Pēkšņi viss šķitās pārvērties. Satraukuma trīsas savir- moja gaisu. Garām aizjoņoja automobiļi — divi, trīs, desmit, un braucēji brīdinot uzsauca mums. Kāda mašīna pāris māju tālāk trakā steigā apmeta līkumu, un nākamā mirklī aiz tās sprāga bumba un izrāva ielā dziļu bedri. Mēs redzējām policistus skriešus nozūdam sānielā un sapratām, ka tuvojas kaut kas briesmīgs. Mēs jau dzirdējām pieaugošu dunoņu.
— Mūsu brašie biedri nāk, — Hartmanis ieteicās.
Mēs jau saskatījām viņu kolonnu, kas piepildīja ielu no
vienas ietves līdz otrai. Aiztraucās pēdējais karavīru auto. Mazliet tālāk tas apturēja. Kareivis izlēca ārā, uzmanīgi izcēla kādu priekšmetu un tikpat rūpīgi novietoja ietves malā. Tad viņš atskrēja atpakaļ, mašīna aizgriezās gar ielas stūri un nozuda mūsu skatienam. Hartmanis pieskrēja pie ietves un noliecās pie priekšmeta.
— Palieciet savā vietā, — viņš mani brīdināja.
Viņš trakā steigā kaut ko darīja ar rokām. Kad viņš atnāca atpakaļ pie manis, viņa pieri klāja rupjas sviedru lāses.
— Es to padarīju nekaitīgu, — viņš sacīja, — un pašā pēdējā brīdī. Kareivis bija tūļa. Tā bija domāta mūsu biedriem, bet uzstādīta pārāk ātri. Tā būtu eksplodējusi par agru, tagad tā neeksplodēs nemaz.
Viss norisinājās lielā ātrumā. Vienā ielas pusē, dažus namus tālāk, es ieraudzīju augstu logos dažus cilvēkus lūkojamies ielā. Tikko paspēju pievērst tiem Hartmaņa uzmanību, kad dūmu un liesmu mutulis aizsedza mājas fasādi, kur bija lūkojušies cilvēki, un gaisu satricināja grāviens. Vairākās vietās mūra fasāde izgruva, atsedzot dzelzs konstrukciju. Nākamā mirklī tāds pats liesmu un dūmu mutulis novērpās gar pretējo namu. Sprādzieniem pa vidu bija dzirdami automātisko revolveru un šauteņu sprakšķi. Sī kauja turpinājās vairākas minūtes, tad aprima. Redzams, vienā namā bija mūsu biedri, otrā algotņi — un nu apšaudījās pāri ielai. Mēs tikai nezinājām, kurā namā atrodas mūsējie, kurā algotņi.
Tikmēr kolonna ielā bija jau gandrīz sasniegusi mūs. Kad tā pienāca pie karotājiem namiem, tie abi atkal kļuva aktīvi un no viena meta bumbas ielā, no otra šāva uz metējiem, kas nepalika parādā. Tagad mēs zinājām, kurā namā ir mūsējie, un viņi veica lielu darbu, glābdami ļaudis uz ielas no ienaidnieka bumbām.
Hartmanis saķēra mani aiz rokas un ievilka plašā mājas priekšnamā.
— Tie nav mūsu biedri, — viņš iekliedza man ausī.
Iekšējās durvis bija aizslēgtas un aizbultētas. Mēs nevarējām izbēgt. Nākamā mirkli kolonnas priekšgals bija jau klāt. Tā nebija kolonna, tas bija pūlis, drausmīga straume, kas pārplūdināja ielu, apakšzemes cilvēki, kas, skurbuma pārņemti, brēca pēc savu apspiedēju asinīm. Jau agrāk biju redzējusi apakšzemes cilvēkus, gājusi cauri viņu rajoniem un domājos viņus pazīstam, bet nu man šķita, ka redzu viņus pirmo reizi. Trulā apātija bija izgaisusi. Tagad tas bija spēks — aizrautīga baismu aina. Tas pārspēja katru iztēli, tas iemiesojās niknuma bangās, tas ņurdēja un kauca asinskārē, tas bija apskurbis no veikalos izlaupītā degvīna, apskurbis no naida un slāpēm pēc asinīm. Tie bija vīrieši, sievietes, bērni, skrandās un lupatās, stulbi, satracināti, zaudējuši cilvēka izskatu, velna apsēsti cilvēki pērtiķi un cilvēki tīģeri, mazasinīgi, diloņ- slimi, nopinkojušies darba lopi, bālas sejas, kam sabiedrības vampīrs izsūcis pēdējo asins lāsi, uztūkuši, rupjības un deģenerācijas apzīmogoti radījumi, izdēdējušas raganas, miroņgalvas ar patriarhu bārdām, satrūdējusi jaunatne un satrūdējis vecums, velnišķīgas sejas, greizi, sašķiebti, izkropļoti ērmi, slimību saēsti un ilgas badošanās šausmu nomākti, — cilvēces atkritumi un padibenes, skrandaina, brēcoša, spie'dzoša dēmonu orda.
Un kāpēc arī ne? Apakšzemes cilvēkiem nebija ko zaudēt, izņemot postu un mokas. Iegūt? Neko, tikai beidzot piepildīt savu baigo atriebības kāri. Kad es nolūkojos viņos, man ienāca prātā, ka šinī cilvēku lavas murdošajā straumē vajadzēja būt mūsu biedriem, varoņiem, kuru uzdevums bija pamodināt apakšzemes nezvēru un sakūdīt to uz kauju ar ienaidnieku.
Un tad ar mani notika kaut kas dīvains. Es jutos kā pārvērsta. Bailes no nāves, bailes par sevi un citiem atstāja mani. Es jutos dīvaini pacilāta, cita būtne citā pasaulē. Viss vienalga! Šoreiz viss zaudēts. Rītdien sāksies viss atkal no jauna, mūžam jauns un mūžam degošs. Unv tanī šausmu orģijā, kas sāka plosīties turpmākajās stundās, es spēju pat saglabāt vēsu interesi. Dzīvībai un nāvei vairs nebija nozīmes. Es biju tikai ziņkāra notikumu vērotāja un dažkārt, kad straume mani aizrāva, arī ieinteresēta dalībniece. Mana apziņa bija pacēlusies zvaigžņu saltajos augstumos un aukstasinīgi pārvērtēja visas vērtības. Ja tas nebūtu noticis, es zinu, es būtu gājusi bojā.
Kad pūlis jau bija izvērties kādu jūdzi garumā, mūs atklāja. Sieviete neiedomājamās skrandās, dziji iekritušiem vaigiem un šaurām, melnām acīm, kas meta caururbjošus skatienus, pamanīja mani un Hartmani priekšnamā. Viņa spalgi iebrēcās un metās pie mums. Kāds bars atšķīrās no pūļa un sekoja viņai. Rakstot šīs rindas, vēl tagad redzu, kā viņa stāvēja soļa atstatumā; viņas sirmie mati plīvoja plānās, sajukušās šķipsnās, no viņas ievainotās pieres lāsoja asinis. Labajā rokā viņa turēja cirvīti, kreisā, kaulaina un grumbaina, līdzīga dzelteniem putna nagiem, krampjaini tvarstīja gaisu. Hartmanis aizstājās man priekšā. Izskaidrošanai nebija laika. Mēs bijām labi ģērbušies, ar to pietika. Hartmanis iesita ar dūri sievietei sejā, tieši starp degošajām acīm. Sitiena spēks atsvieda viņu atpakaļ, bet cilvēku mūris aiz muguras viņu saturēja. Apdullināta un bez spēka viņa atsitās atkal pret mums, un viņas paceltais cirvis noslīdēja uz Hartmaņa pleca.
Kas notika nākamā mirklī, nezinu. Es nokļuvu pūļa varā. Priekšnamu pildīja kliedzieni, brēcieni, lāsti. Pār mani bira sitieni. Rokas tvarstīja un plosīja manu miesu un drēbes. Likās, mani saplosīs gabalos. Mani notrieca zemē, es cīnījos pēc elpas. Kāda spēcīga roka sagrāba mani aiz pleca un sāpīgi plēsa. Aiz sāpēm un gaisa trūkuma paģību. Hartmanis vairs neizkļuva dzīvs no šī priekšnama. Sargādams mani, viņš bija saņēmis pirmo triecienu. Tas mani paglāba, jo burzmā drīz vien kļuva pārāk šauri un rokas spēja tikai trakumā kniebt un plēst.
Es atjēdzos pašā virpulī. Visapkārt mutuļoja cilvēku burzma. Mani aizrāva briesmīgā straume un nesa nezin uz kurieni. Svaigs gaiss iesitās sejā un saldi iespiedās plaušās. Galva reiba, māca nespēks. Kā pa sapņiem šķita, ka stipra roka satvērusi mani ap padusēm, satur mani un velk uz priekšu. Manis pašas locekļi bija pavisam vārgi. Priekšā es redzēju kustamies vīrieša muguru. Viņa ' svārku vidus vīle bija pārplēsta no augšas līdz apakšai un pie katra viņa soļa te pavērās, te sakļāvās. Sī parādība saistīja mani kādu laiku, kamēr mani jutekļi atžilba.
Tad sajutu, ka vaigi un deguns sāp un asinis lāso no sejas. Cepure bija nokritusi, mati atrisuši un plīvoja, sāpes, kas durstīja galvu, atsauca atmiņā roku, kas priekšnamā bija sagrābusi mani aiz matiem. Manas krūtis un rokas bija ievainotas un smeldza daudzās vietās.
Apziņa kļuva skaidrāka, un es pagriezu galvu un palūkojos cilvēkā, kurš mani balstīja. Tas bija viņš, kas bija izvilcis mani ārā un izglābis. Viņš pamanīja manu kustību.
— Viss kārtībā! — viņš aizsmacis iesaucas. — Es jus tūliņ pazinu.
Nevarēju viņu atcerēties, bet, iekāms paspēju pateikt vārdu, es paklupu pret kaut ko dzīvu, kas kustējās man zem kājām. Pūlis stūma mani tālāk, un es nevarēju noliekties un paskatīties, tikai sapratu, ka tā ir sieviete, kas pakritusi un ko tagad tūkstošiem kāju, soļojot pāri, samin uz ietves.
— Viss kārtībā, — viņš atkārtoja. — Es esmu Gārt- veits.
Viņš bija apaudzis ar bārdu, novājējis un netīrs, tomēr tagad es atcerējos viņu kā spēcīgu jaunekli, kas bija pavadījis dažus mēnešus mūsu Glenellenas slēptuvē pirms trim gadiem. Viņš atdarināja dažas Dzelzs papēža izlūkošanas daļas pazīšanas zīmes par pierādījumu, ka viņš arī atrodas tās dienestā.
— Tiklīdz būs iespējams, es jūs aizdabūšu no šejienes, — viņš apgalvoja. — Tikai uzmanieties ejot! Pielūkojiet, kā neklūp.at un nekrītat!
Tanī dienā viss norisinājās pēkšņi, un tagad pūlis tik strauji apstājās, ka es apreibu. Sāpīgi uzgrūdos virsū kādai lielai sievietei (vīrietis ar pārplēstajiem svārkiem bija nozudis), kamēr tie, kas atradās aiz manis, uzgrūdās virsū man. Sacēlās elles troksnis, brēcieni, lāsti, mirstošo kliedzieni, ložmetēju tarkšķi un šauteņu sprakšķi kļuva aizvien stiprāki. Sākumā es nesapratu, kas notiek. Pa labi un kreisi krita cilvēki. Sieviete, kas atradās man priekšā, saliecās un noslīga zemē, izmisīgā tvērienā piespiedusi rokas pie vēdera. Kāds vīrietis locījās nāves krampjos pie manām kājām.
Sapratu, ka mēs atrodamies kolonnas priekšgalā. Vesela pusjūdze kolonnas bija nozudusi — kur un kā, to nedabūju zināt. Arī šodien es nezinu, kas noticis ar šo pusjūdzi cilvēcisko būtņu, — vai tās iznīcinājis kāds skaudrs kara zibens, vai tās izkliedētas un iznīcinātas pa daļām, jeb vai tām palaimējies izbēgt. Mēs tagad stāvējām nevis kolonnas vidū, bet priekšgalā, un kaucošā svina straume varēja mūs aizskalot no dzīves.
Tikko nāve bija padarījusi burzmu retāku, Gārtveits, kas vēl vienmēr cieši turēja mani aiz rokas, ieveda grupu paglābušos un mani kādas valsts iestādes plašajā priekštelpā. Te aizelsušies radījumi, kas tikko turējās kājās, piespieda mūs pie pašām durvīm. Kādu brīdi mēs palikām šinī stāvoklī.
— Esmu gan izstrādājis labu joku, — Gārtveits žēlojās. — Esmu ievedis jūs īstos slazdos. Ielā vēl mums bija spēlmaņa laime, bet te mums vairs nav izejas. Atliek tikai saukt: «Lai dzīvo revolūcija!»
Tad sākās tas, ko viņš bija paredzējis. Algotņi nogalināja visus bez žēlastības. Sākumā bars spieda mūs vai nost, bet, jo tuvāk nāca nāve, jo spiediens mazinājās. Mirušie un mirstošie sabruka, un mums palika vairāk vietas. Gārtveits pieliecās man pie auss un kliedza, bet troksnī es nekā nesapratu. Viņš negaidīja, saķēra mani un nosvieda zemē. Tad viņš uzsvieda kādu mirstošu sievieti man virsū un,'visādi izgrozījis un izstumdījis to, paslēpās zem tās, pārliecies man pāri. Miroņu un mirstošo kaudze virs mums auga augumā. Pār to ķepurojoties un vaidot rāpās tie, kas vēl bija dzīvi. Tomēr arī tiem drīz pienāca gals, un nu iestājās šķietams klusums, ko traucēja tikai vaidi, elsas un gārdzieni.
Es būtu pagalam, ja nebūtu bijis Gārtveita. Vēl tagad nesaprotu, kā es varēju noturēt tādu smagumu un palikt dzīva. Bet bez sāpēm man bija vēl ziņkāre. Kā tas viss beigsies? Ko es jutīšu mirstot? Tā es saņēmu savas asins- kristības Čikāgas kautuvēs. Agrāk man nāve bija teorija, bet tagad, kad tā bija kļuvusi par vienkāršu faktu, tā šķitās viegla.
Algotņi tomēr neapmierinājās ar paveikto. Viņi iespiedās priekštelpā, nogalinot ievainotos un meklējot dzīvos, kas līdzīgi mums izlikās par mirušiem. Atceros kādu vīrieti, ko viņi izvilka no grēdas un kas gļēvi lūdzās, kamēr revolvera šāviens notrieca viņu no kājām. Kāda sieviete turpretī aizstāvējās aiz kādas grēdas ņirgādamās un šaudama. Viņa izšāva sešas reizes, iekāms viņu nogalināja. Kādus 'zaudējumus pretiniekam viņa nodarīja, mēs neredzējām. Varējām sekot šīm traģēdijām tikai ar dzirdi. Viena tamlīdzīga aina sekoja otrai un katra noslēdzās ar revolvera šāvienu, kas tai darīja galu. Pastar- pem mēs dzirdējām kareivjus runājam un sirdāmies, kamēr viņi meklējās pa līķiem, un virsnieki skubināja pasteigties.
Beidzot viņi sāka pārmeklēt mūsu grēdu — un mēs jutām, ka spiediens mazinās, kad aizvilka beigtos un ievainotos. Gārtveits sāka saukt paroli. Viņu nedzirdēja, un viņš pacēla balsi.
— Paklau, — kāds kareivis ierunājās. Tad atskanēja virsnieka asā balss: — Mierā! Uzmanīgāk!
O, pirmais svaigā gaisa malks, kad mūs izvilka ārāl Gārtveits nokārtoja visu pirmais, bet man vajadzēja izturēt īsu pārbaudījumu, lai pierādītu, ka atrodos Dzelzs papēža dienestā.
— Aģenti, provokatori, nav šaubu, — virsnieks secināja. Viņš bija jauns zēns, kadets, droši vien no ievērojamas oligarhu ģimenes.
— Sasodīts darbs, — Gārtveits rūca. — Gribētu labāk atteikties un iestāties armijā. Jums ir tvēriens, zēni.
— Jūs esat to pelnījuši, — jaunais virsnieks atbildēja. — Man ir mazliet sakaru, un es pamēģināšu kaut ko darīt jūsu labā. Pastāstīšu, kā es jūs atradu.
Viņš atzīmēja Gārtveita vārdu un numuru un tad pievērsās man.
— Un ko jūs darīsiet?
— O, es precēšos, — es jautri atbildēju, — tad es būšu no visa brīva.
Tā mēs pļāpājām, kamēr turpinājās ievainoto apkaušana. Tagad tas man šķiet kā sapnis, bet toreiz tā bija gluži parasta parādība. Gārtveits un jaunais virsnieks aizrautīgi sarunājās par atšķirību starp tā saucamo moderno karu un pašreizējo karu starp debesskrāpjiem un ielu cīņām, kas plosījās pilsētā. Es uzmanīgi klausījos, tanī pašā laikā kārtodama matus un saspraudīdama saplosīto apģērbu. Un visu laiku turpinājās ievainoto apkaušana. Dažreiz revolveru šāvieni nomāca Gārtveita un virsnieka balsis — un viņiem vajadzēja atkārtot sacīto.
Es biju lieciniece trim Čikāgas Komūnas dienām. Lai lasītājs gūtu priekšstatu par tās apjomiem un drausmīgo apkaušanu, teikšu tikai to, ka visā šinī laikā neko citu neredzēju kā apakšzemes cilvēku nogalināšanu un gaisa karu starp debesskrāpjiem. Mūsu biedru varoņdarbus man nelaimejās redzēt. Dzirdēju viņu minu un bumbu sprādzienus un redzēju viņu radīto ugunsgrēku dūmus, bet tas bija viss. Jā, vienu lielu darbu gan es redzēju, proti, mūsu aerostatu uzbrukumu cietokšņiem. Tas notika otrā dienā. Trīs dumpīgie pulki bija iznīcināti cietokšņos līdz pēdējam vīram. Cietokšņi bija algotņu pilni, vējš pūta vajadzīgā virzienā, un mūsu aerostati cēlās augšup no kādas iestādes jumta pilsētā. Bīdenbahs, atgriezies no Glenellenas, bija izgudrojis visai spēcīgu sprāgstvielu — «ekspedītu». To tagad lietoja aerostati. Tie bija uz ātru roku un neveikli pagatavoti, pildīti ar sakarsētu gaisu, bet savu uzdevumu tie veica. Es tanīs noskatījos no kādās valsts iestādes jumta. Pirmais aerostats nemaz netika cietokšņiem tuvumā, tas aizgāja sānis, bet vēlāk mēs uzzinājām, kas ar to noticis. Tanī atradās Bertons un O'Sullivans. Lejup laižoties, viņi lidoja pāri dzelzceļa līnijai taisni tanī brīdī, kad karaspēka ešelons pilnā sparā tuvojās Čikāgai. Viņi nosvieda visu savu ekspedīta kravu uz lokomotīvi. Sadragātais vilciens padarīja līniju nelietojamu uz vairākām dienām. Vislabākais vēl bija tas, ka aerostats, atbrīvojies no ekspedīta svara, uzšāvās gaisā un nolaidās sešas jūdzes atstatu un abi varoņi laimīgi izglābās.
Otram aerostatam nelaimējās. Tas lidoja pārāk zemu, un to sašāva, iekāms tas sasniedza cietokšņus. Tanī atradās Hertfords un Giness. Krītot aerostats eksplodēja — un viņus saplosīja gabalos. Bīdenbahs bija izmisumā — mums vēlāk stāstīja par to — un trešajā aerostatā pacēlās pats. Viņš arī laidās zemu, bet viņam laimējās, jo algotņiem neizdevās trāpīt pa viņa aerostatu. Kā šodien redzu, kā piepūstais maiss slīd gaisā un sīkais cilvēciņš karājas zem tā. Es nevaru saredzēt cietokšņus, bet tic, kas uz jumta, stāsta, ka aerostats esot taisni virs tiem. Es neredzu arī, kā krīt ekspedīta krava, bet redzu aerostatu pēkšņi uzšaujamies gaisā. Nākamā mirklī pacēlās eksplozijas izraisītais milzīgais dūmu stabs, un tad es izdzirdu grāvienu. Mīkstsirdīgais Bīdenbahs bija sagrāvis vienu cietoksni. Tad vienlaicīgi pacēlās divi aerostati. Vienu saplosīja ekspedīts, gaisā pēkšņi eksplodējot, un satricinājums sabojāja otru aerostatu, kas nokrita tieši uz cietokšņa atlikušās daļas. Labāk nemaz nevarēja izdomāt, kaut arī abi biedri upurēja savu dzīvību.
Tomēr atgriezīsimies pie apakšzemes cilvēkiem. Es daudz par viņiem nezināju. Viņi plosījās, nogalināja un iznīcināja paši savā pilsētā un savukārt tika iznīcināti, bet nekad viņiem neizdevās iekļūt oligarhu rajonā rietumos. Oligarhi bija labi aizsargāti. Lai kā tika izpostīts pilsētas centrs, viņiem, viņu sievām un bērniem laimējās palikt neskartiem. Man stāstīja, ka viņu bērni rotaļājušies parkos šinīs šausmu dienās un vislabāk viņiem paticis atdarināt savu vecāku izrēķināšanos ar proletariātu.
Algotņiem nebija vis viegli uzņemties kauju ar apakšzemes cilvēkiem un vienlaicīgi cīnīties ar mūsu biedriem. Čikāga palika uzticīga savām tradīcijām, un, kaut arī vesela revolucionāru paaudze tika iznīcināta, tomēr arī pretiniekam bija jānes tāds pats upuris. Protams, ka Dzelzs papēdis nepublicēja nekādus skaitļus, bet, pat visai skopi rēķinot, vismaz simt trīsdesmittūkstoš algotņu bija krituši. Biedriem tomēr no tā nebija nekāda labuma. Revolucionāri bija cerējuši, ka viņus atbalstīs visa valsts, bet viņi bija vieni, un oliģarhija varēja vērst pret viņiem visu savu spēku, ja tas bija nepieciešams. Un tā tas arī notika: simtiem tūkstošu algotņu ik stundas, ik dienas bezgala garos preču vilcienos saplūda Čikāgā.
Un apakšzemes cilvēku bija tik daudz! Algotņi, apnikuši mūžīgo apkaušanu, iedomājās sadzīt pūli no ielām kā lopus Mičigana ezerā. Šo medību sākumā Gārtveits un es satikām jauno virsnieku. Algotņu pasākums neizdevās, pateicoties mūsu biedru lieliskajam darbam. Algotņi bija iedomājušies sadzīt vienuviet milzu pūli, taču sadzina pie ezera tikai ap četrdesmittūkstoš nelaimīgo. Laiku pa laikam, kamēr algotņi, ielenkuši pūli, dzina to pa ielām ezera virzienā, biedri uzbruka — un pūlim palaimējās izbēgt pa ielencēju rindās radušos spraugu.
Vienu tamlīdzīgu gadījumu mēs ar Gārtveitu noskatījāmies tūliņ pēc tikšanās ar jauno virsnieku. Daļu pūļa, kurā arī mēs bijām atradušies, atspieda atpakaļ: dienvidos un austrumos viņiem aizsprostoja ceļu stipras karaspēka vienības. Rietumos viņiem stājās priekšā kareivji, kuriem pievienojāmies arī mēs. Vienīgais brīvais ceļš bija uz ziemeļiem, un tas veda uz ezeru — cauri ložmetēju zalvēm no austrumiem, rietumiem un dienvidiem. Vai nu cilvēki zināja, ka viņus dzen uz ezeru, vai arī tā bija akla nejaušība, bet viņi nogriezās kādā sānielā uz rietumiem, tad nākamajā ielā un, uznākuši uz vecā ceļa, devās atpakaļ uz dienvidiem, uz strādnieku rajonu.
Mēs ar Gārtveitu tikmēr mēģinājām izkļūt no ielu cīņu joslas, bet notika taisni pretējais. Nonākuši ielas stūrī, mes ieraudzījām aurojošo pūli pavēršamies pret mums. Gārtveits saķēra mani aiz rokas, un mēs jau dzīrāmies bēgt, te viņš atrāva mani atpakaļ, lai es nepakļūtu zem riteņiem kādam pusducim ar ložmetējiem bruņotu auto, kas aizjoņoja garām pretī pūlim. Tiem sekoja kareivji ar ložmetējiem. Kad kareivji gribēja ieņemt pozīciju, pūlis metās viņiem virsū — un likās, ka viņus uzveiks, iekāms viņi būs paspējuši ko uzsākt.
Viens otrs kareivis izšāva, bet šāda izkliedēta uguns pūli neapturēja. Tas tuvojās, aurojot zvēriskā niknumā. Likās, ka ložmetējus nevarēs iedarbināt. Automobiļi, uz kuriem tie bija uzmontēti, aizsprostoja ielu, un kareivjiem vajadzēja ieņemt pozīcijas starp automašīnām un uz ietvēm. No aizmugures pienāca klāt aizvien vairāk kareivju, un mēs vairs nevarējām izkļūt no drūzmas. Gārtveits turēja mani stingri pie rokas, un mēs cieši piespie- dāmies pie kāda nama sienas.
Pūlis bija pēdas divdesmit piecas no mums, kad ložmetēji atklāja uguni. Liesmojošais nāves aizkars neatstāja nevienu dzīvu. Pūlis traucās uz priekšu, bet netika tuvāk. No kritušajiem izveidojās grēda, tad paugurs, tas auga augumā kā milzīgs līķu un mirstošo vilnis. Pakaļējie spieda priekšējos, un kolonna brāzmām gāzās no vienas ietves uz otru. Ievainotie, vīrieši un sievietes, pārvēlās drausmīgā viļņa galotnei pāri un raustīdamies krita lejā, kamēr pakļuva zem auto riteņiem vai kareivju kājām. Tad kareivji nodūra nelaimīgos ar durkļiem, kaut gan es redzēju vienu, kas vēl saslējās un iekodās kareivim rīklē. Abi, ir kareivis, ir vergs, šajā mutulī gāja bojā.
Šaušana izbeidzās. Darbs bija padarīts. Pūlim vajadzēja atteikties no mežonīgā izlaušanās mēģinājuma. Atskanēja pavēle atbrīvot automašīnu riteņus. Auto nevarēja tikt pāri līķu kalnam, bet vajadzēja braukt pa ielu tālāk. Kareivji vēl vilka projām līķus, kas atradās starp riteņiem, kad atgadījās kaut kas negaidīts. Vēlāk mēs uzzinājām, kā tas viss noticis. Apmēram simt mūsu biedru bija ieņēmuši ielas stūrī kādu namu. Pāri jumtiem un cauri namiem viņi devās šurp, kamēr sasniedza vietu, no kuras varēja nolūkoties lejup uz blīvo kareivju masu. Un tad sākās jauna apkaušana.
Bez kāda brīdinājuma no jumta nobira bumbu krusa.
Mašīnas sašķīda, un daudzi kareivji aizgāja bojā. Mēs bēgām projām kopā ar dzīvajiem kā neprātīgi. Kvartāla vidū kāds cits nams atklāja uz mums uguni. Pirms brīža kareivji bija noklājuši ielu ar vergu līķiem, tagad viņu pašu līķi klāja ielu. Šķita, ka Gārtveits un es esam nodrošināti pret nāvi. Tāpat kā iepriekš, arī tagad mēs meklējām pajumti kādā priekšnamā. Tomēr šoreiz Gārtveitam negribējās tikt notvertam. Kad bumbu grāvieni aprima, viņš palūkojās ārā.
— Pūlis nāk atpakaļ! — viņš uzsauca. — Mums jātiek projām!
Rokās turēdamies, mēs skrējām pa asiņaino ietvi slīdēdami un klupdami un mēģinājām sasniegt nākamo ielas stūri. Sānielā mēs redzējām dažus skrejošus kareivjus. Viņiem neviens neuzbruka. Ceļš bija brīvs. Mēs apstājāmies uz mirkli un pametām skatienu atpakaļ. Pūlis lēni tuvojās. Tas paņēma kritušo ieročus un nonāvēja ievainotos. Mēs redzējām, kā mira jaunais virsnieks, kas bija mūs izglābis. Viņš ar pūlēm atbalstījās uz elkoņa un izšāva savu automātisko pistoli.
— Tur izput manas izredzes uz paaugstinājumu, — Gārtveits nosmējās, kad kāda sieviete noliecās pār ievainoto jaunekli, vicinot miesnieka nazi. — Iesim! Tas gan nav pareizais virziens, bet kaut kur jau nokļūsim.
Mēs bēgām austrumu virzienā pa klusajām ielām, gatavi sagaidīt katrā ielu krustojumā jaunu nelaimi. Dienvidos debesis aizsedza milzu ugunsgrēks. Mēs zinājām, ka tur deg lielais strādnieku rajons. Beidzot es noslīgu uz ietves. Man vairs nebija spēka iet tālāk. Jutos slima un sadauzīta, visi locekļi sāpēja, tomēr es nevarēju novaldīt smaidu, kad Gārtveits, tīdams cigareti, ierunājās:
— Es zinu, ka rīkojos ačgārni, bet es nespēju orientēties šinī situācijā. Viss ir viens vienīgs juceklis. Katrreiz, kad gribam izlauzties no šī jūkļa, kaut kas atsviež mūs atpakaļ. Mēs esam tikai pāris kvartālu no tās vietas, kur es jūs atradu_ priekšnamā. Ej nu sazini, kurš draugs, kurš ienaidnieks. īsts haoss. Neviens nevar pateikt, kas atrodas tanīs sasodītajos namos. Mēģiniet to noskaidrot — un dabūsiet bumbu už galvas. Ja iesiet mierīgi savu ceļu, ieskriesiet pūlī un jūs nošaus ar šautenēm vai ieskriesiet algotņu barā — un jūsu pašu biedri jūs nonāvēs no jumta. Un, ja ne vienādi vai otrādi, tad nāks pūlis un nositīs jūs.
Viņš sērīgi nogrozīja galvu, aizdedzināja cigareti un atsēdās man līdzas.
— Un kā man gribas ēst, — viņš piemetināja. — Es varētu grauzt bruģa akmeņus.
Nākamā mirklī viņš jau bija kājās, izlauza no ielas akmeni un ar to izsita veikala skatlogu mums blakus.
— Apakšstāvs — un nav nekāds labais, — viņš paskaidroja, palīdzēdams man ielīst pa izsisto logu, — bet tas ir prātīgākais, ko mēs varam darīt. Pagulieties kādu laiciņu, es došos izlūkgājienā. Esmu nosolījies jūs izglābt un to arī izdarīšu, bet man vajag laika, krietni daudz laika — un kaut ko ēdamu.
Mēs atradāmies seglinieka veikalā, un Gārtveits ierīkoja man guļvietu uz zirgu segām kantorī aiz veikala. Ta kā visām manām likstām pievienojās vēl neciešamas galvas sāpes, tad biju priecīga, ka varu aizvērt acis un mēģināt iemigt.
— Būšu drīz atpakaļ, — viņš atvadoties apgalvoja. — Vai sameklēšu auto, to es neceru, bet kaut ko uz zoba liekamu noteikti atnesīšu.
Satiku Gārtveitu tikai pēc trim gadiem. Toreiz viņš neatnāca vis atpakaļ, viņu nogādāja slimnīcā ar lodi plaušās un otru lodi kakla muskuļos.