Kaut gan pulkstenis rādīja tikai desmito stundu, Luvrā jau valdīja nāves klusums. Ārā plosījās tāda vētra, ka sargu soļus un uzvelkamo tiltu čīkstēšanu varēja tik tikko sadzirdēt.
Nakts gājēji tiešām sasniedza mērķi noteiktajā laikā. Hercogs izvilka no kabatas kādu atslēgu, nokāpa dažus pakāpienus, pārgāja pāri nelielam pagalmam un atvēra kādas spraišļotas durvis, kuras līdz pusei slēpa kazenāju stādi un gara zāle. Viņš pagājās netālu pa kādu tumšu taku, kuras galā atradās iekšējs pagalms. Seit kādā stūrī bija redzamas akmens trepes, kas veda uz kādu plašu istabu vai drīzāk uz milzīgu gaiteni. Epernonam bija arī šā koridora atslēga.
Viņš rūpīgi atvēra durvis un vērsa Indriķa uzmanību uz dīvaino iekārtu, kas pēc durvju atdarīšanas tūlīt krita acīs. Tur bija novietotas četrdesmit piecas gultas. Katrā gultā atradās gulētājs.
Karalis aplūkoja visas gultas un gulētājus, pēc tam nemierīgā ziņkārē pagriezās pret hercogu un jautāja:
— Kas ir šie ļaudis?
— Cilvēki, kas šonakt guļ, bet rīt vairs negulēs.
— Un kāpēc viņi vairs negulēs?
— Lai Jūsu Majestāte varētu gulēt.
— Paskaidro. Tātad šie ļaudis ir draugi.
Tālredzīgais Epernons veikli paskaidroja Indriķim, ka no šiem gaskoniešu muižniekiem viņš grib karalim nodibināt drošu miesassardzi. Arī iebildumam, ka karaliskā kase ir tukša un nevarēs maksāt augstās algas, veiklais hercogs mācēja pretoties. Viņš prasīja katram no četrdesmit pieciem vīriem pirmajam ceturksnim maku ar tūkstoš ekijiem, bet valsts mantas pārzinim no jaunā karaļa meža putnu un zivju nodokļa bija jau ienākuši 65 000 ekiju. Atlikušo daļu viņš pieprasīja personīgam nodoklim.
— Es jau zināju, - teica karalis. — Tu gādā par manu miesas sardzi, lai iegūtu sev naudu.
— Sire\
— Kāpēc tu izvēlējies tieši četrdesmit piecus? — ievaicājās karalis.
— Sire, skaitlis trīs ir svēts, tas ir arī patīkams. Ja jātniekam ir trīs zirgi, viņš nekad nepaliks kājām. Ja pirmais noguris, to atvieto otrais, un tad vēl paliek trešais, ko var izmantot pirmā saslimšanas vai ievainošanas gadījumā. Jums arvien būs trīs reiz piecpadsmit augstmaņi. Piecpadsmit sardzē, trīsdesmit atpūtā. Sardzes dienestā laiks ilgs divpadsmit stundas. Un šajās divpadsmit stundās pieci jums būs arvien pa labi, pieci pa kreisi, divi priekšā un trīs aizmugurē. Šādi apsargātu, jūs gan neviens neiedrošināsies aizskart.
— Goda vārds, tas ir veikls izkārtojums, hercog, nu es tev izsaku atzinību.
— Palūkojiet, sire, jūs droši vien gūsit iespaidu.
— Jā, viņi nav slikti ģērbti.
— Vai jūs vēl domājat, ka man nebija tiesības runāt par briesmām, kas jums draud?
— Es neteikšu nē.
— Tātad man bija taisnība.
— Varbūt.
— Monsieur Žojēzs to neiedomājās.
— Epernon, Epernon, nav labi nopelt tos, kas nav klāt un nevar aizstāvēties.
— Pie velna, bet klātesošos jūs gan mīlat nopelt, sire.
— Žojēzs mani arvien pavada. Šodien viņš bija līdzi Grēva laukumā.
— Bet es biju šeit, sire, un Jūsu Majestāte redz, ka es savu laiku neesmu velti izšķiedis.
— Pateicos, Lavalet.
— Sire, — Epernons pēc brīža ierunājās, — es gribēju Jūsu Majestātei kaut ko lūgt.
— Es tiešām brīnos, hercog, ka tu vēl nekā neesi lūdzis.
— Jūsu Majestāte šodien mīl zoboties.
— O, tu mani nesaproti, draugs, — sacīja karalis, kas ar jokiem gribēja atriebties, — vai arī tu saprati mani ļoti slikti. Es saku, ja tu esi man pakalpojis, tev ir tiesības lūgt. Lūdz!
— Tas ir pavisam citādi, sire. Es lūdzu Jūsu Majestātei kādu amatu.
— Amatu? Tu, kājnieku pulkvedis, vēlies vēl kādu amatu? Tu taču visu nevarēsi veikt.
— Jūsu Majestātei kalpot es esmu spējīgs kā Simsons. Jūsu Majestātes dēļ esmu gatavs nest debesis un zemi.
— Ko tu vēlies? — karalis nopūtās.
— Es vēlētos, kaut karalis atļautu man vadīt šos četrdesmit piecus augstmaņus.
— Kā? — karalis izbrīnījies iesaucās. — Tu gribi soļot aiz manis? Tu gribi uzupurēties, tu gribi kļūt gvardu kapteinis?
— Nē, nē, sirel
— Ko tad tu vēlies?
— Es gribu, lai šie gvardi labāk klausītu manai komandai, nevis cita. Bet es negribu tos vadīt. Man būs adjutants.
"Tur kaut kas slēpjas, " Indriķis, galvu šūpodams, nodomāja. Tad viņš skaļi piebilda: — Labi, tu tos komandēsi.
— Slepeni?
— Jā. Bet kas būs manas četrdesmit piecu gvardes atklātais vadonis?
— Mazais Luanjaks.
— Jo labāk.
— Vai Jūsu Majestāte ir apmierināts?
— Pilnīgi.
— Tātad viss ir nokārtots, sire?
— Jā, bet…
— Bet?
— Kādu lomu spēlē pie tevis šis Luanjaks?
— Viņš ir mans Epernons, sire.
— Tad viņš tev dārgi maksā, — karalis norūca.
— Ko jūsu majestāte sacīja?
— Es sacīju, ka piekrītu.
— Es iešu pie mantas pārziņa, lai saņemtu četrdesmit piecus naudas makus.
— Šovakar?
— Mūsu ļaudis taču nevar rīt ēst savu pārtiku.
— Pareizi. Ej! Es atgriezīšos savās istabās.
— Vai sire ir apmierināts?
— Ļoti.
— Jūs būsit labi apsargāts.
— Jā, no ļaudīm, kas guļ ar samiegtām dūrēm. Tu jau pats redzi.
— Rīt viņi būs nomodā, sire.
Epernons pavadīja Indriķi līdz galerijas durvīm un tad atstāja, sevī laimīgi noņurdēdams:
— Ja es arī neesmu karalis, tad man tomēr ir karaliska miesassardze, kas nekā nemaksā… Pie velna!