īsi pirms tam, kad Ernestu izvirzīja par sociālistu kandidātu kongresā, tēvs sarīkoja savas «Peļņas un zaudējumu» viesības, kā viņš tās savējo vidū dēvēja. Ernests nosauca tās par «mašīnu dragātāju» pusdienām. Tēvs patiešām bija ieaicinājis tikai veikalniekus — protams, mazos veikalniekus. Šaubos, vai kāds no viņiem bija dalībnieks tādā uzņēmumā, kura kopējais kapitāls pārsniedza pāris simttūkstoš dolāru. Tie bija īsti vidusšķiras veikalnieku pārstāvji.
Tur bija Ouens no firmas «Silverbergs, Ouens un Ko» — lielas koloniālpreču tirgotavas, kam bija vairākas filiāles; mēs mēdzām pie viņa iepirkties. Tālāk tur bija abi lielā drogu preču veikala «Kovalts un Vošberns» īpašnieki, tāpat misters Asmunsens, kam piederēja lielas granīta lauztuves Kontrakostas grāfistē, un daudzi viņiem līdzīgi mazu fabriku vai mazu uzņēmumu īpašnieki vai dalībnieki — vārdu sakot, mazi kapitālisti.
Tie bija izmanīgi, mundri cilvēki, un viņu valoda bija skaidra un vienkārša. Viņi kā vienā mutē sūdzējās par lielajiem sindikātiem un trestiem. Viņu lozungs bija: «Nost ar trestiem!» Visa posta cēlonis esot tresti, un viņi visi apsūdzēja tos. Viņi uzskatīja, ka valstij jāpārņem savā īpašumā tādi tresti kā dzelzceļu un telegrāfa trests; milzīgā bagātību uzkrāšanās jāaizkavē ar attiecīgiem ienākumu nodokļiem. Tāpat viņi prasīja, lai pašvaldību īpašumā pārietu tādas labierīcības kā ūdensvads, gāze, telefons un ielu dzelzceļi.
Sevišķi interesants bija mistera Asmunsena stāsts par savām akmeņlauztuvju īpašnieka likstām. Viņš atzinās, ka nekad nav guvis peļņu no sava uzņēmuma, kaut gan akmeņlauztuves kopš Sanfrancisko izpostīšanas lielajā zemestrīcē stipri paplašinājušās. Tanīs sešos gados, kopš sākta Sanfrancisko atjaunošana, viņa uzņēmums četrkār- šojies un astoņkāršojies, bet viņam tomēr neklājoties labāk.
— Dzelzceļš pārzina manus darījumus labāk par mani, — viņš sacīja. — Tas zina manus darījumu izdevumus līdz pēdējam centam un tāpat manu līgumu noteikumus. Kā tas kļūst zināms, to es varu tikai minēt. Laikam manā un manu veikalu draugu uzņēmumos darbojas spiegi, jo, tiklīdz es noslēdzu kādu prāvāku līgumu, kura noteikumi sola man labu peļņu, tā dzelzceļš paaugstina maksu par pārvadājumiem no manām lauztuvēm līdz nosūtīšanas vietai. Paskaidrojumi netiek sniegti. Dzelzceļš aprij manu peļņu. Šādos apstākļos es nekad neesmu varējis panākt dzelzceļa atsacīšanos no tādas tarifu paaugstināšanas. No otras puses, ja bijušas neveiksmes, ja cēlušies darījumu izdevumi vai noslēgti līgumi ar neizdevīgākiem nosacījumiem, dzelzceļš tūliņ pazemina maksu par pārvadāšanu. Kādas tam sekas? Dzelzceļš vienmēr pievāc manu peļņu, vai tā liela vai maza.
— Jums tātad paliek pāri apmēram tik daudz, — Ernests viņu pārtrauca, — cik jūs saņemtu kā uzņēmuma vadītājs, ja akmeņlauztuves piederētu dzelzceļam.
— Tieši tik daudz, — Asmunsens piekrita. — Es nesen izskatīju savas pēdējos desmit gados vestās grāmatas un pārliecinājos, ka esmu taisni tik daudz nopelnījis, cik pelna uzņēmuma vadītājs. Tikpat labi dzelzceļš varētu būt manu akmeņlauztuvju īpašnieks un iecelt mani par uzņēmuma vaditāju.
— Tikai ar to atšķirību, — Ernests smējās, — ka tad dzelzceļam būtu jāuzņemas tas risks, no kura jūs to tik laipni atbrīvojat.
— Pilnīgi pareizi, — misters Asmunsens noskumis piekrita.
Kad katrs bija izkratījis savu sirdi, Ernests sāka vērsties pie visiem ar jautājumiem. Pirmo viņš iztaujāja misteru Ouenu.
— Vai jūs pirms sešiem mēnešiem neatvērāt Berklijā jaunu filiāli?
— Jā, — misters Ouens atbildēja.
— Un kopš tā laika, cik esmu ievērojis, trīs mazi kolo- niālveikali aizvēruši savas durvis. Vai jūsu filiāle tam par iemeslu?
Misters Ouens apliecināja to ar pašapmierinātu smaidu:
— Viņi nevarēja noturēties pret mums.
— Kāpēc?
— Mums bija vairāk kapitāla. Jo lielāks uzņēmums, jo mazāki izdevumi un lielāka izdarība.
Un jūsu filiāle uzsūkusi trīs mazu uzņēmumu peļņu. Es saprotu. Bet sakiet — kas noticis ar šo uzņēmumu īpašniekiem?
— Viens vada mūsu smago auto. Kas noticis ar pārējiem, nezinu.
Ernests tūliņ pievērsās misteram Kovaltam.
— Jūs pārdodat ļoti daudz preču par pazeminātām cenām.[46] Kas noticis ar tiem sīkajiem drogistiem, ko jūs piespiedāt pie sienas?
— Viens no viņiem tagad vada mūsu receptūras nodaļu, — skanēja atbilde.
— Un jūs uzsūcāt peļņu, kas agrāk bija palikusi viņiem?
— Protams, tāpēc jau mēs esam veikalnieki.
— Un jūs, — Ernests pēkšņi pievērsās misteram As- munsenam, — jūs esat sašutis, ka dzelzceļš piesavinās jūsu peļņu?
Misters Asmunsens pamāja.
— Jūs gan gribētu paturēt peļņu savā kabatā?
Misters Asmunsens atkal pamāja.
— Uz citu rēķina?
Atbildes nebija.
— Uz citu rēķina? — Ernests neatlaidās.
— Tā taču iegūst peļņu, — misters Asmunsens īsi atteica.
— Tātad veikalnieka uzdevums ir pelnīt uz citu rēķina un neļaut, lai citi pelna uz jūsu rēķina, vai ne?
Ernestam bija jāatkārto jautājums, iekāms misters Asmunsens atbildēja.
— Jā, tā tas ir, — viņš sacīja. — Tikai mums nav iebildumu, ja arī citi pelna, vienīgi šī peļņa nedrīkst būt pārmērīga.
— Tas ir, jūs domājat, liela, bet jums pašam nav iebildumu iegūt lielu peļņu? Taču ne?
Misters Asmunsens laipni atzinās šinī vājībā. Tad
Ernests ņēma kādu citu uz grauda, misteru Kalvinu, kam agrāk bija piederējusi liela piensaimniecība.
— Pirms neilga laika jūs cīnījāties pret piena trestu, un nu jūs esat meties sīkmuižnieku politikā.[47] kā tas gadījies?
— O, es vēl neesmu no šīs cīņas atteicies, — misters Kalvins atbildēja, uzmezdams mums pietiekami kareivīgu skatienu. — Es apkaroju trestu tanī jomā, kur tas ir apkarojams, — politiskajā. Es jums to paskaidrošu. Pirms neilga laika mēs, piensaimnieki, strādājām katrs patstāvīgi.
— Bet jūs taču savstarpēji konkurējāt, — Ernests viņu pārtrauca.
— Jā, un tāpēc peļņa samazinājās. Mēs mēģinājām organizēties, bet neatkarīgie piensaimnieki mums visu izjauca. Tad radās piena trests.
— Kuru finansēja no «Standard Oil Companv»[48] peļņas, — Ernests piezīmēja.
— Jā, — misters Kalvins apstiprināja. — Toreiz gan mēs to nezinājām. Trests piestājās mums ar rungu: vai nu ar mums, un jums klāsies labi, vai pret mums, un mirsiet badā. Daudzi mūsējie iestājās trestā. Kas to nedarīja, kāra zobus vadzī. O jā, trests maksāja … sākumā. Piena cenas cēlās par centu Titrā. Vienu ceturtdaļu centa saņēmām mēs, trīs ceturtdaļas trests, pēc tam cenas atkal cēlās par centu, tikai mēs no tā centa nesaņēmām nekā. Mūsu prasības palika bez ievērības. Trestu kontrolēja «Standard Oil Company». Mēs atklājām, ka mēs šeit neesam nekas. Beidzot mēs nesaņēmām arī savu ceturt- daļcentu. Tad trests sāka mūs izspiest. Ko nu darīt? Beidzot mūs izspieda — un nepalika neviena piensaimnieka, tikai piena trests vien.
— Bet man liekas, ka jūs vēl būtu konkurences spējīgi, ja cenas paceltos par diviem centiem litrā, — Ernests viltīgi iebilda.
— Tā mēs arī domājām, un to mēs izmēģinājām. — Misters Kalvins brīdi klusēja. — Tas mūs izputināja. Trests pārdeva tirgū pienu lētāk, nekā mēs to varējām.
Pas vienmēr varēja gūt tur nelielu peļņu, kur mēs strādājam ar skaidriem zaudējumiem. Es šai lietā zaudēju pieedesmittūkstoš dolāru. Lielākā daļa mūsējo bankrotēja. Piensaimnieki vairs neeksistēja.
— Tātad trests atņēma jūsu peļņu, — Ernests konstatēja. — Un nu jūs mēģināt politikas jomā iznīcināt trestu nr likumīgiem līdzekļiem, lai atgūtu savu peļņu.
Mistera Kalvina seja atplauka.
— Taisni to pašu es saku zemniekiem savās runās. Tā Ir mūsu ideja, ietverta pāris vārdos.
— Bet trests tomēr ražo pienu lētāk, nekā to varētu darīt neatkarīgie piensaimnieki? — Ernests pratināja.
— Kāpēc lai tas to nedarītu ar savu lielisko organizāciju un jauno darba mehanizāciju, ko tam atļauj tā lielais kapitāls?
— Bez vārda runas, — Ernests piekrita. — Kāpēc gan ne, un trests to arī dara.
Misters Kalvins noturēja politisku runu, izklāstot savus uzskatus. Daļa klausītāju viņam no sirds piekrita, un visi bija vienis prātis, ka tresti jāiznīcina.
— Nabaga nelgas — Ernests man klusu pačukstēja.— Ciktāl viņu acis sniedz, tiktāl viņi redz skaidri, bet viņu acis sniedzas tikai līdz viņu degungalam.
Pēc brīža viņš atkal pārņēma sarunu un savā īpatnējā veidā vadīja to visu vakaru.
— Es vērīgi noklausījos jūsu valodās, — viņš iesāka, — un skaidri redzu, ka jūs spēlējat šo darījumu spēli vispār pieņemtā veidā. Dzīve jums sastāv tikai no peļņas. Jums ir stingra, stabila ticība, ka jūs esat radīti, lai gūtu peļņu. Tikai te ir viens «bet». Kad jūsu peļņas gūšana iet pilnā sparā, pēkšņi ierodas trests un atņem jums peļņu. Tā ir dilemma, kas kaut kur runā pretī radīšanas mērķim, un jums šķiet vienīgā izeja iznīcināt to, kas jums nočiepj peļņu.
Es vērīgi noklausījos jūsu valodās un atradu tikai vienu vārdu, kas jūs labi apzīmē. Es jums nosaukšu šo vārdu. Jūs esat mašīnu dragātāji. Vai jūs zināt, kas ir mašīnu dragātājs? Uzklausieties! Astoņpadsmitajā gadsimtā vīri un sievas Anglijā auda savās būdās ar rokas stellēm. Šī mājas darba sistēma bija garlaicīga, neparocīga un dārgi izmaksāja. Tad radās tvaika mašīna, kas ietaupīja darbu. Tukstošiem steļļu novietoja lielā fabrikā, un centrālā tvaika mašīna tās visas darbināja. Audumus tagad pagatavoja daudz lētāk, nekā to varēja izdarīt audēji mājās ar rokas stellēm. Fabrika bija pārāka un izkonkurēja māj- rūpniekus. Vīriem un sievām, kas līdz šim bija paši nodarbojušies ar aušanu, vajadzēja iet tagad uz fabriku un strādāt pie mašīnstellēm, turklāt kapitālistu labā. Pat vēl vairāk — šinīs fabrikās strādāja par zemāku algu arī mazi bērni. Daudzi vīri palika tāpēc bez darba, un viņiem sākās grūtas dienas. Viņu dzīves standarts pazeminājās. Viņi cieta badu un sprieda, ka pie visa vainīgas mašīnas. Tāpēc viņi mēģināja mašīnas sadragāt. Viņiem nelaimējās; viņu rīcība bija ļoti muļķīga.
Jūs neesat no viņiem nekā mācījušies. Pēc pusotra gadsimta jūs atkal gribat uzsākt mašīnu dragāšanu. Jūs paši atzīstat, ka tresti strādājot ātrāk un lētāk, un tāpēc jūs nevarat ar tiem konkurēt. Aiz šī iemesla jūs gribat šīs mašīnas sadragāt. Jūs esat vēl stulbāki nekā Anglijas vientiesīgie strādnieki. Kamēr jūs šķiedīsiet vārdus par brīvas konkurences atjaunošanu, tresti izpostīs jūs galīgi. Jūs visi stāstāt vienu un to pašu stāstu, kā beidzās brīvā konkurence un kā radās tresti. Jūs, mister Ouen, iznīcinājāt konkurenci Berklijā, kad jūsu filiāle izskauda trīs mazos pārtikas veikalus. Jūsu firma bija stiprāka. Tagad jūs jūtat citu firmu — tresta firmu spiedienu un brēcat. Tas ir tāpēc, ka jūs neesat nekāds trests. Ja jūs būtu trests Savienoto Valstu mērogā, jūs dziedātu citu dziesmu. Un tā skanētu: «Lai slavēti tresti!» Vēl kas: jūsu mazā firma ne tikai nav trests, bet jūs arī jūtat, ka tai trūkst spēka. Jūs sākat paredzēt savu galu. Jūs ar savām filiālēm esat tikai bandinieki šajā spēlē. Jūs redzat, ka rodas spēcīgāki uzņēmumi un kļūst dienu no dienas varenāki. Jūs redzat, ka bruņota dūre uzgulstas jūsu peļņai un paņem gan te, gan tur pa drusciņai — dzelzceļu trests, tērauda trests, eļļas trests, ogļu trests —, un jūs zināt, ka beigās jūs izputinās un atņems pēdējo centu no jūsu mazās peļņas.
Jūs esat nožēlojams spēlētājs, ser. Kad jūs, pateicoties savai pārākajai organizācijai, izspiedāt no Berklijas šos trīs mazos veikalus, tad jūs izriezāt krūtis, runājāt par aktivitāti un iniciatīvu, un par peļņu, ko ieguvāt, aprijot trīs mazos veikalus, aizsūtījāt savu sievu ceļojumā uz Eiropu. Suņi plūcās ap kumosu, un jūs to viņiem atņēmāt. Bet tagad jums taisās uzbrukt lielāks suns, un nu jūs sākat gaudot. Tas, ko es jums saku, attiecināms uz visiem pie šī galda. Jūs gaudojat visi. Visi jūs spēlējat zaudētu spēli un tāpēc gaudojat.
Tomēr jūs aiz gaudām nevarat skaidri saredzēt situāciju, kā to varu es. Jūs neatzīstat, ka jums ir vēlēšanās izspiest no citiem peļņu un ka viss tracis ir tikai tāpēc, ka citi izspiež peļņu no jums. Šādai rīcībai jūs esat pa- tak slīpēti. Jūs runājat pavisam ko citu. Jūs turat sīkka- pitalistu politiskas runas kā misters Kalvins. Ko tad viņš sacīja? Es atkārtošu dažus viņa izteicienus, kas man atmiņā: «Mūsu pamatprincipi ir taisnīgi»; «Kas šai valstij vajadzīgs, tas ir — atgriešanās pie vecajām amerikāņu Ieražām: brīvu ceļu visiem!»; «Brīvības gars, kurā šī tauta dzimusi»; «Atgriezīsimies pie mūsu tēvu tēvu principiem».
Kad viņš saka «brīvu ceļu visiem», viņš domā par brīvu iespēju iegūt peļņu, ko tagad lielie tresti viņam padara neiespējamu. Un pats lielākais absurds ir tas, ka jus esat šos izteicienus tik bieži atkārtojuši, ka paši sākat tiem ticēt. Jūs ilgojaties pēc izdevības izputināt citus cilvēkus, bet jūs esat iestāstījuši paši sev, ka ilgojaties pēc brīvības. Jūs esat nekautrīgi un alkatīgi, bet, savu frāžu apmāti, jūs uzskatāt sevi par patriotiem. Savas peļņas alkas, kas ir tīrs savtīgums, jūs iztēlojat kā altruistiskas rūpes par cietēju cilvēci. Jūs esat savējo vidū, esiet taču godīgi. Lūkosimies faktiem sejā un konstatēsim tos atklātiem vārdiem!
Starp klausītājiem bija laba daļa pietvīkušu, sašutušu un satrauktu seju. Viņus mazliet biedēja šis jaunais bez- bardainais cilvēks, viņa vārdu vēriens un spēks un negantais prieks saukt visu īstā vārdā. Misters Kalvins nekavējoties atbildēja.
— Un kāpēc gan ne? — viņš jautāja. — Kāpēc mēs nevaram tā rīkoties, kā rīkojās mūsu tēvi, kad republiku dibināja? Jūs pateicāt daudz patiesības, mister Everhard, lai arī tā bija nepatīkama. Bet mēs esam savējo vidū, tāpēc varam izrunāties brīvi. Mēs nometīsim maskas un atzīsim patiesību, ko misters Everhards skaidri konstatējis. Ir pareizi, ka mēs, šikie kapitālisti, dzenamies pēc peļņas un tresti nočiepj mums to. Ir taisnība, ka mēs gribam iznīcināt trestus, lai peļņa atkal nāktu mūsu rokas. Un kāpēc lai mēs tā nedarītu? Kāpēc? Es prasu, kāpēc ne.
— Ahā, tagad mēs nonākam pie paša lietas kodola, —
Ernests apmierināts noteica. — Es jums pateikšu, kāpēc ne, kaut mani vārdi btīs diezgan skarbi. Redzat, jūs pārzināt veikalus šaurā apjomā, bet jūs nezināt nekā par sabiedrisko attīstību. Jūs atrodaties saimnieciskās attīstības pārejas stadijā, bet jūs to nesaprotat, un tāpēc rodas jūsu apmulsums. Kāpēc lai jūs neatgrieztos atpakaļ? Tāpēc, ka tas nav iespējams. Jūs nevarat saimnieciskās attīstības straumi atplūdināt atpakaļ tanī gultnē, no kurienes tā nākusi, tāpat kā nevarat likt upei tecēt pret kalnu. Jozua apturēja sauli virs Gibeona, bet jūs gribat viņu pārspēt. Jūs gribat likt saulei pie debess iet otrādi. Jūs gribat, lai tā dienas vidū dodas atkal uz rītiem.
Nevērojot mašīnas, kas ietaupa darbu, nevērojot labāk organizēto ražošanu un priekšrocības, ko dod ražošanas apvienošana, jūs gribat atsviest ekonomikas sauli vismaz par veselu paaudzi atpakaļ, tanīs laikos, kad vēl nebija ne lielkapitālistu, ne lielu mašīnu, ne dzelzceļa, — tanīs laikos, kad bars sīku kapitālistu karoja savā starpā un kad ražošana bija primitīva, prasīja daudz laika, izmaksāja dārgi un bija neorganizēta. Varat ticēt man, Jozuam bija vieglāk, bez tam Jehova viņam palīdzēja. Bet jūs, sīkie kapitālisti, esat dieva pamesti. Sīko kapitālistu saule noriet un vairs nekad neuzlēks. Un jums arī nav varas to apturēt. Jūs ejat bojā, un jums nolemts pavisam pazust no sabiedrības apvāršņa.
Tāda ir attīstības gaita. Tā ir vēlējis dievs. Tresti ir stiprāki par brīvo konkurenci. Pirmatnējais cilvēks bija bikls radījums, kas slēpās klinšu plaisās, bet, kad viņš apvienojās ar citiem baros, īad uzvarēja savus gaļas ēdējus ienaidniekus. Tie bija dzīvnieki, kas savstarpēji cīnījās. Pirmatnējais cilvēks bija sabiedrisks dzīvnieks, un tas bija iemesls, kāpēc viņš guva virsroku pār citiem dzīvniekiem. Un cilvēks ir radījis aizvien lielākas apvienības, organizācijas pret konkurenci. Tā ir tūkstošiem gadsimtu ilga cīņa, kurā konkurence vienmēr bijusi cietēja. Kas tās pusē nostājas, tas ir pazudis.
— Bet tresti paši radušies uz konkurences pamatiem,— misters Kalvins pārtrauca.
— Pilnīgi pareizi, — Ernests atbildēja. — Un tresti paši arī iznīcina konkurenci. Tāpēc jūs, runājot jūsu vārdiem, šodien neesat vairs piensaimnieks.
Pirmo reizi šovakar atskanēja smiekli, un arī misters Kalvins pasmējās pats par sevi.
— Un, ja nu mēs taisni par trestiem runājam, — Ernests turpināja, — tad atzīmēsim dažus faktus. Es minēšu pāris apgalvojumu, un, ja jūs nepiekrītat, tad sakiet. Klusēšana nozīmēs piekrišanu. Vai nav taisnība, ka mehāniskās stelles auž ātrāk un lētāk nekā rokas stelles? — Viņš nogaidīja, bet neviens nekā neteica. — Vai nav nekārtīgi aplam sadragāt mašīnstelles un atgriezties pie daudz gausākā un dārgākā roku darba? — Visi piekrītot pamāja. — Vai nav taisnība, ka par trestiem sauktās organizācijas strādā rosīgāk un lētāk nekā tūkstošiem savstarpēji konkurējošu mazu uzņēmumu? — Nevienam nebija iebildumu. — Vai tad nav aplam iznīcināt šo lēto un ērto ražošanas veidu?
Ilgi valdīja klusums. Tad ierunājās misters Kovalts.
— Bet ko lai mēs darām? — viņš jautāja. — Trestu iznīcināšana ir vienīgais līdzeklis, kā atbrīvoties no to kundzības.
Ernests tūliņ iedegās.
— Es jums parādīšu citu ceļu, — viņš iesaucās. — Mēs (iedragāsim šīs brīnišķīgās organizācijas, kas tik labi un leti strādā. Mēs kontrolēsim tās. Mēs gūsim labumu no to darbīguma un lētuma. Lai tās strādā mūsu labā. Atbrīvosim šo lielisko organizāciju tagadējos īpašniekus un pārņemsim tās savā īpašumā. Tas ir sociālisms, džentlmeņi, lielāka apvienība nekā tresti, augstākā saimnieciskā un sabiedriskā organizācija, kādu pasaule jebkad redzējusi. Tāda ir attīstības līnija. Mēs stājamies pretī vienai organizācijai ar savu augstāko organizāciju. Tas nesīs mums uzvaru. Pārnāciet sociālisma pusē un cīnieties kopā ar uzvarētājiem!
Tagad sacēlās iebildumi. Klausītāji grozīja galvu, murmināšana kļuva skaļāka.
— Nu labi, jums labāk patīk būt anahronistiem, — Ernests smējās. — Jūs vēlaties spēlēt atavistiskas lomas. Jūs esat nolemti bojā ejai kā visi atavisti. Vai esat padomājuši, kas ar jums notiks, ja radīsies vēl lielākas apvienības par tagadējiem trestiem? Vai esat apsvēruši, ko darīt, ja lielie tresti pāries apvienību apvienībā — sociālā, saimnieciskā un politiskā trestā?
ViņŠ pēkšņi un negaidot pievērsās misteram Kalvinam.
— Sakiet — vai man nav taisnība? Jums ir dziņa dibināt jaunu politisku partiju, jo pastāvošās partijas ir trestu rokās. Lielākais šķērslis jūsu sīkmuižnieku propagandai ir tresti. Aiz katra kavēkļa, kas jums ceļā, aiz katra sitiena, kas jūs ķer, katrā neveiksmē, ko jūs ciešat, jūs jūtat tresta roku. Va-i tā nav? Atbildiet!
Misters Kalvins neomulīgi klusēja.
— Runājiet, runājiet, — Ernests viņu skubināja.
— Tas ir taisnība, — misters Kalvins atzinās, — mēs pieņēmām caur Oregonas valdību lielisku aizsardzības likumu pret trestiem, bet gubernators, šis trestu ieliktenis, uzlika savu veto. Mēs ievēlējām Kolorādo gubernatoru, bet valdība aizliedza viņam stāties darbā. Divas reizes tika pieņemts mūsu iesniegtais tautas ienākumu nodoklis, bet abas reizes valdība noraidīja to, jo tas esot pretrunā ar konstitūciju. Likumdošana atrodas trestu rokās. Mēs, vienkāršie ļaudis, nespējam savus juristus pietiekami atalgot. Bet pienāks laiks …
— Kad trestu apvienība kontrolēs visu likumdošanu un arī pašu valdību, — Ernests pārtrauca.
— Nekad! Nekad! — atskanēja saucieni. Visi bija uztraukti un cīņas gatavībā.
— Sakiet — ko jūs darīsiet, kad šis laiks pienāks? — Ernests jautāja.
— Mēs sacelsimies pretī visiem spēkiem, — sauca misters Asmunsens, un pārējie piebalsoja.
— Tas būs pilsoņu'karš, — Ernests brīdināja.
— Lai tas arī būtu pilsoņu karš, — misters Asmunsens atsaucās, un visi klātesošie skaļi piekrita. — Mēs neesam aizmirsuši mūsu senču varoņdarbus. Par savu brīvību mēs esam gatavi cīnīties un mirt.
Ernests nosmīnēja un sacīja:
— Neaizmirstiet, par ko mēs klusēdami vienojāmies: ka šinī gadījumā, džentlmeņi, brīvība nozīmē izspiest peļņu no citiem.
Tagad klausītāji bija aizvainoti un sadusmoti, bet Ernests apklusināja troksni un piespieda viņus uzklausīties.
— Vēl viens jautājums. Kad nu jūs sacelsieties, tad paturiet prātā: sacelšanās iemesls jums būs tas, ka valdība ir trestu rokās. Tāpēc valdība vērsīs pret jums regulāro armiju, floti, zemessargus, policiju, vārdu sakot, visu Savienoto Valstu organizēto militāro varu. Kā tad nu būs ar jūsu spēku?
Viņu sejās izpaudās izbailes, bet, iekāms viņi attapās, Ernests turpināja:
— Vai atceraties, ka mūsu regulārajā armijā nesen vēl kaltījās tikai piecdesmit tūkstoši? Bet tā pieaug ar katru i'.idn, un tagad tanī ir jau trīssimttūkstoš vīru.
Viņš sagatavojās jaunam triecienam.
— Tas vēl nav viss. Kamēr jūs cītīgi dzināties paka| navam iemīļotajam fantomam — peļņai un moralizējāt par savu elka dievu, brīvo konkurenci, tresti ir realizējuši daudz plašākus un drausmīgākus pasākumus. Padomājiet par zemessargiem!
— Tas ir mūsu spēks! — izsaucās misters Kovalts. Ar zemessargiem mēs atsitīsim regulārās armijas uzbrukumu.
— Jūs pašus iesauks zemessargos, — Ernests atcirta, un aizsūtīs uz Mainu, Floridu vai Filipīnām, vai kur citur, lai noslīcinātu asinīs jūsu pašu biedrus, kas tur cīnās pilsoņu karā par brīvību. Tikmēr jūsu pašu biedrus no Viskonsinas vai Kanzasas, vai cita kāda štata iesauks zemessargos un atsūtīs šurp uz Kaliforniju, lai te noslīcinātu asinīs jūsu pilsoņkara dalībniekus.
Tagad visi bija patiešām satriekti, viņi sēdēja mēmi, lidz misters Ouens nomurmināja:
— Mēs neiestāsimies zemessargos! Ar to jautājums būs atrisināts. Mēs nebūsim tādi nelgas!
Ernests skaļi iesmējās.
— Jūs neizprotat nākamos sarežģījumus. Jums nav izejas. Jūs ievilks zemessargos ar varu.
— Vēl eksistē kaut kas tamlīdzīgs kā civiltiesības, — misters Ouens pastāvēja.
— Kamēr valdība netļūs civiltiesības atcēlusi. Tanī dienā, kad jūs būsiet nodomājuši sacelties, jūsu spēkus vērsīs pret jums pašiem. Jums būs jāiestājas zemessargos gribot negribot. Es dzirdu kādu murminām «habeas cor- pus» Tā vietā jūs saņemsiet «post mortem»[49]. Ja jūs atteiksieties iestāties zemessargos vai iestājušies atteiksie- lies paklausīt, tad jūs nodos lauka kara tiesai un nošaus ka suņus. Tāds ir likums.
— Tāds nav likums, — misters Kalvins noteikti apgalvoja. — Tāda likuma nav. Jūs sapņojat, jaunais cilvēk. Jūs runājāt par zemessargu sūtīšanu uz Filipīnu salam. Tas ir pret konstitūciju. Konstitūcijā skaidri sacīts, ka zemessargi nav izsūtāmi ārpus valsts robežām.
— Kāds tam sakars ar konstitūciju? — Ernests jautāja. — Likumdevējas iestādes iztulko konstitūciju, un tās, kā misters Asmunsens apliecināja, ir trestu radītas. Bez tam tas ir likums, kā jau sacīju; tas ir likums jau kopš deviņiem gadiem, džentlmeņi.
— Ka mūs piespiedīs iestāties zemessargos? — misters Kalvins neticīgi vaicāja. — Ka mūs var nošaut ar lauka kara tiesas lēmumu, ja mēs atsakāmies?
— Jā, — Ernests atbildēja, — arī tas.
— Kā tas iespējams, ka mēs neesam par šo likumu nekā dzirdējuši? — tēvs prasija, un es sapratu, ka ari viņam tas ir kas jauns.
— Aiz diviem iemesliem, — Ernests paskaidroja. — Vispirms, nebija vajadzības to sevišķi uzsvērt. Ja tas būtu nepieciešams, jūs vienmēr to uzzinātu pietiekami ātri. Un, otrkārt, šo likumu kongress un senāts pieņēma paātrinātā kārtā, slepeni un īstenībā bez diskusijām. Skaidrs, ka laikraksti to nepieminēja. Tomēr mēs, sociālisti, to zinājām. Mēs to publicējām savos izdevumos, bet jūs jau tos nelasāt.
— Es tomēr domāju, ka jūs sapņojat, — misters Kalvins tiepās. — Valsts to nekad nebūtu pieļāvusi.
— Bet valsts to ir-pieļāvusi, — Ernests atteica. — Un, ja runā par maniem sapņiem, tad sakiet, lūdzami, — viņš tvēra kabatā un izvilka mazu brošūru, — vai tas ari izskatās pēc sapņu tēla?
Viņš atšķīra brošūru un lasīja:
— «Pirmais paragrāfs: tiek nolemts un tā tālāk un tā joprojām, ka zemessargos jāiesauc visi dienesta spējīgi vīriešu dzimuma pilsoņi, vecāki par astoņpadsmit un jaunāki par četrdesmit pieciem gadiem, visos attiecīgajos štatos, teritorijās un Kolumbijas apgabalā.
Septītais paragrāfs: katrs zemessargu virsnieks vai sarakstā minēts vīrs — atcerieties pirmo paragrāfu, džentlmeņi, jūs visi esat sarakstā —, kas atsakās vai vilcinās pēc uzaicinājuma ierasties pārbaudē pie attiecīga virsnieka, kā tas jau minēts, nododams kara tiesai un sodāms tieši pēc tās norādījuma.
Astotais paragrāfs: kara tiesām, kas iztiesā zemessargu virsnieku vai zemessargu lietas, jāsastāv tikai no zemessargu virsniekiem.
Devītais paragrāfs: zemessargi, kas iesaukti aktīvā karadienestā, pakļauti tiem pašiem kara likumiem un noteikumiem kā Savienoto Valstu regulārā armija.»
Redzat nu, džentlmeņi, Amerikas pilsoņi un biedri zemessargi. Priekš deviņiem gadiem mēs, sociālisti, domājam, ka šis likums vērsīsies vienīgi pret strādniekiem, bet tagad šķiet, ka tas vērsīsies arī pret jums. īsajās debatēs, ko pieļāva, kongresa loceklis Vīlējs izteicās, ka šis likums «nodrošinās rezerves spēku, ar ko satvert pūli pie rīkles», — šis pūlis esat jūs, džentlmeņi, — «kā arī aizsargās pret visādām nejaušībām dzīvību, brīvību un īpašumu». Un, kad tas laiks pienāks un jūs sacelsieties, tad atcerieties, ka tā būs sacelšanās pret tresta īpašumu un tresta brīvību izsūkt jūs saskaņā ar likumu. Zobi jums ir izrauti, džentlmeņi, nagi jums ir apgriezti. Tanī dienā, kad jūs sacelsieties, jūs bez zobiem un nagiem būsiet tikpat bezspēcīgi kā austeres.
— Tam es neticu! — Kovalts izsaucās. — Tāda likuma nav. Tā ir sociālistu izdomāta avīžu pīle.
— Likumu iesniedza kongresā tūkstoš deviņsimt otrā gada trīsdesmitajā jūlijā, — skanēja atbilde, — un to iesniedza kongresa delegāts Diks no Ohaio. To ātri izdabūja cauri un tūkstoš deviņsimt trešā gada četrpadsmitaja janvārī vienbalsīgi pieņēma senātā. Un tieši pec septiņām dienām to apstiprināja Savienoto Valstu prezidents.1