Monsieur Luanjakam sekoja kritienā notraipījies un dusmās nosarkušais Militors.
— Sveiki, kungi, — sacīja Luanjaks. — Man liekas, ka te kaut kas nav kārtībā. O, monsieur Militors atkal saķildojies, no kā cietis viņa deguns.
— Gan viņš man atmaksās, — norūca Militors, Šarmēnam dūri rādīdams.
— Lai ikviens pret savu kaimiņu izturas laipni, — Luanjaks aizrādīja. — No šī brīža jums jāmīl vienam otru kā brāļiem.
— Hm! — Sentmalēns noņurdēja.
— Tuvāko mīlestība ir reta parādība, — iebilda Šalabrs, virs sava dzelzspelēkā kamzoļa salveti tik plaši izplezdams, ka nekāda mērce nevarēja to aptraipīt.
— Tuvumā mīlēt ir ļoti grūti, — ierunājās Ernotons. — Mēs gan nebūsim ilgi kopā.
— Viņi zobojās, ka es esmu pazaudējis savu cepuri, — sauca Pinkornē, kas vēl nevarēja aizmirst Malēna zobgalības, — bet neviens nekā nesaka par monsieur Monkrebu, kas grib ēst pusdienas ar bruņām no karaļa Pertineksa laikiem… Tā ir aizsargāšanās.
Monkrebu saniknots piecēlās un augstā balsī aizrādīja:
— Mani kungi, es tās noņemu, par prieku tiem, kas vēlas redzēt mani labāk ar uzbrukuma ieročiem nekā ar aizsardzības ieročiem.
Un viņš lepni atraisīja bruņas un pasauca savu pavadoni, gadus piecdesmit vecu sirmgalvi.
— Mierā, mierā! — Luanjaks pavēlēja. — Sēdīsimies pie galda!
— Atbrīvo mani no bruņām, — Pertinakss aizrādīja kalpotājam.
Sirmgalvis paņēma bruņas un klusi ievaicājās:
— Un es, vai es neēdīšu pusdienas? Ļaujiet taču kaut ko paņemt, Pertinaks, es vai mirstu aiz izsalkuma.
Šis sirsnīgais lūgums uzrunāto nemaz nepārsteidza.
— Es darīšu visu, kas iespējams, — viņš atbildēja, — bet drošības dēļ parūpējies arī pats par sevi!
— Hm! — pavadonis skumji noņurdēja. — Tas mani gan nemaz neapmierina.
— Vai tev vairs nekā nav? — Pertinaks vaicāja.
— Mēs izdevām mūsu pēdējo ekiju.
— Tad palūko, Vai kaut kur nevar iegūt naudu.
Tiklīdz viņš to bija izteicis, kad uz ielas un pēc tam uz viesnīcas sliekšņa atskanēja sauciens:
— Vecu dzelžu tirgotājs! Kas pārdod dzelzi?
Atskanot šim saucienam, Furnišona kundze aizsteidzās pie durvīm, kamēr viesnīcnieks karaliski atnesa pirmās bļodas.
Nesumu saņēma ļoti atzinīgi. Furnišona virtuve bija lieliska.
Viesnīcnieks vēlējās, kaut arī viņa sieva būtu dalījusies iegūtajās uzslavās. Bet tā bija paklausījusi vecu dzelžu tirgotāja saucienu un bija tam kādas vecas bruņas un cepuri pārdevusi par desmit ekijiem. Viņa pati to pastāstīja saviem kareivīgajiem viesiem, kas par to ļoti noskaitās. Sī ziņa visus ļoti uztrauca. Luanjaks sauca:
— Šie vecie ieroči varēja svērt pavisam divdesmit mārciņas, tas ir pusekijs par mārciņu! Pie velna astes! Tur slēpjas kāda mīkla!
— O, kaut tāds varens pircējs ierastos manā pilī, — iebilda Šalabrs, kura acis iekvēlojās, — es viņam pārdotu vezumiem roku un kāju aizsargu un bruņu.
— Kā? Jūs pārdotu savu senču ieročus? — Sentmalēns zobgalīgi aizrādīja.
— O, monsieur, jūs esat netaisns, — iesaucās Eistahijs Miroduks. — Tās ir svētas relikvijas.
— Ak, tagad mani senči paši kļuvuši par relikvijām un prasa tikai aizlūgumus, — Šalabrs turpināja.
Varenais burgundietis visus iekarsēja arvien vairāk. Furnišona pusdienas bija visai spēcīgas un vīns nenāca par ļaunu.
Balsis kļuva skaļākas, skanēja šķīvji, galvas noreiba, ikviens gaskonietis izskatījās pavisam sārts… Izņēmums bija vienīgi Militors, kas domāja par savu kritienu, un Šarmēns, kas nevarēja aizmirst savu pāžu.
— Tie ir ļoti jautri ļaudis, — Luanjaks aizrādīja savam kaimiņam, kas izrādījās Ernotons, — un paši nezina, par ko.
— Arī es nezinu, — atbildēja Šarmēns. — Es gan būšu izņēmums, jo man nav nekādas tieksmes būt jautram.
— Jūs esat netaisns, — Luanjaks aizrādīja, — Jūs esat viens no tiem, kam Parīze ir zelta bedre, slavas paradīze, svētlaimes valsts.
Ernotons pakratīja galvu.
— Nu, ko jūs teiksit?
— Nejokojieties, monsieur Luanjak. Jūs esat visu vadonis, jūs varat pavēlēt vairumam, bet jums jābūt tik labvēlīgam un nebūtu pret vikontu Ernotonu Šarmēnu jāizturas kā pret koka jokdari.
— Es būšu pret jums vēl labvēlīgāks, vikont, — atbildēja Luanjaks un laipni palocījās. — Es jūs ievēroju pirmo starp visiem pārējiem, jūsu acis ir maigas un lepnas, un to jaunekli, kura acis ir īgnas un drūmas.
— Jūs viņu pazīstat?
— Sentmalēns.
— Un kas ir iemesls šai atšķirībai, ja jūs manu jautājumu neatzīstat par lielu ziņkāri?
— Jo es jūs pazīstu.
— Mani? Jūs mani pazīstat?
— Jūs un viņu… viņu un visus, kas še sapulcējušies.
— Savādi.
— Jā, bet tas ir nepieciešami.
— Kāpēc tas ir nepieciešami?
— Vadonim jāpazīst savus kareivjus.
— Un visi šie ļaudis?
— Rītā būs mani kareivji.
— Bet es domāju, ka monsieur Epernons…
— Klusu! Neminiet šo vārdu, vai labāk ciešat gluži klusu. Atdariet ausis un aizveriet muti. Un tā kā es apsolījos būt labvēlīgs, tad jau laikus ievērojiet manu padomu.
— Pateicos, monsieur, — Ernotons teica.
Luanjaks noslaucīja ūsas, piecēlās un sacīja:
— Mani kungi, atgadījums še sapulcinājis četrdesmit piecus provinciešus, tukšosim šo spāniešu vīna kausu uz klātesošo veselību!
Šo priekšlikumu vētraini apsveica.
— Viņi ir krietni piedzērušies, — Luanjaks aizrādīja Ernotonam, — šīs ir visizdevīgākais mirklis, likt katram kaut ko pastāstīt, bet mums nav laika.
Tad viņš skaļi uzsauca:
— Hallo, maitre Furnišon, pavēli visiem bērniem, kalpotājiem un sievām aiziet!
Lardijs lādēdamies piecēlās. Viņš vēl nebija beidzis savu mielastu. Militors nekustējās.
Nākamajā mirklī zālē atradās vienīgi četrdesmit pieci viesi un monsieur Luanjaks.
— Mani kungi, — pēdējais iesāka, — jūs ikviens zināt, vai ismaz nojaušat, kas jums licis ierasties Parīzē… Labi, labi, neminat viņa vā» du… Jūs zināt, un ar to pietiek… Jūs arī zināt, ka es esmu ieradies izpiidīt viņa pavēles.
Visā zālē atskanēja piekrišanas saucienu kņada. Visus bija satraucis pārsteigums, jo ikviens bija iedomājies, ka tikai viņš ir aicinātais un nebija nojautis, ka visus pulcējusi viena vara.
— Labi, — Luanjaks atsāka, — gan jūs vēlāk iepazīsities, mani kungi. Nerūpējieties, gan būs laika diezgan noslēgt draudzības. Tātad jūs esat ieradušies paklausīt šīm vīram. Vai jūs atzīstat?
— Jā, — sauca četrdesmit pieci, — mēs atzīstam!
— Labi, — Luanjaks turpināja. — Tagad jūs klusi atstāsit viesnīcu un sekosit uz nomāto dzīvokli.
— Visi? — ievaicājās Sentmalēns.
— Visi.
— Mēs visi esam aicināti, šeit mēs visi esam līdzīgi, — aizrādīja Perduks, kura kājas bija kļuvušas tik nedrošas, ka līdzsvara dēļ tam vajadzēja apskaut Šalabra kaklu.
— Uzmanieties, — tas brīdināja, — jūs burziet manu kamzoli.
— Jā, jā, pavēlnieka priekšā visi ir vienlīdzīgi, — Luanjaks apstiprināja.
— O, monsieur, — Šarmēns nosarkdams atbildēja, — piedodiet, man nav teikts, ka monsieur Epernons būtu mans pavēlnieks.
— Pacietieties.
— Es nekā nesaprotu.
— Pacietieties taču, aitas galva!
Lielākā daļā klausītāju valdīja ziņkāres, bet dažos nepacietības klusums.
— Es vēl neesmu pateicis, kas būs jūsu pavēlnieks, mani kungi…
— Jā, — ierunājās Sentmalēns, — jūs tikai sacījāt, ka viens būšot.
— Visai pasaulei ir viens pavēlnieks, — sauca Luanjaks, — bet ja jūs esat tik cienīgi palikt stāvam tur, kur vēlaties, tad meklējiet augstāk. Es jums to nelūdzu, es jums to atļauju.
— Karalis, — Šarmēns nomurmināja.
— Klusu! — uzkliedza Luanjaks. — Jūs esat ieradušies paklausīt, tad klausieties! Man ir kāda vēstule, ko es skaļi nolasīšu, monsieur Ernoton.
„Nododu kapteiņa Luanjaka rīcībā četrdesmit piecus muižniekus, ko viņa majestāte man atjāvis aicināt uz Parīzi.
Nožērs de la Valets, E per nonas hercogs"
Visi mazāk vai vairāk grīļodamies palocījās.
— Jūs mani visi sapratāt, — Luanjaks turpināja. — Jums man tūlīt jāseko. Jūsu karietes un ļaudis paliks pie maitre Furnišona, kas par tiem parūpēsies. Tagad pasteidzieties, laivas gaida!
— Laivas? — visi gaskonieši atkārtoja. — Tātad mēs brauksim ar laivām?
— Protams, ka mēs brauksim, — atbildēja Luanjaks. — Vai tad Luvrā var citādi nokļūt kā pa ūdeni?
— Luvrā, Luvrā, — gaskonieši līksmi murmināja. — Pie velna! Mēs dosimies uz Luvru.
Luanjaks piecēlās no galda, pavēlēja visiem četrdesmit pieciem paiet garām, izskaitīja tos kā avis un aizveda viņus pa ielām līdz Neila vārtiem. Te atradās trīs lielas barkas, no kurām katrā novietojās piecpadsmit braucēji, un laivas tūlīt atstāja krastu.
— Pie velna, ko mēs darīsim Luvrā? — jautāja bezbailīgākie, kurus ūdens vēsums bija atbrīvojies no reibuma, jo lielākai daļai vīru bija visai trūcīgi tērpi.
— Kaut man vismaz butu bruņas, — noņurdēja Pertinakss de Monkrebu.