Neievērojot klusēšanu, kas Furnišona kundzei bija piekodināta, un ko viņa bija apsolījusies, tā nevarēja noturēties kādam garāmgājējam kareivim nepavaicāt kapteiņa vārdu.
— O, — jautātais atbildēja, — tas nav neviens cits, kā hercogs Nožērs de la Valets Epernons, Francijas pērs, karaļa infantērijas pulkvedis, lielāks karalis par viņa majestāti.
Var gan iedomāties, kādā nepacietībā viņi gaidīja 26.oktobri. 25.oktobra vakarā viesnīcā ienāca kāds vīrs ar pārāk smagu maisu, ko viņš nolika uz letes.
— Tā ir samaksa par rītā pasūtīto ēdienu, — viņš paskaidroja.
— Cik vienai personai? — abi laulātie draugi reizē ievaicājās.
— Sešas liras.
— Tātad kapteiņa ļaudis te ēdīs vienu vienīgu reizi?
— Vienu vienīgu.
— Tātad kapteinis atradis viņiem dzīvokli?
— Liekas gan.
Neievērojot Rožkoka un Zobena jautājumus, sūtnis aizgāja vairāk nekā nepaskaidrojis.
Beidzot virs «Drošsirdīgā bruņinieka" viesnīcas uzlēca saule. Augustīnieša baznīcā pulkstens nosita pusvienu, kad pie viesnīcas durvīm pieturēja četri jātnieki, nokāpa no zirgiem un iegāja iekšā. Viņi bija atjājuši no Busī vārtiem un ieradušies, protams, pirmie, jo viņiem bija zirgi, un Zobena viesnīca no Busī vārtiem atradās tikai simts soļu attālumā.
Viens no jātniekiem, kas pēc glītā izskata un greznā ģērba likās pārējo vadonis, ienāca ar diviem pavadoņiem.
Ikviens parādīja ģerboni ar Kleopatras tēlu un kļuva no laulātā pāra ļoti laipni saņemts, sevišķi jauneklis ar diviem pavadoņiem.
Izņemot pēdējo, visi pārējie likās visai bailīgi un kautri. Šķita, ka viņus satrauca kaut kas nopietns, jo viņu rokas arvien slēpās bikšu kabatās.
Vieni vēlējās doties gulēt, citi pirms vakariņām aplūkot pilsētu. Jauneklis ar diviem pavadoņiem apvaicājās, vai Parīzē nav redzams kaut kas jauns.
Kavaliera daiļās sejas iespaidota, Furnišona kundze atbildēja:
— Ja pūlis jūs neuztrauc un ja jūs nebaidāties četras stundas nostāvēt kājās, tad jūs varat noskatīties kāda spāniešu spiega Salseda tiesāšanā.
— O, es kaut ko dzirdēju par to runājam, — jauneklis atteica. — Pardikor, es eju!
Un viņš ar abiem pavadoņiem aizgāja.
Ap pulksten četriem četru un piecu cilvēku grupās ieradās vēl piecpadsmit ceļinieki.
Viens ieradās pat bez cepures, spieķi rokā. Viņš lamājās par Parīzi, kur zagļi kļuvuši tik pārdroši, ka viņam Grēva laukumā pūlī nozaguši cepuri, un tik veikli, ka viņš nemaz nebija pamanījis vainīgo. Būtu to zinājis, viņš nekad nebūtu ieradies Parīzē ar cepuri, kam tik krāšņa sprādze, kāda bijusi nozagtajai.
Ap pulksten četriem Furnišonu viesnīcā bija jau sapulcējušies četrdesmit kapteiņa cilvēki. Ap pieciem ieradās pēdējie pieci gaskonieši, un Zobena viesu skaits bija pilns.
Vēl nekad gaskoniešu sejās nebija laistījies tāds pārsteigums un draudzības prieks, kādu dabūja redzēt Furnišonu laulātais pāris, kad veselu stundu zālē atskanēja gaviles, līksmi izsaucieni un sirsnīgi lāsti.
Daži bija pazīstami. Miraduks apskāva kavalieri ar diviem pavadoņiem un iepazīstināja ar Lardiju, Militoru un Scipio.
— Kāpēc tu esi Parīzē? — tas vaicāja.
— Un tu, mīļo Sentmalēn?
— Man ir vieta armijā. Un tev?
— Es ierados mantojuma dēļ.
— O, tu vēl arvien vazā aiz sevis veco Lardiju?
— Viņi grib man sekot.
— Vai tu nevari kaut kur aizceļot, lai tiktu no viņiem vaļā?
— Neiespējami. Viņi atplēsuši advokāta vēstuli.
— O, vai tu vēsti par mantojumu saņēmi ar vēstuli?
— Jā, — atbildēja Miraduks. Tad viņš strauji mainīja sarunas tematu, iesaukdamies: — Vai nav savādi, ka viesnīca tik pārpilna, un tikai ar provinciešiem?
— Nē, tas nemaz nav savādi, jo izkārtne goda ļaudīm dod labu ēstgribu, — sarunā iejaucās Perduks de Pinkornē.
— O, jūs tas esat, biedri! — iesaucās Sentmalēns. — Jūs man neesat vēl paskaidrojis, ko jūs gribējāt pastāstīt Grēva laukumā, kad pūlis mūs izšķīra.
— Un ko es gribēju jums paskaidrot? — vaicāja Pinkornē, mazliet nosarkdams.
— Kā tas izskaidrojams, ka es jūs satiku starp Anžū un Ažēru, un kāpēc šodien es jūs redzu ejam kājām, ar spieķi rokā un bez cepures?
— Tas ir gluži vienkārši.
— Man gan tā neliekas.
— Gan jau jūs sapratīsit. Manam tēvam bija divi lieliski zirgi, uz kuriem viņš slēdza spožas derības. Man atgadījās nelaime, un tagad es baidos, ka tēvs man atņems mantošanas tiesības.
— Kāda nelaime?
— Es ar skaistāko zirgu devos izjādē, kad pēkšņi desmit soļus no manis atskanēja šāviens, mans zirgs sabijās un aizskrēja uz Dordoņu.
— Kur viņš iekrita?
— Jā.
— Līdz ar jums?
— Nē. Par laimi man vēl atlika diezgan laika nolēkt, citādi es būtu noslīcis līdz ar viņu.
— Tātad nabaga kustonis noslīka!
— Pie velna! Jūs taču pazīstat Dordoņu — pusjūdzi plata.
— Un tad?
— Tad es nolēmu mājup neatgriezties un pēc iespējas drīzāk izbēgt no tēva dusmām.
— Bet jūsu cepure?
— Pie velna, pagaidiet taču! Cepure man nokrita.
— Tāpat kā jūs?
— Es nenokritu, es pats noslīdēju zemē. Pinkornē nekad nekrīt no zirga. Pinkornē ir staļļmeistari jau šūpulī.
— To visi zina, — Sentmalēns apliecināja. — Bet kur palika jūsu cepure?
— Cepure man nokrita, es to meklēju, jo tā bija mans vienīgais ienākumu avots: es biju atstājis māju gluži bez naudas.
— Kā gan jūsu cepure varēja būt ienākumu avots? — jautāja Sentmalēns, cerēdams Pinkornē samulsināt.
— Deviņas raganas! Un vēl lieliskas! Man jums jāteic, ka cepures spalvas saturēja dimanta sprādze, ko manam vectēvam bija iedāvinājis viņa majestāte, karālis Kārlis V, kad tas savā ceļojumā no Spānijas uz Flandriju bija uzturējies mūsu pilī.
— O, tātad jūs sprādzi un cepuri pārdevāt. Mans draugs, tad jums jābūt bagātākam par mums visiem.
— Pagaidiet taču! Tanī mirklī, kad es atgriezos meklēt cepuri, es ieraudzīju nolaižamies milzīgu kraukli.
— Uz jūsu cepures!
— Drīzāk uz maniem dimantiem. Jūs jau zināt, ka šis putns uzkrīt visam, kas spīd. Viņš uzkrita maniem dimantiem un tos nozaga.
— Jūsu dimantus?
— Jā, monsieur. Sākumā es tam sekoju ar acīm, tād skrēju paka] un saucu: „Turiet zagli!" Nolādēts! Piecās minūtēs viņš bija pazudis, un es vairs neesmu dzirdējis par viņu runājam.
— Un šā divkāršā zaudējuma nomākts…
— Es vairs neuzdrošinājos atgriezties tēva mājās un nolēmu pameklēt laimi Parīzē.
— Skaisti! — iebilda trešais. — Tātad vējš pārvērtās krauklī? Vai tik jūs nelasījāt savas mīļākās vēstuli, ko vējš satvēra līdz ar cepuri, un jūs kā īsts Amadiss, traucāties to gūstīt!
Atskanēja apspiesti smiekli.
— Mani kungi, vai mani grib izsmiet? — dusmīgais gaskonietis ievaicājās.
Visi novērsās, lai pasmietos vēl sirsnīgāk.
Perduks palūkojās apkārt un pie kamīna ieraudzīja kādu jaunekli, kas seju bija paslēpis rokās.
Viņš piegāja tam klāt un sacīja:
— Monsieur, ja jūs smejaties, tad smejaties man tieši sejā, lai es arī jūs varētu redzēt.
Un viņš uzsita jauneklim pa plecu. Uzrunātais gluži nopietni un domīgi pacēla galvu, un tas nebija neviens cits, kā Ernotons de Šarinēns, kas par piedzīvojumu Grēva laukumā bija vēl pavisam samulsis.
— Lūdzu, netraucējat mani, — viņš atteica. — Ja jūs gribat mani vēl aizskart, tad vispirms uzvelciet cimdus. Jūs taču redzat, ka es par jums nemaz neinteresējos.
— Ja jūs par mani neinteresējaties, — Pinkornējs noņurdēja, — tad es nekā neesmu teicis.
— Monsieur, — Miroduks uzrunāja Šarmēnu, — personīgi jūs taču neesat pret provinciešiem?
— Pie velna, ko jūs iejaucaties? — Ernotons īgni iesaucās.
— Jums taisnība, monsieur, — Miroduks palocījās, — man nav nekāda daļa.
Un viņš atgriezās un gribēja atkal doties pie Lardija, kas bija nosēdies stūrī pie lielā kamīna, kad kāds aizkrustoja viņam ceļu.
Tas bija Militors, abām rokām aiz jostas un zobgalīgu smīnu lūpās.
— Saki, patēv, — klaidonis ierunājās, — ko tu īsti pateici tam augstmanim, ka viņš tevi tā atraidīja? Viņš tevi pamatīgi izāzēja.
— Vai tu to ievēroji? — ievaicājās Miroduks, mēģinādams Milrtoru atbīdīt sāņus.
- Nevis es vien, — Militors nepadevās, — bet visi. Vai tu redzi, kā viņi par mums smejas?
Tiešām, visi smējās, bet nevis vairs par to, bet par kaut ko citu.
Eistahijs Miroduks nosarka kā kvēlojoša ogle.
— Uz priekšu, patēv, uz priekšu! Neļauj atdzist! — Militors pamudināja. \
Miroduks izslēja krūtis, piegāja pie Šarmēna un sacīja:
— Monsieur, citi apgalvo, ka jūs bijis pret mani nelaipns?
~ Kad?
~ Nupat.
— Pret jurns?
— Pret mani.
— Kas to apgalvo?
— Šis kungs, — Eistahijs norādīja uz Militoru.
— Tad šis kungs, — Šarinēns nozīmīgi uzsvērdams atbildēja, — tad šis kungs ir muļķa auns.
— O-o! — Militors dusmās iesaucās.
— Un es viņam ieteicu, — Šarmēns turpināja, turēt savu degunu tālāk, vai arī es viņam atgādināšu Luanjaka padomu.
— Monsieur Luanjaks neteica, ka es būtu muļķa auns.
— Nē, viņš teica, ka jūs varētu būt ēzelis. Vai tas jūs apmierina ? Man vienalga. Ja jūs esat ēzelis, tad es parūpēšos par pātagu, ja jūs esat auns, es jūs apcirpšu.
— Monsieur, — iebilda Eistahijs, — tas ir mans padēls. Es jūs lūdzu, aiz cienības pret mani izturēties pret viņu saudzigāk.
— O, un tā jūs mani aizstāvat! — Militors kliedza gluži nikns. — Tad es pats aizstāvēšos.
— Skolā šos bērnus, prom uz skolu! — aizrādīja Ernotons.
— Uz skolu? — kliedza Militors, savīstītām dūrēm tuvodamies Šarmēnam. — Es esmu septiņpadsmit gadus vecs, vai jūs saprotat; monsieur?
— Bet es esmu divdesmit piecus gadus vecs, - atbildēja Ernotons, — un tāpēc gribu jūs pārmācīt, jo jūs to pelnāt.
Viņš satvēra puisi aiz apkakles un jostas, pacēla gaisā un kā siena maisu izsvieda pa logu uz ielas. Lardijs iekliedzās tik skaļi, ka tik tikko nesagāzās sienas.
— Tagad es no patēva, pamātes, padēla un no visas ģimenes iztaisīšu karbonādi, ja mani vēlreiz traucēs, — Ernotons mierīgi piebilda.
— Tiešām, es atzīstu, ka viņam ir taisnība, — aizrādīja Miroduks. — Kāpēc šo augstmani kaitināt?
— Gļēvulis, kas ļauj sist savam dēlam, — kliedza Lardijs, Eistahijam uzmākdamies un viņa saburzītos matus plūkādams.
— Nu, nu, nu, - Miroduks mierināja, — tas izlabos viņa raksturu.
— Sakiet, te pa logiem sviež cilvēkus? — iesaucās virsnieks, kas patlaban ienāca zālē. — Pie velna, ja kāds grib tā jokoties, tad vismaz uzsaucat: «Uzmanieties!"
— Monsieur Luanjaks! — atskanēja divdesmit balsis/
— Monsieur Luanjaks! — četrdesmit pieci atkārtoja.
Un dzirdot šo visā Gaskoņā pazīstamo vārdu, visi klusēdami piecēlās.