Tikai pēc tam, kad bijām ar Ernestu nodzīvojuši nedēļām ilgi Ņujorkā, mēs varējām aptvert visu to postu, kas bija uzbrucis revolūcijai. Stāvoklis bija izmisuma pilns. Daudzās vietās visā valstī bija notikusi vergu sacelšanās un apkaušana. Mocekļu skaits pieauga. Visur bija izpildīti neskaitāmi nāves sodi. Kalni un neapdzīvoti apvidi bija pilni bandītu un bēgļu, kurus vajāja un nonāvēja bez žēlastības. Mūsu pašu slēptuves bija pilnas biedriem, par kuru galvām bija izsolīta atlīdzība. Dzelzs papēža kareivji, ko spiegi bija uzlaiduši uz mūsu pēdām, bija izpostījuši daudzas mūsu slēptuves.
Daudzi biedri kļuva mazdūšīgi un ķērās pie terora. Sabrukušie plāni laupīja viņiem cerības un noveda viņus izmisumā. Radās daudzas teroristu organizācijas, ar kurām mums nebija nekādu sakaru un kuras sagādāja mums pietiekami daudz raižu.[97] Šie neceļā nogājušie cilvēki labprātīgi upurēja savu dzīvību, ļoti bieži izjauca mūsu plānus un apgrūtināja mūsu organizāciju.
Un cauri tam visam mierīgi un nosvērti soļoja Dzelzs papēdis. Tas uzvandīja visu sabiedrisko struktūru, meklējot mūsu biedrus, pārsijāja algotņus, strādnieku kastas un savus izlūkošanas dienesta darbiniekus, sodīja bez līdzjūtības un ļaunuma, klusēdams pacieta pret sevi vērsto atriebību un aizpildīja robus savās rindās tikpat ātri, kā tie bija radušies.
Un tanī pašā laikā Ernests un citi līderi strādāja pilnā sparā, lai reorganizētu revolucionāros spēkus. Sā darba milzu apjomu var izprast, tikai iegaumējot..