«Bīskaps ir zaudējis galvu,» Ernests man rakstīja. «Viņš vairs nejūt zemi apakš kājām. Šovakar viņš grib mēģināt nodibināt atkal kārtību mūsu nožēlojamajā pasaulē. Viņš grib pasludināt savu priecas vēsti. Tā viņš man izteicās, un es nespēju viņu atturēt. Šovakar viņš vada sēdi I. H. P.[44] un nodomājis jau ievadvardos darīt zināmu savu misiju.
Vai lai aizvedu Tevi noklausīties viņu? Protams, viņa mēģinājumam jau iepriekš lemta neveiksme. Tas salauzīs sirdi ir Tev, ir viņam, bet Tev tā būs lieliska mācība. Tu zini, mana dārgā, cik lepns esmu uz Tavu mīlu, un tāpēc es vēlētos, lai Tu zini manu īsto vērtību, lai es Tavās acīs izpērku kādu drusku no tā, kas Tev manī šķiet necienīgs. Mans lepnums grib, lai Tu atzīsti manas domas par pareizām un piekriti tām. Mani uzskati ir skarbi, bet tik cēlas būtnes kā bīskapa neveiksme rādīs Tev, kāpēc esmu spiests būt tik skarbs. Tātad ierodies šovakar; lai cik bēdīgs būs šāvakara notikums, es tomēr jūtu, ka tas tuvinās Tevi man.»
I. H. P. tovakar noturēja Sanfrancisko sapulci.[45] Tā bija sasaukta, lai apspriestos par piemērotiem līdzekļiem sabiedrības netikumības apkarošanai. Bīskaps Morhauzs vadīja sapulci. Kad viņš parādījās prezidijā, es skaidri redzēju, cik viņš ir nervozs un satraukts. Viņam līdzās sēdēja bīskaps Dikinsons, H. H. Džonss, ētikas profesors Kalifornijas universitātē, misis V. V. Herda, pazīstama labdarīgu sarīkojumu organizētāja, Filips Vords, tikpat pazīstams filantrops, yn vēl dažas mazākas slavenības tuvākmīlestības un morāles laukā. Bīskaps Morhauzs piecēlās un iesāka bez ievada:
— Es braucu vakar savā karietē pa ielām. Bija jau vēls. Sad un tad es palūkojos ārā pa tās logiem, un pēkšņi man likās, ka manas acis atdarās un es redzu parādības to īstajā gaismā. Vispirms es aizsedzu acis ar rokām, lai paglābtos no drausmīgās ainas, bet tad tumsā es dzirdēju balsi: «Kas darāms? Kas darāms?» Pēc mirkļa šis jautājums atskanēja citādi: «Ko darītu mūsu pestītājs?» Un līdz ar šo jautājumu man likās, ka ataust spoža gaisma un es ļoti skaidri saredzu savu pienākumu, kā Zauls ieraudzīja savējo ceļā uz Damasku.
Es apturēju karieti, izkāpu un pāris vārdiem pierunāju divas ielasmeitas iesēsties karietē pie manis. Ja Jēzum bija taisnība, tad šīs divas nelaimīgās ir manas māsas uti vienīgais, kas viņas var šķīstīt, ir mana mīlestība un gadiba.
Es dzīvoju vienā no jaukākajiem Sanfrancisko rajoniem. Nams, kurā es mītu, izmaksāja simttūkstoš dolāru, mēbeles, bibliotēka un mākslas darbi vēl vairāk. Tas ir grezns nams, nē, tā ir pils ar daudziem kalpotājiem. Līdz šim es nebiju zinājis, kam der pilis. Es biju domājis, ka tanīs jādzīvo. Bet tagad es zinu. Es ievedu šīs abas sievietes no ielas manā pilī, un viņas paliks pie manis. Es ceru visas istabas savā pilī piepildīt ar šādām māsām.
Klausītāji kļuva aizvien nemierīgāki un mulsāki, un prezidijā sēdošo sejas pauda aizvien lielākas izbailes un samulsumu. Sinī brīdī bīskaps Dikinsons piecēlās un ar derdzīguma izteiksmi sejā steigšus pameta prezidiju un zaļi. Bet bīskaps Morhauzs likās visu apkārtni aizmirsis, viņa acis skatīja tikai savu vīziju, un viņš turpināja:
— O, manas māsas un brāļi, šī mana rīcība parādīja man iespēju uzveikt visas grūtības. Līdz šim es nebiju zinājis, kāpēc pasaulē ir karietes. Tagad es zinu. Tās ir tam nolūkam, lai tanīs varētu pārvadāt vārgos, sasirgušos un vecos, lai varētu parādīt godu tiem, kas zaudējuši pat kauna sajūtu.
Es nezināju, kāpēc ir būvētas pilis, bet tagad es zinu, kam tās der. Mēs pārvērtīsim baznīcu pilis par slimnīcām un patversmēm tiem, kas nomaldījušies neceļos un iet bojā.
Viņš apklusa uz ilgāku brīdi, savu domu pārņemts un noraizējies, kā tās labāk izsacīt.
— Es neesmu cienīgs, dārgie brāļi, runāt ar jums par morāli. Esmu pārāk ilgi nodzīvojis kaunā un liekulībā, lai spētu līdzēt citiem. Bet tas, ko izdarīju ar šīm sievietēm, savām māsām, parādīja man, cik viegli uzejams istais ceļš. Tiem, kas tic Jēzum un viņu mācībai, nevar būt citu jūtu pret savu tuvāko kā tikai — mīlestība. Tikai mīlestība ir stiprāka par grēku, stiprāka par nāvi. Tāpēc es runāju uz bagātajiem jūsu vidū: jūsu pienākums ir darīt to, ko es esmu darījis un darīšu. Lai katrs, kam labi klājas, uzņem savā namā kādu zagli un izturas pret lo kā pret savu brāli vai kādu nelaimīgo un izturas pret to kā pret savu māsu, un tad Sanfrancisko nevajadzēs ne policijas, ne maģistrāta, cietumi tiks pārvērsti slimnīcās un noziegums izzudīs līdz ar noziedzniekiem.
Mums vajag atdot sevi pašu, nevis mūsu naudu. Mums jādara tas, ko darījis Kristus. Tā ir baznīcas misija šodien. Mēs esam tālu aizgājuši no tā kunga mācības, esam krituši grēkā pie saviem gaļas podiem, esam mamonu likuši Kristus vietā. Es labprāt vēlētos nolasīt jums kādu dzejoli, kur tas viss izsacīts. To uzrakstījusi kāda nomaldījusies dvēsele, kam tomēr bijis gaišs skatiens.1 To nedrīkst uztvert kā uzbrukumu katoļu baznīcai. Tas ir uzbrukums visām baznīcām, visu baznīcu greznībai un lepnībai, baznīcām, kas novērsušās no tā kunga ceļa un pametušas viņa ganāmpulku. Klausieties:
Skan katedrālē sudrabbazūnes — Un godbijībā ļaudis ceļos slīkst; Kā dievu, acs ko tikko skatīt drīkst, Tur Romas svēto tēvu redzu es.
Kā priesterim tam tērps ir putu balts, Un purpurs viņu skauj kā karaļgods; Trim zelta vainagiem viņš vainagots. Tā soļo pāvests spožs un lepni stalts.
Pie tā caur gadsimtiem sirds aizzogas, Kas klīda viens gar ūdens klajumiem, Kam nebij miera, sirds kaut mūžam alkst.
«Ir lapsām alas, putniem mājvietas;
Man kājas asinīs no akmeņiem,
Un sāļš aiz asarām mans skopais vīna malks».
Klausītāji bija satraukti, bet mēmi. Tomēr bīskaps Morhauzs to nemanīja. Viņš turpināja savu domu:
— Un es saku bagātajiem jūsu vidū un visiem bagātajiem: bargi jūs apspiežat tā kunga avis. Jūs esat apcietinājuši savas sirdis. Jūs esat noslēguši savas ausis pret tām balsīm, kas brēc visā zemē, — pret posta un bēdu balsīm, ko jūs negribat dzirdēt, bet kas jums būs reiz jādzird. Un tāpēc es saku …
Te H. H. Džonss un Filips Vords, kas bija piecēlusies 110 sēdekļiem, izveda bīskapu no zāles, kamēr klausītāji palika sēžam pārsteigti un kā bez elpas.
Kad mēs atkal atradāmies ielā, Ernests sāka ļauni un nevaldāmi smieties. Viņa smiekli mani nepatīkami aizskāra. Man likās, mana sirds lūzīs aiz nomāktām asarām.
— Viņš ir izpildījis savu misiju, — Ernests izsaucās.
- - Viņa cilvēcība un dziļi slēptā dvēseles sirsnība izlaužas uz āru, un viņa kristīgie klausītāji, viņu mīlēdami, nosprieda, ka viņš zaudējis prātu. Vai tu ievēroji, cik piesardzīgi viņu izveda? Pat ellei būtu jāsmejas par šādu Izradi!
— Bet bīskapa vārdi un rīcība šovakar taču radīja lielu Iespaidu, — es ieteicos.
— Tev tā šķiet? — Ernests ironiski vaicāja.
— Tas sacels sensāciju, — es paskaidroju. — Vai tu neredzēji, kā reportieri rakstīja, cik jaudas, viņa runas laikā?
— Neviena rindiņa no tā rīt nebūs laikrakstos!
— To es nespēju ticēt! — es izsaucos.
— Pagaidi vien, — skanēja atbilde. — Nevienas rindiņas, nevienas viņa izsacītās domas. Dienas prese? Melu prese!
— Bet reportieri? — es nemitējos. — Es taču viņus redzēju.
— Tu neredzēsi iespiestu nevienu vārdu no tā, ko viņš sacīja. Tu aizmirsti izdevējus. Viņi saņem savu algu par to politiku, ko viņi realizē. Un viņu politika ir tāda: neiespiest neko tādu, kas aktīvi apdraud pastāvošo iekārtu. Bīskapa runa bija nikns uzbrukums valdošajai morālei. Tā bija ķecerība. Viņu izveda no zāles, lai aizkavētu turpmākās ķecerības. Laikraksti nodos šo ķecerību aizmirstībai. Savienoto Valstu prese? Tas ir parazītisks augs, kas pārtiek no kapitālistu šķiras. Preses uzdevums ir ietekmēt sabiedrisko domu valdošās šķiras labā, un to prese godam veic.
Ļauj man pareģot. Laikraksti rīt tikai pieminēs, ka bīskapa veselība iedragāta, ka viņš ir pārstrādājies un vakar vakarā sabrucis. Pēc dažām dienām būs atkal minēts, ka viņa nervi gaužām bēdīgā stāvoklī un ka viņa pateicīgā draudze piešķir viņam ilgāku atvaļinājumu. Tad notiks sekojošais: vai nu bīskaps sapratīs savu kļūdu un atgriezīsies no atvaļinājuma kā pilnīgi vesels cilvēks, kam vairs nav nekādu vīziju, vai viņš paliks pie saviem aplamiem ieskatiem; un tad tu droši vien lasīsi laikrakstos ar aizkustinošu smalkjūtību sastādītu neuzkrītošu ziņojumu, ka viņš ir garīgi slims. Un tad viņš varēs stāstīt savas vīzijas polstētām sienām.
— Nu tu ej par tālu! — es izsaucos.
— Sabiedrības acīs tas tiešām ir ārprāts, — viņš turpināja. — Kurš goda vīrs, ja tas nav jucis, uzņems savā mājā ielasmeitas un zagļus un izturēsies pret tiem kā brāļiem un māsām? Taisnība, Kristus nomira starp diviem zagļiem, bet tas ir pavisam kas cits. Gara vājums? Cilvēkam, kurš nonācis pretrunā ar citiem, garīgie procesi vienmēr maldīgi — un šā cilvēka gars ir maldīgs. Kur ir robeža starp gara maldīgumu un gara vājumu? Ir taisni neaptverami, kā vesels cilvēks var nonākt pilnīgā pretrunā ar otra vesela cilvēka slēdzieniem.
Labs piemērs tam lasāms šī vakara laikrakstos. Mār- kitstrīta dienvidu galā dzīvo Mērija Mak-Kenna. Viņa ir trūcīga, bet godīga sieviete. Arī patriote viņa ir, tikai viņai maldīgi uzskati par Amerikas karogu un to protekciju, ko šis karogs it kā simbolizējot. Un, lūk, kas ar viņu noticis. Viņas vīrs cietis nelaimes gadījumā un ievietots uz trim mēnešiem slimnīcā. Kaut gan sieva pelnījusies ar veļas mazgāšanu, viņa palikusi īri parādā. Vakar viņu gribējuši izlikt no dzīvokļa. Viņa ietinusies Amerikas karogā un paziņojusi, ka nu viņa esot pasargāta un neviens nedrīkstot izlikt viņu aukstumā uz ielas. Bet kas nu noticis? Viņu arestējuši kā vājprātīgu. Šodien viņu izmeklējuši psihiatri un atzinuši par vājprātīgu. Viņa ievietota Napas vājprātīgo namā.
— Tas taču ir pavis'am kas cits, — es pretojos. — Pieņemsim, ka man par kādas grāmatas literāro vērtību ir citādi uzskati nekā pārējiem. Vai tāpēc mani ievietos pie garā slimiem?
— Ļoti pareizi, — viņš atbildēja, — bet šī uzskatu dažādība neapdraud sabiedrību. Taisni te meklējama atšķirība. Mērijas Mak-Kennas un bīskapa uzskatu dažādība turpretī apdraud sabiedrību. Kas notiks, ja visi trūcīgie nokavēs īres maksājumus un meklēs patvērumu pie Amerikas karoga? Tad namu īpašnieki var iet ubagot. Bīskapa uzskati ir tikpat bīstami sabiedrībai, tāpēc prom ar viņu uz vājprātīgo namu.
Man tomēr negribējās tam ticēt.
— Pagaidi, gan redzēsi, — Ernests atteica, un es gaidīju.
Otrā dienā es liku atnest visus laikrakstus. Tiktāl Ernestam bija taisnība: no bīskapa runas nebija iespiests ne vārds. Pāris laikrakstu bija pieminējuši, ka bīskaps ļāvies aizrauties no savām jūtām. Toties viņam sekojošo runātāju seklības bija iespiestas visos sīkumos.
Pēc dažām dienām parādījās īss paziņojums, ka bīskaps aizgājis atvaļinājumā, lai atpūstos no pārstrādāšanas. Tiktāl viss bija labi: par vājprātību vai pat nervu sabrukumu nebija ne vārda. Es nevarēju pat iedomāties, kads sāpju ceļš vēl būs bīskapam janostaigā.