1 Tolaik privātīpašnieku apvienības kontrolēja visus transporta līdzekļus un iekasēja no iedzīvotājiem lielu maksu par to lietošanu histiskajos laikos. Dažreiz strādnieki atsacījās strādāt. Dažreiz kapithlisti atsacījās pielaist strādniekus pie darba. Sādu nežēlīgu un juceklīgu pretišķību laikā daudzas dzīvības un daudz mantas gāja bojā.
Tas viss mums tagad ir tikpat nesaprotams kā tolaiku zemākās šķira» vīru ieradums, proti, dauzīt traukus, kad tie ķildojās ar savām sievām.
1 Proletariāts — atvasināts no latīņu proletarii, kā Servija Tullija laikā apzīmēja tos, kas valstij bija vērti vienīgi kā pēcnācēju (proles) radītāji, citiem vārdiem sakot, viņi nebija svarīgi ne mantas, ne stāvokļa, ne sevišķu spēju ziņā.
2 Tolaik zādzības bija ārkārtīgi izplatītas. Katrs zaga otra īpašumu. Valdošās aprindas zaga legāli, vai arī šādas zādzības tika legalizētas, trūcīgākās šķiras zaga nelegāli. Nekas nebija drošs, ja to neapsargāja. Milzīgu skaitu cilvēku nodarbināja kā naktssargus īpašuma apsargāšanai. Turīgo iedzīvotāju nami bija banku seifu, vaļņu un cietokšņa kombinācija. Mūsu pašu bērni šodien uztver citu personiskā īpašuma piesavināšanos kā rudimentāras paliekas no tām raksturīgajām zādzībām, kuras tanīs senajos laikos bija universālas.
1 Sie patentētie medicīniskie līdzekļi bija ar patentu likumīgi aizsargāta krāpšana. Ar tiem mānīja tautu tikpat kā ar viduslaiku burvestībām un grēku atlaidēm. Vienīgā starpība tā, ka patentlīdzekļi bija kaitīgāki un dārgākj.
1 Jau pirms Everharda bija cilvēki, kas manīja ēnas tuvošanos, kaut arī, tāpat kā Everhards, tie nevarēja iedomāties tās raksturu. Džons K. Kelhauns izteicās: «r Valsti ir radies spēks, spēcīgāks par pašu tautu, tas sastāv no daudzām, dažādām un spēcīgām interesēm, kas apvienotas vienā masā un ko satur kopā banku milzīgās virspeļņas kohēzijas spēks.» Un lielais humānists Ābrams Linkolns sacīja īsi pirms savas nogalināšanas: «Es redzu tuvākā nākotnē krīzi, kas liek man pagurt un drebēt par manas dzimtenes drošību… Lielie sindikāti pārņems varu, korupcijas ēra iestāsies it visur, un valsts naudīgās aprindas pratis paildzināt savu kundzību, izmantojot savas priekšrocības pār tautu, kamēr visas bagātības nonāks nedaudzu rokās — un republika ies bojā.»
1 llabcas corpus act — likums, kas garantē personas neaizskaramību.
Likumu iesniedza nevis 30. jūlijā, bet 30. jūnijā. Kongresa ziņojums
dabūjams tepat Ardisā, un, tanī ieskatoties, minēti šādi datumi, kad
likums apspriests: 1902. gada 30. VI, 9., 15., 16. un 17. XII, kā arī
1903. gada 7. un 14. I. Ka viesībās ieaicinātie veikalnieki nekā ne-
zināja par šo likumu, nāv nekas neparasts. Par to zināja tikai daži cilvēki. Revolucionārs E. Antermens 1903. gada jūlijā publicēja pam
fletu par «zemessargu likumu» (izdots Džirardā, Kanzasas štatā).
Pamfletu lasīja vienīgi strādnieku aprindās; šķiras bija tiktāl noslāņojušās, ka vidusšķira nekā nezināja par pamfletu un līdz ar to arī par likumu.
1 Teodors Rūzvelts, toreizējais Savienoto Valstu prezidents, īsi pirms šeit aprakstītā laika publiski deklarēja: «Mums vajadzīga jo liberāla un jo plaša preču pirkšanas un pārdošanas apgrozība, lai citas valstis varētu pietiekamā apjomā uzņemt Savienoto Valstu
4 Rokfellers savu karjeru iesāka kā proletariāta pārstāvis un ar savu izveicību un izmanību nodibināja pirmo īsto trestu, kas pazīstams ar nosaukumu «Standard Oil». Mēs nevaram atturēties no vēlēšanās parādīt ievērības cienīgu tālaika vēstures lappusi, lai pierādītu, kā nepieciešamība no jauna izvietot «Standard Oil» tresta pārpalikumu Izputināja mazos kapitālistus un paātrināja kapitālistiskās ražošanas sistēmas bojā eju. Citēsim Devidu Grehemu Filipu, tālaika radikāļu rakstnieku, pēc laikraksta «Saturday Evening Post» 1902. gada 4. okt. numura. Tas ir vienīgais šā laikraksta eksemplārs, kas vēl saglabā-
lies, bet no tā izskata un satura varam spriest, ka tas bijis populārs, plaši izplatīts periodisks izdevums. Citāts skan:
«Pirms desmit gadiem autoritatīvas aprindas vērtēja Rokfellera Ienākumus uz 30 000 000 dolāru. Viņš bija sasniedzis naftas industrija galējo robežu pelņas ienesīgai izvietošanai. Ik mēnesi no noguldījumiem ienāca milzu procenti — 20 000 000 dolāru Džonam Devisonam Rokfelleram vien. Pelņas jaunizvietošanas problēma kļuva aizvien grūtākā. Tā pārvērtās lietuvēnā. Ienākumi, ko deva nafta, kļuva aizvien lielāki, un normālas iespējas izvietot kapitālu aizvien sašaurinājās — vēl vairāk nekā vēlākos gados. Tās nebija alkas pēc vēl lielākas peļņas, kas Rokfellerus spieda ķerties pie citām ražošanas nozarēm. Viņus spieda un dzina tālāk bagātību straume, kas pastāvīgi pieplūda, viņu monopola magnēta neatvairāmi pievilkta. Viņi nodibināja štābu, kura darbinieki pētīja kapitāla izvietošanas iespējas. Stāsta, ka ši štāba vadītājs saņēmis gadā 125 000 dolāru lielu algu.
Pirmā iezīmīgā Rokfelleru ielaušanās svešā darba laukā bija dzelzceļu sagrābšana. Ap 1895. gadu tie kontrolēja vienu piekto daļu Amerikas sliežu ceļu. Kas viņiem pieder tagad vai ko viņi kontrolē, pateicoties sava kapitāla pārsvaram? Viņi ir noteicēji par visiem Ņujorkas lielajiem dzelzceļiem, izņemot vienu vienīgo, kurā viņu paja ir tikai daži miljoni dolāru. Vini pārvalda lielāko daļu lielo dzelzceļ- liniju, kas krustojas Čikāgā. Viņi ir noteicēji par lielāko tiesu Klusā okeāna piekrastes dzelzceļu. Tās ir viņu balsis, kas padara misteru Morgānu tik spēcīgu, kaut gan jāteic, ka — vismaz patlaban — viņiem vairāk vajadzīgs Morgāna prāts nekā Morgānam viņu balsis, — un viņu apvienība ir pamats plaša apjoma «interešu kopībai».
Dzelzceļi tomēr vieni nespēja pietiekami ātri uzņemt šo milzīgo naftas zelta straumi. Tagad Džona D. Rokfellera ienākumi pieauguši no 2 500 000 dolāru mēnesī līdz četriem, pieciem, sešiem miljoniem dolāru mēnesī, t. i., līdz 75 000 000 dolāru gadā. Petroleja deva tikai peļņu. Peļņas jaunizvietošana atkal ienesa daudzus miljonus gadā.
Rokfelleri pārgāja uz gāzi un elektrību, tiklīdz šis rūpniecības nozares bija tiktāl attīstījušās, ka noderēja par drošu kapitāla ieguldīšanas bāzi. Un tagad liela daļa amerikāņu spiesti pēc saules rieta vairot Rokfelleru bagātības, visviens, kādu apgaismošanas veidu izvēlētos. Vēlāk Rokfelleri sāka ieguldīt naudu zemes īpašumos. Stāsta, ka pirms dažiem gadiem, kad lauksaimnieki tikuši pie turības un atbrīvojušies no saviem hipotēku parādiem, Dž. D. Rokfellers gandrīz vai raudājis. Tagad tie astoņi miljoni, par kuriem Rokfellers bija cerējis, ka tie būs labi izvietoti uz ilgāku laiku, pēkšņi atkal
1 Kādā Aidaho kalnraktuvju strādnieku streikā XIX gadsimta otrā pusē karaspēks sadzina streikotājus lopu kautuvē. So paņēmienu un nosaukumu «lopu kautuves» lietoja vēl XX gadsimtā.
1 «Apakšzemes cilvēki» — šī apzīmējuma radītāji ir H. Dž. Vclss krist, ēras XIX gs. beigās. Viņš bija apveltīts ar asu prātu un lielu cilvēkmīlestību un gandrīz vai pravietis socioloģijā. Daudzi viņa darbu fragmenti saglabājušies līdz mūsu dienām un divi lielākie darbi — «Nojausmas» un «Cilvēces tapšana» pat pilnīgā veidā. Jau pirms oligarhiem un Everharda Velss bija domājis par brīnumpilsētu celšanu, kaut gan savos romānos vioš tās dēvē par «prieku pilsētām».
1 Ja ziņkārs ceļotājs dodas uz dienvidiem no Glenellenas, viņš noklust pie bulvāra, kas ierīkots tieši tajā vietā, kur pirms septiņiem gadsimtiem gājis senais lielceļš. Pārejot pār otru tiltu cetiirtdaļjudzi itlz Glenellenas, pa labi redzama kāda ieplaka, kas stiepjas cauri kalnainajam apvidum līdz mežotiem pakalniem. Šī ieplaka ir sens ceļš, kas pirmo kolonistu laikā šķērsoja zemi kādam nomniekam Hovē, francūzim, kurš zelta drudža laikā bija pametis savu dzimteni un atbraucis uz Kaliforniju. Mežiem segtie pakalni ir tie paši, ko piemin Eva Everharda.
Krist, ēras 2368. gada lielā zemestrīce sašķēla vienu pakalnu un aizbēra alu, kurā bija mituši Everhardi. Kopš Evas Everhardas manuskripta atrašanas uzsākti izrakumu darbi un atrakta māja, kurā abi bēgļi tik ilgi dzīvojuši, un visi mājas piederumi. Atrasts daudz vērtīgu priekšmetu, starp citu, stāstā minētā Bīdenbaha ierīkotais dūmu novadītājs. Kas par šādiem jautājumiem interesējas, lai izlasa Arnolda Bentema brošūru, ko drīzumā publicēs.
Jūdzi uz ziemeļrietumiem no mežiem apaugušajiem pakalniem pie Veikrobinlodžas Meža strauts savienojas ar Sonomas strautu. Te jāpiezīmē, ka Meža strauts senāk saucies Grehema strauts un tā ari atzīmēts senajās kartēs. Palicis tomēr vēlākais nosaukums. Veikro- hinlodžā Eva Everharda vēlāk šad un tad uzturējusies, lai, pārģērbusies par Dzelzs papēža provokatori, netraucēti realizētu savus plānus. Oficiālā atļauja apmesties Veikrobinlodžā atrodas atrastajos tālaika materiālos, un to parakstījis neviens cits kā Viksons, viņas slāstā minētais sīkais oligarhs.
1 Sīs īslaicīgās izmisuma ēras hronika sniedz asiņainu mācību. Atriebe bija valdošais motīvs, un teroristi, necerot neko nākotnē, nerēķinājās ar savu dzīvību un vēl mazāk ar kopējās lietas nākotni. Daniti, kas bija aizņēmušies savu nosaukumu no atriebējiem eņģeļiem mormoņu mitoloģijā, nāca no Rietumu kalniem un izplatījās pa visu Klusā okeāna piekrasti no Panamas līdz Aļaskai. Valkirijas bija sievietes, un tās bija visbriesmīgākās. Neviena sieviete nevarēja kļūt par biedru, ja nebija zaudējusi tuvu radinieku, ko oligarhi no
1 Seit beidzas Evas Everhardas manuskripts. Tas pārtrūkst pēkšņi teikuma vidū. Jādomā, viņa saņēmusi vēsti par algotņu tuvošanos, jo viņai atlicis laika noglabāt manuskriptu, iekāms viņa aizbēgusi vai sagūstīta. Jānožēlo, ka viņa nav dzīvojusi ilgāk un pabeigusi savu stāstījumu, jo tad droši vien mēs zinātu, kā Ernests Everhards notiesāts, jau septiņi simti gadu tas mums ir neatrisināms noslēpums.
[1] ripīters (asv) — cilvēks, kas nelikumīgi balso vairākas reizes.
[2] otrā sacelšanās bija galvenokārt ernesta Everliarda roku darbs, Kaut gan viņš, protams, bija sadarbojies ar Eiropas revolūcijas vadoņiem. Everhardu notvēra un slepus sodīja ar nāvi 1932. gada pavasari. Tomēr viņš bija tik labi veicis sacelšanās priekšdarbus, ka viņa biedriem bija iespejams realizēt viņa plānus bez sevišķa samulsuma vai vilcināšanās. Pēc Everharda nāves viņa sieva devās uz Veikrobinlodžu, nelielu lauku īpašumu Sonomas kalnos, Kalifornijā.
[3] te viņa, bez šaubām, domā Čikāgas Komūnu.
[4] ar visu cieņu pret evu everhardu tomēr jānorāda, ka Everhards bija tikai viens no tiem daudzajiem spējīgajiem cilvēkiem, kas izstrādāja Otrās sacelšanās plānu. Un, kad mēs tagad atskatāmies pāri gadsimtiem, tad varam droši sacīt, ka Otrā sacelšanās būtu beigusies tikpat nelaimīgi, pat ja Everhards būtu palicis dzīvs.
[5] otrā sacelšanās patiešām bija internacionāla. Tas bija kolosāls plāns — pārāk kolosāls, lai to varētu piedēvēt viena cilvēka ģēnijam. Strādnieki visās pasaules oligarhijās gaidīja sacelšanās signālu. Vācija, Itālija, Francija un Austrālāzija bija strādnieku zemes — sociālistiskas valstis. Tās bija gatavas atbalstīt revolūciju. To tās arī drosmīgi darīja; un tas bija iemesls, kāpēc, Otrai revolūcijai sabrūkot, pasaules apvienotās oligarhijas sagrāva ari šīs sociālistiskās valstis un sociālistisko valdību vietā atjaunoja tajās oligarhiskās.
[6] džons kaninghems, evas everhardas tēvs, bija valsts universitātes profesors Berklijā, Kalifornijā. Viņa specialitāte bija fizika, tanī viņš bija izdarījis daudzus oriģinālus atklājumus un k|uvis slavens kā zinātnieks. Viņa galvenais darbs bija elektronu pētīšana un viņa monumentāla grāmata «Matērijas un enerģijas identitāte», kurā viņš, necenzdamies spīdēt vārdos, pierādīja uz laiku laikiem, ka matērijas un spēka galīgas vienības ir identiskas.
Sers Olivers Lodžs un citi radioaktivitātes pētnieki bija jau agrāk izvirzījuši šo ideju, bet nebija pierādījuši to.
[7] tolaik cilvēkiem bija paradums cīkstēties par naudu. Viņi cīnījās dūrēm. Kad viens bija sasists līdz nemaņai vai nonāvēts, otrs saņēma naudu.
[8] sis neskaidrais mājiens attiecināms uz kādu aklu nēģeru mūziķi, kas iekaroja pasaules slavu krist, ēras XIX gadsimta otrā pusē.
[9] fridrihs Nīče, bezprātīgais filozofs krist, ēras XIX gadsimtā. Viņš gan bija uztvēris nesakarīgus patiesības atspulgus, bet prātodams nonāca līdz ārprātam.
[10] pazīstams pedagogs krist, ēras XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sakumā. Viņš bija Stenfordas universitātes rektors. SI universitāte dibināta par privātiem līdzekļiem.
[11] ideālistiskā monisma pārstāvis, kas ilgi mulsināja tālaika filozofus, noliegdams matērijas eksistenci. Tomēr viņa izveicīgos argumentus beidzot satrieca, kad filozofiski vispārināja zinātnes jaunos empīriskos faktus.
[12] domāta 1906. gada lielā zemestrīce, kas izpostīja Sanfrancisko.
[13] Ši aina atbilst tālaika paražām. kad toreizējās mežonīgajās, zvēriskajās cīņās uz dzīvību un nāvi ievainotais nometa ieročus, tad uzvarētājs varēja pēc patikas viņu nonāvēt vai saudzēt.
[14] tolaik daudzus garīdzniekus izslēdza no baznīcas, ja tie sludināja nepieņemamas mācības, it īpaši, ja to svētrunām bija sociālistiska pieskaņa.
[15] luijam xvi, francijas karalim, kam tauta nocirta galvu, par miesassargiem bija svešzemju algotņi, kurus dēvēja par šveiciešu gvardiem.
[16] toreiz stingri šķiroja Amerikā dzimušos un ieceļotājus.
[17] dzelzs papēža trīs gadsimtus ilgajā kundzības laikā šo grāmatu aizvien slepus iespieda no jauna. Ardisas Nacionālajā bibliotēkā ir vairāki dažādu izdevumu eksemplāri.
[18] tādi strīdi nebija retums toreizējos neprātīgajos un anar
[19] sociālistu kandidāts kalifornijas gubernatora postenim krist, ēras 1906. g. vēlēšanas. Dzimis anglis, daudzu politiskās ekonomijas un filozofisku darbu autors un viens no tālaika sociālistu līderiem.
[20] vēsturē nav drausmīgākas lappuses par sieviešu un bērnu verdzināšanu Anglijas fabrikās krist, ēras XVIII gadsimta otrā pusē. Tomēr daudzi tālaika prāvākie īpašumi izauga no šīm industrijas ellēm.
[21] everhards būtu varējis minēt labāku piemēru, ja būtu norādījis, kā dienvidu štatos baznīca cīnījās par verdzību tā dēvētajā «Dumpinieku karā». Te pievienoti daži šādi piemēri, ņemti no tālaika dokumentiem. 1835. gadā presbiteriāņu baznīcas galvenā padome pieņēma šādu lēmumu: «Verdzība ir atzīta tiklab Vecajā, kā Jaunajā derībā un nav no dieva aizliegta.» Čarlstonas baptistu apvienība 1835. gadā izsacījās šādi: «Kungu tiesības rīkoties ar savu vergu laiku skaidri uzsvēris visu lietu radītājs, kas pēc sava prāta var piešķirt īpašuma tiesību uz i/fvienu lietu.» Mācītājs E. D. Saimons, teoloģijas doktors un Randolfmeikonas metodistu koledžas profesors Virdžīnijā, rakstīja: «-Svētie raksti daudzās vietās neapgāžami apstiprina tiesības turēt vergus saskaņā ar vispārējām īpašuma tiesībām. Tiesības pirkt un pārdot ir skaidri izteiktas. Vispār, vai nu mēs pievēršamies paša dieva nodibinātajai jūdu valsts politikai vai vispārējiem uzskatiem un cilvēces praksei visos gadsimtos, vai apskatām Jaunās derības priekšrakstus vai mūsu pašu morāles likumus, mums jāsecina, ka verdzība nav nemorāliska. Ja reiz konstatēts, ka pirmie Āfrikas vergi ir likumīgi padarīti par vergiem, tad neizbēgami jāsecina, ka mums tiesības ari viņu bērnus paturēt verdzībā. Tā mēs redzam, ka verdzībai Amerikā ir likumīgi pamali.»
Tāpēc nav nemaz jābrīnās, ka baznīca kādu paaudzi vēlāk atkal apskata šo jautājumu, aizstāvot kapitālistisko īpašumu. Asgardas lielajā muzejā atrodas Henrija van Daika grāmata «Praktiskas esejas». Grāmata publicēta krist, ēras 1905. gadā, un pēc tās var spriest, ka van Daiks bijis garīdznieks. Tā ir labs piemērs «buržuāziskajai domāšanai», kā sacītu Everhards. Cik līdzīgi skan iepriekš minētie Čarlstonas baptistu apvienības izteicieni un van Daika septiņdesmit gadus vēlāk paustais uzskats: «rBībele māca, ka pasaule pieder dievam. Viņš piešķir visu katram cilvēkam pēc savas labas gribas saskaņā ar vispārējiem likumiem.»
[22] tolaik bija tūkstošiem šādu nabadzīgu tirgotāju, ko sauca par pauniniekiem. Viņi nēsāja visu savu preču krājumu no vienas mājas uz otru. Tas bija visnelietderīgākais enerģijas izšķiešanas veids. Darba sadale bija tikpat juceklīga un neracionāla kā visa sabiedriskā sistēma.
[23] Šis vārds apzīmē pussagrautas un sabrukušas mājas, kurās plašas strādnieku masas tolaik bija atradušas pajumti. Viņi maksāja īpašniekiem stingri noteiktu un salīdzinājumā ar šādu māju vērtību pārmērīgi augstu īri.
' rītos, kad darbs sākās, un vakaros, kad tas beidzās, pūta fabrikas tvaika svilpe, kam bija mežonīgi spiedzīga, nervus plosoša skaņa.
[25] tresta juristu uzdevums bija ar koruptām metodēm kalpot tresta mantkārīgajām interesēm. Te attiecināmi Teodora Rūzvelta — toreizējā Savienoto Valstu prezidenta vārdi, ko viņš sacīja 1905. g. Har- varda universitātes aktā: «Mēs visi zinām, kāds ir pašreizējais stāvoklis. Daudzi jo iespaidīgi un labi atalgoti tiesu darbinieki katrā lielākā centrā sprauž sev īpašu uzdevumu izstrādāt pārdrošus un smalki izdomātus plānus, kas palīdz viņu turīgajiem klientiem, vai nu tās ir atsevišķas personas, vai sindikāti, apiet likumus, kam vajadzēja regulēt lielo bagātību izlietošanu vispārības labā.»
[26] tipiska ilustrācija tai cīņai uz dzīvību un nāvi, kas plosījās visā • abiedrībā. Cilvēki aplaupīja cits citu kā plēsīgi vilki. Lielie vilki aprija mazos, un šinī barā Džeksons bija viens no vismazākajiem.
[27] Šī piezīme attiecas uz sociālistu balsu skaitu 1910. g. vēlēšanās Savienotajās Valstīs. Šīs balsošanas panākumi skaidri parāda revolucionāru partijas straujo pieaugumu. Par viņiem balsoja 1888. g. — 2068, 1902. g. — 127713, 1904. g. — 435040, 1908. g. — 1 108427 un 1910. g. — 1688 211 vēlētāju.
[28] toreizējo gadsimtu drausmīgajā cīņā neviens nejutās ilgi drošībā, kaut tas būtu sakrājis nezin kādas bagātības. Aiz rūpēm par piederīgo labklājību radās apdrošināšanas sistēma. Mūsu kulturālajā laikmetā šāda apdrošināšana šķiet smieklīgi aplama un primitīva, bet tolaik tas bija visai nopietns faktors. Visamizantākais ir tas, ka apdrošināšanas sabiedrību kapitālus bieži izšķērdēja — un pa lielākai dajai ierēdņi, kam bija uzticēta kapitālu pārvaldīšana.
[29] pirms evas everhardas dzimšanas džons stjuarts milis rakstīja savā esejā «Par brīvību»: «Kur vien ir kāda augšupejoša šķira, tur tūliņ krietnu daļu morāles nosaka šīs šķiras intereses un pārākuma apziņa.»
[30] verbālas kontradikcijas, sauktas bullas, ilgi bija seno īru iemīļota vājība.
[31] 1902. gadā antracīta tresta prezidents Džordzs F. Baiers sludināja laikrakstos šādus principus: «Strādnieku tiesības un intereses sargā tie cilvēki, kam dievs savā bezgalīgā gudrībā nodevis īpašumu intereses valstī.»
[32] «sabiedrība» šeit saprotama ierobežotā nozīmē: tolaik tā apzīmēja apzeltītos tranus, kas nestrādāja, bet uzbarojās no darbaļaužu savāktā medus. Ne strādniekiem, ne sīktirgotājiem nebija laika «sabiedriskajai dzīvei». To piekopa laiskie bagātnieki, kas bezdarbībā
šķieda savu laiku.
[33] «nesiet mums savu aptraipīto naudu,» — tā skanēja tālaika baznīcas aicinājums.
[34] tālaika kritiskā nedēļas izdevumā «outlook» 1906. gada 18. augusta numurā ir atstāstīts, gadījums, kur strādnieks zaudējis roku tādos pašos apstākļos, par kādiem stāsta Eva Everharda, runājot par Džeksonu.
[35] tolaik bija paradums pieblīvēt dzīvojamās telpas ar visādiem nieciņiem. Dzīves vienkāršība vēl nebija atklāta. Šādas telpas bija kā muzejs, kas prasīja nepārtrauktu tīrīšanu. Putekļu dēmons bija mājas valdnieks. Bija neskaitāmi paņēmieni putekļu apkarošanai un tikai pāris tādu, kas tiešām derēja.
[36] testamentu apstrīdēšana bija tālaika raksturīga parādība. Milzu bagātību uzkrāšanās radīja to īpašniekiem grūti atrisināmu problēmu — kā nokārtot naudas izlietošanu pēc savas nāves. Testamentu sastādīšana un apstrīdēšana kjuva kas līdzīgs bruņu plākšņu un lielgabalu ražošanai. Aicināja izveicīgākos juristus, lai tie sastādītu testamentus, kas nav laužami. Tomēr tos lauza vienmēr un jo bieži tie paši juristi, kas tos bija sastādījuši. Tomēr mantīgā šķira arvien turējās pie savām ilūzijām, ka iespējams sastādīt absolūti neapstrīdamu testamentu, un klienti un advokāti paaudzēm ilgi nodarbojās ap šo fikciju — tāpat kā viduslaiku alķīmiķi ap universālo dziedniecības līdzekli.
[37] Ērmīgu romānu sērija, kuras uzdevums bija parādīt strādnieku šķirai valdošās aprindas nepatiesā, labvēlīgā gaismā.
[38] tā gadsimta cilvēki bija frāžu vergi. viņu pakļaušanās frāzei mums nav saprotama. Vārdu maģija gandrīz vai pārspēja burvju mākslas. Cilvēku prāts bija tik apskurbis un haotisks, ka viens vienīgs vārds varēja iznīcināt visus mūžā krātos nopietnu pētījumu un domu rezultātus. Šāds vārds bija «utopija». Ar to pietika, lai nosodītu ideju, kas ierosināja ekonomiskas pārgrozības, kaut arī tā būtu nezin cik loģiska. Plašas iedzīvotāju masas bija kā apmātas no frāzēm «godīgi pelnīts dolārs» vai «pilna bļoda». Šādu frāžu izgudrošanu uzskatīja par ģenialitāti.
[39] sākumā tie bija privātdetektīvi, kas drīz vien nonāca kapitālistu kalpībā un beidzof izvērtās par oligarhijas algotņiem.
[40] vēl 1912. gadā tautas liela da|a ticēja, ka tā pārvalda valsti ;ir vēlēšanu biļetena palīdzību. Patiesībā valsti pārvaldīja tā dēvētā politiskā mašinērija. Sākumā tās vadītāji uzlika kapitālistiem pārmērīgas nodevas par likumu izdošanu, vēlāk kapitālisti atklāja, ka lētāk ii pašiem nostāties politiskās mašinērijas priekšgalā un algot tās līdzšinējos vadītājus.
[40] 1906. gadā Roberts Hanters savā grāmatā «Nabadzība» aizrādīja, ka Savienotajās Valstīs tolaik desmit miljoni cilvēku dzīvo lielā trukumā.
[41] savienotajās valstīs 1900. gada tautas skaitīšanā (pēdējie publicētie skaitļi) minēts strādājošo bērnu skaits — 1 752 187.
8 — Dž. Londons, V sēj.
[42] važas — tajās iekala Āfrikas vergus un arī noziedzniekus. Vienīgi cilvēces īstās Brālības laikmetā važas atmeta.
' sī grāmata «ekonomika un izglītība» iznāca vēl tanī pašā gadā. Trīs eksemplāri ir saglabājušies: divi Ardisā un viens Asgardā. Tanī runīgi un sīki izanalizēts svarīgs faktors — mācīšanas šķiriskais raksturs tolaik pastāvošajās augstskolās un tautskolās. Šī grāmata ir loģiski pamatota, satriecoša apsūdzība, vērsta pret visu kapitālistisko izglītības sistēmu, kas studentu smadzenēs attīsta tikai tādas idejas, kuras kalpo kapitālistiskajam režīmam un izslēdz visu tam naidīgo un dumpīgo. Grāmata modināja lielu ievērību, un oligarhija lo tūdaļ aizliedza.
[44] ar šiem burtiem apzīmētās organizācijas nosaukums nav atšifrēts.
[45] ar pārceltuvi varēja pāris minūšu laikā nokļūt no Berklijas uz Sanfrancisko. Īstenībā tiklab šī, kā citas pilsētas līcī sastādīja vienu vienību.
[45] Oskars Vailds, krist, ēras XIX gadsimta vārda meistars.
[46] lai palielinātu apgrozību, pārdošanas cenas pazemināja līdz iepirkšanas cenām un pat vēl vairāk. Lielie uzņēmumi varēja ilgāk izturēt šādu izpārdošanu nekā mazie un atbrīvoties no konkurentiem. Tas ir parasts konkurences paņēmiens.
[47] tolaik visādi pūlējās zemniekus, kam klājās aizvien ļaunāk, organizēt politiskā partijā, kuras mērķis būtu ar stingru likumdošanu satriekt trestus un sindikātus. Visi šādi mēģinājumi cieta neveiksmi.
[48] pirmais panākumiem bagātais lielais trests, ko nodibināja gandrīz veselu paaudzi pirms citiem.
[49] pēc nāves (lat.).
[49] Būtiski Everhardam bija taisnība, kaut viņš kļūdījās datumos.
[50] everhards šeit skaidri parāda tālaika strādnieku nemieru cēloņus. Dalot kopīgi iegūto pelņu, kapitāls gribēja paturēt visu, ko varēja dabūt, un darbs gribēja to pašu. Samierināšanās nebija iespējama. Cik ilgi vien kapitālistiskās ražošanas sistēma pastāvēja, kapitāls un darbs strīdējās par kopīgās pejņas sadalīšanu. Tagad mums tas šķiet smieklīgi, bet mēs nedrīkstam aizmirst, ka tas notika pirms septiņiem gadsimtiem.
pārprodukciju.» skaidrs, ka ar pārprodukciju viņš domā kapitālistiskās sistēmas peļņu, kas pārsniedz kapitālistu izlietošanas spējas. Tanī pašā laikā senators Marks Hanna izsacījās: «Savienotajās Valstis gadā ražo par vienu trešdaļu vairāk preču nekā var izlietot.» Arī kāds cits senators, Consijs Dipjū, izteicies: «Amerikas tauta ražo ik gadus par diviem miljardiem vairāk vērtību nekā var izlietot.»
[52] kārlis markss, lielais sociālisma teorētiķis. Tagad mums šķiel neticami, ka Marksa atklājumus politekonomijā veselām paaudzēm ilgi izsmēja buržuāziskās pasaules atzītie domātāji un zinātnieki. Viņa atklājumu dēj viņu izraidīja no dzimtenes, un viņš mira trimdā Anglijā.
[53] cik zināms, tā ir pirmā reize, kad ar šo vārdu apzīmē oligarhiju.
[54] šādu Everharda minēto sabiedrības iedalījumu lieto Lisjens Se- niels, tālaika autoritāte statistikā. Viņš aprēķināja šķiru skaitlisko spēku pēc 1900. gada tautas skaitīšanas rezultātiem Savienotajās Valstīs: plutokrātija — 250 251; vidusšķira — 8 429 845; proletariāts- 20 393 137.
[55] «standard oil» un Rokfellers — sk. piezīmi 252. lpp.
[55] Vēl 1907. gadā uzskatīja, ka Savienotās Valstis pārvalda 11 grupas; tomēr šis skaitlis samazinājās līdz 7, kad 5 dzelzceļu īpašnieku grupas saplūda .vienā dzelzceļa trestā. šīs piecas grupas, kas tā saplūda līdz ar saviem finansiālajiem un politiskajiem sabiedrotajiem, bija: 1) Džeimss Dž. 11i 11s, kas kontrolēja Ziemeļrietumu dzelzceļus; 2) Pensilvānijas dzelzceļu-grupa, ko finansiāli atbalstīja Sifs un citas lielas bankas Ņujorkā un Filadelfijā; 3) Harimens, kas kontrolēja centrālā kontinenta, dienvidrietumu un Klusā okeāna dienvidu piekrastes transporta līnijas kopīgi ar padomdevēju Friku un politisko pārstāvi Odellu; 4) Goldu ģimenes dzelzceļu grupa; 5) Mūrs, Reids un Līds, kas pazīstami ar vārdu «Rokailendas kompānija». Šie spēcīgās oligarhijas pārstāvji uzvarēja konkurences apstākļos un nonāca pie neizbegamās apvienošanās.
[56] kuluārs — šajā gadījumā birojs, ko ierīkoja, lai tur piekukuļotu likumdevējus un citus politiķus, kam vajadzēja pārstāvēt tautas intereses.
atradās pie viņa sliekšņa*un brēca pēc jaunas pajumtes. Sis negaidītās jaunās raizes, kur atrast vietu savas petrolejas bērniem, mazbērniem un mazbērnu bērniem, sašķobīja lidzsvaru šim vīram, kas cieta no gremošanas traucējumiem …
Rokfelleri pārņēma raktuves — dzelzs, og[u, vara un svina raktuves —, visdažādākās citas ražošanas nozares, ielu dzelzceļus, na cionālās, valsts un pašvaldības akcijas, pasažieru un preču kuģniecību, telegrāfa Ūnijas, zemes īpašumus, debesskrāpjus, pilis, viesnīcas un universālveikalu blokus, dzīvības apdrošināšanu un bankas Drīz vairs nebija, burtiski, nevienas ražošanas nozares, kur nestrādātu viņu miljoni…
Rokfelleru banka — «National Citi] Bank» ir vislielākā banka Sa vienotajās Valstis. Visā pasaulē to pārspēj vienīgi Anglijas valsts banka un Francijas valsts banka. Tās depozīti caurmērā ir simt miljonu dienā, un tā pārvalda Volstrītas aizdevumu tirgu un biržu. Ta nav viena, tā ir tikai galvenā no daudzajām Rokfelleru bankām, pie kurām pieskaitāmas četrpadsmit bankas un aizdevu kases Ņujorka un daudzas stipras un ietekmīgas bankas visos valsts kapitāla centros.
Džonam D. Rokfelleram pieder «Standard Oil» tresta akcijas četri līdz pieci simti miljonu vērtībā pēc kursa. Viņš piedalījies ar simt miljoniem tērauda trestā, ar gandrīz tikpat daudz kādā rietumu dzelzceļu sistēmā, gandrīz ar pusi kādā citā utt., utt. Tā mēs varētu turpināt līdz apnikumam. Viņa ienākumi pēdējā gadā sasniedza apmēram 100 000000 dolāru, — apšaubāmi, vai visu Rotšilda ģimenes locekļu kopīgie ienākumi ir lielāki. Pie tam tie strauji pieaug ar katru gadu.»
[58] «melnie simti» bija reakcionāras bandas, ko Krievijas revolūcijas laikā 1905. gadā organizēja bojā ejošā patvaldība. Tās uzbruka revolucionāriem un vajadzības gadījumā postīja un dedzināja, lai patvaldībai būtu iemesls izaicināt kazakus.
[59] kapitālistiskajā iekārtā tamlīdzīgi periodi bija tikpat neatvairāmi, cik nejēdzīgi. Labklājībai vienmēr sekoja posts. Protams, tās bija pārprodukcijas sekas.
[61] no krievijas aizgūts tikai nosaukums, nevis ideja. Kapitālisma slepenie aģenti Savienotajās Valstīs organizēja «melnos simtus» un izlietoja tos cīņās pret strādniekiem jau XIX gadsimtā. Tas nav apstrīdams. Par šo konstatējumu atbild tik liela tālaika autoritāte kā Savienoto Valstu darba ministrs Kerols D. Raits. Mēs citējam no viņa grāmatas «Strādnieku cīņas» deklarāciju, ka «dažos lielos vēsturiskos streikos paši uzņēmēji provocēja varas darbus». Turpat teikts, ka fabrikanti ar nodomu inscenējuši streikus, lai atbrīvotos no pārpalikušās produkcijas, un ka dzelzceļnieku streika laikā uzņēmēju uzdevumā dedzināti preču vagoni, lai palielinātu nekārtības. Šie uzņēmēju slepenie aģenti tad arī organizēja «melnos simtus», un tie savukārt vēlāk kļuva par oligarhijas drausmīgo ieroci — aģentiem- provokatoriem.
[62] volstrīta — tā nosaukta pēc kādas ielas senajā Ņujorkā, kur atradās fondu birža, kurā aiz tālaika neracionālās organizācijas notika slepenas spekulācijas visās valsts rūpniecības nozarēs.
[62] Tas bija viens no pirmajiem kuģiem, kas pēc Jaunās pasaules atklāšanas aizveda kolonistus uz Ameriku. Šo pirmo kolonistu pēcnācēji bija ilgu laiku lepni uz savu izcelšanos, bet pakāpeniski viņu pēcnācēji izplatījās visur, tagad viņu asinis rit katra amerikāņa dzīslās.
[63] Šī dzejojuma autoram arī turpmāk lemts palikt nezināmam. Sis fragments ir vienīgais, kas saglabājies līdz mūsu dienām.
[63] Meksikāņu ēdiens, kas pieminēts tālaika literatūrā. Jādomā, ka tas ir silts, vircots ēdiens. Nekādas tā izgatavošanas receptes līdz mums nav nokļuvušas.
[64] taisni pārsteidzoši, cik daudz tanīs juceklīgajos laikos izdeva par sludinājumiem. Konkurēja tikai sīkie kapitālisti, tāpēc viņi ievietoja sludinājumus. Tā kā tresti nepazina konkurences, tiem sludinājumi nebija vajadzīgi.
[65] romas gruntnieclbas sabrukums nenoritēja tik straujos tempos kā amerikāņu fermeru un sīko kapitālistu bojā eja. Divdesmitajā gadsimtā bija tādi ekonomiski momenti, kādus senā Roma nepazina.
Daudzi fermeri, slimīgi pieķērušies savam kaktiņam, mēģināja izvairīties no ekspropriācijas, atturēdamies no jebkuriem tirdznieciskiem darījumiem. Viņi nepārdeva nekā un nepirka neka. Viņu starpā izauga pirmatnējā maiņas tirdzniecība, viņi piecieta daudz ko, bet izturēja. Tā bija jau zināma kustība. Veids, kāda viņus beidzot sakāva, bija tikpat īpatnējs, cik loģisks un vienkāršs. Plutokrātija izlietoja savu ietekmi uz valdību un palielināja nodokļus. Tā bija fermeru vājā puse: tā kā viņi ne pirka, ne pārdeva, tad naudas viņiem nebija — un zeme bija jāpārdod, lai samaksātu nodokļus.
[66] divdesmitā gadsimta sākumā sociālistu internacionālā organizācija beidzot formulēja savu ilgi apsvērto politiku kara jautājumā. Viņu slēdziens izpaudās dažos vārdos: «Kāpēc vienas valsts strādniekiem jācīnās pret otras valsts strādniekiem kapitālistu — kungu labā?»
1905. gada 21. maijā, kad draudēja karš starp Austriju un Itāliju, Itālijas un Austroungārijas sociālisti sasauca konferenci Triestā un piedraudēja ar abu valstu strādnieku ģenerālstreiku kara pieteikšanas gadījumā. Tas pats atkārtojās nākamajā gadā, kad «Marokas incidents» draudēja ieraut karā Franciju, Vāciju un Angliju.
[66] Džeimss Fārlijs bija tolaik izdaudzināts streiklauzis, cilvēks, kura drosme pārspēja morāli, un nenoliedzami spējīgs organizators. Dzelzs papēža varas laikā viņš bija lielā godā un tika uzņemts oligarhu šķirā. 1932. gadā viņu nonāvēja Sara Dženkinsa, kuras vīru Fārlija streiklauži bija nogalinājuši pirms trīsdesmit gadiem.
[67] grāmatu «mūsu labdarīgais feodālisms» sarakstījis V. Di. Gents 1902. gadā. Bieži apgalvo, ka Gents bijis tas, kas ierosinājis lielkapitālistiem oligarhijas ideju. Šī pārliecība pastāvēja literatūrā trīs Dzelzs papēža gadsimtus un pat pirmajā cilvēces Brālības gadsimtā. Tagad mēs zinām, ka tas nav pareizi, taču mūsu zināšana nevar padarīt par nebijušu faktu, ka neviens cilvēks vēsturē nav tā bez vainas nomelnots kā Gents.
[68] minēsim pāris piemēru, kādus lēmumus tiesas pieņem pret strādniekiem. Visiem zināms par bērnu nodarbināšanu ogļraktuvēs. Krist, ēras 1905. gadā Pensilvānijas strādniekiem laimējās panākt likuma izdošanu, ka pirms pieņemšanas darbā bērna vecums un izglītība jāapliecina ne tikai ar vecāku zvērestu, bet arī ar oficiālu izziņu. Lucernas apgabala tiesa pasludināja, ka šis likums esot antikonstitu- cionāls un pretrunā ar 14. paragrāfu, jo radot nevienādu pieeju vienas šķiras indivīdiem, proti, bērniem, kas jaunāki par četrpadsmit Radiem, vai bērniem, kas vecāki par četrpadsmit gadiem. Stata tiesa apstiprināja šo lēmumu. Ņujorkas tiesas speciāla sesija krist, ēras 1905. gadā pasludināja par antikonstitucionālu likumu, ka sievietēm tin nepilngadīgiem jābeidz vakaros darbs fabrikās līdz pīkst, devi- i.iiem, jo tas vēršoties pFet vienu šķiru. Tolaik pārmērīgi nostrādināja ceptuvju strādniekus. Ņujorkas štata likumdošanas iestādes nolēma ierobežot darbu ceptuvēs uz desmit stundām dienā. Krist, ēras 1906. g. Savienoto Valstu augstākā tiesa pasludināja šo lēmumu par antikonstitucionālu ar šādiem vārdiem: «Nav nekāda pamata ierobežot per- sonu brivibu un brīva līguma tiesības, nosakot ceptuvju strādnieku darba stundas.»
[70] sis everharda sociālais pareģojums ir ievērības cienīgs. Pagātnes notikumu gaismā viņš skaidri saskatīja privileģēto arodbiedrību nodevību, strādnieku kastu rašanos un lēno sairšanu, tāpat kā strādnieku kastu un bojā ejošās oligarhijas cīņu par to, kura rokās būs lielais pārvaldes aparāts.
[71] mēs varam tikai apbrīnot everharda gaišredzību. Iekāms vēl oligarhu galvās radās domas par tādām brīnumpilsētām kā Ardisa un Asgarda, Everhards jau garā redzēja šīs pilsētas un to dibināšanas neatvairāmo nepieciešamību.
[72] kopš šī pareģojuma dienas pagājuši trīs Dzelzs papēža kundzības gadsimti un četri cilvēces Brālības gadsimti, un šodien mēs izmantojam satiksmes ceļus un dzīvojam pilsētās, ko radījusi oliģarhija. Tiesa, taisni tagad mēs ceļam vēl varenākas brīnumpilsētas, bet oligarhijas celtās joprojām pastāv, un es rakstu šīs rindas Ardisā, brīnišķīgākajā no visām pilsētām.
[73] sinī savienībā ar oligarhiju iestājās visas dzelzceļnieku arodbiedrības, un tas ir zīmīgi, ka peļņas nolaupīšanas politiku krist, ēras XIX gs. pirmo reizi praksē realizēja «Lokomotīvju vadītāju brālība». P. M. Arturs jau 20 gadus bija tās galvenais vadītājs. Pēc Pensil- vānijas dzelzceļu streika 1877. g. viņš ierosināja dzelzceļa sabiedrībai tādus noteikumus, kas radīja viņa organizācijai īpaši labvēlīgus apstākļus salīdzinājumā ar pārējām arodbiedrībām. Sis plāns bija tikpat panākumiem bagāts, cik savtīgs, un vārdu «arturizācija» sāka lietot, apzīmējot arodbiedrību piedalīšanos peļņas sadalīšanā. Šis vārds sagādājis daudz grūtību etimologiem, bet nu tā izcelšanās, domāju, ir skaidra.
[74] alberts pokoks, kāds cits pazīstams tālaika streiklauzis, kas līdz savam pēdējam brīdim prata noturēt ogļračus paklausībā. Viņam sekoja viņa dels Luijs Pokoks, un šī ievērības cienīgā «vergu saval- ditāju» cilts piecas paaudzes no vietas valdīja pār ogļraktuvēm. Ciltstēvs, tā saucamais Pokoks I, aprakstīts šādi: «Garens, šaurs galvaskauss, kails galvvidus, ko gar malām ietver iesirmi brūni mati; i/.spiesti vaigu kauli, bāla seja; nespodras, pelēkas acis, metāliska balss un gausas kustības'.» Viņš bija vienkāršu vecāku bērns un sāka ■>avas darba gaitas kā viesmīlis. Tad viņš kļuva privātdetektīvs ielu dzelzceļu uzņēmumā un pakāpeniski izveidojās par profesionālu streiklauzi. Pokoks V, pēdējais savā dinastijā, tika sūkņu mājiņā uzspridzināts kādā nenozīmīgā ogļraču dumpī indiāņu teritorijā. Tas notika krist, ēras 2073. gadā.
[75] Šīs kaujas grupas mazliet līdzinājās Krievijas revolucionāru kaujas organizācijām, un šīs grupas noturējās trīs gadsimtus, par spīti Dzelzs papēža nepārtrauktiem spaidiem. Šīs grupas, kas sastāvēja no cildenu mērķu apgarotiem vīriešiem un sievietēm, kuri nebijās nāves, stipri ietekmēja valdošo šķiru un ierobežoja tās neapvaldīto patvaļu. Tomēr viņu darbs neierobežojās ar neredzamu cīņu pret oligarhijas slepenajiem aģentiem. Pat oligarhi bija spiesti ievērot grupu norādījumus, jo pretējā gadījumā viņus bieži vien sodīja ar nāvi, tāpat rīkojās ar oligarhijai pakļautajiem — armijas virsniekiem un strādnieku kastu līderiem.
Šie organizētie atriebēji stingri ievēroja taisnības principus, bet visievērojamākās bija viņu objektīvās tiesu procedūras. Pārsteidzīgu spriedumu nebija. Sagūstītajiem bija garantēta objektīva izmeklēšana un visas iespējas aizstāvēties. Aiz nepieciešamības daudzus cilvēkus notiesāja aizmuguriski, piem., ģenerāli Lemptonu krist, ēras 2138. gadā. Viņš varbūt bija visasinskārākais un nežēlīgākais algotnis, kāds jebkad kalpojis Dzelzs papēdim. Kaujas grupas to trīs reizes brīdināja izbeigt zvērīgo izturēšanos pret proletariātu. Pēc tam viņam, paziņoja, ka viņš ir tiesāts, atzīts par vainīgu un viņam piespriests nāves sods. Pēc sprieduma viņš nodrošinājās ar neskaitāmiem aizsardzības līdzekļiem. Pagāja gadi, bet kaujas grupas nespēja izpildīt savu spriedumu. Daudzi biedri, vīrieši un sievietes, izdarīja nesekmīgus atentātus — oliģarhija viņus nežēlīgi nomocīja. Sakarā ar ģenerāļa Lemptona tiesāšanu atjaunoja krustā sišanu kā legālu sodīšanas paņēmienu. Beidzot notiesātais satika savu sodītāju septiņi padsmitgadīgas meitenes Madlēnas Provansas personā. Lai realizētu savu plānu, viņa bija nostrādājusi divus gadus ģenerāļa pilī par šuvēju. Viņa nomira viennīcā pēc ilgām, drausmīgām mocībām, bet tagad viņas bronzas tēls stāv Brālības panteonā Serlas brīnumpil- sētā.
Mēs, kas pēc pašu pieredzes nepazīstam nekādu asinsizliešanu, nedrīkstam pārāk bargi -nosodīt kaujas grupu varoņus. Viņi ziedoja dzīvību cilvēces labā, neviens upuris nebija viņiem par lielu, un vienīgi asiņainā gadsimta bargā nepieciešamība spieda viņus uz asinsdarbiem. Kaujas grupas bija vienīgais dzelonis, ko Dzelzs papēdis nespēja izraut. So dīvaino armiju radīja Everhards, tās panākumi un trīs gadsimtus ilgā, sekmīgā pastāvēšana apliecina viņa organizatora spējas un tos stipros pamatus, kurus viņš licis un uz kuriem nākamās paaudzes veidoja savu celtni. Kaujas grupu noorganizēšanu zināmā mērā var uzskatīt par viņa lielāko nopelnu, kaut gan ņemams vērā arī viņa atstātais lielais ekonomiskais un socioloģiskais mantojums un viņa darbs revolūcijas vadīšanā.
[75] Tādi paši apstākļi bija XIX gs. angļu kundzības laikā Indijā. Miljoniem iedzimto mira aiz bada, kamēr viņu kungi nolaupīja viņu darba augļus un nodevās vislielākajām pārmērībām. Mūsu apgaismotajā gadsimtā mums jāsarkst par daudziem mūsu priekšgājēju darbiem. Mūsu vienīgais mierinājums ir filozofiska rakstura. Mums jāpieņem, ka sociālajā evolūcijā kapitālistiskā stadija bija tikpat nepieciešama kā agrīnais pērtiķu laikmets cilvēka evolūcijā. Cilvēkam, paceļoties no zemās organiskās dzīves dūņām un dubļiem, bija jāpārdzīvo šīs stadijas. Protams, ka viņam pielipa daudz dūņu un dubļu un tos nebija tik viegli nokratīt.
[76] Šī smieklīgā aina ilustrē valdošās šķiras bezsirdību. Kamēr tauta cieta badu, kalpones gādāja par klēpja sunīšiem. Evai Everhardei šī maskarāde nebija joks. Cilvēka dzīvība un revolūcijas liktenis bija likts uz spēles, tāpēc šis attēlojums uzskatāms par patiesu. Tas ir lielisks komentārs tālaika tikumiem.
[77] par spīti nepārtrauktai un gandrīz neiedomājamai riskēšanai, Anna Roilstona sasniedza karalisku vecumu — 91 gadu. Kā Pokoki spītēja kaujas grupām, tā viņa spītēja Dzelzs papēža bendēm. Viņa nodzīvoja apbrīnojamu un panākumiem bagātu mūžu pastāvīgās briesmās un cīņā. Kaujas grupas viņu pazina kā «Sarkano jaunavu», un viņa bija viena no slavenākajām revolucionārēm. Sešdesmit deviņu gadu vecumā viņa nošāva «Asiņaino» Halklifu tā bruņoto pavadoņu vidu un laimīgi izbēga. Viņa mira kādā slepenā revolucionāru uzturēšanās vietā Ozarkas kalnos.
[78] s. s. p. — sociālistiskā strādnieku partija. s. p. — strādnieku partija. Red.
[79] lai cik esam pētījuši tālaika materiālus, kādi vispār palikuši, tomēr neesam nekā atraduši par šeit aprakstīto Bīdenbahu. Bīdenbahs minēts vienīgi Evas Everhardas manuskriptā.
[80] pārvēršanās tolaik izveidojās par īstu mākslu. Revolucionāriem ; bija šādas tēlošanas studijas visās viņu slēpšanās vietās. Viņi nici- j nāja tādus palīglīdzekļus kā parūkas un bārdas, krāsotas uzacis un ' citus aktieru paņēmienus. Revolucionāri spēlēja dzīvības un nāves ■ spēli, un palīglīdzekļi vien noderētu tikai iekrišanai. Vajadzēja, lai j pārvēršanās būtu dziļa, iekšēja, kļūtu par otru dabu, par paša būtnes j sastāvdaļu. Stāsta, ka Sarkanā jaunava bijusi visveiklākā šinī mākslā, j kas arī izskaidro viņas ilgo, panākumiem bagāto mūžu.
[81] cilvēku nozušana bija tālaika briesmas. par to liecina dziesmas | un stāsti. Tā bija neatvairāma blakus parādība pagrīdes cīņai, kas ļ ilga gandrīz trīs gadsimtus. Šī parādība bija tikpat bieža oliģarhija un strādnieku kastās kā revolucionāru rindās. Vīrieši, sievietes, pat j bērni nozuda bez brīdinājuma, bez pēdām, un neviens tos vairs ne- \ redzeja. Viņu dzīves gals palika mūžīgā tumsā tīts.
[83] bez strādnieku kastām radās vēl militārā kasta. Bija nodibināts pastāvīgs karaspēks no oligarhijas locekļiem pavēlnieku lomā un profesionāliem kareivjiem. Tas stājās zemessargu vietā, kuri jaunajā režīmā izrādījās nederīgi. Bez regulārā slepenā izlūkošanas dienesta Dzelzs papēdim vēl pastāvēja slepenā dienesta algotņi, kas bija saite starp policiju un karaspēku.
[84] tikai pēc otrās revolūcijas apspiešanas «Frisko sarkanie» atkal uzplauka. Grupa pastāvēja divas paaudzes. Tad kādam Dzelzs papēža spiegam izdevās tanī iespiesties, uzzināt visus tās noslēpumus un panākt tās pilnīgu iznīcināšanu. Tas notika krist, ēras 2002. gadā. Grupas locekļus nogalināja pa vienam ik pēc trim nedējām un viņu līķus izlika apskatei Sanfrancisko strādnieku rajonos.
[84] Slēptuve Bentonas ostā bija ierīkota katakombās, kuru ieeju aizmaskēja aka. Tās ir labi saglabājušās, un ziņkārie apmeklētāji šodien nonāk pa gaiteņu labirintu sapulču telpā, kur neapšaubāmi norisinājusies Evas Everhardas aprakstītā aina. Aiz tās atrodas kameras, kur turēja ieslodzītos, un maza istaba spriedumu izpildei. Tālāk atrodas kapsēta — garas, līkumotas cietajā klintī izcirstas galerijas ar iedobumiem abās pusēs, kur rindās atdusas revolucionāri, kā tos priekš ilgiem gadiem viņu biedri apbedījuši.
[85] tolaik turcijā vēl'pastāvēja daudzsievība.
[86] tas nav pārspīlējums. inielektuālās un mākslas pasaules kodolu veidoja revolucionāri. Izņemot dažus mūziķus un dziedoņus, un pāris oligarhu, visi tālaika lielie izgudrotāji, ciktāl viņu vārdi saglabājušies, bijuši revolucionāri.
[87] tolaik sviestu un krējumu ieguva tieši no govju piena. Uzturlīdzekļu ķīmiska izstrādāšana vēl nebija sākusies.
[88] visā tālaika literatūrā un dokumentos minēti Mendenhola dzejoli. Biedri viņu dēvēja par «liesmaino». Neapšaubāmi — viņš ir bijis liels ģēnijs, bet no viņa nav nekas uzglabājies, tikai daži citu autoru darbos citēti dzejoļu fragmenti. Dzelzs papēdis viņu notiesāja uz nāvi krist, ēras 1928. gadā.
[89] sis gadījums nav nekas neparasts. Daudzi jauni oligarhijas pārstāvji — vai nu paši savas taisnības sajūtas mudināti, vai revolūcijas diženuma savaldzināti, kā arī aiz ētiskiem vai romantiskiem iemesliem — ziedoja revolūcijai savu dzīvību. Līdzīgi rīkojās daudzi krievu dižciltīgo dēli savas zemes revolūcijās.
[89] Algotņiem Dzelzs papēža varas pēdējās dienās bija ievērojama loma. Viņi radīja spēku līdzsvaru cīņās starp strādnieku kastām un oligarhiem un pārsviedās te vienā, te otrā pusē, kā to prasīja pašreizējās intrigas un konspirācija.
[90] no kapitālisma morālā jucekļa un nekonsekvences oliģarhija radīja jaunu, sakarīgu un noteiktu, nežēlīgu un skarbu ētiku — aplamāko un nezinātniskāko, toties spēcīgāko, kāda jebkad bijusi tirānu šķirai. Oligarhi ticēja savai ētikai, lai gan bioloģijas un evolūcijas likumi bija pretrunā ar to, un šī ticība deva viņiem spēku trīs gadsimtus apspiest cilvēces progresa vareno gaitu. Tā ir aina, kas apmulsina morālistu metafiziķi un rada šaubas un pārdomas materiālistam.
[90] Ardisu beidza celt krist, ēras 1942. gadā. Asgardu ap krist, ēras 1984. gadu. To cēla 52 gadus, pastāvīgi nodarbinot pusmiljona lielu vergu armiju. Laikiem šis skaitlis pieauga līdz miljonam, nerunājot nemaz par tiem simtiem tūkstošiem, kas nāca no mākslinieku aprindām vai strādnieku kastām.
[91] revolucionāru vidū bija daudz ķirurgu, kas savā arodā darīja brīnumus. Pēc Evas Everhardas vārdiem, viņi varēja cilvēku vārda pilnā nozīmē pārveidot. Iznīcināt rētu un sakropļojumu pēdas viņiem bija nieks. Viņi pārveidoja sejas pantus ar tādu mikroskopisku rūpību, I.a nepalika ne vismazāko pēdu. Iemīļots pārveidošanas orgāns bija deguns. Adas un matu transplantācija bija parasts paņēmiens. Viņi prata tā pārvērst sejas izteiksmi, ka šķita, tas panākts ar burvestībām. Viņi līdz nepazīšanai pārveidoja lūpas, acis, uzacis, muti un ausis. Ar smalki izdomāiu mēles, rīkles, ūkas un deguna dobuma operāciju panāca, ka cilvēka izruna, balss intonācija un runas veids Iļuva pavisam citādi. Ārkārtīgi apstākļi prasīja ārkārtīgus palīglīdzekļus, un revolūcijas laikmeta ķirurgi atbilda šīm prasībām. Starp citu, viņi varēja padarīt pieaugušu cilvēku 4—5 collas garāku vai 1—2 collas īsāku. Viņu toreizējā māksla tagad aizmirsta. Mums nav bijis vajadzības pēc tās.
[92] Čikāga bija krist, ēras XIX gs. industrijas elle. Līdz mums nokļuvusi Džona Bernsa — pazīstama angļu strādnieku līdera un kādreizējā Britānijas valdības locekļa anekdote. Kad viņš apciemojis Savienotās Valstis, kāds Čikāgas žurnālists jautājis, ko viņš domājot par šo pilsētu. Bernss atbildējis: «Čikāga — tā ir elle miniatūrā.» Pēc kāda laika, kad viņš gatavojies sēsties tvaikonī, lai atgrieztos Anglijā, kāds cits žurnālists gribējis zināt, vai viņš neesot mainījis savas domas par Čikāgu. «Esmu gan,» Bernss atbildējis, «tagad es domāju, ka elle ir Čikāga miniatūrā.»
12 — Dž. Londons, V sēj.
[93] Šis slavenais vilciens tolaik bija pazīstams kā visātrākais pasaulē.
[94] tolaik zeme bija tik reti apdzīvota, ka meža zvēri bieži kļuva par īstu postu. Kalifornijā ilgi saglabājās paraža rīkot trušu medības. Noteiktā dienā sapulcējās visi kāda apvidus fermeri un ielenca zināmu rajonu, sadzenot tūkstošiem trušu īpaši ierīkotos aplokos, kur vīri un zēni tos apsita ar rungām.
[95] toreiz ilgi pārsprieda, vai strādnieku rajoni dienvidos aizdegu- šies nejauši vai tos aizdedzinājuši algotņi. Tagad noskaidrots, ka to izdarījuši algotņi, izpildot savas priekšniecības rīkojumus.
[96] daudzi nami noturējās ilgāk par nedēļu, viens pat vienpadsmit dienu. Katrs nams bija jāiekaro kā cietoksnis, un algotņi cīnījās par katru stāvu. Tā bija cīņa uz dzīvību un nāvi, žēlastību neviens nelūdza un nepieņēma. Revolucionāriem bija tā priekšrocība, ka tie atradās virs uzbrucējiem. Kaut arī viņi krita, pretinieka zaudējumi nebija mazāki. Lepnais Čikāgas proletariāts darīja godu savai senajai slavai. Cik viņējo krita, tikpat krita arī pretiniekam.
nāvējuši. viņas bija apņēmušās spīdzināt savus gūstekņus līdz nāvei. Otra slavena sieviešu organizācija bija Karavīru atraitnes. Valkirijām līdzīga organizācija bija Neiebiedējamie. Sie vīri nerēķinājās ar savu dzīvību, un tie bija viņi, kas galīgi nopostīja algotņu pilsētu Belonu un nogalināja tās vairāk nekā simttūkstoš iedzīvotāju. Bedlamiti un Heldamiti piederēja vienai un tai pašai organizācijai, kamēr kāda jauna reliģiska sekta, kuras mūžs gan nebija garš, dēvējās par «dieva dusmu rīksti». Lai parādītu, ar kādu bērnišķīgu romantismu teroristi bija ķērušies pie sava uzdevuma, starp daudzām citām vēl jāmin šādas organizācijas: Asiņojošās Sirdis, Rīta Dēli, Rīta Zvaigznes, Fla- mingo, Trīs Trijstūri, Trīs Šautras, Laucinieki, Atriebēji, Komanči un Erebusiti.