt tur jūsu vietā.
«Divdesmitais gadsimts»[93] atstāja Ņujorku sešos vakarā, un nākošā rītā septiņos tam vajadzēja būt Čikāgā. Šovakar tas tomēr nokavējās. Mēs sekojām kādam citam vilcienam. Starp braucējiem manā mīkstajā vagonā bija biedrs Hartmanis, kurš, tāpat kā es, bija Dzelzs papēža izlūks. Viņš pastāstīja man par vilcienu, kas brauca mums pa priekšu. Tas bija mūsu vilciena dubultnieks, tikai tanī nebija pasažieru. Šim tukšajam vilcienam vajadzēja novērst nelaimi, ja tiktu rīkots atentāts uz «Divdesmito gadsimtu». Vispār vilcienā bija maz cilvēku — mūsu vagonā varbūt kādi desmit.
— Vilcienā jābūt dažām svarīgām personām, — sprieda Hartmanis. — Es redzēju piekabinātu salonvagonu.
Pienāca nakts, kad mums pirmo reizi apmainīja lokomotīvi, un es izkāpu uz perona, lai ieelpotu svaigu gaisu un apskatītos visu, kas bija redzams. Caur salonvagona logiem es pamanīju trīs pazīstamus cilvēkus. Hartmanim bija taisnība. Viens no tiem bija ģenerālis Altendorfs, pārējie divi — Meisons un Vanderbolds, oligarhijas iekšējā izlūkošanas dienesta galvenie vadītāji.
Bija rāma mēnesnīcas nakts, bet mani māca nemiers, un es nevarēju iemigt. Piecos no rīta es jau piecēlos un saģērbos.
Pavaicāju kalpotājai, par cik stundām vilciens nokavēsies. Viņa atbildēja: — Par divām. — Viņa bija mulate, un es ievēroju, ka viņas vaigi iekritušies, ap acīm tumši loki, kamēr pašas acis plaši ieplestas kā lielās bailēs.
— Kas jums kaiš? — es uzprasīju.
— Nekas, mis, gluži vienkārši neesmu izgulējusies, — skanēja atbilde.
Palūkojos viņā ciešāk un, lai pārliecinātos, pateicu kādu mūsu paroli. Viņa atbildēja, un es biju par viņu skaidrībā.
— Čikāgā notiks kaut kas briesmīgs, — viņa sacīja. — Mums pa priekšu brauc tukšs vilciens. Tas un karavīru vilcieni mūs aizkavē.
— Karavīru vilcieni? — es painteresējos.
Viņa apstiprinādama pamāja ar galvu.
— Visa dzelzceļa līnija pilna ar tiem. Mēs braucām liem garām visu nakti. Tie dodas uz Čikāgu. Lidmašīnas tāpat — tas kaut ko nozīmē.
Man ir draugs Čikāgā, — viņa atvainodamās piemetināja. — Viņš ir mūsējais un kalpo algotņos. Man bailes viņa dēļ.
Nabaga meiča. Viņas draugs bija vienā no trim dumpīgajiem pulkiem.
Brokastoju kopā ar Hartmani restorānvagonā, bet man bija jāpiespiežas, lai ko ieēstu. Debesis bija apmākušās, un vilciens traucās kā nelaimi vēstītājs zibens caur austošās dienas paisumu. Hartmanis domāja, ka stāvoklis ir bezcerīgs.
— Ko lai mēs darām? — viņš vai desmito reizi atkārtoja, bezpalīdzīgi raustīdams plecus.
Viņš pamāja ārā pa logu.
— Redziet, viss sagatavots. Varat ticēt, ka viņi ir_ novietoti katrā sliežu ceļā trīsdesmit vai četrdesmit jūdžu no pilsētas.
Viņš pievērsa manu uzmanību karaspēka ešeloniem uz blakus sliedēm. Kareivji gatavoja brokastis, sakūruši ugunskurus līdzās sliedēm, un ziņkāri noraudzījās, kā mēs aizjoņojam, nepagausinot trako tempu.
Čikāgā viss bija mierīgi, kad mēs tur ieradāmies. Acīmredzot līdz šim nekas vēl nebija noticis. Priekšpilsētā mums ienesa vagonā laikrakstus. Tanīs nebija nekā sevišķa, tomēr tāds, kas 'prata lasīt starp rindām, varēja pamanīt daudz ko, kas bija tīšām tā rakstīts, lai vidusmēra lasītājs to neievērotu. Katrā rindā bija manāma Dzelzs papēža veiklā roka. Tika norādīts uz oligarhijas nepietiekamo apbruņojumu, protams, nepasakot neko noteiktu. Lasītājam vajadzēja pašam secināt. Tas bija visai izmanīgi pateikts. Vispār divdesmit septītā oktobra rīta laikraksti bija meistardarbs.
Vietējo ziņu trūka. Arī tas bija veikls paņēmiens. Viss, kas Čikāgā notika, bija tīts noslēpumu plīvurā, vidusmēra lasītājs varēja domāt, ka oliģarhija neuzdrošinās vietējās ziņas publicēt. Tika doti mājieni, protams, nepamatoti, ka visā zemē tiekot celtas nekārtības, bet varas orgāni darot visu, lai dumpiniekus nomierinātu un sodītu. Avīzes ziņoja, ka valstī uzspridzinātas daudzas bezdrāts telegrāfa stacijas un izsludināts liels atalgojums par vainīgo uzrādīšanu. Protams, neviena stacija nebija uzspridzināta. Tāpat ziņoja arī par citiem tamlīdzīgiem varas darbiem, kuros vainojami revolucionāri. Tam vajadzēja modināt Čikāgas biedros iespaidu, ka sākusies vispārēja revolūcija, kaut arī ziņojumos bija daudz visādu mulsinošu nesaskanu. Nezinātājam nebija iespējams izvairīties no neskaidrās, bet noteiktās sajūtas, ka visa valsts nobriedusi revolūcijai, kura nupat sākas.
Ziņoja, ka algotņu dumpis Kalifornijā izvērties tik nopietns, ka pusducis pulku izformēti un to sastāvs ar visām ģimenēm aizdzīts no algotņu pilsētas uz strādnieku rajoniem. Pie tam Kalifornijas algotņi bija vieni no uzticamākajiem! Bet kā to varēja zināt n& visas pasauks nošķirtā Čikāga? Tad vēl kāda telegramma vēstīja par Ņujorkas proletariāta sacelšanos, kam pievienojušās strādnieku kastas, un beidza ar apgalvojumu (acīmredzot lai to neņemtu par pilnu), ka karaspēks pilnīgi pārvalda situāciju.
Tāpat kā rīta laikrakstus, oligarhi maldināšanas nolūkos bija izmantojuši arī telegrāfu. Kā vēlāk uzzinājām, viņi, piemēram, bija sūtījuši slepenas telegrammas, lai tas, kas nakts pirmajā pusē pārraidīts, nāktu revolucionāriem ausīs.
— Domāju, ka Dzelzs papēdim mēs vairs neesam vajadzīgi, — Hartmanis piezīmēja, nolikdams laikrakstu, kad vilciens ieripoja galvenajā stacijā. — Viņi veltīgi šķieduši laiku, sūtīdami mūs šurp. Viņu plāni acīmredzot izdevušies labāk, nekā viņi cerējuši. Katru mirkli te var iet elle vaļā.
Kad bijām izkāpuši no vilciena, viņš apgriezās un atskatījās.
— Tā jau domāju, — Hartmanis nomurmināja. — Viņi atkabināja salonvagonu, tiklīdz saņēma laikrakstus.
Hartmanis bija galīgi satriekts. Mēģināju viņu uzmundrināt, bet viņš nepievērsa man uzmanību un, kad gājām cauri stacijai, pēkšņi sāka runāt ļoti steidzīgi un klusu. Sākumā es nekā nesapratu.
— Es nebiju par to drošs, tāpēc nevienam nekā nesacīju. Kaut arī nedēļām nodarbojos ar šo jautājumu, es netiku pie skaidrības. Uzmanieties no Noltona! Es turu viņu aizdomās. Viņam zināmas daudzas mūsu slepenās slēptuves. Viņa rokās ir simtiem mūsējo dzīvību, bet es viņu uzskatu par nodevēju. Tā gan ir tikai nojauta, bet man šķiet, ka pēdējā laikā esmu manījis viņā zināmas parmaiņas. Baidos, ka viņš mūs pārdevis vai gatavojas io darīt. Esmu gandrīz pārliecināts par to. Es neteiktu par savām aizdomām nevienam cilvēkam, bet man liekas, ka Čikāgu es dzīvs vairs neatstāšu. Paturiet Noltonu acīs! Izlieciet viņam slazdus! Atmaskojiet viņu! Es nezinu nekā noteikta. Tās ir tikai aizdomas, jo man nav ne mazākā pieturas punkta.
Mēs patlaban uznācām uz ietves.
— Atcerieties, — Hartmanis nopietni nobeidza, — paturiet Noltonu acīs!
Un Hartmanim bija taisnība. Vēl nebija pagājis mēnesis, kad Noltons samaksāja par savu nodevību ar dzīvību. Milvoki pilsētas biedri viņu notiesāja pēc visiem likumiem.
Ielās bija klusu, pārāk klusu. Čikāga šķita kā izmirusi. Nerībēja un nedunēja mašīnas, nebija redzami pat rati. Nedarbojās ne tramvaji, ne gaisa dzelzceļš. Tikai šad tad ietvēs parādījās vientuļi gājēji, un tie tad arī steidzās kā uz noteiktu mērķi, kaut viņu kustības bija dīvaini nenoteiktas, it kā viņi baidītos, ka nami apgāzīsies, ietves iebruks zem viņu kājām vai uzskries gaisā. Vienīgi pāris zeņķu slaistījās apkārt', un viņu acīs bija apspiesta ziņkāre par gaidāmajiem uztraucošajiem notikumiem.
Kaut kur tālu, pilsētas dienvidos, dobji nodunēja kāds sprādziens. Tas b-ija viss. Tad bija klusums, kaut arī ielas zeņķi, izdzirdējuši sprādzienu, satrūkās kā jauni meža zvēri. Namu durvis bija noslēgtas, veikalu logu aizvirtņi ciet. Ielās atradās daudz policistu un naktssargu, un šad tad automobilī aizdrāzās garām kāda algotņu patruļa.
Mēs ar Hartmani nolēmām, ka nav nozīmes pieteikties mūsu vietējā aģentūrā. Mēs zinājām, ka pašreizējo notikumu dēļ mums to piedos. Tāpēc devāmies uz lielo strādnieku rajonu pilsētas dienvidos, cerēdami stāties sakaros ar kādiem mūsu biedriem. Par vēlu! Mēs to zinājām. Tomēr nevarējām dīkā stāvēt šinīs rēgainajās, klusajās ielās. Kur atrodas Ernests? — es jautāju sev. Kas bija noticis strādnieku kastu un algotņu kvartālos? Un cietokšņos?
Par atbildi pēkšņi noskanēja attāluma noklusināts varens grāviens, ko pastiprināja sprādziens pēc sprādziena.
— Cietokšņi, — Hartmanis noteica. — Lai dievs žēlīgs šiem trim pulkiem!
Ielu krustojumā mēs ieraudzījām lopkautuvju virzienā milzīgu dūmu stabu. Nākamajā krustojumā mēs redzējām rietumos kāpjam augšup vairākus šādus dūmu stabus. Virs algotņu kvartāla ieraudzījām lielu aerostatu, kas nākamā mirklī eksplodēja un nonāca zemē kā ugunīgs vraks. Mēs nevarējām izskaidrot šo traģēdiju gaisā. Nezinājām, vai aerostata ekipāžā atradās biedri vai ienaidnieki. Līdz mūsu ausīm atplūda juceklīgas skaņas, it kā iztālēm virtu kāds milzu katls. Hartmanis sacīja, ka tur sprakšķot ložmetēji un šautenes.
Kur mēs gājām, tur joprojām viss bija mierīgi. Nekas nenotika mūsu apkārtnē. Garām aizbrauca automašīnas ar policistiem un patruļām un reiz arī sešas ugunsdzēsēja mašīnas, kas acīmredzot atgriezās no ugunsgrēka vietas. Kāds virsnieks no automobiļa uzsauca ugunsdzēsējiem, un mēs dzirdējām atbildi:
— Nav ūdens! Viņi uzspridzinājuši galveno ūdensvadu!
— Mūsējie sabojājuši ūdensvadu, — Hartmanis uztraukts uzsauca man. — Ja tas izdarāms priekšlaicīgā, atsevišķā, sasteigtā mēģinājumā, ko gan mēs neizdarītu ar saskaņotu, nosvērtu rīcību visā valstī?
Auto ar virsnieku, kas bija runājis ar ugunsdzēsējiem, sāka kustēties. Pēkšņi atskanēja apdullinošs grāviens. Mašīna brakšķot uzsprāga gaisā ar visiem cilvēkiem un tad nokrita zemē kā līķu un drupu masa.
Hartmanis gavilēja.
— Pareizi! Pareizi! — viņš vienā laidā čukstot daudzināja. — Proletariāts šodien saņem mācību, bet māca arī citus.
Policisti saskrēja katastrofas vietā. Piestājās arī otra autopatruļa. Es pati jutos kā apstulbināta. Kā tas bija noticis? To es nezināju, kaut biju visu noskatījusies. Savā apstulbumā tikko pamanīju, ka mūs apturējusi policija. Pēkšņi es ieraudzīju, ka viens no policistiem jau grasās Hartmani nošaut, bet viņš nezaudēja aukstasinību un pateica vajadzīgo paroli. Policists gausi nolaida revolveri, un es dzirdēju viņu nikni šķendējamies. Viņš bija stipri sašutis un lādēja visu izlūkošanas dienestu. Tas vienmēr maisoties pa kājām. Bet Hartmanis ar labi tēlotu izlūkošanas dienesta darbinieka pārākuma apziņu aizrādīja viņam uz policijas tūļību.
Nākamajā mirklī es jau zināju, kā tas bija noticis. Ap drupām bija sastājusies grupa cilvēku, un divi vīri patlaban dzīrās pacelt ievainoto virsnieku, lai to novietotu otra mašīnā. Piepeši viņus pārņēma panika — un viņi pajuka uz visām pusēm, aizbēga aklās bailēs, kamēr ievainotais virsnieks palika guļam, nevērīgi nomests uz bruģa. Aizskrēja arī policists, kas man līdzās bija šķendējies, aizskrējām mēs ar Hartmani, nezinot, kurp, to pašu aklo baiļu sagrābti, vēlēdamies būt tālāk no šīs vietas.
Nekas gan nenotika, bet visam radās izskaidrojums. Aizbēgušie nokaunējušies atgriezās, bailīgi pamezdami skatienu uz namiem, kas pacēlās abās pusēs ielai kā stāvas gravas sienas. Pa vienu no neskaitāmajiem logiem bija sviesta bumba. Pa kuru? Otra bumba nesekoja, bija tikai bailes no tās.
Pēc tam arī mēs pētīdami vērāmies logos. Varbūt aiz liem glūnēja nāve. Katrs nams varēja būt slēpnis. Tāds bija karš modernajos džungļos, lielpilsētā. Katra iela bija aiza, katrs nams kalns. Mēs daudz neatšķīrāmies no pirmatnējiem cilvēkiem, tiem tikai nebija automobiļu.
Ielas stūrī mēs ieraudzījām sievieti. Viņa gulēja uz ietves asins peļķē. Hartmanis noliecās pie šīs sievietes un pārmeklēja viņu. Man uznāca vājums, es tikko noturējos kājās. Todien man bija jāredz vēl daudz līķu, bet visa šī asinspirts mani tā neietekmēja kā šis pirmais nožēlojamais ķermenis, kas pamests gulēja uz ietves pie manām kājām.
— Šāviens krūtīs, — konstatēja Hartmanis.
Viņa turēja sainīti papīru, aptvērusi ar rokām kā bērnu. Pat nāvē viņa nevēlējās šķirties no tā, kas bija iedzinis viņu nāvē, jo, kad Hartmanis beidzot atbrīvoja sainīti, mēs ieraudzījām tanī lieliem burtiem iespiestas skrejlapas — revolucionāru uzsaukumus.
— Mūsu biedrs … — es sacīju.
Hartmanis tikai izgrūda lāstu pār Dzejzs papēdi, un mēs gājām tālāk. Šad un tad mūs aizturēja policisti un patruļas, bet mūsu parole pašķīra mums brīvu ceļu. No logiem vairs nemeta bumbas, pēdējie gājēji šķitās nozuduši 110 ielām, un mūsu tuvumā klusums kļuva aizvien dziļāks. Tomēr milzu katls tālumā joprojām mutuļoja, visās malās dobji rībēja sprādzieni un dūmu stabi aizvien baismīgāk cēlas pret debesīm.