Karalis par saviem draugiem nekad nekļūdījās. Viņš pazina viņu kļūdas un labās īpašības un mācēja lasīt viņu dvēseļu dziļākajās dzīlēs. Viņš tūlīt bija sapratis Epernona nodomu, bet tā kā viņš pretdevumu nekad nebija sagaidījis un tagad par 65 000 ekijus saņēma četrdesmit piecus gvardus, viņš jutās apmierināts.
Tuvojoties istabai, kur viņu gaidīja sardzes virsnieks, kuru karaļa neparastā un vēlā iziešana nemaz nepārsteidza, viņš domāja par jauniegūto četrdesmit piecu vīru gvardi.
— Šie ļaudis, — viņš domāja, — droši vien būs drošsirdīgi un ļoti paklausīgi. Tur bija gan patīkamas, gan nejaukas sejas. Lieliski, ja var apzināties, ka četrdesmit pieci zobeni gatavi katrā mirklī aizstāvēt karali!
Šī pēdējā doma, kas viņu rosināja atcerēties citus viņam padevīgus aizstāvjus, kuru zaudēšanu viņš rūgti nožēloja, Indriķi dziļi sāpināja, un to viņš izjuta visai bieži. Laiks bija nežēlīgs, cilvēki ļauni, un tas viss radīja karalī neizsakāmu splīnu. Valdnieka kroni valkāt nebija viegli, ja šis kronis vēl grīļojās un valkātājs dzīvoja vienās briesmās, ^ndriķis apvaicājās par Zojēzu.
— Hercogs vēl nav atgriezies, — virsnieks paskaidroja.
— Labi… Pasauc manu kalpotāju un ej projām.
— Sire, Jūsu Majestātes guļamistaba sakārtota un Viņas Majestāte karaliene vēlas zināt karaļa pavēles.
Indriķis neatbildēja.
— Vai drīkstu Viņas Majestātei ziņot, ka viņa var nolikt spilvenu? — virsnieks kautri ievaicājās.
— Nē, nē, — Indriķis atbildēja. — Man daudz kas jāpārdomā, man ir darbs, es gulēšu viens.
Virsnieks palocījās.
— Klausies, — Indriķis viņam uzsauca, — aiznes karalienei šīs austrumnieku konfektes, tās palīdz aizmigt.
Un viņš pasniedza virsniekam konfekšu kārbiņu.
Karalis iegāja savā guļamistabā. Viņš vienaldzīgi aplūkoja tualetes piederumus, par kuriem agrāk bija tā jūsmojis un kuri tagad bija kļuvuši gandrīz pretīgi. Iesmaržotie un ieziestie cimdi, smalka audekla maskas, dažādas ķīmiskas ziedes matu cirtošanai, bārdas krāsošanai, ausu sārtošanai un acu spīdināšanai jau sen bija aizmirstas.
— Mana gulta, — viņš nopūtās.
Divi kalpi viņu noģērba, uzvilka viņam smalka frīziešu audekla naktsveļu, uzmanīgi pacēla un noguldīja palagos.
— Viņa Majestātes lasītājs! — sauca kāda balss.
— Nē, nevienu, — Indriķis atbildēja, — nevienu lasītāju. Lai viņš pats savā istabā lasa par mani lūgšanas. Vienīgi, ja atnāk Žojēzas hercogs, ievediet viņu pie manis.
— Bet ja viņš ierodas vēlu, sirel
— Ak, viņš arvien atgriežas ļoti vēlu, bet lai viņš atgrieztos kad atgriezdamies, vediet viņu pie manis. Vai dzirdējāt?
Kalpotāji izdzēsa sveces un aizdedzināja kādu lampu ar degvielu, kas izplatīja zilgani palsu gaismu… Istaba iegrima savādā krēslā, ko karalis savās drūmajās pārdomās ļoti mīlēja. Tad viņi klusi atstāja valdnieka guļamistabu.
Palicis viens un vientulībā vairīdamies no viegli draudošās baiļu sajūtas, Indriķis vēroja lampas gaismas rotaļu uz sienas, kamēr viņa skatiens neaizmaldījās tumšajā kaktā, kamēr viņa ausis nemēģināja uztvert niecīgāko troksnīti, ko varēja sacelt telpā slepeni ielidojušās noslēpumainās ēnas, kamēr viņa acis neapmiglojās un tas klusumā un vientulībā neaizmiga.
Bet viņa miers nebija ilgs. Uztrauktas domas viņu vajāja gan nomodā, gan miegā, un viņš, šķiet, saklausīja istabā kādu troksni un pamodās.
— Žojēz, vai tu tas esi? — viņš jautāja.
Neviens neatbildēja. Zilās lampas liesma bija kļuvusi bālāka, izgrieztos ozolkoka griestos tā atspulgoja tikai bālu laukumu, kurā zeltītie rotājumi krāsojās zaļgani.
— Viens, atkal viens, — karalis nomurmināja. — Ak, pravietim ir taisnība: valdniekam arvien jānopūšas!
Pēc nelielas pauzes viņš piebilda: — Mans Dievs, dod man spēku dzīvē būt vienam, kā man nāvē jāpacieš vientulība.
— Nu, nu, to tu nu gan nevari apgalvot, ka nomiris tu būsi viens, — atbildēja skarba balss, kas metāliskā skarbumā atskanēja dažus soļus no gultas. — Par ko tad tu turi tārpus?
Izbiedētais Indriķis piecēlās sēdus un bailīgi sāka meklēt padomdevēju.
— O, es šo balsi pazīstu, — viņš noņurdēja.
— Tā ir laime! — balss turpināja.
Karaļa pieri klāja salti sviedri, un viņš nopūtās:
— Man liekas, ka tā ir Čiko balss.
— Tu dedz, Indriķi, tu dedz, — balss atbildēja.
Vienu kāju no gultas izcēlis, Indriķis netālu no kamīna tai pašā atzveltnes krēslā, ko viņš pirms stundas bija norādījis Epernonam, ieraudzīja kādu galvu, ko uguns apmirdzēja sārtdzeltenā gaismā, kā to var redzēt Rembranta gleznās.
Parādība izslējās uz rokām, tad nostājās uz saviem kaulainajiem, izliektajiem ceļiem un beidzot nostājās uz trīcošajām, tievajām kājām.
— Dievs, stāvi man klāt! — Indriķis iesaucās. — Tā ir Čiko ēna!
— Ak, manu nabaga Indriķi, — balss sacīja, — vai tu vēl arvien esi tik vientiesīgs?
— Ko tas nozīmē?
— Ēnas nerunā, aitasgalva, jo viņām nav ne miesas, ne mēles.
— Tad tu tiešām esi Čiko?
— Es nekā negribu apgalvot. Gan mēs vēlāk redzēsim, kas es esmu, gan jau redzēsim.
— Kā, tu neesi miris, manu nabaga Čiko?
— Ko tu kliedz kā ērglis. Gluži otrādi, es esmu miris, tūkstošreiz miris.
— Čiko, mans vienīgais draugs!
— Tev ir viena priekšrocība, kuras man nav, ka tu atkārto vienu un to pašu. Pie velna, tu nemaz neesi mainījies!
— Bet tu, tu, — karalis skumji iebilda, — vai tu esi mainījies?
— Liekas gan.
— Čiko, mans draugs, — sacīja karalis, abas kājas uz grīdas nolicis, — pasaki, kāpēc tu mani atstāji?
— Tāpēc, ka es esmu miris.
— Bet tu nupat teici, ka esot dzīvs.
— Un es to vēlreiz atkārtoju.
— Ko šī pretruna nozīmē?
— To, ka vieniem es esmu miris, otriem — dzīvs.
— Un kāds tu esi man?
— Tev es esmu miris.
— Kāpēc man tu esi miris?
— To pavisam viegli saprast. Klausies! Tu saviem labvēļiem nevari palīdzēt.
— Čiko!
— Nedusmojies, vai arī es sākšu to darīt.
— Jā, tev taisnība, — teica karalis, baidīdamies, ka ēna varētu pazust. — Runā, mans draugs, runā!
— Labi! Vai tu atceries, ka man bija mazs darījums ar Majēnas hercogu?
— Jā.
— Es to nokārtoju. Labi! Viņš pavēlēja mani uzmeklēt, lai varētu pakārt, un tu, uz ko es paļāvos, ka tu mani pret šo varoni aizstāvēsi, tu mani neaizsargāji, bet pameti. Tu ar viņu neizšķīries, bet samierinājies! Ko es varēju darīt? Es izsludināju sevi par mirušu, un mans draugs Gorenflo mani apbedīja, un kopš tā laika Majēnas hercogs mani vairs nemeklē.
— Tev ir bijusi liela drosme, Čiko. Saki, vai tu nezini, kas man tavas nāves dēļ bija jāizcieš?
— Pareizi, bet tas taču nebija nekas drausmīgs. Es vēl nekad tik mierīgi neesmu dzīvojis, kopš visa pasaule ir pārliecināta, ka es esmu miris.
— Čiko, Čiko, mans draugs! — karalis sauca. — Tu mani biedē, mana galva kļuvusi pavisam durna.
— O, un tu to ievēro tikai tagad?
— Es nezinu, ko man domāt.
— Kaut kas taču ir jādomā. Stāsti!
— Es domāju, ka tu esi miris un atgriezies.
— Tad es meloju.
— Tu vari teikt patiesību. Ceru, ka tu, kā gari mēdz, patlaban sāksi stāstīt kaut ko drausmīgu.
— Nenoliegšu. Sagatavojies, nabaga karali!
— Jā, jā, — sacīja Indriķis, — vai atzīsties, ka tu esi Augstākā uzmodinātā ēna? Kā citādi tu bū.tu nokļuvis šeit pa apsargātām ejām?
Baiļu reibulis izgaisa, un Indriķis atkal iegulās gultā un gribēja
ievīstīties segās.
— La, la, la! — Čiko iedziedājās noskaņā, kurā slēpās līdzcietība un sirsnība. — Nepārsteidzies. Tev tikai mani jāaptausta, un tu tūlīt pārliecināsies.
— Tātad tu neesi atriebības sūtnis?
— Pie velna! Vai tad man ir ragi kā sātanam vai liesmains zobens kā erceņģelim "Miķelim?
— Kā tu ienāci?
— Tu arī nupat atgriezies.
— Protams.
— Vai tu saproti, ka man vēl arvien ir tavas iedotās atslēgas, kas man karājas kaklā, lai neaizskartu tavus dzīvokļa pārraugus, kuriem vien bija tiesības tās nēsāt? Ar šīm atslēgām var iekļūt pie tevis, un es iekļuvu.
— Pa slepenajām durvīm?
— Protams.
— Kāpēc tu atnāci tikai šodien?
— Gan tu to uzzināsi.
Indriķis atmeta palagus un gluži bērnišķīgā balsī sacīja:
— Čiko, es tevi lūdzu, nesaki nekā nepatīkama. Ak, kaut tu zinātu, kāda bauda ir dzirdēt tavu balsi!
— Es tev teikšu tikai patiesību. Slikti, ka patiesība tev šķiet nepatīkama.
— Tavas bailes no Majēnas hercoga nav tik nopietnas, vai ne?
— Gluži otrādi, ļoti nopietnas. Majēnas hercogs mani apveltīja ar piecdesmit spieķa sitieniem. Es iedrošinājos viņu pamielot ar simts zobena dūrieniem, un tagad viņš tic, ka es vēl esmu viņa parādnieks. Es nekā cita tā nebaidos kā šādus parādus, un es arī šeit nebūtu ieradies, ja nezinātu, ka Majēnas hercogs atrodas Suasonā.
— Labi, Čiko, ja jau tā, tad es ņemšu tevi savā apsardzībā, un es gribu…
— Ko tu gribi? Ievēro, Indriķi, tiklīdz tu piemini vārdus „es gribu", tu esi gatavs izteikt kādu muļķību.
— Es gribu, lai tu piecelies, lai tu parādies gaišā dienā.
— Es jau teicu.
— Es tevi aizstāvēšu.
— Labi.
— Čiko, es tev dodu karaļa godavārdu.
— Pietiek! Man ir kaut kas labāks.
— Kas?
— Mana ala, un es palikšu tur.
— Es tev aizliegšu, — dzīvi sauca karalis, nostādamies uz gultas pakāpieniem.
— Indriķi, tu dabūsi iesnas. Es tevi lūdzu, liecies atpakaļ gultā.
— Tev taisnība, bet tu noved mani izmisumā, — turpināja karalis, atkal ietīdamies segās. — Ja es, Indriķis Valuā, Francijas karalis, atzīstu, ka man ir diezgan šveiciešu, skotu un franču miesassargu, augstmaņu un mani četrdesmit pieci, kas var mani aizstāvēt, monsieur Čiko tomēr nejūtas drošs.
— Klausies… Kas tie par četrdesmit pieciem?
— Jā, četrdesmit pieci augstmaņi.
— Kur tu tos atradi? Taču ne Parīzē?
— Nē, bet šodien viņi ieradās Parīzē.
— Pie velna! — spēju domu satraukts, Čiko iesaucās. — Es tavus augstmaņus pazīstu. Četrdesmit pieci vīri, kuriem tik trūka ubaga somu.
— Nenoliedzu.
— Sejas, kuras redzot aiz smiekliem varēja nomirt.
— Čiko, viņu vidū ir arī cildeni vīri.
— Gaskonieši, kā tavas infantērijas ģenerālpulkvedis.
— Un kā tu, Čiko.
— O, es, Indriķi, tā ir liela starpība. Kopš es esmu atstājis Gaskoņu, es vairs neesmu gaskonietis.
— Vienalga. Man ir četrdesmit pieci citiem bīstami aizstāvji.
— Kurus vada četrdesmit sestais bīstamais, ko sauc par Epernonu.
— Pareizi.
— Un kas vēl?
— Luanjaks.
— Un ar tiem tu domā sevi aizsargāt?
— Nudien! — Indriķis īgni iesaucās.
Čiko atslīdēja atzveltnes krēslā, papēžus atbalstīdams pret krēsla malu, tā kā viņa saliektie ceļi bija augstāk par viņa galvu.
— Man ir vairāk pulku, nekā tev, — viņš sacīja.
— Pulku? Tev ir pulki?
— Kāpēc gan ne?
— Kas par pulkiem?
— Gan tu redzēsi. Man vispirms ir visa armija, ko hercogs Gīzs sakārtoja Lotringā.
— Vai tu esi muļķis?
— Nē, īsta armija, vismaz seši tūkstoši vīru.
— Ja tu baidies no Majēnas hercoga, kāpēc tu gribi, lai tieši hercoga Gīza kareivji tevi apsargā?
— Tāpēc, ka es esmu miris.
— Tu jau atkal joko.
— Majēnas hercogs dusmojās uz Čiko. Es izmantoju savu nāvi, lai mainītu savu augumu, vārdu un sabiedrisko stāvokli.
— Tā tad tu vairs neesi Čiko?
— Nē.
— Kas tad tu esi?
— Es esmu Roberts Brikē, tirgotājs un ligas biedrs.
— Tu esi ligas biedrs, Čiko?
Pārmetuma pilnos, mazliet nicigos vārdos Čiko izdevās karalim izskaidrot draudošo politisko stāvokli, sevišķi griežot vēfību uz Monpansjē hercogienes apmeklējumu un hercoga Gīza drizo noslēpumaino ierašanos. Viņš pastāstīja karalim viņa pretinieku nodomus un deva padomu sūtīt brālim, Anžū hercogam, apsolīto palīdzību un sūtīt arī sūtni pie brālēna Navarras Indriķa, kas gribēja ieņemt Indriķa māsas aizturēto pūra daļu — Kahoru.
Karaļa vēlēšanos, lai Čiko dotos uz Flandriju, tas noraidīja.
— Tu liedzies?
— Jā.
— Tu negribi paklausīt?
— Negribu paklausīt.
— Vai man tev jāpaklausa?
— Vai tu man esi kaut ko iedevis, kas mūs saista. Vienīgo, kas man ir, esmu ieguvis ar mantojumu. Es esmu nabags un zemas kārtas muižnieks. Padari mani par pēru un hercogu, dod man marķīza titulu. Apbalvo mani ar pieciem simtiem tūkstošu ekiju, tad mēs varēsim runāt par sūtņa pienākumiem.
Indriķis gribēja atbildēt un atrast labāko izeju, kādu karaļi arvien atrod, kad tiem jādzird šādi pārmetumi, bet šajā mirklī nošalca smagie samta durvju aizkari.
— Zojēzas hercogs, — virsnieks ziņoja.
— Pie velna, te tev būs, ko vēlies! Atrodi man labāku sūtni par šo!
— Tiešām, — norūca Indriķis, — šis velna puisis ir labāks padomdevējs par visiem maniem padomniekiem.
— O, tātad tu to atzīsti? — Čiko iesmējās.
Un viņš iegrima krēslā un pieņēma lodes veidu, tā kā karaļvalsts visveiklākais jūrnieks nebūtu viņu atradis.
Zojēzas hercogs varēja būt Francijas galvenais admirālis, arī tad viņš nekā neredzētu.
Ieraudzījis savu jauno mīluli, karalis priecīgi iesaucās un sirsnīgi satvēra viņa roku.
— Apsēdies, Zojēz, mans bērns, — viņš aicināja. — Mans Dievs, cik vēlu tu ierodies!
— Jūsu Majestāte ir ļoti laipna, to ievērodama.
Hercogs tuvojās gultai un apsēdās uz lilijām nokaisītā spilvena.