Jo vairāk es domāju par Džeksona roku, jo dziļāks satraukums mani pārņēma. Es lūkojos faktiem acīs. Pirmo reizi es ieraudzīju dzīvi. Mani universitātes gadi, studijas un kultūra izrādījās tālu no īstenības. Es biju iepazinusies tikai ar teorijām par dzīvi un sabiedrību, grāmatās tās bija attēlotas ļoti jauki, bet īsto dzīvi es redzēju vienīgi tagad. Džeksona roka bija fakts. Ernesta vārdi: — Faktus, godātais, neapgāžamus faktus! — vēl skanēja man ausīs.
Man likās šausmīgi, neiespējami, ka visa mūsu sabiedrība būtu dibināta uz asinīm. Bet Džeksons! Es nevarēju viņu aizmirst. Manas domas vienmēr traucās atpakaļ pie viņa kā kompasa adata uz ziemeļpolu. Pret viņu bija izturējušies drausmīgi necilvēcīgi. Viņa asinis nebija samaksātas, lai akcionāriem varētu izmaksāt lielākas dividendes. Un es pazinu pāris desmit laimīgu, turīgu ģimeņu, kas bija saņēmušas šīs dividendes un ar to guvušas labumus no Džeksona asinīm. Ja pret vienu cilvēku varēja tik necilvēcīgi izturēties un sabiedrība bezrūpīgi gāja savu ceļu tālāk, vai tad šāda nežēlīga izturēšanās nebija iespējama pret daudziem? Es atcerējos Čikāgas sievas, par kurām Ernests stāstīja, ka tās strādājot par deviņdesmit centiem nedēļā, un bērnus, kas vergo dienvidu kokvilnas vērptuvēs. Un es garā skatīju viņu vārgās, bālās rokas, no kurām bija izspiestas asinis, gatavojot audumu manam tērpam. Un tad es atkal domāju par Sjeras vērptuvēm un izmaksātajām dividendēm un skaidri saskatīju Džeksona asinis uz sava tērpa. Es nevarēju atbrīvoties no Džeksona.' Manas domas vienmēr atgriezās pie viņa.
Dvēseles dziļumos man radās izjūta, ka stāvu uz bezdibeņa malas. Man šķita, ka man tūliņ atklāsies jauna un drausmīga dzīves atziņa. Un ne tikai man vien. Visa mana pasaule bija sabrukusi. Piemēram, mans tēvs. Es varēju vērot Ernesta ietekmi viņā. Un bīskaps! Kad es pēdējo reizi viņu redzēju, viņš atgādināja slimnieku. Viņa nervi bija visaugstākā mērā saspringti un acīs rēgojās neizsakāmas šausmas. No tā mazumiņa, ko uzzināju, nopratu, ka Ernests bija turējis savu solījumu parādīt viņam elli. Tomēr es nedabūju zināt, kādas elles ainas bīskaps bija redzējis, jo viņš šķitās pārāk satriekts, lai varētu par to runāt.
Reiz, kad es_ sevišķi stipri izjutu, ka manā mazajā pasaule un visa apkārtnē viss apsviests otrādi, es nodomāju, ka Ernests tam visam cēlonis, un domās iesaucos: «Mes bijām tik laimīgi un apmierināti, iekāms viņš iera- das!» Bet tanī pašā mirklī es izjutu šīs domas kā patiesības noliegumu, un Ernests atkal parādījās man kā ap- sluiidrotais, kā patiesības apustulis, kas starojošu seju un dieva eņģeļa bezbailībā cīnījās par patiesību un taisnību, par nabagiem, atstātiem un apspiestiem. Un tad man parādījās cits tēls — Jēzus tēls. Arī Jēzus bija aizgavējis pazemotos un apspiestos pret priesteru un farizeju nostiprinājušos varu. Un es domāju par viņa nāvi pie krusta, un mana sirds sažņaudzās, iedomājoties Ernestu. Vai ari viņš ir lemts krustam, viņš ar savu skanīgo, kareivīgo balsi un savu vareno vīrišķīgo drosmi!
Un šinī mirklī sapratu, ka es viņu mīlu, ka ilgojos mierināt viņu. Es domāju par viņa dzīvi. Tā droši vien bijusi skarba, bēdīga un trūkuma pilna. Es atcerējos viņa Ievu, kas viņa labad bija melojis un zadzis, un nostrādājies lidz nāvei. Un viņam pašam desmit gadu vecumā bija jāsāk strādāt vērptuvēs! Mana sirds, šķita, lūzīs aiz ilgām apskaut viņu, piekļaut viņa galvu sev pie krūtīm — šo galvu, kam vajadzēja sāpēt aiz tik daudzām domām, un ļaut viņam rast laimīgā brīdī mieru, tikai mieru — atvieglojumu un aizmirstību.
Es satiku pulkvedi Ingramu kādā baznīcas sarīkojumā. Pazinu viņu jau kopš gadiem ļoti labi. Notvēru viņu aiz lielajām palmām un gumijas kokiem, un viņam nebija ne jausmas, ka esmu viņu lenkusi. Viņš mani apsveica kā parasti — jautri un pieklājīgi. Viņš vienmēr bija ļoti elegants, taktisks, diplomātisks un uzmanīgs. Pēc ārējā izskata viņš bija viens no izcilākajiem vīriešiem šinī sabiedrībā. Viņam līdzās pat godātais universitātes rektors likās neizskatīgs un nenpzīmīgs.
Un tomēr es redzēju, ka pulkvedis Ingrams ir tādā pašā stāvoklī kā neizglītotie mašīnu apkalpotāji. Arī viņam trūka rīcības brīvības. Viņš tāpat bija piesaistīts mašīnai. Nekad neaizmirsīšu, kā viņš pārvērtās, kad es pieminēju Džeksona lietu. Viņa smaidīgā labsirdība pagaisa kā rēgs. Pēkšņā baiļu izteiksme sašķobīja viņa laipno seju. Es sajutu tādu pašu nemieru kā toreiz, kad Džeimss Smiss nespēja savaldīties. Tomēr pulkvedis Ingrams nelādējās. Tā bija tā niecīgā starpība, kas bija palikusi starp viņu un strādnieku. Viņu mēdza slavēt kā asprātīgu cilvēku, bet tagad gan no asprātības nekas nebija manāms. Viņš gluži neapzināti pameta skatienu visapkārt, meklēdams atkāpšanās ceļu, bet viņš bija slazdā starp palmām un gumijkokiem.
Viņš nejūtoties labi, dzirdot Džeksona vārdu. Kāpēc es esot pieminējusi šo gadījumu? Viņam nepatīkot mani joki. Tas esot bezgaumīgi un neapsvērti no manas puses. Vai tad es nezinot, ka viņa profesija nepieļaujot nekādas personiskas jūtas? Tās viņš atstājot mājās, kad ejot uz biroju. Tur viņam esot tikai profesionālas jūtas.
— Vai Džeksonam pienāktos zaudējumu atlīdzība? — es jautāju.
— Protams, — viņš atbildēja. — Tas ir, tādi ir mani personiskie ieskati. Tomēr tam nav nekā kopēja ar lietas tiesisko pusi.
Viņš bija mazliet saņēmies.
— Sakiet — vai tiesībām ir kas kopējs ar likumu?
— Jūs esat izvēlējusies nepareizu lietvārdu, — viņš pasmaidīja.
— Ar varu? — es jautāju, un viņš pamāja. — Bet mēs taču uzskatām, ka likums palīdz mums tikt pie taisnības.
— Taisni šeit slēpjas paradokss, — viņš atteica. — Likums nedod mums taisnību, bet tiesības.
— Jūs tagad runājat kā profesijas pārstāvis, vai ne?
Ingrams nosarka, patiešām nosarka un atkal pameta
bailīgu skatienu visapkārt, raudzīdamies, kā izmukt. Bet es biju aizsprostojusi viņam ceļu un nemaz nerīkojos to atbrīvot.
— Sakiet, — es turpināju, — ja kāds savas personiskās jūtas nomāc ar profesionālām, vai tas nekļūst zināmā veidā par garīgu izdzimteni?
Atbildi es nesaņēmu. Pulkvedis Ingrams apkaunojošā kārtā metās bēgt, pie tam apgāzdams palmu.
Pēc tam es izmēģināju savu laimi laikrakstu redakcijās. Es uzrakstīju mierīgu, atturīgu, objektīvu rakstu par Džeksona nelaimes gadījumu. Es nemēģināju pārmest cilvēkiem, ar kuriem biju runājusi, pat nepieminēju viņus. Es tikai attēloju šā gadījuma faktus, aizrādīju uz ilgajiem gadiem, ko Džeksons nostrādājis vērptuvēs, par viņa pūlēm pasargāt mašīnu no bojājumiem, par sekojošo nelaimes gadījumu un viņa pašreizējo bēdīgo, nožēlojamo stāvokli. Neviens no trim mūsu pilsētas dienas laikrakstiem, ne arī abiem nedēļas laikrakstiem neievietoja šo rakstu.
Es uzmeklēju Persiju Laitonu. Viņš bija nolicis valsts eksāmenus universitātē, pievērsies žurnālista darbam un patlaban praktizējās kā reportieris iespaidīgākajā no trim laikrakstiem. Kad es jautāju, kāpēc laikraksti negrib nekā ievietot par Džeksonu un viņa nelaimes gadījumu, viņš pasmīnēja.
— Izdevniecības politika, — viņš atteica. — Mēs tur neesam noteicēji. Tā ir izdevēju darīšana.
— Ko nozīmē politika?
— Mēs visi solidarizējamies ar akciju sabiedrībām, — viņš paskaidroja. — Arī tad, ja jūs pati samaksātu iespiešanas izdevumus, jums neizdotos tamlīdzīgu rakstu ieda- būt laikrakstā. Un, ja kāds no mums mēģinātu to pasle- pen iedabūt, tad tas zaudētu vietu. Jums neizdosies to ievietot, kaut jūs arī maksātu desmitkārtīgi.
— Bet kā ir ar jūsu pašu politiku? — es jautāju. — Izskatās, it kā jūsu uzdevums ir sagrozīt patiesību pēc savu darba devēju pavēles, kuri savukārt paklausa akciju sabiedrību pavēlēm.
— Tā nav mana darīšana. — Mirkli viņš jutās neomulīgi, bet tad atrada izeju — un viņa seja noskaidrojās.
— Un pats es neko nepatiesu nerakstu. Mana sirdsapziņa man neko nevar pārmest. Protams, manā ikdienas darbā ir daudz traucēkļu, bet tas jau šinī darbā iederas,— viņš naivi nobeidza.
— Bet jūs taču cerat sēdēt kādu dienu pie redaktora galda un vadīt politiku.
— Tad es jau būšu ciets kā krams.
— Bet, kamēr jūs vēl neesat tik ciets, es jūs palūgšu atklāti izsacīt savas domas par vispārējo izdevniecības politiku.
— Par to es nemaz nedomāju, — viņš aši attrauca.
— Kas grib gūt panākumus žurnālista darbā, tas nedrīkst cirst pāri robežai. Tik daudz vismaz es te jau esmu iemācījies.
Un viņš gudri pamāja ar savu jauneklīgo galvu.
— Bet patiesība? — es neatlaidos.
— Jūs nesaprotat spēles likumus. Ja visu dara pareizi, tad patiesībai nenodara pāri. Vai tā nav?
— Pārāk neskaidri, — es nomurmināju, bet man bija žēl viņa jaunības, un es baidījos, ka man būs jāsāk kliegt vai raudāt.
Nu es jau sāku redzēt cauri savas sabiedrības ārējai čaulai un atklāju tur drausmīgu īstenību. Likās, pret Džeksonu nodibinājusies slepena sazvērestība, un man kļuva žēl gaudulīgā advokāta, kas viņa prāvu bija tik apkaunojoši zaudējis. Šī slepenā sazvērestība pastāvīgi pieauga. Tā nevērsās pret Džeksonu vien. Tā bija tēmēta pret katru strādnieku, kas fabrikā bija kļuvis par kropli. Un, ja pret katru strādnieku vērptuvēs, kāpēc ne pret katru strādnieku jebkurā citā fabrikā? Patiešām, vai tas tā nebija viscaur, visā rūpniecībā?
Bet, ja tā bija, tad sabiedrība pamatojas uz meliem. Es nobijos pati no saviem secinājumiem. Tas bija pārāk šausmīgi un riebīgi, lai būtu patiesi. Bet Džeksons un viņa roka, un asinis, kas aptraipīja manas drēbes un lāsoja no manu griestu sijām? Un tādu Džeksonu bija daudz — simtiem vērptuvēs vien, kā Džeksons pats izteicās. Es nevarēju no Džeksona izbēgt.
Es apmeklēju misteru Viksonu un misteru Pertonveitu, abus galvenos Sjeras vērptuvju akcionārus, tomēr man neizdevās satricināt viņu uzskatus kā priekšstrādniekiem viņu vērptuvēs. Es redzēju, ka viņu morāle pārspēj pārējās sabiedrības morāli. Es to būtu dēvējusi par aristokrātu jeb kungu morāli.[29] Viņi runāja augstā stilā par politiku un identificēja politiku un tiesības. Ar mani viņi runāja tēvišķīgi, aizbildinot manu jaunību un piedzīvojumu trūkumu.. Viņi bija visvairāk saistītie no visiem, kurus es tiku iztaujājusi. Viņi bija pilnīgi pārliecināti, ka vērptuves tiek vadītas^ pareizi. Te nebija ko jautāt vai diskutēt. Viņi uzskatīja sevi par sabiedrības. glābējiem, kas gādā laimi lielam ļaužu vairumam. Viņi attēloja patētiskas ainas, kā gan būtu jācieš strādnieku šķirai, ja nebūtu darba, ko viņi vienīgie tai apgādājot.
Tūliņ pēc tikšanās ar šiem abiem džentlmeņiem es satiku Ernestu un pastāstīju viņam, ko biju atkiājusi. Viņš apmierinats uzlūkoja mani un sacīja: _— Patiešām lieliski! Jūs sākat pati uz savu roku mek- let patiesību. Tas ir jūsu pašu empīriskais vispārinājums, un tas ir pareizs. Neviens cilvēks, kas saistīts pie industrijas mašīnas, nav brīvs savā rīcībā, ja nu vienīgi lielkapitālisti, kas arī nav brīvi, — piedodiet man šo īrismu[30]. Jūs redzat — šie džentlmeņi ir pārliecināti, ka viss, ko viņi dara, ir pareizs. Tas ir visas šīs absurdās situācijas
Kalngals. Viņos vēl ir tik daudz cilvēciskuma, ka viņi nevar spert ne soļa, nedomādami, ka tas ir pareizs. Viii lem nepieciešama sankcija savai rīcībai.
Ja viņļ grib kaut ko darīt, kaut ko veikalniecisku, tad viņiem jāgaida, kamēr viņu smadzenēs rodas kāds reliģisks, ētisks, zinātnisks vai filozofisks jēdziens par viņu nodomātā darba pareizību. Un tad viņi stājas pie darba un realizē to, nemaz nenojauzdami, ka viena no cilvēka dvēseles vājībām ir tā, ka vēlēšanās ir domu māte. Lai viņi dara ko darīdami, viņi vienmēr atrod attaisnojumu savai rīcībai. Viņi ir sekli kazuisti. Viņi ir jezuīti. Pat ļaunu darot, viņi apsver, kāds labums no tā varētu ras- lies. Viena no patīkamākām un par aksiomu pieņemtām fikcijām, ko viņi radījuši, ir iedoma, ka viņi pārspēj gud- rībā un tikumos pārējo cilvēces daļu. Te rodas viņu pārliecība, ka viņi apgādā ar dienišķu maizi visu pārējo cilvēci. Viņi ir arī atdzīvinājuši seno teoriju par karaļu — šinī gadījumā par tirdzniecības karaļu — dievišķīgajām tiesībām.[31]
Viņu stāvokli vājina tas apstāklis, ka viņi ir tikai veikalnieki. Viņi nav filozofi. Viņi nav ne biologi, ne sociologi. Ja viņi tie būtu, tad, protams, viss būtu labi. Veikalnieks, kas reizē ir arī biologs un sociologs, apmēram zinātu, kas cilvēcei vajadzīgs. Bet šie cilvēki ārpus savu veikalniecisko darījumu robežām ir truli. Viņi zina tikai savus darījumus. Viņi nepazīst ne cilvēci, ne sabiedrību un tomēr uzņemas izlemt miljoniem badacietēju un visu pārējo miljonu cilvēku likteņus. Pienāks laiks, kad vēsture rūgti smies par viņiem.
Viņas atdarināja savus vīrus un runāja tādā pašā augstā stilā par politiku, par bagāto pienākumiem un atbildību. Viņām bija tā pati morāle kā viņu vīriem — viņu šķiras morāle; un viņas mētājās ar skaistām frāzēm, ko pašas nesaprata.
Viņas sapīka, kad es izstāstīju par Džeksona ģimenes nožēlojamo stāvokli un izsacīju izbrīnu, ka viņas nav nekā darījušas šā cilvēka labā. Man pateica, ka viņām neesot vajadzīgs, lai kāds tās instruētu viņu sabiedriskajos pienākumos. Kad es bez aplinkiem lūdzu palīdzēt Džeksonam, viņas tāpat bez aplinkiem noraidīja mani. Visdīvainākais bija tas, ka mani noraidīja ar gandrīz vienādiem vārdiem, kaut gan es apmeklēju katru atsevišķi un neviena nezināja, ka esmu otru apmeklējusi vai gatavojos to darīt. Abas atbildēja, ka viņas priecājoties par izdevību pateikt skaidri un gaiši, ka nemaksās nekādas prēmijas par nevīžību un tikpat maz vēlas ar atlīdzību par nelaimes gadījumiem kārdināt trūcīgos, lai tie metas mašīnās.[34]
Viņas bija atklātas,- šīs abas sievietes. Viņas bija apskurbušās aiz pārliecības par savu un savas šķiras pārākumu. Viņu šķiras morāle sankcionēja visu, ko vien viņas darīja. Pametot misis Pertonveitas māju, es atskatījos un atcerējos Ernesta vārdus, ka arī viņas ir piesaistītas pie mašīnas, kaut arī atrodas sabiedrības virsotnē.