Es nebiju aizvērusi acis kopš nakts brauciena «Divdesmitajā gadsimtā» un, tā kā bez tam biju arī nogurusi, tad iegrimu dziļā miegā. Kad pirmo reizi pamodos, bija nakts. Gārtveits nebija atgriezies. Biju pazaudējusi pulksteni, un man nebija jausmas par laiku. Gulēdama aizvērtām acīm, es dzirdēju atkal tos pašus tālu eksploziju dobjos grāvienus. Elle trakoja joprojām. Es izlīdu cauri veikalam pie loga. Milzu ugunsgrēku atblāzmā iela bija gaiša kā dienā, vissmalkākos burtus varētu viegli salasīt. Aiz dažiem kvartāliem krakšķēja rokas granātas, sprakšķēja ložmetēji, un tālumā nodārdēja vesela virkne dobju sprādzienu. Atlīdu atpakaļ uz savām zirgu segām un iemigu atkal.
Kad nākamo reizi pamodos, telpā iespīdēja vārga, iedzeltena gaisma. Ausa jauna diena. Es ielīdu atkal veikalā. Gaisu pildīja dūmaina migla, kurai spraucās cauri bāli stari. Otrpus ielas grīļojās kāds nelaimīgs vergs. Vienu roku viņš spieda pie sāniem, un aiz viņa bija palikušas asiņainas pēdas. Viņa acis šaudījās uz visām pusēm aizdomu un baiļu pilnas. Reiz viņš paskatījās tieši uz mani, un es redzēju viņa sejā ievainota un notrenkāta dzīvnieka trulumu. Viņš redzēja mani, bet starp mums nebija nekā kopēja, nekādu cerību uz saprašanos, tāpēc viņš lēni aizvilkās, sameties kūkumā. Viņš negaidīja vairs palīdzības ne no viena visā plašajā pasaulē. Viņš bija vergs lielajā vergu izkaušanā, ko bija sarīkojuši viņa kungi. Vienīgais, uz ko viņš cerēja, pēc kā lūkojās, bija ala, kur ielīst un paslēpties kā dzīvniekam. Skarbā rīboņa, ko sacēla palīdzības auto, nogriezdamies gar stūri, piespieda viņu satrūkties. Palīdzības auto nebija domāts tādiem kā viņš. Sāpīgi ievaidējies, viņš iemetās kādā pavārtē. Pēc mirkļa viņš bija ārā un izmisis vilkās tālāk.
Es atgriezos pie savām zirgu segām un kādu stundu gaidīju Gārtveitu. Galvas sāpes nebija mitējušās, gluži otrādi — pastiprinājušās. Man bija jāsaņem viss gribasspēks, lai atdarītu acis un palūkotos apkārt, bet tas sagādāja neciešamas sāpes. Asinis spēcīgi pulsēja deniņos. Pavisam vārga es grīļodamās izlīdu caur izsisto logu un devos tālāk pa ielu, instinktīvi tiekdamās izkļūt no šīs drausmīgās kautuves. Un tad sākās murgi. Manas atmiņas par to, kas tuvākās stundās norisinājās, ir līdzīgas atmiņām par grūtiem, murgu pilniem sapņiem. Daudzi notikumi spilgti iespiedušies manās smadzenēs, bet starp šīm neizdzēšamajām ainām ir intervāli, un, kas tanīs noticis, es nezinu un nekad neuzzināšu.
Atceros, ka ielas stūrī paklupu pār guļoša cilvēka kājām. Tas bija nabaga nodzītais nelaimīgais, kas nesen bija vilcies garām manai paslēptuvei. Cik skaidri vēl tagad redzu viņa bēdīgās, nožēlojamās, savilktās rokas, kad viņš gulēja uz bruģa, — rokas, kas drīzāk atgādināja pleznas vai ķetnas, sakropļotas un sabeigtas mūža darbā, ar tulznainu, puscollas biezu ādu uz plaukstām. Uzslēju- sies kājās, lai ietu- tālāk, es ieskatījos nelaimīgajam sejā un sapratu, ka viņš vēl dzīvs, jo viņa acīs atplaiksnījās saprāts un viņš redzēja mani.
Tad mani apņēma laipns tukšums. Es nekā neapzinājos un neredzeju, tikai vilkos tālāk, meklējot patvērumu. Nākamās murgainās atmiņas saistās ar klusu nāves ielu. Es pienācu tai klāt pēkšņi, kā ceļinieks, klīstot pa laukiem, pienāk pie plūstošas straumes. Tikai šī straume, kurā es nolūkojos, neplūda, to bija sastindzinājis nāves sals. Tā pārklāja visu bruģi un ietves līdzenā plūsmā, tikai šur tur kāds ķermeņa paugurs vai izcilnis rēgojās pāri virsmai. Nabaga notrenkātie apakšzemes cilvēki, vajātie vergi — te viņi gulēja kā truši Kalifornijā pēc medībām.[94] Aplaidu skatienu visapkārt ielai. Ne kustības, ne skaņas. Klusie nami lūkojās lejup ar saviem daudzajiem logiem. Vienu reizi, tikai vienu reizi es redzēju roku, kas sakustējās šinī nāves straumē. Es zvēru, ka redzēju to sakustamies dīvaini krampjainā agonijas žestā, un tad pacēlās asiņaina galva, kas nepasakāmās šausmās ko nošļupstēja, tad atslīga un vairs nekustējās.
Atceros citu ielu ar klusiem namiem abās pusēs un šausmas, kas sagrāba mani, apzinoties, ka redzu atkal apakšzemes cilvēkus, kuri šoreiz plūst un tuvojas dzīvā straumē. Bet tad es sapratu, ka nav ko bīties. Straume kustējās lēni, no tās izlauzās nopūtas un vaimanas, lāsti un vecīgi, histēriski, slimīgi šļupsti, jo te bija kopā ļoti jauni un ļoti veci, vārgie un slimie, nespēcīgie un nedziedināmie, visas strādnieku rajona paliekas. Ugunsgrēks lielajā dienvidu rajonā bija izdzinis viņus ielu cīņu peklē. Kur viņi aizgāja un kas ar viņiem notika, es nezinu un neesmu varējusi uzzināt.[95]
Neskaidri atceros, ka izsitu kādu skatlogu un paslēpos veikalā, lai izbēgtu no kareivju vajāta pūļa. Arī kāda bumba sprāga manā tuvumā. Tas notika kādā klusā ielā, kur nebija neviena dzīva radījuma, lai arī es skatījos gan uz vienu, gan otru pusi. Nākamais spilgtais brīdis atmiņā saistīts ar šautenes sprakšķi un pēkšņu apziņu, ka uz mani šāvis kareivis automobilī. Šāviens neķēra mani, un nākamā mirklī es nosaucu paroli un atdarināju pazīšanās zīmi. Atmiņas par braucienu automašīnā ir visai miglainas, kaut arī tanīs ir viena skaidra aina. Blakus sēdētāja kareivja šautene sprakšķ, un es esmu spiesta atvērt acis. Es redzu, ka Džordžs Milfords, ko pazinu no Pelstrītas laikiem, lēni noslīgst uz ietves. Kareivis šauj vēlreiz. Mil- forda ķermenis saliecas, apsviežas un paliek raustoties. Kareivis nosmejas, un auto aizdrāžas.
Nākošā aina, ko atceros: mani uzmodina no cieša miega vīrietis, kas staigā gar mani šurpu turpu. Viņa seja ir novārgusi un saspringta, no viņa pieres plūst sviedri pāri degunam. Vienu roku viņš tur piespiestu pie krūtīm, un, kad viņš soļo, asinis pil uz grīdas. Viņš valkā algotņu formas tērpu. No āra it kā caur bieziem mūriem ieplūst apslāpēta bumbu sprādzienu dunoņa. Es atrodos kādā namā, kas cīnās ar pretējo namu.
Ienāk ārsts, lai pārsietu ievainoto kareivi, un es dzirdu, ka pulkstenis esot divi pēc pusdienas. Manas galvas sāpes nepāriet, un ārsts uz bridi atstāj savu darbu, lai iedotu man spēcīgu līdzekli, kas nomierina sirdi un nes atvieglinājumu. Es aizmiegu atkal un tad atjēdzos uz nama jumta. Cīņa nupat beigusies, un es vēroju aerostatu uzbrukumu cietokšņiem. Kāds aplicis man apkārt roku, un es esmu viņam cieši pieklāvusies. Man nav nekādu šaubu, ka tas ir Ernests, es tikai brīnos, ka viņa mati un uzacis tik stipri apsviluši.
Jā, tā bija pilnīga nejaušība, ka mēs sastapāmies šinī baismīgajā pilsētā. Viņam nebija ne jausmas, ka esmu atstājusi Ņujorku, un, nākot cauri istabai, kur es gulēju, viņš sākumā nebija gribējis ticēt, ka tā esmu es. Vairāk es nekā nezinu par Čikāgas Komūnu. Kad bijām noskatījušies aerostatu uzbrukumu, Ernests noveda mani lejā, nama iekšienē, un te es nogulēju visu pēcpusdienu un nakti. Trešo dienu mēs pavadījām ēkā, ceturtajā Ernests saņēma no priekšniecības aizbraukšanas atļauju un automašīnu — un mēs atstājām Čikāgu.
Galvas sāpes bija pārgājušas, bet es biju nogurusi miesīgi un garīgi. Atbalstījos mašīnā pret Ernestu un vienaldzīgi noskatījos, kā kareivji mēģina izvest mašīnu no pilsētas. Atsevišķās vietās kauja vēl turpinājās. Šur un tur vēl veseli iecirkņi atradās mūsu biedru rokās, bet šos iecirkņus ielenca un apsargāja spēcīgas karaspēka vienības. Mūsu biedri bija ieslēgti simtiem atsevišķos slazdos, kamēr viņu apspiešana turpinājās. Apspiešana nozīmēja nāvi, jo nekādas žēlastības nebija, un biedri varonīgi cīnījās līdz pēdējam vīram.[96]
Katrreiz, kad tuvojāmies tādam apvidum, sardze raidīja mūs atpakaļ un sūtīja pa citu ceļu. Reiz vienīgais iespējamais ceļš veda cauri degošiem kvartāliem, kur atradās divas stipras mūsu biedru pozīcijas. Abās pusēs mēs dzirdējām kaujas troksni un šāvienus, kamēr auto lauzās cauri kūpošām drupām un brūkošiem mūriem. Bieži vien ielas bija aizbēruši drupu kalni — un mēs bijām spiesti mest līkumu. Mēs maldījāmies šai postažu labirintā un virzījāmies uz priekšu visai lēni.
Lopkautuvju apvidus (strādnieku rajons, kautuves un viss pārējais) bija kūpošas drupas. Tālu pa labi plašs dūmu mākonis aizsedza debesis — dega Pulmaņa pilsēta jeb bijusī pilsēta, kā kareivis šoferis mums paskaidroja, jo tā esot pilnīgi izpostīta. Trešās dienas pievakarē viņš tur vedis depešas. Tur esot plosījušās visniknākās kaujas, viņš stāstīja, daudzām ielām netiekot cauri, jo tur esot veseli kalni kritušo.
Kad bijām pabraukuši garām kādam sagrautam namam lopkautuvju apvidū, mūs atkal aizturēja līķu kalns, gluži kā augstu saslējusies jūras banga, un mēs sapratām, kas te noticis. Kad pūlis uzbruka no ielas stūra, ložmetēji no sānielas bija pļāvuši to'rindām vien. Tomēr arī kareivji nebija paglābušies no sava likteņa. Veikli mesta bumba bija eksplodējusi viņu vidū, aizturētais pūlis, kad tā miroņi un mirēji bija izveidojuši valni, bija raidījis tam pāri cīņā savas dzīvās padibenes, cīnītājus vergus. Te nu gulēja kareivji un vergi, saraustīti un saplosīti, kopā ar šauteņu un automašīnu drupām.
Ernests izlēca no mašīnas. Viņš bija pamanījis kādus plecus kokvilnas kreklā un baltu matu vainagu, kas viņam šķita pazīstams. Es neko neievēroju, un, tikai atgriezies man līdzās un mašīnai traucoties tālāk, viņš noteica:
— Tas bija bīskaps Morhauzs.
Drīz mēs bijām zaļā klajumā, un es pametu pēdējo skatienu uz dūmiem segto debess pamali. No turienes dobji dunēja tāli sprādzieni. Es piekļāvu seju pie Ernesta krūtīm un klusu raudāju par zaudēto kauju. Ernests maigi apskāva mani.
— šoreiz mēs esam zaudējuši, mīļā sirds, — viņš sacīja, — bet ne jau uz visiem laikiem. Mēs esam daudz mācījušies. Rīt mēs sāksim visu no jauna, stipri spēkā un disciplīnā.
Auto piebrauca pie dzelzceļa stacijas. Te mums vajadzēja sēsties Ņujorkas vilcienā. Kamēr mēs vēl gaidījām uz perona, mums garām Čikāgas virzienā aizdārdināja trīs vilcieni. Tie bija pieblīvēti ar skrandainiem, nekvalificētiem strādniekiem, apakšzemes cilvēkiem.
— Vergu mobilizācija Čikāgas atjaunošanai, — Ernests sacīja. — Redzams, Čikāgā visi vergi nogalināti.