Savā plašajā miteklī Luvrā nabaga karalis Indriķis III nebija vairs karalis un pavēlnieks, bet dziļi satriekts, bāls, nemierīgs un visu nelaimīgo ēnu mākts. Šis varenās velves viņā mūžam modināja smagas pagātnes atmiņas.
Indriķis III bija bargi sodīts. Visi, ko viņš mīlēja, pamazām bija viņu pametuši. Kad divkaujā ar Livaro un Atrāžu bija krituši Šombergs, Kvēls un Možirons, Majēnas hercogs nogalināja Sentmegrēnu, viņa brūces arvien asiņoja un nekad neaizdzija… Viņa labvēlība pret jaunajiem mīluļiem — Epernonu un Zojēzu atgādināja tēva mīlestību, kurš, savus labākos bērnus zaudējis, pieķeras palikušajiem. Pazīdams viņu kļūdas, tēvs tos mīlēja, saudzēja un apsargāja, lai nāves vara tos nekad neskartu.
Viņš apbēra Epernonu ar dažādiem labumiem, bet pēdējais izmantoja karaļa vājību savtīgos nolūkos. Viņš sāka rūpēties par karaļa dārgumu vairošanu, lai pats varētu kļūt bagātāks, un no kūtra galminieka pārvērtās par rosīgu intrigantu.
Žojēza attiecības ar karali bija daudz tīrākas. Bet Zojēzs bija jauns, straujš, iemīlējies un arī patmīlīgs. Karaļa aplaimotam, viņa vienīgais prieks bija — būt laimīgam.
Daba par Zojēzu bija ļoti daudz rūpējusies, un Indriķis brīžiem viņu nolādēja, jo viņš pats tik maz vairs varēja gādāt par sava drauga laimi.
Indriķis abus vīriešus ļoti labi pazina un mīlēja viņus kā krasus pretstatus. Zem skeptiķa un māņticīgās sejas Indriķis sevī slēpa filozofisku saturu, kas labvēlīgākos apstākļos, bez Katrīnas iespaida, būtu attīstījies derīgā virzienā. Indriķis vēl nekad nebija maldījies.
Saprazdams savai draugu raksturu, viņu kļūdas un labās īpašības, viņš bija tos pametis un šajā drūmajā telpā skumjās un vientulībā tagad domāja par viņiem, par sevi, par savu bēdīgo dzīvi.
Salseda nāve bija radījusi viņā grūtsirdību. Atrazdamies šajā acumirklī starp divām sievietēm, Indriķis bija izjutis pats savu stāvokli. Luīzes vārgums viņu skumdināja. Katrīnas spēks viņu biedēja. Indriķis sāka izjust sevī nenoteiktas, mūžīgas bailes, ko sajūt karaļi, kad ar viņiem nelaimīgā kārtā iet bojā vesela valdnieku cilts.
Un tāpēc viņš laiku pa laikam savas zaudētās jaunības spēkus mēģināja atgūt citu ziedošajā jaunībā.
— Par ko man jāuztraucas? — viņš sev jautāja. — Man vairs nav jācīnās. Gīzs atrodas Nansī, Indriķis — Po. Vienam sava godkārība jāsavalda sevī, otrs nekad nav bijis godkārīgs. Neviens francūzis netic, ka karali varētu gāzt. Monpansjē kundzes ar zelta šķērēm pareģotais trešais tronis ir tikai aizskartas sievietes lielība. Vienīgi mana māte vēl arvien sapņo par manām netaisnām troņa atņemšanas spējām, nevarēdama mani par tādu pārvērst. Bet es vēl māku domāt un saprast un es būšu uzmanīgs pret troņa tīkotājiem.
Es padarīšu Navarras Indriķi smieklīgu un hercogu Gīzu ienīstamu un ar ieročiem rokā iznīcināšu visas sazvērestības. Dieva vārds, pie Jamakas un Monkontūras es nebiju vairāk vērts kā tagad!
— Jā, — Indriķis turpināja, — garlaicība ir mans vienīgais patiesais ienaidnieks. Es gribu redzēt, vai šodien kāds ienāks pie manis! Žojēzs apsolīja ierasties rīt. Viņš priecājas, bet kā tas iespējams? Epernons? O, tas nepriecājas, tas skaišas, ka vēl nav sakrājis 25 000 ekiju. Mans dārgais, dusmojies vien!
— Sire, — atskanēja sardzes virsnieka balss, — Epernonas hercogs!
— Labvakar, hercog, — sacīja karalis, kad viņš ienāca. — Esmu priecīgs jūs redzēt.
Epernons godbijīgi palocījās.
— Kāpēc jūs nenoskatījāties spāniešu nelieša sodīšanu? Jūs taču zināt, ka jums bija vieta manā ložā, ko es liku jums pateikt.
— Sire, es nevarēju.
— Jūs nevarējāt?
— Nē, sire, es biju aizņemts.
— Vai man tiešām būtu jātic, ka pie manis ar skābu seju ieradies mans padomnieks, lai paziņotu, ka nodoklis nav samaksāts, — plecus paraustījis, atteica Indriķis.
— Tiešām, — Epernons atbildēja, — Jūsu Majestātei taisnība: nodoklis nav samaksāts un man vairs nav ne ekija.
— Labi, — Indriķis īgni atteica.
— Bet tam tagad nav nozīmes, — Epernons turpināja. — Es steidzos pie Majestātes pastāstīt kaut ko citu.
— Stāstiet, hercog!
— Vai jūsu majestāte zina, kas Salseda notiesāšanas laikā atgadījās?
— Protams, jo es pats tur piedalījos.
— Notiesāto mēģināja aizvest.
Bet Indriķis negribēja runāt par politiku, viņš vēlējās no tā izvairīties un nopūtās:
— Ak, kaut man būtu vēl otrs tik pazemīgs draugs, kas man varētu izklaidēt kaut vienu vienīgu garlaicības mirkli.
— Par ko Jūsu Majestāte runā?
— Tev vajadzētu līdzināties viņam, Epernon.
— Bet man taču jāzina, ko Jūsu Majestāte nožēlo?
— O, nabaga Čiko, kur tu esi?
Epernons piecēlās gluži noskaities.
— Ko tu dari? — karalis jautāja.
— Liekas, sire, ka jūs šodien gribat kavēties atmiņās. Tiešām, visus tas nevar iepriecināt.
— Kāpēc tā?
— Jūsu Majestāte daudz nedomādams salīdzina mani ar monsieur Čiko, kas man nemaz neglaimo.
— Tu esi netaisns, Epernon. Es ar Čiko varu salīdzināt tikai tādu cilvēku, ko es mīlu un kas mani mīl. Viņš bija padevīgākais un spējīgākais kalps.
— Man liekas, ka Jūsu Majestāte neiecēla mani par pēru un hercogu tikai tāpēc, ka es līdzinos Čiko.
— Klusu, neapvainosim viens otru, — atteica karalis, tik ļauni iesmiedamies, ka gaskonietis jutās dziļi aizskarts. — Čiko mani mīlēja, un tagad viņa trūkst. Tas ir viss, ko gribēju teikt. Kad es iedomājos, ka tai vietā, kur tu stāvi, visi šie jaunie, skaistie, drošsirdīgie un uzticamie ļaudis gājuši garām, ka uz šā atzveltnes krēsla, kur tu esi nolicis savu cepuri, Ciko vai simtām reižu iesnaudies!..
— Tas varbūt apliecināja lielas spējas, bet ne godbijību.
— Ak, šis dārgais draugs šodien ir drīzāk gars nekā dzīvs cilvēks.
Un karalis skumji papurināja savu rožu kroni, kas izdeva tik nomāktu
skaņu, it kā tas būtu izgatavots no miroņu kauliem.
— Kur jūsu Čiko ir palicis?
— Viņš ir miris, miris, kā visi, kas mani mīlēja.
— Sire, — sacīja hercogs, — es ticu, ka viņš labi darījis, ja paspējis nomirt. Viņš jau sācis novecot, un man stāstīja, ka viņa kalsnums neesot bijis viņa labākais tikums. Kāpēc nabaga velns nomira, sire, vai sabojātas māgas dēļ?
— Čiko nomira aiz rūpēm, ļaunā sirds, — rūgti atbildēja karalis.
— Viņš arī pēdējo reizi esot mēģinājis jūs smīdināt.
— Tu maldies. Viņš nekad negribēja mani apbēdināt ar vēstīm par savu slimību. Viņš zināja, kā es skumstu par saviem draugiem, jo viņš tik bieži redzēja mani raudam.
— Tad viņa ēna atkal ir atgriezusies.
— Dievs vien zina, kā es vēlētos viņu atkal redzēt, kaut tikai viņa ēnu. Nē, viņa labākais draugs, cienījamais priors Gorenflo, man to paziņoja.
— Gorenflo? Kas tas tāds?
— Dievbijīgs vīrs, ko es iecēlu par jakobīņu prioru. Viņš pārvalda skaistu klosteri pie Svētā Antuāna vārtiem.
— Lieliski! Kaut kāds nožēlojams garīdznieks, kam Jūsu Majestāte iedevis prioreju trīsdesmit tūkstošu liru vērtībā.
— Vai tu gribi kļūt pagāns?
— Ja tā varētu kliedēt Jūsu Majestātes garlaicību, es to mēģinātu.
— Ciet klusu, hercog! Tu apvaino Dievu.
— Čiko bija liels pagāns, un man šķiet, ka viņam piedeva.
— Čiko ieradās tajā laikā, kad es vēl par kaut ko varēju smieties.
— Tad Jūsu Majestāte ir netaisns, viņa zaudēšanu nožēlojot.
— Kāpēc?
— Ja jūs ne par ko vairs nevarat smieties, tad arī Čiko būtu vājš palīgs.
— Šis vīrs bija teicams it visā, un es nožēloju viņa zaudēšanu ne vien joku dēļ.
— Kādēļ vēl? Es domāju — taču ne viņa sejas dēļ, jo šis Čiko bija ļoti pretīgs.
— Viņš deva gudrus padomus.
— O, nu es zinu! Ja viņš vēl dzīvotu, Jūsu Majestāte būtu to iecēlis par zīmogu glabātāju, kā jūs žūpu padarījāt par prioru.
— Klusu, hercog, nezobojies par tiem, kuri bijuši man padevīgi un pret kuriem es esmu bijis laipns! Kopš Čiko ir miris, viņš kļuvis man svēts kā nopietns draugs, un, ja es negribu smieties, ari neviens cits to nedrīkst.
— Labi, sire, man gribas smieties tikpat maz kā Jūsu Majestātei. Bet nupat jūs žēlojāt čiko viņa teicamo niķu dēļ. Jūs nupat prasījāt, lai es jūs uzjautrinu, tagad jūs vēlaties, lai es jūs apbēdinu… Pie velna, piedodiet, sire, šis lamuvārds man tik pierasts.
— Labi, labi, es esmu apmierinājies. Tagad man ir vajadzīgā jūtoņa, lai tu sāktu savu drūmo runu. Pastāsti savas sliktās vēstis, Epernon. Karalim nekad netrūks vīra drosmes.
— Es nešaubos, sire.
— Un tā ir laime, jo tik vāji apsargāts kā es, jau vienā dienā būtu desmit reizes miris, ja pats nemācētu sargāties.
— Kas ar tiem cilvēkiem, ko es pazīstu, nekad nedrīkst notikt.
— Pret to noder manu šveiciešu šķēpi.
— Tālumā tie daudz neder.
— Tiem, ar kuriem man jāsatiekas no tālienes, noder manu sargu musketes.
— Lai aizsargātu karaliskās krūtis^ labas krūtis noder vairāk par šķēpiem un musketēm.
— Ak, tādas man reiz bija, un šais krūtīs bija cēlas sirdis. Kvēlu, Šombergu, Sentlukāsu, Možironu un Santmegrēnu es nekad neaizmirsīšu.
— Tātad viņus Jūsu Majestāte žēlo?
~ Es nožēloju sirdis, kas pukstēja šo vīru krūtis.
— Sire, ja es drīkstu, es gribētu Jūsu Majestātei aizrādīt, ka es esmu uzmanīgais un izveicīgais gaskonietis, ka es ar prātu cenšos atgūt tās īpašības, ko daba liegusi, ka es daru visu, ko varu un kas man jādara, lai es taisnīgi varētu sacīt: lai nāk, kas grib.
— Tad tāds tu esi. Tu ienāc pie manis, sarunā par īstām vai izdomātām briesmām, un, kad tev izdevies mani sabiedēt, tu tik pasaki — lai nāk, kas grib. Lieliski, hercog.
— Vai Jūsu Majestāte grib mazliet ticēt šīm briesmām?
— Lai notiek. Es ticēšu, ja tu pierādīsi, ka vari tās novērst.
— Ticu, ka es to varu.
— Vari?
— Jā, sire.
— Es zinu, tev ir līdzeklis… niecīgs līdzeklis… lapsa.
— Tas nemaz nav tik niecigs.
— Stāsti!
— Vai Jūsu Majestāte negribētu piecelties?
— Kāpēc?
— Lai nāktu līdz uz Luvras veco būvi.
— Šinī stundā?
— Luvras torņa pulkstenis tik tikko nosita desmit. Man liekas, ka tas nav visai vēls.
— Ko es vecajā būvē redzēšu?
— Pie velna, tur jūs redzēsit līdzekli, ko vēl nepazīstat.
— Tas ir ļoti tālu, hercog.
— Cauri galerijai turp var nokļūt piecās minūtēs, sire.
— Epernon, Epernon!
— Kas ir, sire?
— Ja tas, ko tu gribi man rādīt, nebūs kaut kas interesants, tad piesargies!
— Sire, es apgalvoju, ka tas jūs ļoti interesēs.
— Uz priekšu! — noteica karalis, ar pūlēm pieceldamies no krēsla.
Hercogs paņēma viņa mēteli un pasniedza karalim zobenu. Tad viņš
satvēra vaska lāpu un izgāja galerijā. Viskristīgākais karalis šļūcošiem soļiem viņam sekoja.