Ap to laiku pār mūsu galvām savilkās arvien tumšāki negaisa mākoņi. Ernests jau vairākkārt bija runājis ar tēvu par viņa paradumu uzaicināt pie sevis sociālistus un strādnieku līderus, kā arī atklāti apmeklēt sociālistu mītiņus, bet tēvs tikai nosmējās par Ernesta bažām. Es atkal daudz mācījos no satiksmes ar strādnieku šķiras līderiem un domātājiem. Es iepazinos ar medaļas otru pusi. Mani sajūsmināja viņu pašaizliedzība un augstais ideālisms, kaut arī biedēja sociālisma ārkārtīgi plašā zinātniskā un filozofiskā literatūra. Es gan mācījos ātri, tomēr ne tik ātri, lai aptvertu mūsu bīstamo stāvokli.
Bija brīdinājumi, bet man tie pagāja secen. Piemēram, , misis Viksone un misis Pertonveita mūsu universitātes pilsētā bija milzīgs sociāls spēks, un tās bija konstatē-j jušas, ka es esmu pārsteidzīga un pārāk pašapzinīga jaunava ar nelāgām tieksmēm jaukties citu darīšanās. Tas man likās pilnīgi dabiski, ņemot vērā, ko es biju darījusi, lai noskaidrotu, kādos apstākļos Džeksons zaudējis roku. Bet tomēr biju novērtējusi par zemu šo sabiedriskā ziņā tik spēcīgo sieviešu sprieduma nozīmi.
Es manīju gan, ka mani labākie draugi sāk no manis izvairīties, bet izskaidroju to ar noskaņojumu, kas bija radies manās aprindās sakarā ar gaidāmajām manām un Ernesta kāzām. Tomēr drīz vien Ernests man lika saprast, ka šī manas šķiras izturēšanās nav tikai spontāna jūtu izpausme, bet ka aiz tās slēpjas organizēta sazvērestība.
— Tu esi devusi pajumti savas šķiras ienaidniekam, — viņš sacīja. — Un ne vien pajumti, tu esi atdevusi savu mīlu, pati sevi. Tā ir savas šķiras nodevība. Nedomā, ka tu izbēgsi no sodai
Vēl pirms tam tēvs pārnāca kādu pēcpusdienu mājās, un mēs ar Ernestu, kas arī te atradās, redzējām, ka tēvs ir pikts, pikts kā filozofs. īsti pikts viņš bija ļoti reti, tomēr atļāvās sev zināmu tiesu kontrolēta piktuma. Viņš to sauca par tonisku līdzekli, un, viņam ienākot, mēs nopratām, ka viņš ir toniski pikts.
— Ko jūs domājat, — viņš iesāka, — es biju pusdienās pie Vilkoksa.
Vilkokss bija agrākais universitātes rektors, kura gurdais gars bija vispārinājumu pārslodzīts, kas gan bija jauni tūkstoš astoņsimt septiņdesmitajā gadā, bet kopš tā laika nebija vairs revidēti.
— Es biju ielūgts, — tēvs turpināja. — Mani uzaicināja ierasties. — Viņš apklusa, un mēs nogaidījām. — O jā, es piekrītu, tas bija izstrādāts visai veikli, bet man bija jānoklausās pārmetumi. Man! Un no si veca izrakteņa!
— Varu derēt, ka zinu, ko jums pārmeta, — Ernests ieteicās.
— Nē, un kaut jūs arī trīs reizes minētu, — tēvs smējās.
— Pietiks ar vienu reizi, — Ernests atteica. — Un man put nav jāmin, es tikai secināšu. Jums pārmeta jūsu privāto dzīvi.
— Pareizi! — tēvs izsaucās. — Kā jūs to uzminējāt?
— Es zināju, ka tā būs. Es jūs jau agrāk brīdināju.
— Taisnība, — tēvs domīgi atbildēja. — Man tikai bija grūti tam ticēt. Bet, lai nu kā, tas man sniedz vienīgi vairāk pierādījumu manai grāmatai.
— Tas ir nieks pret to, kas vēl būs, — Ernests turpi- naja, — ja jūs joprojām uzņemsiet savās mājās visādus sociālistus un radikāļus, mani ieskaitot.
— Vecais Vilkokss teica to pašu. Viņš sarunāja daudz aplamību. Tas esot bezgaumīgi, pilnīgi nelietderīgi un nesaskanot ar universitātes tradīcijām un politiku. To visu viņš lika tikai manīt, tā ka man nebija iespējams viņu kārtīgi iedzīt strupceļā. Gandrīz jau man tas izdevās, bet viņš sāka tikai daudzināt, cik augstu viņš un visa pasaule vērtējot mani kā zinātnieku. Viņam tas nebija patīkams uzdevums; bija redzams, cik neomulīgi viņš jutas.
— Viņam nav rīcības brīvības, — Ernests sacīja. — Važas[42] nav patīkams ierobežojums.
— Jā, tik daudz es no viņa uzzināju. Viņš sacīja, ka universitātei šogad vajadzīgs daudz vairāk naudas, nekā valsts piešķīrusi, tāpēc tai esot jābalstās uz privātu personu ziedojumiem, un šīs personas celšot iebildumus, ja universitāte novērsīšoties no saviem augstajiem ideāliem un objektīviem pētījumieņi tīrās domas laukā. Kad es mēģināju iedzelt viņam ar jautājumu, kāds sakars manai privātai dzīvei ar universitātes novēršanos no tās augstajiem ideāliem, viņš man piedāvāja divgadīgu atvaļinājumu ar pilnu algu, lai es varētu braukt atpūtas un pētījumu nolūkos uz Eiropu. Protams, ka šādos apstākļos es nevarēju piedāvājumu pieņemt.
— Jums būtu labāk, ja jūs būtu to darījis, — Ernests drūmi atteica.
— Tā bija kukuļošana, — tēvs protestēja, un Ernests pamāja. — Šis nožēlojamais sacīja, ka viesībās un tamlīdzīgās vietās tenkojot par manu meitu, kas publiski parādoties kopā ar tik samaitātu cilvēku kā jūs, un ka tas nesaskanot ar universitātes toni un godu. Viņš negribot izteikt man personiskus pārmetumus, nebūt ne, bet tādas valodas klīstot, un man vajagot to saprast.
Ernests mirkli pārdomāja teikto, tad sacīja, un viņa sejā mainījās satraukums ar drūmām dusmām:
— Aiz tā visa slēpjas kas vairāk par universitātes ideālu. Kāds izdarījis spiedienu uz rektoru Vilkoksu.
— Jūs tā domājat? — tēvs vaicāja, un viņa seja pauda vairāk intereses nekā baiļu.
— Es vēlētos, kaut varētu jums izteikt tās domas, kas nule vēl veidojas manās smadzenēs, — Ernests sacīja. — Nekad vēl pasaules vēsturē cilvēku sabiedrība nav atradusies tik drausmīgā nepārtrauktu maiņu stāvoklī kā patlaban. Straujās pārgrozības mūsu industriālajā sistēmā rada tikpat straujas pārmaiņas mūsu reliģiskajā, politiskajā un sociālajā struktūrā. Briesmīgs, nepiedzīvots apvērsums veidojas sabiedrības ķermeni. To var tikai neskaidri noģist, bet tas ir jūtams gaisā jau šodien. Var jau nojaust šā milzīgā, nenoteicamā, šaušalīgā rēgu. Mans prāts bīstas saskatīt tā iespējamos veidfls. Jūs dzirdējāt, ko nesen runāja Viksons. Aiz viņa vārdiem slēpās tas pats vārdā neminētais, bezveidīgais, ko es jūtu. Viņš to runādams neapzināti nojauta.
— Jūs gribat sacīt.'.. — tēvs iesāka, bet aprāvās.
— Es gribu sacīt, ka patlaban zemei uzmācas kāda milzīga, drausmīga ēna. Varat saukt to par oligarhijas ēnu, ja vēlaties, tas ir tuvākais apzīmējums, ko es iedrošinos dot. Kāds būs tās raksturs, to es nevaru iedomāties.[43]varu tikai sacīt: jūsu stāvoklis ir bīstams — jums draud briesmas, ko manas paša bailes vēl palielina, jo neesmu spējīgs tās aptvert. Sekojiet manam padomam un ņemiet atvaļinājumu.
— Bet tā būtu gļēvulība, — tēvs pretojās.
— Nebūt ne. Jūs esat vecs virs. Jūs esat dzīvē veicis navu darbu, pie tam lielu darbu. Atstājiet tagad cīņu jaunatnei un spēkam! Mums, jauniešiem, darbs vēl priekšā, līva stāvēs man līdzās, lai notiktu kas notikdams. Viņa aizstās jūs cīņas frontē.
— Bet man taču nekā nevar darīt, — tēvs neatlaidās.
Es, paldies dievam, esmu neatkarīgs. O jā, es joti labi
zinu, cik nekrietni var izturēties pret profesoru, kas ekonomiski atkarīgs no universitātes, bet es esmu neatkarīgs. Es neesmu profesors savas algas dēļ. Es varu ļoti ērti iztikt no saviem paša ienākumiem, un viņi taču vairāk man nevar atņemt kā algu.
— Jūs tomēr neredzat apstākļus īstā gaismā, — Ernests atbildēja. — Ja tas viss notiks, no kā es baidos, las jums var tikpat viegli atņemt jūsu algu kā visus jūsu ienākumus, jā, pat visu īpašumu.
Tēvs kādu brīdi klusēja, viņš pārdomāja, un es redzēju viņa sejā rodamies apņēmības vaibstus. Pēdīgi viņš sacīja:
— Atvaļinājumu es neņemšu. — Viņš atkal mirkli klusēja. — Es strādāšu tālāk pie savas grāmatas.1 Varbūt jums taisnība, bet, šā vai tā, es palikšu savā sargpostenī.
— Labi, — Ernests noteica. — Jūs ejat to pašu ceļu, ko bīskaps Morhauzs, un tuvojaties līdzīgai katastrofai. Iekāms jūs nonāksiet šī ceļa galā, jūs jau abi būsiet proletārieši.
Runa novirzījās uz bīskapu, un mēs lūdzām Ernestu pastāstīt, ko viņš ar bīskapu izdarījis.
— Viņš ir kļuvis garīgi slims, kopš izstaigājis elli kopā ar mani. Es viņam parādīju dažu mūsu fabrikas strādnieku dzīvokļus. Es parādīju viņam tās cilvēku atliekas, ko mūsu industrijas mašīna aizmetuši, un viņš noklausījās to dzīves gājumu. Es viņu ievedu Sanfrancisko posta perēkļos, un viņš mācījās atzīt, ka žūpošanai, prostitūcijai un noziegumam ir dziļāki cēloņi par iedzimtu izvirtību. Viņš ir ļoti slims, un pats ļaunākais tas, ka viņš vairs nevalda pār sevi. Viņš ir pārāk ētisks, pārāk dziļi saviļņots un, kā parasti, nepraktisks. Viņš lidinās mākoņos ar visādiem ētiskiem maldiem un plāniem par savu misiju izglītoto aprindās. Viņš uzskata par savu svētu pienākumu atmodināt veco baznīcas garu un sludināt tā vēsti valdošām šķirām. Viņš ir pārpūlējies. Viņa jūtas izlauzīsies agri vai vēlu, un tad notiks katastrofa. Kāda veidā, to var tikai minēt. Viņš ir tīra, apgarota dvēsele, bet galīgi nepraktisks. Es nespēju viņu saprast. Es nevaru noturēt viņu zemes virsū. Apžilbinošā ātrumā viņš traucas pretī savam Getsemanas dārzam. Šīs cēlās dvēseles taisni kā nolemtas krustā sišanai.
— Un tu? — es ievaicājos, un mans smaids nespēja noslēpt norūpējušās mīlas nopietnību.
— Es ne, — viņš atsmaidīja. — Man var piespriest nāves sodu vai noslepkavot, bet krustā sist nekad. Es pārāk stingri un cieši turos pie zemes.
— Bet kāpēc tev jāpieļauj bīskapa krustā sišana? — es jautāju. — Tu taču nenoliegsi, ka būsi tās iemesls.
— Kāpēc man būtu jāatstāj pašapmierināta dvēsele tās omulībā, kad miljoni dzīvo trūkumā un postā? — viņš atjautāja.
— Kāpēc tad tu ieteici tēvam pieņemt atvaļinājumu?
— Tāpēc, ka es neesmu cēla un jūsmīga dvēsele, — skanēja atbilde. — Tāpēc, ka esmu grūti iekustināms, flegmātisks un savtīgs. Tāpēc, ka es tevi mīlu, un tāpēc, ka, tāpat kā gadījumā ar Ruti, tava tauta ir mana tauta. Bīskapam nav nevienas meitas. Bez tam, lai gan tas būtu tikai sīkums, taču viņa sīkā apsūdzība tomēr nesīs zināmu labumu revolūcijai — un pat sīkumam ir nozīme.
Es nevarēju Ernestam piekrist. Es pazinu bīskapa Mor- hauza cēlo raksturu un nevarēju aptvert, ka viņa balss, ko viņš pacels par taisnību, būs tikai sīka, neievērojama gaušanās. Tomēr dzīves skarbo īstenību es nepazinu tā kā Ernests. Viņš skaidri redzēja, cik veltīgas būs bīskapa cildenās dvēseles pūles, un tuvie notikumi drīz noskaidroja to arī man.
īsi pēc tam Ernests pastāstīja man, ka valdība viņam piedāvājusi Savienoto Valstu darba pilnvarnieka posteni. Es gavilēju aiz prieka. Atalgojums bija pietiekami liels un varēja nodrošināt mūsu kopdzīvi. Bez tam darbs bija Ernestam piemērots, un, beidzot, mans pašmīlīgais lepnums uzskatīja šo piedāvājumu par Ernesta spēju atzīšanu. . ,
Tad es pamanīju viņa acīs ko pazibam. Viņš smējās par mani.
— Tu taču to… nenoraidīsi? — es apmulsusi jautāju.
— Tā ir piekukuļošana, — viņš atbildēja. — Te pielicis savu slīpēto roku Viksons, un aiz viņa stāv arī aug- .lakas personas. Tas ir vecs triks, tikpat vecs kā pati šķiru cīņa, — nolaupīt strādnieku armijai tās vadoni. Nabaga piekrāptais strādniek! Ja tu zinātu, cik daudzi no laviem vadoņiem šādā veidā nopirkti! Ir taču lētāk, daudz U'tāk kādu ģenerāli nopirkt nekā cīnīties ar viņu un viņa armiju. Reiz bija — bet es negribu nosaukt nevienu vārdā. Ir jau tāpat pietiekami ļauni. Mana dārgā, es esmu strādnieku vadonis. Es nevēlos pārdoties. Ja arī ne aiz citiem Iemesliem, tad vismaz tāpēc, ka nevaru nodot sava nabaga vecā tēva piemiņu un aizmirst, kā viņu iedzina nāvē.
Manam lielajam, stiprajam varonim bija asaras acīs. Viņš nevarēja nekad piedot, kā bija izturējušies pret viņa lēvu — kā viņu bija piespieduši uz zemiskiem meliem un sīkām zādzībām, lai viņš varētu sagādāt maizi saviem bērniem.
— Mans tēvs bija krietns cilvēks, — Ernests man reiz sacīja. — Viņam bija laba sirds, bet to saplosīja, sakropļoja un notrulināja dzīves nežēlība. Viņa darba devēji, šie nezvēri, padarīja viņu par nodzītu kustoni. Viņš būtu varējis vēl dzīvot tāpat kā tavs tēvs. Fiziski viņš bija stiprs. Bet viņš bija saistīts pie mašīnas, un viņu nodzina līdz nāvei peļņas dēļ. Neaizmirsti to! Peļņas dēļ viņa darba devēji, šie laiskie parazīti, šie nezvēri, samak- sāja ar viņa dzīvību par kādu uzdzīves vakaru, spožiem vizuļiem vai tamlīdzīgu jutekļu orģiju.