Divdesmit viena gada vecumā savu dzīvi sāku atkal no nulles. Es bieži vien iedomājos - kur gan ir tie izslavētie fondi, kas palīdzot tiem, kuri nepamatoti cietuši no sistēmas? Nē, man nekas nav vajadzīgs, bet tas neliedz domāt…
Pēc miliču tiesas vasarā mani nesaprotamā veidā uzmeklēja kāds cilvēks, kurš stādījās priekšā kā cīnītājs par cilvēku tiesībām. Mani aicināja uz sadarbību, uz cīņu taisnības meklējumos. Bet tādēļ, ka viņam bija liela vēlēšanās nolīst kaut kur malā, runāties tikai bez lieciniekiem un tādēļ, ka tikšanās vieta bija noteikta visai tālu no manām mājām, es viņam aizliedzu atrasties man aiz muguras un garās sarunās neielaidos. Pastāstīju par nāviniekiem un atvadījos. Vairāk viņam no manis neko nevajadzēja…
Tā varēja būt arī čekas akcija, jo es taču savu grūto pārbaudījumu biju izturējis - izdzīvojis līdz pogaino tiesai.
Ja tas arī bija patiess cilvēks, viņam vajadzēja zināt, ka kēgēbešņiki tajā laikā mani ganīja un uzraudzīja bez pārtraukuma.
Vai es šodien varu teikt, ka man viss jau aiz muguras?
Nezinu.
Es tikai tagad sāku apzināties, ka esmu iznācis no elles, kuru cits manā vietā varbūt nebūtu izturējis. Es esmu it kā atgriezies no viņpasaules. Vai tas nozīmētu, ka mani uzskati par valsti kā piespiedu struktūru un sabiedrības morāli kā kārtības pamatu būtu radikāli mainījušies?
Droši vien ne.
Es esmu bijis kopā ar tiem, kas izdarījuši ļoti smagus noziegumus, es esmu redzējis un izpratis, kā viņi novērtē izdarīto. Lai Dievs man piedod, bet es uzskatu, ka vislabāk zinu, cik dziļi šo sabiedrību ir sakropļojusi velnišķīgā sociālisma sistēma. Pagaidām šī slimā sabiedrība nav gatava pat likumu sistēmu mainīt un ieviest daudzmaz humānākus sodus par īpaši smagiem nodarījumiem. Pakaļķēmošanās un "civilizētās pasaules" atdarināšana atnestu tikai jaunas nelaimes jau tā izmocītajiem cilvēkiem.
Un tomēr visos laikos dzīvi un politiku ir virzījuši cilvēki, viņu māka un dvēseles spēks.
Grūti aptvert, kādu milzīgu darbu tā laika dogmu apstākļos veica izmeklētājas Ritas Aksenokas puiši Jānis Lovnieks un Ints Upma- cis. Laikā, kad visus un visur varēja nopirkt vai iebiedēt (arī mani), viņi uzdrošinājās noraut kaut stūrīti šīs drausmīgās sistēmas aizkulišu priekškaram. Un nevajag tagad spriest, kā būtu, ja būtu… Bars taču tikai stāvēja un aplaudēja. Tāpat, kā to dara tagad, tikai apgriezuši kažoku uz otru pusi…
Ak kungs, cik daudz vēl šajā sabiedrībā darāmā! Nedrīkst tik ātri aizmirst savu vēsturi, sevišķi to, kuru pats esi "taisījis".
Nebūsim dinozauri. Lai Dievs mums palīdz!
1992. gads.