Ernesta atklājumu radītais satraukums vēl nebija norimis, kad viņš turpināja:
— Daļa jūsējo šovakar apgalvoja, ka sociālisms ir kaut kas neiespējams. Jūs esat pārliecināti par tā neiespējamību, ļaujiet man tagad pierādīt tā neizbēgamību. Ne vien tas ir neizbēgams, ka jums, mazajiem kapitālistiem, jāpazūd, arī lielkapitālistu un trestu bojā eja ir neizbēgama. Neaizmirstiet, ka attīstības straume nekad neplūst atpakaļ. Tā plūst aizvien tālāk, no brīvās konkurences uz apvienību, no mazas apvienības uz lielu, no lielas uz milzīgu, un pēdīgi tā ieplūst sociālismā, kas ir viskolosālākā apvienība.
Jūs sakāt, ka es sapņoju. Labi. Es jums izklāstīšu sava sapņa matemātiku un uzaicinu jūs jau iepriekš — pierādiet man, ka mana matemātika ir nepareiza! Es pierādīšu, ka kapitālistiskās iekārtas sabrukums ir neizbēgams, un matemātiski pierādīšu, kāpēc tai jāsabrūk. Uzklausiet un esiet pacietīgi, ja sākumā liksies, ka es nerunāju par lietu.
Apskatīsim vispirms kādu atsevišķu rūpniecības nozari, un, ja es kaut ko apgalvošu, kam jūs nevarēsiet piekrist, tad lūdzu mani tūdaļ pārtraukt. Pieņemsim, te ir apavu fabrika. Sī fabrika iepērk ādas un ražo apavus. Tā iepērk ādas par simt dolāriem. Adas iznāk no fabrikas kurpju veidā, kuru vērtība ir, teiksim, divi simti dolāru. Kas noticis? Adu vērtība palielinājusies par simt dolāriem. Kā tas noticis? To mēs redzēsim.
Kapitāls un darbs pielikuši ādu vērtībai simt dolāru. Kapitāls uzcēiis fabriku, iegādājis mašīnas un sedzis visus izdevumus. Darbs padarījis darbu. Apvienotais darba un kapitāla spēks radījis šo simt dolāru lielo vērtības pieaugumu. Vai tiktāl esam vienis prātis?
Klausītāji piekrītot pamāja.
— Tātad kapitāls un darbs ir nopelnījuši šos simt dolārus un tagad sadalīs tos. Parasti šīs dalīšanas rezultāti izteikti daļskaitļos; mēs ērtības labad pieturēsimies pie tuvinātiem veseliem skaitļiem. Kapitāls paņem piecdesmit dolāru kā savu daļu, un darbs saņem piecdesmit dolāru algas kā savu daļu. Mēs nesāksim šeit strīdēties par sadalīšanu.[50] lai strīdi būtu nezin cik lieli, dalīšana tomēi
notiek, vienojoties par kādu zināmu skaitli. Un nu ievē- lojiet, ka tas, kas pareizs šinī vienā atsevišķā ražošanas procesā, ir pareizs arī visos pārējos ražošanas procesos. Vai man ir taisnība?
Atkal visi klausītāji piekrita Ernestam.
— Tagad pieņemsim, ka darbs, saņēmis savus piecdesmit dolārus, grib savukārt pirkt kurpes. Tas var nopirkt tikai par piecdesmit dolāriem. Tas ir skaidrs, vai ne?
Tagad pāriesim no šī viena atsevišķā procesa pie visa Savienoto Valstu ražošanas nozaru kopuma, kur ietilpst pašas ādas ražošana, izejvielas, transports, pārdošana, vārdu sakot, viss. Lai varētu rīkoties ar apaļiem skaitļiem, teiksim, ka visa Savienoto Valstu vērtību kopprodukcija ienes gadā četri miljardi dolāru. Tanī pašā laikā darbs saņēmis algā divi miljardi dolāru. Četri miljardi dolāru ir saražoti. Cik no tiem darbs var atpirkt? Divi miljardi. Te nevar rasties nekādas domstarpības, par to esmu drošs. Varētu iebilst, ka dalījuma skaitļi augsti, jo tūkstošiem kapitālistiskos uzņēmumos darbs nevar atpirkt pat pusi saražotās produkcijas. Atkārtoju: pieņemsim, ka darbs var atpirkt divus miljardus. Tas nozīmē, ka darbs var patērēt tikai divus miljardus. Bet vēl paliek divi miljardi, ko darbs nevar atpirkt un patērēt.
— Strādnieki neizlieto savus divus miljardus, — misters Kovalts pārtrauca. — Ja viņi to darītu, tad krājkasēs nebūtu nekādu noguldījumu.
— Darba noguldījumi krājkasēs ir tikai zināma veida rez-erves fonds, ko tikpat ātri izlieto, kā uzkrāj. Sie noguldījumi domāti vccuhiam, slimības un neparedzētiem gadījumiem, kā arī apbedīšanas vajadzībām. Tas ir maizes kumoss, kas atlikts skapī, lai to apēstu otrā dienā Nē, darbs izlieto visu, ko par savu algu var atpirkt no kopprodukcijas. Kapitālam paliek divi miljardi. Vai kapitāls, nomaksājis savus izdevumus, izlieto pārējo? Vai kapitāls izlieto visus savus divus miljardus?
Ernests brītiņu nogaidīja un tad vērsās ar savu jautājumu pie katra atsevišķa cilvēka pēc kārtas. Viņi kra- tīja galvas.
— Es nezinu, — viens no tiem vaļsirdīgi atteica.
— Jūs noteikti zināt, — Ernests turpināja. — Padomāsim mazliet par to! Ja kapitāls izlietotu savu daļu, tad kapitāla kopsumma nepieaugtu. Tā paliktu nemainīga. Ja jūs ieskatīsieties Savienoto Valstu ekonomikas vēsturē,
tad pārliecināsieties, ka kapitāla kopsumma pastāvīgi augusi. Tas nozīmē, ka savu daļu kapitāls nav izlietojis. Vai jūs vēl atceraties tos laikus, kad liela daļa mūsu dzelzceļu akciju piederēja Anglijai? Ar laiku mēs atpir- kām šīs akcijas. Ko tas nozīmē? Kapitāla neizlietotā daļa atpirka šīs akcijas. Ko nozīmē tas fakts, ka šodien Savienoto Valstu kapitālistu rīcībā ir tūkstošiem meksikāņu, krievu, grieķu un itāliešu akciju tūkstošiem miljonu dolāru vērtībā? Tas nozīmē, ka tūkstošiem miljonu kapitāla daļas nav izlietotas. Kopš kapitālistiskās sistēmas sākuma kapitāls nekad nav pilnīgi izlietojis savu daļu. Un nu mēs nonākam pie paša galvenā. Vienā gadā Savienotajās Valstīs saražo vērtības par četriem miljardiem dolāru. Darbs atpērk un izlieto divus miljardus. Kapitāls neizlieto atlikušos divus miljardus. Uzkrājas ļoti liels neizlietots pārpalikums. Kas notiek ar šo pārpalikumu? Ko ar to var darīt? Darbs nevar nekā no tā izlietot, jo izdevis jau visu savu algu. Kapitāls arī šo pārpalikumu neizlieto, jo tas atbilstoši savai dabai izlietojis visu, ko varējis. Bet pārpalikums paliek. Ko ar to var darīt? Kas ar to notiek?
— Tas iet uz ārzemēm, — misters Kovalts ieteicās.
— Pilnīgi pareizi, — Ernests piekrita, — jo šis pārpalikums ir cēlonis mūsu vajadzībām pēc ārzemju tirgiem. To eksportē. Tam jātiek eksportētam. Citas iespējas nav kā atbrīvoties no tā. Un šis neizlietotais, eksportētais pārpalikums rada to, ko mēs dēvējam par labvēlīgu tirdzniecības bilanci. Vai tiktāl mēs esam vienis prātis?
— Mēs veltīgi šķiežam laiku, izklāstīdami šo komercijas ābeci, — misters Kovalts īgni sacīja. — Tā mums visiem pazīstama.
— Un taisni ar šo komercijas ābeci, ko es jums tik pamatīgi izklāstu, es jūs izsitīšu no segliem, — Ernests atcirta. — Tas ir pats skaistākais. Un es tūliņ iesākšu. Uzklausiet!
Savienotās Valstis ir kapitālisma zeme ar attīstītu rūpniecību. Saskaņā ar kapitālistisko ražošanas sistēmu industrijā uzkrājas neizlietoti pārpalikumi, no kuriem jāatbrīvojas, un to izdara, eksportējot tos uz ārzemēm.[51] un las, ko mēs sakām par Savienotajām Valstīm, attiecināms liz katru kapitālistisku valsti ar attīstītu rūpniecību. Katrai šādai valstij ir neizlietoti uzkrājumi. Neaizmirstiet, ka 15m ir savstarpēji tirdznieciski sakari, un tomēr šie uzkrājumi paliek. Darbs visās šinīs valstīs ir savu algu Izdevis un nevar nekā iegādāt no šā uzkrājuma. Kapitāls visās šinīs valstīs ir izlietojis tik daudz, cik varējis izdot. Pārpalikumi tomēr ir. Sīs valstis nevar vairs nodot šos pārpalikumus cita citai. Kā tās var atbrīvoties no tiem?
— Pārdot valstīm ar neattīstītu rūpniecību, — misters Kovalts izsacīja savas domas.
— Pilnīgi pareizi. Jūs redzat, mani argumenti ir tik skaidri un vienkārši, ka jūs paši tos atrodat manā vietā. Bet iesim tālāk! Pieņemsim, ka Savienotās Valstis pārdod savu pārpalikumu zemei ar neattīstītu rūpniecību, teiksim, Brazīlijai. Ko Savienotās Valstis saņems no Brazīlijas kā pretvērtību?
— Zeltu, — minēja misters Kovalts.
— Bet pasaulē ir tikai zināms daudzums zelta — un tas nav liels, — Ernests piezīmēja.
— Zeltu obligāciju un akciju veidā, — misters Kovalts papildināja.
— Naglai uz galvas! — Ernests atzinīgi noteica. — Savienotās Valstis saņem no Brazīlijas kā pretvērtību obligācijas un akcijas. Un ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka Savienotās Valstis kļūst par Brazīlijas dzelzceļu, fabriku, raktuvju un zemju īpašnieku. Un ko tas savukārt nozīmē?
Misters Kovalt.s prātoja un grozīja galvu.
— Es jums to pateikšu, — Ernests turpināja. — Tas nozīmē, ka Brazīlijas dabas bagātības tiks strauji izmantotas. Un tagad tālāk. Līdzko Brazīlija kļūs tāda pati kapitālistiska valsts kā Savienotās Valstis, tad tai arī būs radies neizlietots pārpalikums. Vai tā var atbrīvoties no pārpalikuma uz Savienoto Valstu rēķina? Nevar, jo Savienotajām Valstīm pašām savs pārpalikums. Vai Savienotās Valstis var, tāpat kā agrāk, atbrīvoties no sava pārpalikuma uz Brazīlijas rēķina? Nevar, jo tagad Brazīlijai pašai pārpalikums.
Kas nu notiek? Savienotajām Valstīm un Brazīlijai jāmeklē citas valstis ar neattīstītu rūpniecību, kurām tās varētu nodot savus pārpalikumus. Bet, tā kā noieta iespējas ir tādas pašas, tad arī šajās valstīs atkārtosies tas pats. Jaunajā valstī attīstīsies rūpniecība, drīz radīsies produkcijas pārpalikums — un tā meklēs citās valstīs pārpalikuma novietošanas iespējas. Tagad, džentlmeņi, uzmaniet! Mūsu planētai ir noteikts lielums. Pasaulē ir tikai zināms skaits valstu. Kas notiks, ja visas valstis pasaulē, lielas un mazas, nostāsies ar saviem pārpalikumiem pretī pārējām valstīm, kam tāpat ir pārpalikumi?
Viņš apklusa un uzlūkoja klausītājus. Apmulsums viņu sejās bija taisni amizants. Bet šinīs sejās bija arī šausmas. Ernests bija radījis no abstraktiem jēdzieniem kādu vīziju, un viņi šo vīziju skatīja, un viņus pārņēma bailes.
— Mēs iesākām no ābeces pirmajiem burtiem, mister Kalvin, — Ernests šķelmīgi sacīja. — Es jums noskaitīju visu pārējo alfabētu. Tas ir loti vienkārši, un tas ir pats skaistākais. Jums, protams, atbilde jau gatava. Kas tātad notiek, ja katrai valstij pasaulē ir neizlietots pārpalikums? Kas tad notiek .ar visu jūsu kapitālistisko ražošanas sistēmu?
Misters Kalvins noraizējies grozīja galvu. Viņš acīmredzot vēl pārdomāja Ernesta pierādījumus, cerēdams atrast tur kādu kļūdu.
— Atkārtosim vēlreiz visu īsumā, — Ernests ierunājās atkal. — Mēs iesākām ar atsevišķu rūpniecības nozari, ar apavu fabriku. Mēs redzējām, ka kopprodukta sadale tur tāda pati kā visās pārējās rūpniecības nozarēs. Mēs redzējām, ka darbs ar savu algu var atpirkt tikai zināmu daļu saražotās produkcijas un kapitāls nepatērē visu pārpalikumu. Mēs redzējām, ka vienmēr paliek neizlietots pārpalikums, kad darbs izdevis visu savu algu un kapitāls tik, cik gribējis. Mēs vienojāmies, ka šo pārpalikumu var izvietot tādā valstī, kur vāji attīstīta rūpniecība, un šis pārpalikums stimulē tās ražošanas spēkus: valsts kļūst kapitālistiska un pēc neilga laika pati varēs uzrādit pārpalikumu. Mēs attiecinājām šo procesu uz visām mūsu zemeslodes valstīm, līdz pārliecinājāmies, ka pienāks tāda diena, kad katra valsts ik gadus un ik dienas saražos neizlietotu pārpalikumu, no kura vairs nebūs iespējams atbrīvoties ar citu valstu palīdzību. Un nu es jautāju vēlreiz: ko mēs darīsim ar šo pārpalikumu?
Visi joprojām klusēja.
— Mister Kalvin? — Ernests jautāja.
— Tas ir pāri manai saprašanai, — misters Kalvins atzinās.
— Kaut kas tamlīdzīgs man nebija pat sapņos rādījies, — misters Asmunsens noteica. — Un tomēr tas šķiet skaidrs kā diena.
Es pirmo reizi dzirdēju izklāstām Kārļa Marksa [52] mācību par virsvērtību: Ernests bija to izskaidrojis tik vienkārši, ka es arī sēdēju satriekta un mēma.
— Es jums pateikšu, kā jūs atbrīvosieties no pārpalikuma, — Ernests sacīja. — Sviediet to jūrā! Sviediet ik gadus jūrā simtiem miljonu dolāru vērtībā kurpes, kviešus, apģērbus un citas preces! Vai tas nav atrisinājums?
— Neapšaubāmi, — misters Kalvins piekrita. — Bet tas ir absurds, par ko jūs runājat.
Ernests uzbruka viņam zibens ātrumā.
— Vai tas ir lielāks absurds par to, ko sludināt jūs. mašīnu dragātāji, kad jūs pieprasāt atgriezties pie tēvu tēvu laiku darba metodēm? Kā jūs ieteicat atbrīvoties 110 pārpalikuma? Jūs izvairīsieties no šī jautājuma, neražodami nekāda pārpalikuma. Bet ko jūs ieteicat darīt, lai nesaražotu pārpalikumu? Atgriezties pie primitīvā ražošanas veida, kas ir tik jucekligs, pretrunīgs un neracionāls, aizņem tik daudz laika un izmaksā tik dārgi, ka nav iespējams ražot pārpalikumu.
Misters Kalvins norija slienas. Sitiens bija ķēris mērķi Viņš norija atkal un atkāsējās.
— Jums taisnība, — viņš sacīja. — Es esmu sakauts. Tas ir absurds. Bet mums kaut kas jādara. Mums, vidusšķirai, tas ir dzīvības un nāves jautājums. Mēs negribam iet bojā. Labāk mēs izvēlamies absurdu un atgriežamies pie mūsu senču patiesi rupjajām, primitīvajām un nesaim nieciskajām ražošanas metodēm. Mēs gribam atsviest rūpniecību atpakaļ pirmstrestu stadijā. Mēs gribam sadragāt mašīnas. Un kā jūs to aizkavēsiet?
— Mašīnas sadragāt jūs nevarat, — Ernests atbildēja. — Jūs nevarat pagriezt attīstības straumi atpakaļ. Pret jums nostāsies divi lieli spēki, un katrs no tiem ir stiprāks par visu vidusšķiru. Lielkapitālisti, tresti aizsprostos jums ceļu. Viņi negrib, lai sadragā mašīnas. Un vēl spēcīgāks par trestu varu ir darbs. Tas neatļaus jums dragat mašīnas. Pasaules kundzība un reizē ar to mašīnas atrodas starp trestiem un darbu. Tā ir fronte. Neviena karotāja puse nevēlas iznīcināt mašīnas, katra vēlas tās iegūt savā īpašumā. Sinī cīņā nav vietas vidusšķirai, kas ir kā pundurītis starp diviem milžiem. Jums jāsaprot, jūs nožēlojamā, iznīkstošā vidusšķira, ka jūs esat nokļuvuši starp diviem dzirnu akmeņiem un ka dzirnas jau sāk darboties.
Es jums matemātiski pierādīju, ka kapitālistiskās sistēmas sabrukums ir neizbēgams. Ja katrā valstī uzkrājas neizlietots un nepārdodams pārpalikums, tad kapitālistiskā sistēma sabruks zem tās drausmīgās peļņas celtnes, ko tā pati uzcēlusi. Un tad arī nebūs vairs nekādas mašīnu dragāšānas. Cīnīsies tikai par to, kam mašīnas piederēs. Ja darbs uzveiks, jūsu ceļš būs vienkāršs. Savienotajās Valstīs, visā pasaulē tad iestāsies jauns, varens gadsimts. Mašīnas vairs nedragās cilvēkus, bet padarīs to dzīvi patīkamāku, laimīgāku un daiļāku. Jūs no bojā ejošās vidusšķiras kopā ar darbaļaudīm — tad paliks tikai darbaļaudis —, jūs un visi darbaļaudis taisnīgi sadalīsiet brīnišķīgo mašīnu ražojumus. Un mēs visi būvēsim jaunas un vēl brīnišķīgākas mašīnas, un tad nebūs vairs nekāda neizlietota pārpalikuma, jo nebūs nekādas kapitālistu peļņas.
— Bet ja nu šinī cīņā par mašīnu piederību un pasaules kundzību uzvar tresti? — ievaicājās misters Kovalts.
— Tad, — Ernests atbildēja, — jūs un darbaļaudis, un mūs visus samīs visnežēlīgākā, visbriesmīgākā, cilvēces vēsturē vēl nepieredzētā despotisma dzelzs papēdis. Tas būtu piemērots apzīmējums šim despotismam — Dzelzs papēdis [53].
Iestājās ilgāks klusums, un katrs risināja neparastas, smagas domas.
— Bet jūsu sociālisms tomēr ir sapnis, — misters Kalvins noteica un atkārtoja: — Sapnis.
— Tad es jums parādīšu kaut ko tādu, kas nav sapnis, — Ernests atbildēja. — Es nosaukšu šo kaut ko par nllgarhiju. Jūs to dēvējat par plutokrātiju. Mēs tomēr domājam vienu un to pašu: lielkapitālistus vai trestus. Apskatīsim, kam šodien ir vara, un šinī nolūkā sadalīsim sabiedrību šķirās.
Sabiedrība sastāv no trim lielām šķirām. Vispirms, plu- iokrātija, kurā ietilpst bagātie baņķieri, dzelzceļu magnāti, apvienību direktori un trestu magnāti. Otrkārt, vidusšķira, jūsu šķira, kas sastāv no lauksaimniekiem, tirgotā- ļlem, sīkiem fabrikantiem un brīvo profesiju pārstāvjiem, li'eškārt, kā pēdējā mana šķira, proletariāts, kas sastāv no algotiem strādniekiem.[54]
Jūs nevarat noliegt, ka īpašums šodien Savienotajās Valstīs nozīmē faktisku varu. Kā īpašums sadalīts šo trīs šķiru starpā? Es minēšu skaitļus. Plutokrātijai pieder vērtības par sešdesmit septiņiem miljardiem. No visiem nodarbinātiem cilvēkiem Savienotajās Valstīs tikai deviņas desmitdaļas procenta sastāda plutokrātija, bet tai pieder septiņdesmit procenti no visām bagātībām. Vidusšķi- rai pieder divdesmit četri miljardi, tanī ietilpst divdesmit deviņi procenti no visiem nodarbinātiem cilvēkiem, un to rīcībā ir divdesmit pieci procenti no visām bagātībām. Paliek vēl proletariāts. Tam pieder četri miljardi dolāru, fas sastāda septiņdesmit procentus no visiem nodarbinātajiem, un tā rīcībā ir četri procenti no visām bagātībām. Kam tad pieder vara, džentlmeņi?
— Pēc jūsu minētajiem skaitļiem mēs, vidusšķira, esam stiprāki par proletariātu, — misters Asmunsens piezīmēja.
— Ja jūs dēvējat mūs par vājiem, tad tas nepadara Jūs stiprākus salīdzinājumā ar plutokrātiju, — Ernests atcirta. — Bet es vēl neesmu beidzis. Ir vēl kāds lielāks spēks par bagātībām, lielāks tāpēc, ka tas nav atņemams. Mūsu spēks, proletariāta spēks ir mūsu muskuļos, mūsu rokās, kas iemet urnās balsošanas zīmītes, mūsu pirkstos, kas nospiež ieroci. So spēku mums nevar atņemt. Tas ir pirmatnējs spēks, pašas dzīvības spēks, stiprāks par visam bagātībām, un to mums nekādas bagātības nevar atņemt.
Jūsu spēks turpretī ir atņemams. To jums var nolaupīt. Taisni patlaban plutokrātija grasās to darīt, un beigu beigās tā jums šo spēku atņems. Un tad jūs vairs nebūsiet vidusšķira. Jūs nokāpsiet lejup pie mums un kļūsiet par proletāriešiem. Labākais pie tam ir tas, ka jūs pavairosiet mūsu spēku. Mēs jūs apsveiksim kā brāļus un cīnīsimies kopā ar jums par cilvēces uzvaru.
Jūs redzat, strādniekiem nav nekā konkrēta, ko tiem varētu atņemt. Viņu visas tautas bagātības daļa sastāv no drēbēm un mājturības priekšmetiem. Ļoti retos gadījumos tiem ir pašiem sava mītne. Jums turpretī ir konkrētas vērtības, divdesmit četri miljardi, un tos jums plutokrātija atņems. Protams, ir pilnīgi iespējams, ka proletariāts paņems tos pirmais. Vai jūs esat skaidrībā par savu stāvokli, džentlmeņi? Vidusšķira ir kā vārgs jēriņš starp lauvu un tīģeri. Tas kritīs par upuri ja ne vienam, tad otram. Un, ja plutokrātija aprīs jūs pirmā, tad ir tikai laika jautājums, kad proletariāts aprīs plutokrātiju.
Jūsu pašreizējās bagātības nav nekāda pareizā mēraukla jūsu spēkam. Jūsu bagātības pašlaik ir vienīgi tukša čaula. Tāpēc jūsu vārgais kara sauciens arī skan: «Atpakaļ pie mūsu senču metodēm!» Jūs apzināties savu vājumu, jūs zināt, ka jūsu spēks ir tukša čaula, un es jums parādīšu šo tukšumu.
Kāda vara ir lauksaimniekiem? Vairāk par piecdesmit procentiem fermeru ir vergi, jo tie ir nomnieki vai iegrimuši parādos. Un visi ir vergi tāpēc, ka trestiem pieder vai tie kontrolē visus līdzekļus, kas nepieciešami ražas pārdošanai, — noliktavas, dzelzceļus, elevatorus, tvaikoņu, līnijas. Vēl vairāk — tresti kontrolē pašus tirgus. Lauksaimniekiem te nav nekādas noteikšanas. Par viņu politisko varu es runāšu vēlāk, kad runāšu par visas vidusšķiras politisko varu.
Diendienā tresti izspiež lauksaimniekus, tāpat kā izspieda misteru Kalvinu un pārējos piensaimniekus. Diendienā tāpat izspiež arī tirgotājus. Atcerieties, ka tabakas trests Ņujorkā sešos mēnešos izputināja ap četri simti tabakas tirgotavu! Kur tagad atrodas kādreizējie ogļrak- tuvju īpašnieki? Man tas jums nemaz nav jāsaka, ka tagad visa antracīta un bitumena ieguve atrodas dzelzceļa tresta rokās vai tā kontrolē. Vai tad «Standard Oil»[55] trestam nepieder kādas divdesmit okeāna tvaikoņu līnijas? Un vai tas nekontrolē visu vara ieguvi, nerunājot nemaz it/ir metāla kausēšanas trestu, mazu blakus uzņēmumu? hesmittūkstoš pilsētas Savienotajās Valstīs saņem elek- tnbu no sabiedrībām, kas pieder «Standard Oil» trestam viii ko tas kontrolē, un tikpat daudzās pilsētās elektriskie satiksmes līdzekļi — ielu dzelzceļi, apakšzemes dzelzceļi un piepilsētas satiksme — atrodas tresta rokās. Mazie Kapitālisti, kam piederēja tūkstošiem šādu uzņēmumu, ir nostumti pie malas. To jūs zināt. Un jums klāsies tapat.
Mazajam fabrikantam klājas tāpat kā lauksaimniekam: abi šodien faktiski nospiesti vasaļu stāvoklī. Vispār tagad visi brīvo profesiju pārstāvji, visi mākslinieki ir brīvi tikai varda pēc, īstenībā tie ir dzimtcilvēki un visi politiķi — kalpi. Kāpēc jūs, mister Kalvin, strādājat dienu un nakti, lai apvienotu zemkopjus kopā ar pārējiem vidusšķiras pārstāvjiem vienā jaunā politiskā partijā? Tāpēc, ka veco politisko partiju pārstāvji negrib nekā zināt par jūsu atavistiskajām idejām. Un kāpēc viņi negrib? Tāpēc, ka viņi, kā jau sacīju, ir plutokrātijas kalpi un vasaļi.
Es nosaucu brīvās profesijas pārstāvjus un māksliniekus par dzimtcilvēkiem. Kas cits viņi ir? Visi viņi — profesori, garīdznieki un izdevēji — var palikt savā vietā tikai tad, ja viņi kalpo plutokrātijai, un viņu darbs ir izplatīt idejas, kas plutokrātijai nav kaitīgas vai ir tai derīgas. Ja viņi turpretī izplatītu idejas, kas apdraud plutokrātiju, tad zaudētu savu posteni un, ja nebūtu nodrošinājušies pret ļaunām dienām, noslīdētu proletariāta stāvoklī, vai nu ietu bojā, vai kļūtu par strādnieku šķiras aģitatoriem. Un neaizmirstiet, ka prese, kancele un universitāte veido sabiedrisko domu un nosaka tautas domu gaitu. Mākslinieki savukārt iztop gandrīz vai vienīgi plutokrātijas vulgārajai gaumei.
Galu galā bagātība pati par sevi nav vēl īstā vara; tas ir tikai līdzeklis, īstā vara pieder valdībai. Bet kas šolaik kontrolē valdību? Proletariāts ar saviem divdesmit miljoniem darbaļaužu? Pat jums jāsmejas par šādu domu. Vidusšķira ar saviem astoņiem miljoniem aktīvu locekļu? Nē, tikpat maz kā proletariāts. Kas tad kontrolē valdību? Plutokrātija ar savu nepilno ceturtdajmiljonu aktīvo locekļu. Tomēr pat šis ceturtdaļmiljons nekontrolē valdību, kaut arī aktīvi palīdz to darīt. Valdību kontrolē plutokrā- tijas kodols, un tas sastāv no septiņām1 mazām, bet spēcīgām grupām. Un neaizmirstiet, ka šīs grupas patlaban strādā patiešām saskaņoti.
Džentlmeņi, es jums pavirši parādīju varu, kāda pieder vienai no šīm septiņām grupām, kas sastāda plutokrātijas smadzenes.[57] Jūsu divdesmit četri miljardi dolāru neļauj jums ietekmēt valdību ne par divdesmit pieciem centiem, .lusu bagātība ir tukša čaula, un to pašu jums drīz atņems. Visa vara šodien ir plutokrātijas rokās. Tā šodien l/dod likumus, jo tā ir noteicēja par senātu, kongresu, tiesām un likumdevējām iestādēm. Un ne tikai tas vien, aiz likuma jāstāv varai, kas likumu var realizēt. Pluto- krātija šodien izdod likumus — un to realizēšanai tās ricibā ir policija, armija, flote un galu galā arī zemessargi, kuros ieskaitīti jūs, es un mēs visi.
Nekādas lielas debates nesekoja, un viesi drīz izklīda. Vīsi bija nerunīgi un nomākti un atvadījās klusā balsī. Nākotnes aina, ko viņi bija skatījuši, likās iedvesusi viņiem šausmas.
— Stāvoklis ir patiešām nopietns, — misters Kalvins sacīja Ernestam. — Man gandrīz nav nekādu iebildumu pret jūsu attēloto ainu. Es tikai nepiekrītu jūsu uzskatiem par vidusšķiras bojā eju. Mēs vēl uzvarēsim un satrieksim trestus.
— Un atgriezīsimies pie mūsu senču ražošanas metodēm, — Ernests pabeidza viņa teikumu.
— Noteikti, — misters Kalvins svinīgi atbildēja. — Es zinu, ka tas ir kaut kas līdzīgs mašīnu dragāšanai un ka tas ir absurds. Bet tad jau visa dzīve ir absurds, ja raugās no plutokrātijas mahināciju viedokļa. Sā vai tā, tomēr mūsu mašīnu dragāšana ir vismaz praktiski iespējama, bet jūsu sapnis tāds nav. Jūsu sociālistiskais sapnis ir, nu, vārdu sakot, sapnis. Mēs nevaram jums sekot.
— Es tikai vēlētos, lai jūs kaut drusku orientētos evolūcijas un socioloģijas jautājumos, — Ernests domīgi sacīja atvadoties. — Tad jūs ietaupītu mums daudz pūļu.