Bija iestājusies nakts, kas miklā miglas mēteli bija ietinusi vēl pirms divām stundām tik trokšņaino pilsētu. Tikko Salseds bija nonāvēts, skatītāji atgriezās mājās. Dienā ielas bija {aužu burzmas pārpildītas, tagad tur varēja redzēt tikai dažus izklaidus stāvošus pulciņus.
Pie Busī vārtiem kādā namā rožainā krāsā, ziliem un baltiem izrotājumiem, dūca kā bišu stropā saulrietā. Tā bija pilsētas jaunajā daļā nesen ierīkotā ērtā viesnīca „Pie drošsirdīgā bruņinieka zobena".
Kaut gan uz izkārtnes bija uzgleznota ne vien erceņģeļa ciņa ar milzu pūķi, ko varens zobens šķēla asiņainos gabalos, bet gleznotājs, citas gaumes ierosināts, bija uzzīmējis arī ķirbjus, vīnogas, tauriņu uz rozes zieda un dažus trusīšus, publika par to visai neinteresējās un viesnīca bieži vien stāvēja tukša.
Taču nams bija plašs un ērts. Virs Četrstūrainās būves jumta slējās četri tornīši, kuros katrā atradās astoņstūraina istaba. Tās bija izbūvētas no koka, bet bija greznas un vilinošas, kādai jābūt mājai, kas grib patikt vīriešiem, bet sevišķi dāmām. Taču taisni tas bija nelaimes cēlonis. Istabas patika retam viesim.
Viesnīcu apmeklēja daudzi kareivīgi viesi, bet miermīlīgie inilas pārīši nerādījās.
Saimniece Furnišona kundze apgalvoja, ka mājai nelaimi atnesusi vienīgi izkārtne. Viņa apgalvoja, ka vajadzējis klausīt viņas padomu un drošsirdīgā bruņinieka un riebīgā pūķa vietā uzgleznot kaut ko smalkāku: piemēram Amora rožkoku ar degošām sirdīm ziedu vietā, un tad visas maigās dvēseles būtu apmetušās viņas namā.
Turpretim maitre Furnišons iebilda, ka jātnieks, kas domā tikai par dzeršanu, nodzer vairāk nekā seši mīlētāji, un kaut viņš samaksā tikai pusi rēķina, arī tad ir vairāk pelnīts, jo izklaidīgie mīlētāji nekad nemaksā tā, kā trīs jātnieki.
— Bez tam, — viņš nobeidza, — vīns ir morāliskāks par mīlu.
Pie šiem vārdiem Furnišona kundze paraustīja savus druknos plecus, un viss palika pa vecam, līdz mēnesim pirms Salseda notiesāšanas. Un tā Furnišona kundze un viņas laulātais draugs, kā parasts, sēdēja kādā savas mājas tornlti domīgi un atturīgi, jo «Drošsirdīgā bruņinieka" viesnīcas istabas bija tukšas kā izslaucītas.
„Amora rožkokam" tani dienā nebija uzplaucis neviens zieds, un «drošsirdīgā bruņinieka zobens" bija šķēlis ūdeni.
Abi laulātie draugi skumji nolūkojās uz Prē Klerka apmācību laukumu, no kura patlaban aizgāja kareivji, un kamēr viņi skatījās un nopūtās par militāro varmācību, kas kareivjiem, kuri droši vien bija ļoti izslāpuši, piespieda atgriezties kazarmēs, viņi redzēja kapteini, kas bija vadījis manevrus, uzkāpjam zirgā un ar kādu otru vīru jājam uz Busīa vārtu pusi.
Desmit minūtēs viņš bija pie viesnīcas. Likās, ka viņš negribētu apmeklēt viesmīlīgo namu, bet vienīgi pajāt garām, lai apbrīnotu izkārtni, jo viņš šķita ļoti norūpējies un dziļās domās nogrimis, kad maitre Furnišons, kam sirds par neizdevību naudas lietās gatavojās vai pārplīst, izliecās pa sava tornīša logu un iesaucās:
— Skaists zirgs, sieva!
Furnišona kundze pieskriedama piebilda:
— Un cik skaists jātnieks!
Kapteinis, kam uzslava nelikās tik peļama, it kā pēkšņi no miega pamodies, palūkojās augšup. Viņš ieraudzīja saimnieku, saimnieci, viesnīcu, apturēja zirgu un pasauca savu kalpotāju.
Tad viņš, vēl arvien sedlos sēdēdams, uzmanīgi aplūkoja visu māju. Furnišons lēkdams noskrēja pa trepēm un, cepuri rokās sažņaudzis, nostājās uz durvju sliekšņa.
Kapteinis mirkli pārdomāja un tad nokāpa.
— Vai šeit nav neviena? — viņš jautāja.
— Patlaban neviena, — saimnieks pazemīgi atbildēja. Viņš vēl gribēja piebilst: „Taču manā viesnīcā tas gan nav parasts".
Bet Furnišona kundze, kā visas sievietes, bija apķērīgāka par vīru. Viņa no sava loga steidzīgi uzsauca:
— Ja kungs meklē vientulību, viņš to atradīs tikai pie mums.
Kapteinis paskatījās logā, un, ieraudzījis labsirdīgo seju, atbildēja:
— Šai mirklī es meklēju vienīgi to, labā kundze.
Furnišona kundze tūlīt steidzās svešniekam pretim, sevī nopriecādamās: „Šoreiz naudu iegūs "Amora rožkoks", nevis drošsirdīgā bruņinieka zobens."
Kapteinis bija gadus trīsdesmit vai trīsdesmit piecus vecs, kaut gan neizskatījās vecāks par divdesmit astoņiem gadiem. Viņš bija slaids, labi noaudzis, smalku un izteiksmīgu seju. Tuvākā apskatē viņa būtne izdvesa kaut ko splīnīgu, bet arī tad viņš izlikās visai iespaidīgs.
Viņš pasvieda sava lieliskā zirga pavadu kalpotājam un piebilda:
— Pavadā zirgu un gaidi mani šeit!
Tiklīdz viņš atradās viesnīcas lielajā zālē, viņš apstājās un, līksmi apkārt lūkodamies, iesaucās:
— O-o! Tik liela zāle un neviena viesa! Ļoti labi!
Maitre Furnišons pavērās viņā pavisam izbrīnējies, kamēr viņa sieva zīmīgi pasmaidīja.
Kapteinis turpināja:
— Vai nu jūsos pašos, vai jūsu viesnīcā ir kāda vaina, kāpēc viesi nenāk.
— Paldies Dievam, ne vienā, ne otrā, monsieur, — atbildēja Furnišona kundze. — Viesnīca ir jauna, un kas zīmējas uz viesiem, tad mēs ievērojam rūpīgu izlasi.
— Ļoti labi, — kapteinis atteica.
Maitre Furnišons, galvu palocīdams, apstiprināja sievas atbildi.
— Piemēram, — viņa turpināja, zīmīgi acis mirkšķinādama, — tādam viesim kā jūsu augstība, mēs uzupurējam divpadsmit citus.
— Ļoti laipni, daiļā saimniece, un es jums esmu ļoti pateicīgs.
— Vai cienītais kungs negrib nogaršot vīnu? — Furnišons padevīgi ievaicāja.
— Vai cienītais kungs nevēlas aplūkot istabu? — Furnišona kundze saldi iedziedājās.
— Ar jūsu atļauju — abus, — atbildēja kapteinis.
Furnišons nokāpa pagrabā, kamēr viņa sieva norādīja viņu viesim tornīša trepes, pa kurām viņa, svārkus viegli mazliet pavilkuši, uzsteidzās pirmā.
— Cik personas jūs varat pieņemt? — jautāja kapteinis, kad viņi bija sasnieguši otro stāvu.
— Trīsdesmit, starp tām desmit kungus.
— Ar to nepietiek, daiļo saimniec.
— Kāpēc nē?
— Man ir kāds nodoms. Nerunāsim vairs par to.
— O, monsieur, par „Amora rožkoku" jūs nekā labāka neatradīsit.
— Kāpēc «Amora rožkoku"?
— Es gribēju teikt — «Drošsirdīgo jātnieku". Un ja nav Luvras…
Svešnieks uzmeta viņai dīvainu skatienu.
— Jums taisnība, — viņš atteica, — ja nav Luvras…
Tad viņš gluži klusu turpināja:
— Tas būtu daudz ērtāk un lētāk.
— Tātad jūs sakāt, labo saimniec, — viņš skaļi ierunājās, — ka jūs varat uzņemt trīsdesmit personas?
— Protams.
— Bet vienai dienai?
— O, vienai dienai mēs varam uzņemt četrdesmit vai pat četrdesmit piecas.
— Četrdesmit piecas! Lieliski! Tas ir tieši mans skaits.
— Patiesi! Redzat nu, cik laimīgi sagadās.
— Un lai tas ārpusē nesaceltu nekādu troksni?
— Svētdienās te ir ap astoņdesmit kareivju.
— Un nekādas drūzmēšanās pie mājas, ne kaimiņu spiegošanas?
— Mans Dievs, nē! Mums nav cita kaimiņa, kā viens vienīgs cienījams pilsonis, kas nekad nejaucas citu dzīvē, un nevienas citas kaimiņienes, kā dāma, kas dzīvo tik vientuļi, ka trīs nedējas, kopš viņa šeit uzturas, mēs neesam redzējuši viņas seju. Visi pārējie ir nenozīmīgi ļaudis.
— Lieliski!
— Jo labāk.
— Un no šodienas pēc viena mēneša, — kapteinis turpināja, — ievērojat labi, kundze, no šodienas pēc viena mēneša, 26. oktobrī, es iznomāju visu jūsu viesnīcu.
— Visu?
— Visu. Es gribu dažiem apakšniekiem sagādāt mazu pārsteigumu… Virsnieki, vai vismaz karavīri, kas Parīzē grib pameklēt laimi. Bet līdz tam viņiem paziņos, ka tiem jāapmetas pie jums.
— Bet kā viņi šo vēsti saņems, ja jūs gribat tiem sagādāt pārsteigumu? — vientiesīgā Furnišona kundze ievaicājās.
— O, ja jūs būsit ziņkārīga un neklusēsit… — kapteinis domīgi piebilda. — Pie velna!
— Nē, nē, monsieur! — saimniece izbailēs izsaucās.
Furnišons kaut ko no sarunas bija noklausījies, un dzirdot pieminam virsniekus un karavīrus, viņa sirds atplauka. Viņš piesteidzās klāt.
Monsieur, — viņš sauca, — jūs šeit būsit kungs, jūs būsit viesnīcas patvaldnieks! Lai Dievs svēti visus jūsu draugus!
— Brašais kungs, es neminēju draugus, — kapteinis lepni paskaidroja, — es minēju apakšniekus.
— Jā, jā, apakšniekus, augstība. Es pārklausījos.
Furnišona kundze nicīgi uzgrieza muguru. Mīlas rozes bija pārvērtušās šautenēs.
— Jūs tiem pasniegsit vakariņas, — kapteinis turpināja.
— Ļoti labi.
— Saņemiet trīsdesmit liras iemaksai.
— Darijums noslēgts. Jūsu apakšniekus apkalpos kā karaļus. Un ja jūs gribat iebaudīt vīnu…
— Pateicos, es nekad nedzeru.
— Kapteinis piegāja pie loga un pasauca zirga pavadoni.
— Godātais kungs, — maitre Furnišons ierunājās, — godātais kungs, . kā es tos kungus pazīšu?
~ Pie velna! To es biju piemirsis. Pasniedziet man vasku, papīru un gaismu!
Kapteinis iespieda izkausētā vaskā gredzena ģērboni, ko valkāja uz kreisās rokas.
— Vai jūs redzat šo ģīmetni?
— Mans dārgais, kāda skaista sieviete.
— Jā, tā ir Kleopatra. Labi. Ikviens mans apakšnieks pasniegs jums lidzīgu nospiedumu, un jūs to varēsit salīdzināt ar viņu uzrāditajiem. Nokārtots, vai ne?
— Līdz kādam laikam?
— To es vēl nezinu. Jūs saņemsit manas pavēles.
— Mēs gaidīsim.
Skaislais kapteinis atkal nokāpa lejā, uzlēca sedlos un ātri aizjāja. Gaidot viņu atgriežamies, Furnišonu laulātais pāris sāka pārskaitīt saņemtās trīsdesmit liras…
Saimnieks lielā priekā pastāvīgi atkārtoja:
— Karavīri! Izkārtnei taisnība — ar zobenu mēs iegūsim laimi.
Un 26.oktobra gaidās viņš sāka spodrināt visus savus virtuves traukus.