Man pat sapņos nebūtu ienācis prātā, kāda liktenīga loma manā dzīvē būs Džeksona rokai. Pats Džeksons, kad es viņu sameklēju, mani maz ietekmēja. Atradu viņu sašķiebtā graustā [23] jomas tuvumā, purva malā. Mājas apkārtnē bija dīķi ar stāvošu ūdeni, kuru virsmu klāja za- jas, trūdošas dujķes, kas izplatīja neciešamu smirdoņu.
Džeksons patiešām bija lēnprātīgs un pazemīgs, kā Ernests bija viņu attēlojis. Viņš darbojās ap kādu niedru pinumu un strādāja cītīgi vien, kamēr es ar viņu runāju. Tomēr, neievērojot viņa lēnprātību un pazemību, man šķita, ka esmu uztvērusi pirmās briestoša sarūgtinājuma pazīmes, kad viņš sacīja:
— Vismaz par naktssargu mani būtu varējuši ielikt.[24]
Es maz varēju izdabūt no viņa. Viņš likās truls, un
tomēr veiklā strādāšana ar vienu roku šķita noliedzam viņa trulumu. Man radās kāda doma.
— Kā tas gadījās, ka jūsu roka iekļuva mašīnā? — es jautāju.
Viņš ilgi un pētījot noskatījās manī un tad papurināja galvu.
— Es nezinu. Tā gadījās.
— Nolaidība? — es uzstājos.
— Nē, — viņš atbildēja. — Tā to nevar saukt. Es strādāju virsstundas, un man liekas, biju par daudz noguris. Tanīs septiņpadsmit gados, ko esmu nostrādājis vērptuvē, esmu ievērojis, ka nelaimes gadījumi visbiežāk notiek īsi pirms svilpes.1 Es varētu derēt, ka pēdējā stundā pirms svilpes notiek vairāk nelaimes gadījumu nekā visā pārējā dienā. Kad cilvēks stundām ilgi saspringti strādājis, viņš vairs nav tik izveicīgs. Es esmu pārāk daudzus redzējis saraustītus, saplosītus un sadragātus līdz nepazīšanai.
— Daudzus? — es pratināju.
— Veseliem simtiem, arī bērnus.
Izņemot dažus drausmīgus sīkumus, Džeksona stāsts par viņa nelaimes gadījumu pilnīgi saskanēja ar to, ko l)iju dzirdējusi. Kad es jautāju, vai viņš nav pārkāpis kādus mašīnas apkalpošanas noteikumus, viņš pakratīja galvu.
— Es norāvu ar labo roku dzensiksnu, — viņš sacīja, — un tvēru ar kreiso pēc akmentiņa. Es nemaz nepaskatījos, vai dzensiksna patiešām ir norauta, jo domāju, ka mana labā roka būs to izdarījusi. Tomēr tā nebija. Es tvēru ātri, bet siksna nebija pilnīgi nost, un tā mašīna norāva man roku.
— Tas gan bija sāpīgi, — es līdzjūtīgi piezīmēju.
— Kaulu krakšķēšana patīkama vis nebija, — skanēja viņa atbilde.
Par savu tiesas prāvu viņš nebija īsti skaidrībā. Viņš zināja vienīgi to, ka nav saņēmis nekādu zaudējumu atlīdzību. Viņam likās, ka tiesas nelabvēlīgais spriedums balstījies uz direktora un priekšstrādnieku liecībām. Viņu liecības, kā viņš izsacījās, «nebija tādas, kādām tām vajadzēja būt». Es nolēmu uzmeklēt šos lieciniekus.
Man bija skaidrs, ka Džeksona stāvoklis ir bēdīgs. Viņa sieva slimoja, un viņš pats nespēja ar saviem pinumiem un pauninieka darba nopelnīt ģimenei uzturu. Viņš bija palicis parādā īri, un viņa vecākais — vienpadsmit- gadīgais zēns tagad iestājās darbā vērptuvē.
— Viņiem vajadzēja dot man sarga vietu, — tie bija viņa pēdējie vārdi, man aizejot.
Kad es biju runājusi ar Džeksona aizstāvi, abiem priekšstrādniekiem un vērptuves direktoru, kas bija liecinājuši tiesā, man vajadzēja atzīt, ka Ernesta apgalvojums nav bez pamata.
Aizstāvis izskatījās vārgs un nespējīgs cilvēks, un, viņu ieraugot, es nebrīnījos, ka Džeksons bija zaudējis prāvu. Manas pirmās domas bija, ka Džeksons saņēmis, ko pelnījis, izvēlēdamies šādu aizstāvi. Bet tad man pēkšņi atausa atmiņā divi Ernesta izteikumi: «Akciju sabiedrība algo lieliskus advokātus» un «Ingrams ir visai attapīgs jurists». Es aši apsvēru, un man kjuva skaidrs, ka akciju sabiedrība, protams, var atalgot labākus juristus nekā tāds strādnieks kā Džeksons. Bet tie vēl bija sīkumi. Vajadzēja noteikti būt kādam lielākam iemeslam, kāpēc tiesas process noritēja Džcksonam nelabvēlīgi.
— Kāpēc jūs zaudējāt prāvu? — es jautāju.
Advokāts bija uz mirkli pārsteigts un apjucis, un manī
radās līdzcietība pret šo nožēlojamo radījumu. Tad viņš sāka gausties. Gaušanās likās viņam iedzimta. Viņš bija īsts nelaimesputns. Viņš gaudās par liecinieku izteicieniem, jo tie bijuši labvēlīgi vienīgi pretējai pusei. Neviena vārda viņš neesot varējis no viņiem izdabūt Džeksonam par labu. Viņi labi zinājuši, no kurienes vējš pūš. Džeksons esot nelga. Pulkvedis Ingrams esot viņu iebiedējis un samulsinājis. Ingrams esot nepārspējams nopratināšanā. Viņš pavcdinajis Džeksonu sniegt diskreditējošas atbildes.
— Kā viņa atbildes varēja būt diskreditējošas, ja taisnība bija viņa pusē? — es noprasīju.
— Kāda te nozīme taisnībai? — viņš savukārt jautāja. — Jūs redzat visas šīs grāmatas. — Viņš norādīja uz virkni sējumu sava mazā biroja sienas plauktos. — Viss, ko es tanīs esmu lasījis un izpētījis, māca man, ka likums un taisnība ir divas dažādas lietas. Prasiet jebkuram advokātam! Kas ir taisnība, to mums māca svētdienas skolā. Grāmatas mums māca ko citu: likumu.
— Vai jūs gribat sacīt, ka Džeksonam bija taisnība un viņš tomēr zaudēja prāvu? — es neatlaidos. — Vai jūs gribat sacīt, ka tiesneša Koldveia tiesā nav nekādas taisnības?
Mazais advokāts mirkli blenza manī, tad enerģija izgaisa viņa sejā.
— Man nebija nekādu iespēju, — viņš sāka no jauna gausties. — Viņi padarīja Džeksonu par nelgu un mani arī. Un kādas iespējas lai man būtu? Ingrams ir liels jurists. Ja viņš tāds nebūtu, vai tad Sjeras vērptuves, Erstona gruntsgabalu sindikāts, Berklijā akciju sabied- nba, Oklendas, Sanleandras un Plezentonas elektrības
abiedrības pieņemtu viņu par savu juriskonsultu? Viņš ir tresta jurists, un tresti nealgo muļķus.[25] Ko jūs domājat, kāpēc Sjeras vērptuves maksā viņam katru gadu divdesmittūkstoš dolāru? Protams, tādēļ, ka viņš ir šīs summas vērts. Es tik vērts neesmu. Ja es tāds būtu, tad es nestāvētu nomaļus, nebadotos un nenodarbotos ar (adām prāvām kā ar Džeksona prāvu. Vai jūs domājat, es būtu daudz saņēmis, ja būtu prāvu laimējis?
— Droši vien jūs būtu Džeksonu izputinājuši, — es atbildēju.
— Protams, — viņš pikti attrauca. — Man taču arī jādzīvo, vai ne? [26]
— Viņam ir sieva un bērni, — es pārmetu.
— Man arī, — viņš atbildēja. — Un visā pasaulē bez manis nav neviena cilvēka, kas rūpētos, lai viņi nenomirst badā.
Viņa seja pēkšņi atmaiga, viņš atvēra savu pulksteni un parādīja uzņēmumu vāciņa iekšpusē — sievieti un divas mazas meitenes.
— Te viņas ir,, paskatieties! Mums ir grūti klājies, ļoti grūti. Es biju cerējis aizsūtīt viņas uz laukiem, kad laimēšu Džeksona prāvu. Te neveselīgi apstākļi, bet tagad man nav iespējams viņas aizsūtīt.
Kad es posos aiziet, viņš atkal uzsāka savas gaudas:
— Man nav ne vismazāko izredžu. Pulkvedis Ingrams un tiesnesis Koldvels ir tuvi draugi. Es nesaku, ka šī draudzība būtu izšķīrēja prāvā, ja es nopratināšanā būtu panācis no lieciniekiem vajadzīgās atbildes, tomēr jāatzīst, ka tiesnesis Koldvels darīja visu, lai es netiktu pie vajadzīgajiem pierādījumiem. Tiesnesis Koldvels un pulkvedis Ingrams ir vienas ložas un kluba biedri. Viņi dzīvo kaimiņos tādā apvidū, kur es nevaru atļauties dzīvot. Viņu sievas pastāvīgi apmeklē viena otru. Viņas vienmēr sarīko kāršu partijas un daudz ko tamlīdzīgu.
— Bet vai jūs vēl domājat, ka taisnība Džeksona pusē? — es ievaicājos, apstādamās uz sliekšņa.
— Es nedomāju, es to zinu, — skanēja atbilde. — Sākumā gan es domāju, ka viņam ir drusku izredzes. Sievai es nekā par to nestāstīju. Man negribējās sagādāt viņai vilšanos. Viņa tā bija pieķērusies domām par uzturēšanos laukos, kaut gan tas bija grūti izdarāms.
— Kāpēc jūs nepievērsāt uzmanību tam faktam, ka Džeksons gribēja pasargāt mašīnu no bojājumiem? — es jautāju Pīteram Donelijam, vienam no priekšstrādniekiem, kas bija liecinājuši tiesā.
Viņš ilgi pārdomāja, iekāms atbildēja. Tad viņš pameta bažīgu skatienu visapkārt un sacīja:
— Tāpēc, ka man ir sieva un trīs tik jauki bērni, kādi jebkad redzēti, lūk, kāpēc.
— Es nesaprotu.
— Citiem vārdiem sakot, tas nebija ieteicami, — viņš atbildēja.
— Jūs gribat sacīt… — es iesāku.
Viņš mani strauji pārtrauca:
— Gribu sacīt to pašu, ko teicu. Es jau ilgi strādāju vērptuvē. Kā bērns es sāku strādāt pie spolēm un kopš tā laika esmu lēnām ticis uz augšu. Savu tagadējo izcilo stāvokli esmu ieguvis ar grūtu darbu. Es esmu darbu vadītājs, ja vēlaties zināt, bet es šaubos, vai visā vērptuvē pastieptos kāda roka glābt mani, ja es slīktu. Esmu vienmēr sastāvējis arodbiedrībā, bet divu streiku laikā es biju akciju sabiedrības pusē. Mani nosauca par streiklauzi. Neviens nenāktu iedzert ar mani kādu glāzi, ja es uzaicinātu. Vai jūs redzat šīs rētas man galvā? Tās ir no ķieģeļiem, ko svieda man pakaļ. Katrs bērns pie spolēm nolād mani. Mans vienīgais draugs ir akciju sabiedrība.
Un tas nav pienākums, kas mani saista pie tās, bet dienišķā maize un manu bērnu dzīvība. Tā tas ir.
— Vai Džeksons bija vainīgs? — es jautāju.
— Viņam būtu vajadzējis saņemt zaudējumu atlīdzību. Viņš bija labs strādnieks, kas ne par ko nesūdzējās.
— Vai tad jums nebija iespējams pateikt visu patiesību, kā jūs bijāt zvērējuši?
Viņš papurināja galvu.
— Patiesību, tīru patiesību un tikai patiesību? — es svinīgi atkārtoju.
Viņa sejā atkal izpaudās kaislīgs satraukums — un viņš pacēla acis nevis pret mani, bet pret debesi.
— Savu bērnu labā es esmu gatavs degt mūžīgās elles ugunīs, — viņš atbildēja.
Henrijs Dalass, ģenerāldirektors, bija vīrs ar lapsas seju. Viņš man uzmeta izaicinošu skatienu un atsacījās runāt par prāvu. Es nevarēju izdabūt no viņa ne vārda par tiesas gaitu un viņa izteicieniem. Ar otru darba vadītāju man vairāk laimējās. Džeimss Smiss bija cilvēks ar skarbiem sejas pantiem, un es zaudēju drosmi, viņu ieraudzījusi. Arī viņš, tā man likās, nebija noteicējs par sevi, bet turpmākā sarunā es manīju, ka viņa garīgais līmenis augstāks nekā viņa aprindu cilvēkiem. Viņš bija vienis prātis ar Pīteru Doneliju, ka Džeksonam būtu vajadzējis saņemt atlīdzību, jā, viņš pat gāja tālāk un nosauca tādu rīcību par necilvēcisku un zemisku, kad strādniekam, kuru nelaimes gadījums padarījis par kropli, atņem maizi. Viņš paskaidroja arī, ka vērptuvē bieži noliekot nelaimes gadījumi un akciju sabiedrība cīnoties visiem spēkiem pret prasībām atlīdzināt zaudējumus.
«Tas nozīmē simtiem tūkstošiem dolāru gadā akcionāriem par labu.» Un es biju spiesta domāt par pēdējām dividendēm, ko mans tēvs saņēma, par savu krāšņo tērpu un tēva grāmatām, ko nopirka par šo naudu. Es atcerējos Ernesta vārdus, ka pie manām drēbēm līp asinis, un saku drebēt.
— Vai jūs neuzsvērāt savā liecībā, ka Džeksons cietis nelaimes gadījumā, mēģinādams pasargāt mašīnu no bojājumiem? — es jautāju.
— Nē, — viņš atbildēja, un viņa lūpas rūgti saknie- bās. — Es liecināju, ka Džeksons pats vainīgs pie savas nelaimes aiz nolaidības un nevērības un ka akciju sabiedrība nav nekādā ziņā vainojama vai atbildīga.
— Vai tā bija nolaidība?
— Sauciet, kā gribat. Fakts ir tas, ka cilvēks nogurst, ja viņš stundām ilgi strādājis.
Šis cilvēks sāka mani interesēt. Viņš neapšaubāmi bija apdāvināts.
— Jūs esat vairāk izglītots, nekā strādnieki vispār mēdz būt, — es piezīmēju.
— Esmu beidzis vidusskolu, — viņš atteica. — To es izdarīju, strādādams par vārtu sargu. Gribēju mācīties universitātē, bet nomira tēvs, un man vajadzēja iestāties darbā vērptuvē. Es gribēju studēt dabas zinātnes, — viņš kautri paskaidroja, it kā atzīdamies kādā vājībā. — Es mīlu dzīvniekus, bet esmu spiests strādāt vērptuvē. Kad tiku par priekšstrādnieku, apprecējos, un tad radās ģimene, un, jā, tagad es vairs neesmu par sevi noteicējs.
— Ko jūs gribat ar to sacīt?
— Es gribēju paskaidrot, kāpēc es tā liecināju tiesā,— es sekoju instrukcijām.
— Kādām instrukcijām?
— Pulkveža Ingrama. Viņš uzrakstīja liecību, kas man bija jānodod.
— Un tāpēc Džeksons prāvu zaudēja.
Viņš pamāja, un asinis tumšā vilnī ieplūda viņa sejā.
— Un Džeksonam jāuztur sieva un divi bērni.
— To es zinu, — viņš mierīgi atbildēja, kaut gan viņa seja aizvien vairāk pietvīka.
— Sakiet, — es turpināju, — vai jums bija viegli pārvērsties no tā cilvēka, kāds jūs bijāt, teiksim, vidusskolā, par tādu cilvēku, kādam jums vajadzēja kļūt, lai tā rīkotos tiesā?
Viņa jūtas izlauzās tik negaidīti, ka es sabijos. Viņš izgrūda rupju lāstu un sažņaudza dūres, it kā gribētu man sist.
— Piedodiet! — viņš nākamā mirklī sacīja. — Nē, tas nebija viegli. Bet tagad labāk ejiet! Jūs visu, ko gribējāt, esat uzzinājusi no manis. Tomēr, iekāms ejat, es jums ko pateikšu. Nekāda labuma nebūs, ja jūs stāstīsiet tālāk, ko dzirdējāt no manis. Es to noliegšu, un liecinieku jums nav. Es noliegšu katru vārdu, ja būs vajadzīgs, ar zvērestu liecinieku solā.
Pēc sarunas ar Smisu es devos uz tēva biroju ķīmijas laboratorijā un tur satiku Ernestu. Satikšanās bija pilnīgi negaidīta, bet viņš apsveica mani ar savu drosmīgo skatienu un ciešo rokas spiedienu, un dīvaina mulsuma caurstrāvoto nosvērtību. Likās, it kā viņš būtu piemirsis mūsu pēdējo vētraino tikšanos, bet es nebiju tā noskaņota, lai to aizmirstu.
— Esmu iepazinusies ar Džeksona lietu, — es atklāti sacīju.
Viņš saspringti gaidīja turpmāko, bet viņa acīs bija lasāma pārliecība, ka mani uzskati iedragāti.
— Liekas, pret viņu izturējušies negodīgi, — es atzinu. — Un man — man šķiet, ka viņa asinis var gan lāsot no mūsu sijām.
— Protams, — viņš atbildēja. — Ja pret Džeksonu un viņa biedriem būtu izturējušies cilvēcīgi, dividendes nekad nebūtu tik lielas.
— Man vairs nebūs nekāda prieka par skaistām drēbēm, — es piemetināju.
Jutos pazemota un salauzta, un man bija saldi apzināties, ka Ernests zināmā mērā uzklausa manu grēksūdzi. Toreiz, tāpat kā vienmēr vēlāk, mani atbalstīja viņa spēks. Tas izstaroja aizsardzības un miera solījumu.
— Tikpat maz prieka jums būs par maisa audumiem,— viņš nopietni atteica. — Jūs zināt džutas vērptuves, tur valda tādi paši apstākji. Tur un visur citur. Mūsu daudz cildinātā civilizācija dibināta uz asinīm, piesātināta ar asinīm, un ne jūs, ne es, ne kāds cits nevar izbēgt no to sarkanajiem traipiem. Kas tie bija par cilvēkiem, ar ko jūs runājāt?
Es izstāstīju viņam visu.
— Un nevienam no viņiem nebija rīcības brīvības, — viņš sacīja. — Visi viņi saistīti pie nežēlīgās industrijas mašīnas. Un pats traģiskākais, ka viņi saistīti ar savām sirds asinīm. Viņu bērni — tā ir jaunā dzīvība, ko viņu instinkts aizsargā. Sis instinkts ir stiprāks par visu viņu ētiku. Mans tēvs! Viņš meloja, viņš zaga, nekāda rīcība viņam nelikās negodīga, ja vien tā deva maizi man un maniem brāļiem un māsām. Viņš bija industrijas mašīnas vergs, un tā viņu samala, iedzina nāvē.
— Bet jūs, — es pārtraucu, — jūs taču esat brīvs savā rīcībā.
— Ne gluži, — viņš atteica. — Mani nesien manas sirds asinis. Esmu bieži priecīgs, ka man nav bērnu, kaut gan es bērnus ļoti mīlu. Tomēr es nevēlētos bērnus, kaut arī būtu precējies.
— Tas nu gan ir slikts princips! — es iesaucos.
— Es zinu, — viņš skumji atbildēja, — bet man tas ir piemērots. Es esmu revolucionārs, un tā ir bīstama profesija.
Es neticīgi pasmīnēju.
— Ko jūsu tēvs darītu, ja es nakti ielauztos pie viņa, lai nolaupītu viņa Sjeras vērptuvju dividendes?
— Uz viņa naktsgaldiņa atrodas revolveris, — es atbildēju. — Droši vien viņš jūs nošautu.
— Un, ja nu es un vēl daži citi ievestu pusotra miljona [27] cilvēku turīgo ļaužu namos, tad gan būtu varena apšaudīšanās, vai ne?
— Jā, bet to jūs nedarīsiet, — es piezīmēju.
— Taisni to es darīšu. Un mūsu nolūks ir ne vien paņemt visas bagātības šinīs namos, bet arī šo bagātību avotus, visas raktuves, dzelzceļus, fabrikas, bankas un uzņēmumus. Tā ir revolūcija. Tā ir patiešām briesmu pilna. Baidos, ka apšaudīšanās būs daudz niknāka, nekā esmu jebkad iedomājies. Bet, kā jau sacīju, šodien nevienam nav brīvas rīcības. Visi mēs esam ierauti industrijas mašīnas ratos un zobos. To jūs redzējāt tur, kur bijāt, jūs redzējāt, kādi bija cilvēki, ar ko runājāt. Runājiet vēl ar citiem! Aizejiet pie pulkveža Ingrama! Uzmeklējiet reportierus, kas gādāja, lai Džeksona prāva neiekļūtu laikrakstos, un izdevējus, kam pieder šie laikraksti. Jūs redzēsiet, ka tie visi ir šīs mašīnas vergi.
Mūsu sarunas laikā es uzstādīju viņam mazu vienkāršu jautājumu par strādnieku pakļautību nelaimes gadījumiem un saņēmu statistisku lekciju.
— Tas viss ir grāmatās, — viņš paskaidroja. — Skaitļi ir sakopoti, un tas ir neapstrīdami, ka rīta stundās nelaimes gadījumu ir vismazāk un to skaits strauji pieaug ar katru stundu, kad strādnieks, miesīgi un garīgi noguris, kļūst gausāks. Vai jūs arī zināt, ka jūsu tēvam ir trīskārt lielākas izredzes saglabāt savu veselību un dzīvību nekā strādniekam? Viņam tās ir. Apdrošināšanas sabied- ribas to zina.[28] jūsu tēvam dzīvības apdrošināšanas polise par tūkstoš dolāriem izmaksā četri dolāri divdesmit centu gadā, bet strādniekiem tāda pati maksā piecpadsmit dolāru.
— Un kādas ir jūsu izredzes? — es ievaicājos un šinī mirklī jutu, ka mana interese par viņu nav tikai pavirša.
— O, kā revolucionāram man var būt astoņkārt lielākās izredzes nekā strādniekam tikt ievainotam vai nogalinātam, — viņš bezrūpīgi atteica. — Apdrošināšanas sabiedrības no visai izveicīga ķīmiķa, kas rīkojas ar sprāgstvielām, pieprasa astoņkārt lielāku summu nekā no strādnieka. Mani viņi droši vien nemaz neapdrošinātu. Kāpēc jūs to vaicājat?
Es nevarēju acu pacelt un jutu, ka man asinis karsti saplūst vaigos. Ne jau tādēļ, ka viņš būtu varējis pamanīt manas bažas, bet tādēļ, ka es tās pati nule pamanīju un vēl viņa klātbūtnē.
Šinī mirklī ienāca mans tēvs un gatavojās iet kopā ar mani mājup. Ernests atdeva viņam dažas grāmatas, ko bija aizņēmies, un atvadījās. Izejot viņš vēl atskatījās un sacīja:
— Zināt, kamēr jūs postāt savu un es atkal bīskapa dvēseles mieru, labāk apmeklējiet misis Viksoni un misis Pertonveitu. Viņu vīri, kā jums zināms, ir galvenie vērptuvju akcionāri. Tāpat kā visi pārējie, ari šīs abas sievietes ir mašīnai piesaistītas, kaut arī atrodas sabiedrības virsotnē.