ES NOGALINĀJU
Dakteris Jašvins nosmīnēja greizu un dīvainu smīniņu un noprasīja:
— Vai kalendāra lapiņu drīkst noplēst? Pašlaik pulkstenis ir tieši divpadsmit, tātad sācies 2. datums.
— Lūdzu, lūdzu, — es atbildēju.
Jašvins ar tieviem, baltiem pirkstiem saņēma virsējo lapiņu aiz stūrīša un rūpīgi noplēsa. Zem tās atklājās vienkārša lapiņa ar ciparu «2» un vārdu «otrdiena». Tomēr Jašvinu pelēkajā lapiņā kaut kas ārkārtīgi interesēja. Viņš miedza acis un ielūkojās, tad pacēla skatienu un paraudzījās tālumā, tā ka bija skaidrs: viņš redz tikai viņam vien saskatāmu noslēpumainu ainu tālu aiz manas istabas sienas, bet varbūt pat tālu aiz naksnīgās Maskavas februāra sala spīvajā dūmakā.
«Ko viņš tur atradis?» es nodomāju, iesāņus raudzīdamies dakterī. Mani Jašvins arvien bija ļoti interesējis. Viņa āriene ne visai atbilda viņa profesijai. Sveši cilvēki viņu vienmēr noturēja par aktieri. Jašvins bija tumšmatis, bet ar ļoti baltu ādu, un tas viņu greznoja un neparasti izcēla citu vidū. Viņš ļoti gludi skuvās, ļoti rūpīgi ģērbās, bija dedzīgs teātra apmeklētājs, ja stāstīja par teātri, tad ar lielu gaumi un zināšanām. Viņš atšķīrās no visiem mūsu ordinatoriem un pašlaik, ciemojoties pie manis, — pirmām kārtām ar apaviem. Mēs istabā bijām pieci, un četriem no mums bija kājās lēti hromādas saišu zābaki ar naivi noapaļotiem purngaliem, turpretī dakterim Jaš- vinam bija smailas lakādas kurpes un dzeltenas getras. Tomēr jāpiebilst, ka Jašvina švītīgums nekad neatstāja īpaši nepatīkamu iespaidu, un taisnības labad jāsaka: viņš bija ļoti labs ārsts. Drošs, veiksmīgs un, galvenais, atrada laiku lasīšanai, kaut pastāvīgi gāja uz «Valkīru» un«Seviļas bārddzini».
Svarīgi, protams, nebija apavi, bet kas cits: viņš mani interesēja kādas neparastas īpašības dēļ — būdams mazrunīgs un, bez šaubām, noslēgts cilvēks, dažkārt viņš prata taisni apbrīnojami stāstīt. Viņš runāja ļoti mierīgi, bez izpušķojumiem, bez mietpilsoniskas klīrības un gari stieptiem «mjā-ā» un allaž par kādu ļoti interesantu tematu. Rezervētais, mazliet švītīgais ārsts itin kā iedegās, viņš tikai šad tad ar savu balto labo roku izdarīja aprautus un līganus žestus, it kā izlikdams savam stāstījumam gaisā nelielas ceļa zīmesj kaut ko jocīgu stāstīdams, viņš nekad nesmaidīja, bet viņa salīdzinājumi dažkārt bija tik trāpīgi un spilgti, ka, viņā klausoties, man vienmēr uzmācās doma: «Ārsts tu esi gaužām labs, tomēr neesi izraudzījies īsto ceļu, un tev vajadzētu būt vienīgi rakstniekam…»
Arī tagad man iešāvās prātā šī doma, kaut Jašvins neko nerunāja, tikai piemiegtām acīm raudzījās uz ciparu «2» un nezināmā tālē.
«Ko viņš tur atradis? Kādu bildīti, vai?» Pašķielēju pār plecu un ieraudzīju, ka bildīte bija pavisam neinteresanta. Bija attēlots ne visai dabiska izskata zirgs ar atlētiskām krūtīm, bet līdzās motors ar parakstu: «Salīdzināmie lielumi: zirgs (1 spēks) un motors (500 zirgspēku).»
— Tas viss ir blēņas, biedri, — es ierunājos, atsākdams sarunu, — mietpilsoniska banalitāte. Viņi, velni, gāž vainu virsū ārstiem tāpat kā mirušajiem, bet mums, ķirurgiem, it īpaši. Padomājiet paši: cilvēks simt reižu operē aklo zarnu, simt pirmajā reizē slimnieks .viņam uz galda nomirst. Vai tad viņš to būtu tīšām nogalējis, vai?
— Noteikti sacīs, ka nogalējis, — dakteris Ginss atsaucās.
— Un, ja tā būs sieviete, tad vīrs nāks uz klīniku, lai mestu jums ar krēslu, — dakteris Plonskis ar pārliecību apstiprināja un pat pasmaidīja, un arī mēs pasmaidījām, kaut patiesībā svaidīšanās ar krēsliem klīnikā necik smieklīga vis neliekas.
— Nevaru ciest, — es turpināju, — liekulīgus, nožēlas pilnus vārdus: «Es esmu nogalinājis, es esmu nokāvis.» Neviens nevienu nost nekauj, un, ja arī slimais mūsu rokās aiziet bojā, tad viņu ir nogalinājusi nelaimīga nejaušība. Nudien jāsmejas! Mūsu profesijai slepkavošana nav raksturīga. Velna milti! … Par slepkavību es saucu cilvēka iznīcināšanu ar iepriekšēju nodomu, nu, vismaz ar vēlēšanos viņu nogalināt. Ķirurgs ar pistoli rokā — to es saprotu. Bet man savā mūžā tādu ķirurgu vēl nav gadījies sastapt un diez vai jelkad gadīsies.
Dakteris Jašvins piepeši pagrieza galvu uz manu pusi — turklāt es ievēroju, ka viņa skatiens kļūst smags, — un teica:
— Esmu jūsu rīcībā.
To teikdams, viņš ar pirkstu iebadīja sev kaklasaitē un atkal greizi pasmaidīja, tikai ne av acīm, bet ar mutes kaktiņu.
Mēs izbrīnījušies paraudzījāmies uz viņu.
— Kā to saprast? — es iejautājos.
— Es nogalināju, — Jašvins paskaidroja.
— Kad? — es muļķīgi pavaicāju.
Jašvins norādīja uz ciparu «2» un atbildēja:
— Iedomājieties, kāda sagadīšanās. Tiklīdz jūs sākāt runāt par nāvi, es pievērsu uzmanību kalendāram un ieraudzīju 2. datumu. Bet es jau tāpat katru gadu atceros šo nakti. Redziet, tieši pirms septiņiem gadiem tieši šajā naktī un laikam arī… — Jašvins izvilka melnu pulksteni un paskatījās tajā, — jā… gandrīz tieši šajā stundā — naktī no 1. uz 2. februāri — es viņu nošāvu.
— Pacientu? — Ginss ieprasījās.
— Pacientu, jā.
— Bet ne jau ar nodomu? — es vaicāju.
— Nē, ar nodomu, — Jašvins atsaucās.
— Nu, varu iedomāties, — skeptiķis Plonskis izmeta caur zobiem, — viņam droši vien bija vēzis, gaidāma mokpilna nāve, bet jūs viņam — desmitkārtīgu morfija devu …
— Nē, ar morfiju tam nebija nekā kopēja, — Jašvins atbildēja, — un arī nekāda vēža viņam nebija. Laukā sala, es lieliski atceros, grādi piecpadsmit, zvaigznes… Ak, kādas Ukrainā ir zvaigznes! Nu jau gandrīz septiņus gadus dzīvoju Maskavā, tomēr mani velk atpakaļ uz dzimteni. Sirds smeldz, reizēm neizturami gribas kāpt vilcienā … un prom uz turieni. Atkal skatīt sniega pieputinātās kraujas. Dņepru… Pasaulē nav skaistākas pilsētas par Kijevu. «
Jašvins ielika kalendāra lapiņu kabatas portfelī, ierāvās atzveltnī un turpināja:
— Barga pilsēta, bargi laiki… Un es pieredzēju šausmīgus notikumus, kādus jūs, maskavieši, neesat pieredzējuši. Tas notika deviņpadsmitajā gadā, āre, tieši 1. februārī. Jau sāka krēslot, bija ap sešiem vakarā. Šī krēslas stunda mani sastapa pie dīvainas nodarbošanās. Kabinetā uz galda man dega lampa, istabā bija silti, mājīgi, bet es tupēju uz grīdas pie maza čemodāniņa, stūķēju tajā visādus niekus un čukstēju vienu vienīgu vārdu:
— Jābēg, jābēg …
Kreklu es te bazu čemodānā, te vilku laukā… Nav to, sasodīto, kur ielikt. Rokas čemodāniņš bija mazītiņš, apakšbikses aizņēma milzumu vietas, tad vēl papirosu simts, stetoskops. Tas viss negribēja čemodāniņā satilpt. Nometu kreklu un ieklausījos. Dubultlogi aizlīmēti, saklausīt grūti, tomēr es dzirdu… Kaut kur tālu, tālu tā smagi nodun — bū-um … bū-um … Smagie lielgabali. Aizskan grāvieni, tad iestājas klusums. Paskatos laukā pa logu — es dzīvoju augstā vietā, Alekseja nogāzes augšmalā, varēju pārredzēt visu Podolu. No Dņepras nāk nakts, apņem mājas, un virknītēm, rindām vien pamazām iedegas ugunis… Tad atkal nogrand. Un ikreiz, kad aiz Dņepras nodun, es čukstu:
— Bliez, bliez, uzbliez vēl!
Apstākļi bija tādi: tobrīd visa pilsēta zināja, ka Petļura to tūliņ atstās. Ja ne šonakt, tad nākamajā naktī. Viņpus Dņepras uzbrukumu bija sākuši boļševiki, un klīda baumas, ka to ir milzīgas masas, nu, un jāatzīst, ka visa pilsēta viņus gaidīja ne vien ar nepacietību, bet — es pat teiktu — ar sajūsmu. Jo tas, ko Petļuras karaspēks bija pastrādājis Kijevā šajā pēdējā savas varas mēnesī, ar prātu grūti aptverams. Ik brīdi uzliesmoja grautiņi, ik dienas kāds tika nogalināts, zināms, pirmām kārtām ebreji. Kaut kas tika rekvizēts, pa pilsētu drāzās automobiļi, un tajos bija cilvēki papahās ar sarkani trestotiem, smailiem galiem, tālīnie lielgabali pēdējās dienās nerimās ne brīdi. Ne dienu, ne nakti. Cilvēkus pārņēmušas gaidas, acis visiem vērīgas, bažu" pilnas. Un vēl vakar zem maniem logiem pusi dienas sniegā bija gulējuši divi līķi. Viens pelēkā šinelī, otrs melnā darba blūzē, un abi bez zābakiem. Un ļaudis te rāvās sānis, te salasījās pūlīšos, redzēju — sievas kailām galvām izšāvās no pavārtēm, kratīja dūres pret debesīm un sauca:
— Nu, pagaidiet tikai! Gan atnāks boļševiki, gan atnāks!
Sie divi nezin par ko nošautie izskatījās pretīgi un nožēlojami. Tā ka galu galā arī es sāku gaidīt boļševikus. Un viņi nāca aizvien tuvāk un tuvāk. Debesis satumsa, un lielgabali tālumā dunēja it kā no pašiem zemes dziļumiem.
Tātad…
Tatad: lampa deg omulīgi un reizē bažīgi, dzīvoklī esmu gluži viens, grāmatas izsvaidītas (jo visas šīs jezgas laikā es tiku lolojis neprātīgu sapni — sagatavoties zinātņu grāda iegūšanai), bet es noņēmos ar čemodāniņu-.
Atgadījās, man jums jāsaka, tas, ka notikumi negaidot ielauzās manā dzīvoklī un aiz matiem izrāva mani laukā, un aizvilka prom, un viss izkūpēja kā velnišķi nelāgs sapnis. Tai pašā krēslas stundā biju pārnācis no nomales strādnieku slimnīcas, kur biju ordinators sieviešu ķirurģiskajā nodajā, un durvju šķirbā atradis nepatīkamu kroņa vēstuli. Biju to turpat kāpņu laukumiņā atplēsis, izlasījis zīmītē rakstīto un apsēdies tieši uz kāpnēm.
Zīmītē zilganā mašīnrakstā bija nodrukāts:
«Ar šeit teikto …»
īsi pārceļot krievu mēlē:
«Pēc šī ziņojuma saņemšanas jūs tiekat aicināts divu stundu laikā ierasties Sānitārajā pārvaldē, lai saņemtu norīkojumu …»
Vārdu sakot, šī pati spožā armija, kas pamet uz ielām līķus, Petļuras tētiņš, grautiņi un es ar sarkanu krustu uz piedurknes tajā pašā kompānijā … Mana fantazēšana nevilkās ilgāk par minūti, turklāt uz kāpnēm. Pielēcu kājās kā atsperes sviests, iegāju dzīvoklī, un, lūk, uz skatuves parādījās čemodāniņš. Plāns man radās ātri. No dzīvokļa jāaiziet, mazliet veļas — un prom uz nomali pie drauga feldšera, cilvēka ar melanholisku seju un skaidri manāmu boļševistisku noslieci. Tupēšu pie viņa, kamēr Petļura nebūs izdzīts. Bet ja nu viņu nekur neizdzen? Varbūt šie sengaidītie boļševiki ir mīts? Kur esat, lielgabali? Pieklusuši. Nekā, dun atkal…
Es nikni izmetu laukā kreklu, aizspiedu čemodāniņa slēdzi, ieliku kabatā brauniņu un rezerves aptveri, uzvilku šineli ar sarkanā krusta apsēju uz piedurknes, skumīgi pārlaidu visapkārt skatienu, nodzēsu lampu un, pustumsā starp ēnām taustīdamies, izgāju priekšistabā, iededzu tur gaismu, paņēmu bašliku un atvēru durvis uz kāpņu laukumiņu.
Un tūliņ klepodami priekšistabā ienāca divi vīri ar īsām kavalēristu karabīnēm plecos.
Viens bija ar piešiem, otrs bez tiem, abiem papahas ar zilām, smailām virspusēm, kas braši nokārās līdz vaigam.
Man sirds krūtīs salēcās.
— Vai jūs esat dakteris Jašvins? — pirmais kavalērists noprasīja.
— Jā, es, — neskanīgi atteicu.
— Nāksiet mums līdzi, — tas pats sacīja.