Ernests apmeklēja mūs bieži. Tas nebija tikai mans tēvs, kas viņu pievilka, un tie nebija arī strīdīgie jautājumi, ko pārsprieda pie mūsu pusdienu galda. Es jau vairākkārt toreiz pieļāvu glaimojošo domu, ka ari es esmu cēlonis viņa apmeklējumiem, un drīz uzzināju, ka manas aizdomas bijušas pareizas. Tāds mīlētājs vēl nebija redzēts kā Ernests Everhards. Viņa skatiens un rokas spiediens kļuva, ja tas iespējams, vēl stingrāks un noteiktāks un jautājums, kas jau sākumā bija lasāms viņa acīs, vēl uzstājīgāks.
Pirmais iespaids, kādu man radīja Ernests Everhards, bija nelabvēlīgs. Pēc tam es jutu, ka viņš mani valdzina, bet tad mani atstūma viņa rupjie uzbrukumi manai šķirai. Kad es tomēr atklāju, ka viņš nav manu šķiru apmelojis, ka visi asie un skarbie vārdi, kas par to sacīti, ir pamatoti, es atkal jutos viņam tuvāka. Viņš kļuva mans orākuls. Manis dēļ viņš norāva masku sabiedrībai un ļāva man ieskatīties īstenībā, kas gan bija nepatīkama, toties neapstrīdami patiesa.
Kā jau sacīju, viņam līdzīgs mīlētājs nebija redzēts. Neviena meitene nevar nodzīvot universitātes pilsētā līdz divdesmit ceturtajam mūža gadam bez mīlas piedzīvojumiem. Manos pielūdzējos bija skaitījušies gan jauniņi studenti, gan sirmi profesori, gan atlēti un milzeņi futbolisti. Tomēr neviens nebija man tā izrādījis savas jūtas, kā to darīja Ernests, lekāms es to apzinājos, viņš bija mani apskāvis. Iekāms es varēju celt ierunas vai aizkavēt, viņa lūpas bija uz manējām. Pret viņa nopietnību parastā meitenes gražošanās būtu smieklīga. Viņš mani aizrāva ar savu vareno, neatvairāmo straujumu. Viņš nesāka ar bildinājumu. Viņš apskāva mani, skūpstīja mani un uzskatīja par pašsaprotamu, ka mēs precēsimies. Tas bija skaidrs. Vienīgais jautājums bija — un tas radās krietni vēlāk —, kad mēs precēsimies.
Tas bija kas nepieredzēts. Tas bija fantastiski. Tomēr saskaņā ar Ernesta patiesības pierādījumu tas iedarbojās. Es uzticēju viņam savu dzīvi. Šī uzticēšanās solīja laimi. Mūsu mīlas pirmajās dienās es gan dažreiz bažījos par nākotni, domājot par viņa mīlas straujumu un nevaldā- mību.
Tomēr šīm bažām nebija pamata. Neviena sieviete nav vēl aplaimota ar cēlāku, maigāku dzīves biedru. Viņa smalkjūtība un nevaldāmība bija dīvaini sajauktas, tāpat kā viņa biklums un nepiespiestība. Šis vārais biklums! Viņš nekad nespēja atbrīvoties no tā, un tas bija tik jauki.
Viņa izturēšanās mūsu viesistabā atgādināja nobijušos vērsi porcelāna veikalā.[35]
Tanī laikā izgaisa manas pēdējās šaubas par manu mīlu (tas bija lielāko tiesu zemapziņā). Tas notika Zinātnes atbalstītāju klubā — brīnišķīgā vakarā, kad Ernests devās uzbrukumā pret sabiedrības pīlāriem viņu pašu nometnē. «Zinātnes atbalstītāji» bija labākais izlases klubs Klusā okeāna piekrastē. To bija dibinājusi mis Brentvuda, ļoti bagāta vecmeita, un šis klubs bija viņas dzīves biedrs, ģimene un rotaļlieta. Tā biedri bija visbagātākie pilsētā un visstabilākie savā bagātībā. Klubā bija pieaicināti arī atsevišķi zinātnieki, lai piešķirtu tam intelektuālu noskaņojumu.
Šim klubam nebija savas celtnes. Tas nebija tāda veida klubs. Tā biedri sapulcējās reizi mēnesī kādā no saviem privātajiem namiem, lai noklausītos kādu lekciju. Lektori, kaut arī ne vienmēr, taču parasti saņēma atlīdzību. Ja kāds ķīmiķis Ņujorkā atklāja ko jaunu, teiksim, rādija jautājumā, viņam samaksāja visus ceļojuma izdevumus pāri kontinentam un karaliski atlīdzināja zaudēto laiku. Tāpat rīkojās ar mājup atgriezušos ziemeļpola ceļotāju vai panākumiem bagātu rakstnieku vai mākslinieku. Viesus neaicināja, jo kluba biedri nevēlējās, lai viņu diskusijas iekļūtu laikrakstos. Toties lieli valstsvīri — un tādi gadījumi bija — varēja pilnīgi brīvi izsacīt savas domas.
Esmu izklājusi sev priekšā saburzītu vēstuli, ko Ernests man rakstījis pirms divdesmit gadiem, un izrakstu no tās šīs rindas:
«Tavs tēvs ir Zinātnes atbalstītāju kluba biedrs, tātad Tu vari tur iekļūt. Ierodies tur nākamās otrdienas vakarā! Es Tev apsolu lielisku pārdzīvojumu. Tev pagājušo reizi neizdevās izsist šos džentlmeņus no sliedēm. Ja Tu ieradīsies, tad es izdarīšu to Tevis labad. Es piespiedīšu viņus rūkt kā vilkus. Tu tikai aizskāri viņu morāli. Un, ja aizskar viņu morāli, tad viņi kļūst vēl jo vairāk pašapmierināti un pārāki. Es apdraudēšu viņu naudas maku. Tas satricinās viņu primitīvo dabu līdz pamatiem. Ja Tu atnāksi, Tu redzēsi alu cilvēkus smokingos ņurdam un plūcamies ap kaulu. Es Tev apsolu lielisku kaķu koncertu un dziļu ielūkošanos zvēru dabā.
Viņi uzaicinājuši mani, lai saplosītu. Tā ir mis Brent- vudas ideja, ko viņa mēģināja visai neveikli slēpt, mani uzaicinot. Viņa jau arī agrāk ir sniegusi viņiem šādu laika kavēkli. Viņi priecājas, ja dabū redzēt vaļsirdīgus, pieklājīgus pasaules lāpītājus. Mis Brentvuda domā, ka es esmu piemīlīgs kā kaķēns un labsirdīgs un stulbs kā slaucama govs. Nenoliegšu, ka palīdzēju viņai gūt šādu iespaidu. Sākumā viņa bija visai piesardzīga, kamēr beidzot konstatēja manu nekaitīgumu. Es saņemšu pieklājīgu honorāru — divi simti piecdesmit dolāru —, kā pienākas cilvēkam, kas, kaut arī radikālis, tomēr reiz kandidējis uz gubernatora posteni. Jā, man jāierodas smokingā. Tas ir obligāti. Nekad savā mūžā neesmu ko tādu valkājis. Šķiet, man tas būs kaut kur jānoīrē. Tomēr es darītu ne tikai to vien, ja man ir izdevība nokļūt šajā klubā.»
Tovakar kluba biedri sapulcējās Pertonveitu namā. Lielajā viesistabā bija sanesti krēsli, lai tur varētu sasēsties divi simti klausītāju. Tie bija patiešām sabiedrības pīlāri. Es uzjautrinājos, domās aprēķinādama šo cilvēku reprezentētās mantas summu, — tā sniedzās vairākos simtos miljonu. Pie tam tās īpašnieki nebija dīkdieņi. Tie bija veikalnieki, kas jo aktīvi piedalījās industriālajā un politiskajā dzīvē.
Mēs visi jau bijām apsēdušies, kad mis Brentvuda ieveda Ernestu. Viņi tūliņ devās uz to telpas galu, kur viņam vajadzēja runāt. Viņš bija smokingā, un viņa platie pleci un karaliskā galva izskatījās lieliski. Visās viņa kustībās bija tikko jaušama nepārprotama mulsuma atēna. Man gandrīz šķiet, ka par to vien es būtu varējusi viņu iemīlēt. Raugoties viņā, es izjutu dziļu prieku. Es atkal jutu viņa pulsu sitam manā rokā un viņa lūpas pieskārāmies manējām; un tik lepna es biju par to, ka man gribējās piecelties un uzsaukt visai šai sabiedrībai: «Viņš ir mans! Viņš ir turējis mani savās rokās, un es, es vien esmu piepildījusi viņa dvēseli līdz tās iespēju un vareno domu robežām!»
Viesistabā ienākot, mis Brentvuda iepazīstināja viņu ar pulkvedi van Džilbertu, kas vadīja šīsdienas sanāksmi. Pulkvedis van Džilberts bija plaši pazīstams tresta advokāts. Piedevām viņš bija ārkārtīgi bagāts. Mazākais honorārs, ko viņš mēdza pieprasīt, bija simttūkstoš dolāru.
Likumus viņš zināja no galvas. Viņš rotaļājās ar likumu kā ar lelli. Viņš to mīcīja kā mālus, staipīja un izlocīja pēc patikas kā ķīniešu rotaļlietu. Viņa āriene un runas veids bija veclaicīgi, taču iztēles, atjautības un apķērības ziņā viņš bija tikpat jauns kā pēdējais likuma paragrāfs. Pirmos slavas laurus viņš ieguva, panākdams Šārdvela testamenta laušanu, par ko saņēma piecsimttūkstoš dolāru.[36] Kopš tās reizes viņš cēlās augšup strauji kā raķete. Viņu bieži dēvēja par labāko advokātu visā valstī — protams, tresta advokātu, un, nosaucot trīs Savienoto Valstu vislabāko advokātu vārdus, viņa vārda tur nekad netrūka.
Viņš piecēlās un dažos labi izvēlētos teikumos ar vieglu ironijas pieskaņu iepazīstināja sapulcējušos ar Ernestu. Pievēršot viņu uzmanību šim sociālajam reformatoram un strādnieku šķiras pārstāvim, pulkvedis van Džilberts bija rotaļīgi zobgalīgs, un klausītāji smīnēja. Tas mani kaitināja, un es pametu acis uz Ernestu, bet viņa izskats mani nokaitināja vēl vairāk. Sķitās, viņš neņem ļaunā rafinēto izzobošanu. Pat vēl ļaunāk — šķītās, ka viņš to nemaz nemana. Viņš sēdēja stīvi pieklājīgs un miegains. Viņš patiešām izskatījās aprobežots. Uz mirkli man pazibēja doma: ja nu šo varas un prāta pārstāvju impozantā klātbūtne iedvesusi vmam bijību? Tad es pasmaidīju. Mani apmuļķot viņš nevarēja, tomēr citus viņš bija apmuļķojis — kā nupat mis Brentvudu, kura apsēdās pirmajā rindā un šad un tad pavērās pret kādu savu domu biedru, un atzinīgi pasmaidīja par tā piezīmēm.
Kad pulkvedis van Džilberts bija beidzis, Ernests piecēlās un saka savu runu. Viņš iesāka klusā balsī, rātni un atturīgi, un visa viņa būtne pauda biklumu. Viņš runāja par savu izcelšanos no strādnieku šķiras, par savas apkārtnes netīrību un postu, kur miesa un gars vienādā Mierā cieš badu un mokas. Viņš attēloja savus centienus un ideālus un to iedomāto paradīzi, kur dzīvo augstākās aprindas.
Viņš sacīja:
— Es zināju, ka tur valda pašaizliedzība, tīras un cēlas domas, drosmīgs prāts. Es zināju to visu, jo lasīju «Jūrmalas bibliotēkas»[37] romānus, kuros, izņemot ļaundarus un avantūristes, visi vīrieši un sievietes domā viscēlākās domas, runā visdaiļākā valodā un paveic viscildenākos darbus. Vārdu sakot, man bija skaidrs kā diena, ka augstākās šķirās viss ir daiļš, cildens un jauks, ka tur ir viss, kas piešķir dzīvei krietnumu un cieņu, viss, kas padara dzīvi vērtīgu un atalgo cilvēku par tā pūlēm un postu.
Turpinājumā viņš attēloja savu dzīvi fabrikā, mācekļa gadus kalvē un iepazīšanos ar sociālistiem. To vidū viņš teicās atradis cilvēkus ar asu prātu un lieliskām gara dāvanām, evaņģēlija sludinātājus, kas izstumti, jo to kristiānisms bijis par plašu jebkurai mamona pielūdzēju sektai, un profesorus, kas nav gribējuši, lai valdošā šķira tos samaļ savas kastas gara dzirnakmeņos. Sociālisti esot revolucionāri, tā viņš sacīja, kas cenšoties gāzt tagadējo aplamo sabiedrību, tie esot spējīgi radīt saprātīgu nākotnes sabiedrību. Viņš vēl daudz ko sacīja, ko visu nemaz nevar uzrakstīt, bet es nekad neaizmirsīšu, kā viņš aprakstīja revolucionāru dzīvi. Viņa atturība izgaisa, balss kļuva stingra un noteikta, tā kvēloja viņa ugunī, un viņa ugunī kvēloja arī doma,s, ko viņš ietērpa vārdos. Viņš sacīja:
— Revolucionāru vidū es sastapu gaišu ticību cilvēcei, liesmainu ideālismu, viscēlāko pašaizliedzību, cildenumu un pašuzupurēšanos — visas lieliskākās, izcilākās gara īpašības. Te dzīve bija skaidra, cēla un moža. Es nācu saskarē ar dižām dvēselēm, kuru miesa un gars pacēlās pāri dolāriem un centiem, kurām izsalkušu priekšpilsētas bērnu vārgie vaidi nozīmēja vairāk nekā visa greznība un cenšanās pēc komerciālas ekspansijas un pasaules kundzības. Ap mani bija cēli mērķi un varonīgas jūtas, ap mani dienu un nakti bija saules un zvaigžņu mirdzums, uguns un rasa, un manu acu priekšā vienmēr pacēlās degošs un liesmojošs svētais Grāls, paša Kristus Grāls, Kristus, kas ir silti cilvēcīgs, ilgi cietis un pārestību mocīts, bet beigās atbrīvots un glābts. — Un atkal, kā jau agrāk, es redzēju Ernestu apskaidrotu savā priekšā. Viņa piere izstaroja dievišķumu, kas viņā slēpās, un vēl jo spožāk mirdzēja viņa acis šinī staru vainagā, kas viņu ietērpa it kā vizmā. Bet pārējie neredzēja šo staru vainagu, un es nodomāju, ka varbūt asaras, kas man lija aiz mīlas un prieka, aptumšojušas manas acis. Vismaz misters Viksons, kas sēdēja aiz manis, bija pilnīgi vienaldzīgs, jo es dzirdēju viņu skaļi un ņirdzīgi nosakām: — Utopija.[38]
Ernests stāstīja par savu augšupeju sabiedrībā, kamēr viņš beidzot nācis saskarē ar augstāko slāņu pārstāvjiem un nostājies līdzās vīriem, kas ieņēmuši augstus posteņus. Tad sākusies viņa vilšanās, un šo vilšanos viņš attēloja tādiem vārdiem, kas nebija visai glaimojoši viņa klausītājiem. Viņu mācis apkārtnes zemiskums, dzīve vairs nav šķitusi daiļa un jauka. Viņš bijis sašutis par savtīgumu, ar ko viņš sadūries, un vēl vairāk viņu pārsteidzis garīgu interešu trūkums. Pēc iepazīšanās ar revolucionāriem viņu satriecis valdošās šķiras gara trulums. Pie tam viņš atklājis, ka viņi visi, vīrieši un sievietes, par spīti savām krāšņajām baznīcām un labi atalgotajiem garīdzniekiem, bijuši vienīgi materiālā labuma meklētāji. Viņi gan piemīlīgi pļāpājuši par sīkiem ideāliem un tikpat sīku morāli, bet tomēr viņu dzīve pašos pamatos bijusi mantas raušana. Un viņi nav pazinuši nekādu patiesu morāli, to, ko Kristus sludinājis un ko tagad vairs nesludina.
— Es sastapu cilvēkus, — Ernests turpināja, — kas miera ķēniņa vārdā dedzīgās daiļrunās vērsās pret karu un tanī pašā laikā izdalīja saviem pinkertoniem[39] šautenes, lai tie apšautu streikotājus viņu pašu fabrikās. Es
Mistapu cilvēkus, ko iesvēla sašutumā boksa cīņu bruta- lilate, bet kuri tanī pašā laikā piedalījās uztura līdzekļu viltošanā, tā nonāvējot ik gadus vairāk zīdaiņu nekā asiņainais Erods.
Sis smalkais aristokrātiska izskata džentlmenis bija mēms tresta direktors un rīks, ar kura palīdzību slepeni aplaupīja atraitnes un bāriņus. Sis goda vīrs, kas kolekcionēja dārgas grāmatas un atbalstīja literatūru, deva luikuļus municipalitātes mašīnas saimniekam, cilvēkam ar masīviem žokļiem un zemu pieri. Sis izdevējs, kas publicēja sludinājumus par medicīniskiem patentlīdzek- jiem, nosauca mani par nekrietnu demagogu, kad es pieprasīju, lai viņš publicē savā laikrakstā patiesību par šiem patentlīdzekļiemSis cilvēks, kas runāja augstā stilā un lielā nopietnībā par ideālisma daiļumu un dieva žēl- • irdību, nupat bija noblēdījis saviem kompanjoniem viņu peļņas tiesu. Šis cilvēks, baznīcas balsts un liels misionāru pabalstītājs, nostrādināja sava veikala kalpotājas desmit stundas dienā par bada algu un dzina tās taisnā ceļā uz prostitūciju. Šis cilvēks, kas deva līdzekļus jaunu katedru dibināšanai universitātēs un cēla greznas baznīcas, par dolāriem un centiem nodeva tiesā nepatiesu zvērestu. šis dzelzceļu magnāts lauza savu vārdu kā pilsonis, goda vīrs un kristīgais, atļaudams slepenu rabatu, un to viņš darīja bieži. Tur tas senators bija rotaļlieta, vergs un marionete brutāla, neizglītota lielfabrikanta rokās,[40]tapat bija arī ar gubernatoru un augstākās tiesas locekli; un visi trīs brauca pa dzelzceļu ar brīvbiļetēm; un tātad veiklais kapitālists bija kungs pār fabrikām, fabrikantiem un dzelzceļiem, kas izsniedza brīvbiļetes.
Tā es paradīzes vietā nokļuvu izkaltušajā komerciālisma tuksnesī. Izņemot darījumu sfēru, visur valdīja trulums. Es neatradu nekā, kas būtu tīrs, cēls un možs, kaut atradu daudzus, kas bija moži savā pagrimšanā. Ko es sastapu, tas bija neiedomājams savtīgums un nežēlība, nejēdzīga, rijīga un rupji praktiska iedzīvošanās kāre.
Ernests vēl daudz runāja par viņiem un par savu vilšanos. Garīgi tie bija viņu garlaikojuši, morāliski — atstūmuši, tā ka viņš juties laimīgs, atgriežoties pie saviem revolucionāriem, tīriem, cēliem un garīgi možiem, — pilnīgs pretstats kapitālistiem.
— Un nu, — viņš sacīja, — ļaujiet man pastāstīt par revolūciju!
Bet vispirms man jāaizrāda, ka viņa niknā apsūdzība nebija nevienu ietekmējusi. Es aplūkoju viņus un redzēju, ka viņu augstprātīgo pašapziņu nebija ne drusciņ skāruši viņa pārmetumi. Man bija jāatceras Ernesta vārdi, ka uzbrukums viņu morālei nespēj izsist viņus no sliedēm. Tomēr es manīju, ka viņa drosmīgā valoda bija zināmā mērā ietekmējusi mis Brentvudu. Viņa izskatījās noraizējusies un nemierīga.
Ernests iesāka ar revolūcijas armijas aprakstu, un, kad viņš minēja tās skaitlisko spēku (pēc dažādās valstīs nodotajām balsīm), sapulcējušies kļuva nemierīgi. Viņu sejas pauda bažas un lūpas cieši sakniebās. Tagad, beidzot, viņi juta, ka cīņa ir sākusies. Viņš attēloja sociālistu internacionālo organizāciju, kas apvieno pusotra miljona cilvēku Savienotās Valstīs un vairāk par divdesmit trim miljoniem pārējā pasaulē.
— Sāda revolucionāra armija, — viņš teica, — divdesmit pieci miljoni, ir spēks, kas liek valdītājiem un valdošām šķirām padomāt. Sīs armijas lozungs ir: «Nekādas žēlastības!» Mēs gribam visu, kas jums pieder. Mūs var apmierināt vienīgi viss jūsu īpašums. Mēs gribam saņemt savās rokās varas grožus un cilvēces likteni. Te ir mūsu rokas. Tās ir stipras rokas. Mēs gribam atņemt jūsu kundzību, jūsu pilis, jūsu godību, un tad jūs varat strādāt par maizes kumosu kā zemnieks tīrumā vai kā izbadojies, nožēlojams kantorists jūsu pilsētās. Te ir mūsu rokas. Tās ir stipras rokas!
Un, tā runājot, viņš pacēla savu vareno plecu augstumā savas spēcīgās rokas, un kalēja plaukstas tvēra gaisu kā ērgļa nagi. Viņš stāvēja kā valdošā darba gars, kas izstiepj rokas, lai sagrābtu un iznīcinātu savus pretiniekus. Es ievēroju, ka klausītāji tikko manāmi sarāvās šī konkrētā, varenā un draudīgā revolūcijas tēla priekšā. Sarāvās gan tikai sievietes, un viņu sejās bija lasāmas
bailes. Vīrieši tie nebija. Tie piederēja pie tiem bagātniekiem, kas netur rokas klēpī, viņi bija aktīvi, viņi bija cīnītāji. Kļuva dzirdama zema, apspiesta dūkoņa, kas mirkli saviļņoja gaisu un tad izdzisa. Tā bija ņurdēšanas priekšvēstnesis, un to man šovakar bieži gadījās dzirdēt — šo zvēra pazīmi cilvēkā, nopietnāko no visām viņa pirmatnējām kaislībām. Viņi neapzinājās, ka izdvesuši šīs skaņas. Tā bija zvēru bara ņurdoņa, kas baram izlaužas pilnīgi neapzināti. Un, kad es tanī mirklī redzēju cietsirdību viņu sejās un cīņas kāri zvērojam viņu acīs, tad es zināju, ka nebūs viegli izraut no viņu rokām varu pār pasauli.
Ernests turpināja savu uzbrukumu. Viņš paskaidroja, ka runā Savienoto Valstu pusotra miljona revolucionāru vārdā, ka pārmet kapitālistu šķirai, ka tā nav pareizi vadījusi sabiedrību. Viņš uzskicēja alu cilvēku un tagadējo mežoņu tautu ekonomisko apstākļu ainu un uzsvēra, ka tiem nepieder ne darba rīki, ne mašīnas, tikai dabas dotais pašu spēks darba veikšanai. Tad viņš attēloja mašīnu un sociālās organizācijas attīstību un secināja, ka šodien civilizēta cilvēka ražošanas spējas tūkstoškārt lielākas nekā mežonim.
— Pieci cilvēki, — viņš sacīja, — var izcept maizi tūkstotim. Viens cilvēks var izaust kokvilnas drānu divi simti piecdesmit cilvēkiem, vilnas drānu trīs simti cilvēkiem, pagatavot zābakus un kurpes tūkstoš cilvēkiem. Te izriet secinājums, ka civilizētais cilvēks, ja sabiedrība pareizi tiek vadīta, ir stipri vien pārāks par alu cilvēku. Bet vai tā ir? To mēs tūliņ redzēsim. Savienotajās Valstīs šodien piecpadsmit miljoni cilvēku dzīvo trūkumā,1 un ar trūkumu šeit apzīmēts tāds stāvoklis, kad cilvēks nespēj normāli strādāt aiz nepietiekamas pārtikas un slikta dzīvokļa. Savienotās Valstīs šodien strādā trīs miljoni bērnu,[41] par spīti jūsu tā saucamajai darba likumdošanai. Divpadsmit gados viņu skaits divkāršojies. Un pie reizes es jums, sabiedrības vadoņiem, vaicāšu, kāpēc jūs nepublicējat 1910. gada skaitļus. Un es arī atbildēšu
jūsu vietā: tāpēc, ka jūs baidāties. Šis posta attēls paātrinātu revolūciju, kas patlaban jau briest.
Atgriezīsimies pie manas apsūdzības. Ja mūslaiku cilvēka ražošanas spējas ir tūkstoškārt lielākas nekā alu cilvēka, kā tad iespējams, ka Savienotās Valstīs šodien ir piecpadsmit miljoni cilvēku, kam nav ne pienācīga dzīvokļa, ne pietiekama uztura? Kāpēc šodien Savienotās Valstīs strādā trīs miljoni bērnu? Mana apsūdzība ir pamatota. Kapitālistu šķira ir aplam saimniekojusi. Ievērojot, ka tagadējais cilvēks dzīvo nožēlojamāk par alu iemītnieku, kaut gan viņa ražošanas spējas ir tūkstoškārt lielākas, ievērojot to, neviens cits secinājums nav iespējams kā vien tas: kapitālistu šķira ir aplam saimniekojusi, jūs esat aplam saimniekojuši, džentlmeņi, jūs esat noziedzīgi un savtīgi saimniekojuši. Uz šo apsūdzību jūs man šovakar vaigu vaigā tāpat nevarat atbildēt, kā visa jūsu šķira nevar atbildēt Savienoto Valstu pusotra miljona revolucionāriem. Jūs man nevarat atbildēt. Lūdzu, es jūs uzaicinu! Un vēl vairāk, es iedrošinos apgalvot, ka jūs arī tad nevarēsiet atbildēt, kad būšu beidzis. Šinī punktā jums mēle būs mēma, kaut jūs arī runāsiet daudz par citiem jautājumiem.
Jūs esat pieļāvuši savā saimniekošanā kļūdu pēc kļūdas. Jūs esat pārvērtuši civilizāciju par kautuvi. Jūs esat bijuši akli un mantkārīgi. Jūs (tāpat kā šodien) bez nosarkšanas esat pacēluši savu balsi mūsu likumdošanas iestādēs un paskaidrojuši, ka peļņa nav iegūstama, ja nenodarbina bērnus un mazuļus. Ja jūs man neticat, lūdzu, — tas viss ir protokolēts. Jūs esat iežūžojuši savu sirdsapziņu ar frāzēm par skaistiem ideāliem un dārgiem morāles likumiem. Jūs esat uztūkuši aiz varas un mantas, apskurbuši aiz panākumiem, bet jūsu izredzes nav lielākas kā traniem, kas mielojas ap medus kārēm, līdz darba bites metas uz viņiem, lai izbeigtu viņu bezdarbīgo dzīvi. Jūs esat pieļāvuši nelabojamas kļūdas sabiedrības vadīšanā, un tāpēc šī vadība jums jāatņem. Pusotra miljona strādnieku gatavojas apvienoties ar citiem, lai atņemtu jums vadību. Tā ir revolūcija, džentlmeņi! Aizkavējiet to, ja jūs varat!
Ernesta balss vēl krietnu laika sprīdi atbalsojās plašajā telpā. Tad atkal sacēlās dūkoņa, ko es jau iepriekš biju dzirdējusi, un kāds desmits cilvēku uzlēca kājās un lūdza van Džilbertam vārdu. Es ievēroju, ka mis
Mrentvudas pleci konvulsīvi raustījās, un uz mirkli kļuvu nikna, jo domāju, ka viņa smejas par Ernestu. Tad es atklāju, ka tie nav smiekli, bet histērija. Viņa bija izmisumā par to, ko izdarījusi, ievezdama šo musinātāju savā godātajā klubā.
Pulkvedis van Džilberts neievēroja vīriešus ar niknumā satrauktajām sejām, kuri pieteicās pie vārda. Viņa paša seja bija niknumā sašķobīta. Viņš uzlēca kājās, plātīdamies rokām, un kādu mirkli varēja izdabūt tikai nesakarīgas skaņas. Tad viņš atguva valodu. Tomēr tā nebija ne dārgi atalgota jurista runa, ne arī veclaicīgas retorikas paraugs.
— Aplamības pēc aplamībām! — viņš izsaucās. — Nekad savā mūžā neesmu dzirdējis tik daudz aplamību vienā pašā īsā stundā. Un bez tam, jaunais cilvēk, jūs nepastāstījāt mums nekā jauna. To visu es reiz mācījos universitātē, iekāms jūs bijāt dzimuši. Zans Zaks Ruso sludināja jūsu sociālistiskās teorijas jau pirms diviem gadsimtiem. Atpakaļ pie zemes, patiešām! Atgriešanās iepriekšējā stāvoklī! Mūsu bioloģija māca, ka tas nav bīstams. Tas ir patiess vārds, ka nepilna izglītība ir bīstama lieta, un to jūs šovakar esat pierādījuši ar savām vājprātīgā teorijām. Aplamības pēc aplamībām! Nekad savā mūžā neesmu cietis no tādas aplamību pārmērības. Jūsu sasteigtie vispārinājumi un bērnišķie secinājumi nav šitā vērts!
Viņš nievājoši pasita knipi un svarīgi atsēdās. No sieviešu puses bija dzirdama neskaidra murmināšana, kamēr vīrieši izteica savu piekrišanu skarbākās balsīs. Puse no vīriešiem, kas bija prasījuši vārdu, sāka runāt reizē. Šis Bābeles jūklis bija neaprakstāms. Misis Pertonveitas plašās telpas nebija vēl pieredzējušas tādu skatu. Un tie bija aukstasinīgie industrijas vadītāji un sabiedrības pīlāri, šie rūcošie, ņurdošie mežoņi smokingos. Ernests patiešām bija izsitis viņus no sliedēm, izstiepdams rokas pēc viņu naudas maisiem, šīs rokas, kuras viņu acīs pārvērtās pusotra miljona revolucionāru rokās.
Bet Ernests nezaudēja galvu nevienā situācijā. Iekāms pulkvedis van Džilberts bija paguvis apsēsties, Ernests jau bija kājās.
— Runāt pa vienam! — viņš uzbrēca.
Šīs skaņas no viņa spēcīgo plaušu dziļumiem apklusināja kliedzējus. Ar savas personības spēku viņš piespieda tos klusēt.
— Runāt pa vienam, — viņš mierīgi atkārtoja. — Ļaujiet man atbildēt pulkvedim van Džilbertam! Pēc tam varēs runāt citi — tikai labi ievērojiet, katrreiz pa vienam! Nekādas masu spēles. Te nav futbola laukums.
Jūs, — viņš turpināja, pievērsies pulkvedim van Džilbertam, — neatbildējāt nekā uz maniem vārdiem. Jūs tikai iekaisumā izteicāt pāris dogmatisku apgalvojumu par manām garīgajām spējām. Tās var noderēt jūsu profesijā, bet ar mani jūs tā nedrīkstat runāt. Es neesmu strādnieks, kas jūs lūdz, cepuri rokā turēdams, paaugstināt viņam algu vai pasargāt no mašīnas, pie kā viņš strādā. Ar mani strīdoties, jūs nedrīkstat mētāties ar nepierādāmiem apgalvojumiem. Tos varat pataupīt saviem algotajiem vergiem. Tie neiedrošināsies jums atbildēt, jo jūs turat viņu dienišķo maizi, viņu dzīvību savās rokās.
Ja runā par atgriešanos pie dabas, par ko jūs esot mācījušies universitātē vēl pirms manas dzimšanas, tad atļaujiet man piezīmēt, ka jūs acīmredzot kopš tā laika neesat nekā vairs mācījušies. Sociālismam tikpat maz kopēja ar to kā diferenciālnolīdzinājumiem ar Bībeles pantiņiem. Es jau sacīju, ka jūsu šķira ir stulba, tiklīdz tā nonāk ārpus veikala' darījumu robežām. Jūs, ser, esat brīnišķīgs piemērs manam apgalvojumam.
Mis Brentvudas nervi neizturēja, ka viņas simttūkstoš dolāru vērto advokātu tik drausmīgi nozākā. Viņas histērijas lēkme kļuva tik stipra, raudas un smiekli tik nevaldāmi, ka viņu izveda no istabas. Un tas bija labi, jo pats ļaunākais vēl bija priekšā.
— Jums nemaz nevajag man ticēt, — Ernests turpināja, kad traucēklis bija likvidēts. — Jūsu pašu autoritātes vienbalsīgi apstiprinās jūsu nezināšanu. Jūsu pašu algotie zināšanu piegādātāji pateiks, ka jums nav taisnība. Ejiet pie saviem iztapīgākajiem socioloģijas profesoru asistentiem un pavaicājiet, kāda starpība starp Ruso mācību par atgriešanos pie dabas un sociālisma mācību; vaicājiet jūsu lielākajiem ortodoksajiem buržuāziskajiem tautsaimniekiem un sociologiem; uzšķiriet jebkuru grāmatu, kura apskata šo tematu un kura atrodas jūsu pabalstīto bibliotēku plauktos; visur jūs saņemsiet atbildi, ka aicinājumam atgriezties pie dabas nav nekā kopēja ar sociālismu. Taisni otrādi — jūs saņemsiet vienbalsīgu atbildi, ka atgriešanās pie dabas un sociālisms ir diametrāli pretēji viens otram. Kā jau sacīju, jūs neesat spiesti man ticēt. Jūsu stulbumu apliecina grāmatas, jūsu pašu grāmatas, ko jūs nekad nelasāt. Un attieksmē uz stulbumu jūs esat tikai savas šķiras pārstāvis.
Jūs pārzināt likumus un veikalu darījumus, pulkvedi van Džilbert. Jūs zināt, kā jākalpo trestam un kā jāsagroza likumi, lai dividendes celtos. Ļoti labi. Palieciet i)ie tā! Tur jūs esat īstā vietā. Jūs esat lielisks jurists, bet nožēlojams vēsturnieks, jūs nekā nezināt no socioloģijas, un jūsu bioloģija ir Plinija laikabiedre.
Pulkvedis van Džilberts nemierīgi grozījās savā krēslā. Telpā valdīja pilnīgs klusums. Visi sēdēja kā apmāti, kā paralizēti, man gribētos sacīt. Tik drausmīga izturēšanās pret lielo pulkvedi van Džilbertu bija nedzirdēta, neiedomājama, neticama — pret lielo pulkvedi van Džilbertu, kura priekšā drebēja tiesneši, kad viņš piecēlās tiesas zālē. Bet Ernests nekad netaupīja savus ienaidniekus.
— Protams, es nedomāju jūs personiski aizskart, — Ernests runāja tālāk. — Katrs labs savā darbā. Tikai palieciet jūs pie sava darba, tāpat kā es pie sava. Jums ir sava specialitāte. Ja runā par to, kā labāk apiet likumu vai ka radīt jaunu likumu laupītkāro trestu labā, tad es esmu nevarīgs jūsu priekšā. Turpretī socioloģijā — manā darba laukā — tas ir otrādi. Neaizmirstiet to! Atcerieties arī to, ka jūsu likums ir tikai šīsdienas produkts un nav spējīgs aptvert dziļākus jautājumus. Tāpēc jūsu nepierādītie apgalvojumi un vēsturisko un socioloģisko jautājumu pārsteidzīgie vispārinājumi nav to pūļu vērti, ko jūs izšķiežat, tos izsakot.
Ernests mirkli klusēja un domīgi aplūkoja van Džilbertu. Viņš redzēja, kā pretinieka seja dusmās pietvīka un saviebās, kā viņa krūtis cilājās, augums locījās un slaidās, baltās rokas nervozi sažņaudzās un atlaidās.
— Man tomēr liekas, ka jums vēl ir drusku enerģijas, un es došu jums iespēju to izlietot. Es apsūdzēju jūsu šķiru. Pierādiet, ka mana apsūdzība nav pamatota! Es aizrādīju jums uz šālaika cilvēku postu — Savienotajās Valstīs vergo trīs miljoni bērnu, bez kuru darba nav iespējama peļņa, piecpadsmit miljoni nepietiekami apģērbtu un nepietiekami paēdušu cilvēku mitinās sliktos dzīvokļos. Es aizrādīju, ka šolaiku cilvēka ražošanas spējas, pateicoties jaunajām ražošanas attiecībām un darba mehanizācijai, ir tūkstoškārt lielākas nekā alu cilvēkiem. No šiem diviem faktiem izriet tikai viens secinājums — proti, kapitālistu šķira ir slikti saimniekojusi. Tā ir mana apsūdzība, un es uzaicināju jūs atbildēt uz to. Pat vēl vairāk: es jau iepriekš pateicu, ka jūs neatbildēsiet. Jums tātad pienākas likt kaunā un apsmieklā manas pareģa spējas. Jūs nosaucāt manu runu par aplamībām. Pierādiet, ka tās ir aplamības, pulkvedi van Džilbert! Atbildiet uz šo apsūdzību, ko es un mani pusotra miljona biedru cēluši pret jūsu šķiru!
Pulkvedis van Džilberts bija galīgi aizmirsis, ka viņš vada sanāksmi un ka pieklājība prasa, lai viņš dotu vispirms vārdu citiem. Viņš uzlēca kājās, mētājās rokām un vārdiem, piemirsis jebkuru savaldīšanos, pārmaiņus pārmeta Ernestam gan viņa jaunību, gan demagoģiju un nikni uzbruka strādnieku šķirai, nosaucot to par slinku un nevērtīgu.
— Neesmu redzējis neviena advokāta, kas tik stūrgalvīgi turētos pie viena punkta, — Ernests atbildēja uz viņa tirādi. — Maniem gadiem nav nekāda sakara ar maniem vārdiem, tāpat arī strādnieku šķiras nevērtībai. Es apvainoju kapitālistu šķiru nepareizā sabiedrības vadīšanā. Jūs neatbildējāt. Jūs pat nemēģinājāt atbildēt. Kāpēc? Vai tāpēc, ka jums nav ko atbildēt? Jums jāaizstāv visu šeit sapulcējušos gods. Visi, izņemot mani, gaida šo atbildi no jums, jo viņiem pašiem nav ko atbildēt. Bet es jau sacīju jums iepriekš, ka jūs ne vien neatbildēsiet, bet arī nemēģināsiet atbildēt.
— Tas ir neciešami! — pulkvedis van Džilberts iesaucās. — Tas ir apvainojums.
— Neciešami ir tas, ka jūs neatbildat, — Ernests uzsvērti atteica. — Intelektuāli nevienu nevar apvainot. Apvainojums pēc savas dabas ir emocionāls. Atjēdzieties! Dodiet man intelektuālu atbildi uz manu intelektuālo apsūdzību, ka jūsu šķiras saimniekošana bijusi nepareiza!
Pulkvedis van Džilberts klusēja, viņa seja bija nelaipna un augstprātīga kā cilvēkam, kas nolēmis nestrīdēties ar kausli.
— Nevajag noskumt, — Ernests viņu priecināja. — Apmierinieties ar to, ka neviens jūsu šķiras loceklis vēl nav atbildējis uz šo apsūdzību! — Viņš pievērsās pārējiem, kas nepacietīgi gaidīja savu kārtu. — Tagad ir jūsu reize. Nāciet uzbrukumā, tikai nepiemirstiet, ka esmu jūs uzaicinājis dot man atbildi, ko pulkvedis van Džilberts palika man parādā!
Nav iespējams uzrakstīt visu, ko šinī diskusijā saru- uaja. Nekad nebiju iedomājusies, cik daudz var sarunāt Iris stundās. Tomēr tas bija brīnišķīgi. Jo vairāk oponenti Iekarsa, jo vairāk Ernests viņus tīšuprāt kaitināja. Viņam bija enciklopēdiskas zināšanas visās zinātņu nozarēs, un bieži viņš satrieca tos ar vienu vārdu vai teikumu kā ar izveicīgu zobena dūrienu. Viņš aizrādīja uz viņu loģikas vajajām vietām. Tur bija nepareizs silloģisms, tam secinājumam nebija sakara ar premisu, nākošā premisa bija nederīga, jo tanī bija viltīgi apslēpts secinājums, ko vēl vajadzēja pierādīt. Te bija maldi, tur bezkaunība, un šis apgalvojums atkal bija pretrunā ar visās grāmatās minētiem faktiem.
Tā tas turpinājās. Šad tad viņš apmainīja zobenu pret rungu un izdalīja triecienus viņu uzskatiem pa labi un kreisi. Un vienmēr viņš prasīja faktus un atsacījās apspriest teorijas, un viņa fakti sagādāja pārējiem pilnīgu sakāvi. Kad viņi uzbruka strādnieku šķirai, viņš atcirta: «Katliņš sauc podiņu par melnu; tā nav atbilde uz apgalvojumu, ka jūsu pašu seja netīra.» Un pastāvīgi viņš atkārtoja: «Kāpēc jūs neatbildat uz apvainojumu, ka jūsu šķira nepareizi saimniekojusi? Jūs runājat par daudz ko citu, tikai ne par to. Vai tas ir tādēļ, ka jūs nezināt, ko atbildēt?»
Diskusijas beigās runāja misters Viksons. Viņš vienīgais bija palicis, aukstasinīgs, un Ernests izturējās pret viņu ar cieņu, ko citiem nebija parādījis.
— Nekāda atbilde nav vajadzīga, — misters Viksons nosvērti sacīja. — Es sekoju visai šai diskusijai ar izbrīnu un īgnumu. Man dusmas par jums, džentlmeņi, manas šķiras locekļi. Jūs uzvedāties kā nelgas skolnieki, iejaucot šādā diskusijā gan ētiku, gan vidusmēra politiķa frāžai- nību. Jūs tikāt sakauti un nostumti pie malas. Jūs lietojāt ļoti daudz vārdu, bet viss jūsu teiktais bija tikai sīkšana. Jūs sīcāt kā odi ap lāci. Džentlmeņi, te ir lācis (viņš norādīja uz Ernestu), un jūsu sīkšana tikai kutināja viņa ausis.
Ticiet man, stāvoklis ir nopietns. Šis lācis izstiepj šodien savus nagus, lai saplosītu mūs. Viņš sacīja, ka Savienotajās Valstīs ir pusotra miljona revolucionāru. Tas ir fakts. Viņš sacīja, ka šo cilvēku nolūks ir atņemt mums mūsu kundzību, mūsu pilis un visu mūsu godību. Arī tas ir fakts. Pārgrozības, lielas pārgrozības sabiedrībā ir gaidāmas, bet varbūt tās nebūs tās, ko lācis paredz. Lācis sacīja, ka viņš saplosīs mūs. Bet ja nu mēs saplosām lāci?
Telpā sacēlās balsu dūkoņa, un visi pamāja cits citam saprazdamies un apņēmīgi. Viņu sejas bija kļuvušas skarbas. Tie bija karotāji, tas bija skaidrs.
— Bet ar vārdiem mēs lāci neuzveiksim, — misters Viksons turpināja dzestri un bezkaislīgi. — Mēs viņu medīsim. Mēs neatbildēsim viņam ar vārdiem. Mēs savu atbildi dosim ar svinu. Mums ir vara. To neviens nenoliegs. Un ar šīs varas palīdzību mēs paliksim neuzvarami.
Viņš pēkšņi pievērsās Ernestam. Šis mirklis bija dramatisks.
— Tāda ir mūsu atbilde. Mēs nešķiedīsim veltīgi vārdus. Ja jūs izstiepsiet savas daudzinātās stiprās rokas pēc mūsu pilīm un visas mūsu godības, mēs jums pierādīsim, ko nozīmē spēks. Granātu un šrapneļu rēcieni, automātu sprakšķi būs mūsu atbilde.1 Mēs samīsim revolucionārus zem sava papēža un soļosim pāri jūsu līķiem. Pasaule pieder mums, mēs esam tās kungi, mūsu tā paliks. Kopš vēsture sākusies, darbaļaužu masas ir gulējušas pīšļos, un es protu vēsturi lasīt. Pīšļos tie arī paliks, kamēr man un manējiem, un tiem, kas mums sekos, piederēs vara. Tas ir īstais vārds, karalisks vārds — vara! Ne dievs, ne mamons, bet vara. Turiet šo vārdu uz mēles, kamēr tā sāk sūrstēt! Vara!
— Esmu saņēmis atbildi, — Ernests mierīgi noteica. — Tā bija vienīgā iespējamā atbilde. Vara. Tas ir, ko mēs sludinām strādnieku šķirai. Mēs zinām un mēs zinām no rūgtiem piedzīvojumiem, ka jūs neaizkustinās nekāda lūgšanās pēc tiesībām, taisnības un cilvēcības. Jūsu sirdis ir tikpat cietas kā jūsu papēži, kas samin trūcīgos. Tāpēc mēs sludinām varu. Ar mūsu balsošanas tiesību varu mēs jums vēlēšanu dienā atņemsim kundzību.
— Un, ja nu jums vēlēšanu dienā ir pārsvars, noteikts pārsvars, — misters Viksons viņu pārtrauca, — bet mēs
• Lai parādītu tālaika uzskatus, sekojošā definīcija paņemta no «Ciniķa vārdnīcas» (1906. g.), kuras autors ir Ambrozs Bīrss, savā laikā plaši pazīstams un nelabojams mizantrops. «Karteča, liet. v., siev. dz. Arguments, ko nākotne gatavo par atbildi uz Amerikas sociālistu prasībām.» atsakāmies nodot jums to varu, ko jūs esat iekarojuši pie vēlēšanu urnas?
— Arī to mēs esam apsvēruši, — Ernests atbildēja, - un savu atbildi mēs jums dosim ar svinu. Jūs nosaucat varu par karalisku vārdu. Ļoti labi. Lai tā paliek. Un tanī dienā, kad mēs būsim iekarojuši uzvaru pie vēlēšanu urnām un jūs atteiksieties nodot mums vadību, ko mēs būsim ieguvuši konstitucionālā un miera ceļā, — ja Jūs vēlaties zināt, ko mēs tad darīsim, tad, es saku, mēs atbildēsim jums: mūsu atbilde būs granātu un šrapneļu iecieni un automātu sprakšķi.
Jūs neizbēgsiet no mums. Tas ir taisnība, ka jūs esat vēsturi pareizi lasījuši. Tas ir taisnība, ka darbaļaudis gulējuši pīšļos kopš vēstures sākuma. Un tāpat taisnība ir tas, ka darbaļaudis paliks pīšļos, kamēr jums un jūsējiem, un jūsu pēcnācējiem piederēs vara. Es piekrītu jums. Es piekrītu visam, ko jūs sacījāt. Vara visu izšķirs — tāpat kā līdz šim. Šī ir šķiru cīņa. Tāpat kā jūsu šķira uzveica feodālo aristokrātiju, tāpat jūs uzveiks mana šķira, strādnieku šķira. Ja jūs protat lasīt savu bioloģiju un socioloģiju tikpat pareizi, kā esat lasījuši vēsturi, tad jūs atzīsiet, ka iznākums, ko es aprakstīju, ir neizbēgams. Nav svarīgi, vai tas notiks pēc gada, pēc desmit vai tūkstoš gadiem, — jūsu šķiru uzveiks. Un tas notiks ar varas palīdzību. Mēs, strādnieki, esam mācījušies šo vārdu no galvas, kamēr tas pārņēmis visus mūsu jutekļus. Vara! Tas ir k'aralisks vārds!
Un tā beidzās vakars Zinātnes atbalstītāju klubā.