Čiko palika, paslēpies atzveltnes krēslā. Žojēzs driz vien zvilnēja uz spilvena, ko karalis ērti bija iekārtojis savā gultā, un saruna sākās.
— Nu, Žojēz, vai jūs daudz klīdāt pa pilsētu? — karalis jautāja.
— Jā, sire, loti daudz, — Zojēzs vienaldzīgi atbildēja.
— Cik jūs ātri pazudāt no Grēva laukuma!
— Sire, atklāti sakot, tur nebija nekā atspirdzinoša, un es arī nemīlu redzēt cilvēkus ciešam.
— Līdzjūtīga sirds!
— Nē, patmīlīga sirds… Citu ciešanas bojā man nervus.
— Vai jūs zināt, kas notika?
— Kur, sire?
— Grēva laukumā.
— Nē.
— Salseds samelojās.
— O!
— Jums tas šķiet vienaldzīgi.
— Es atzīstos, sire, ka es necerēju no viņa dzirdēt kaut ko pārsteidzošu. Es biju pārliecināts, ka viņš melos.
— Bet ja viņš būtu atzinies.
— Viens iemesls vairāk. Mazākā atzīšanās būtu padarījusi Gīzus uzmanīgākus. Viņi strādā, bet Jūsu Majestāte mierīgi atpūšas.
— Kā, tu paredzi šādas lietas un man nesaki ne vārda?
— Vai es esmu padomnieks, ka man jārunā par politiku?
— Lai paliek, Žojēz. Man ir vajadzīgs tavs brālis.
— Mēs abi esam Jūsu Majestātes rīcībā.
— Vai es varu uz viņu paļauties?
— Protams.
— Es viņu gribu kaut kur aizsūtīt.
— Ārpus Parīzes?
— Jā.
— Tas nav iespējams, sire.
— Kāpēc?
— Viņš šai mirklī nevar aizceļot.
Indriķis izslējās uz elkoņiem un lielām acīm paskatījās uz 2ojēzu.
— Ko tas nozīmē? — viņš jautāja.
Zojēzs pastāstīja karalim par brāļa mīlas sāpēm, kas viņu saista Parīzē, un ko viņš, Zojēzs, ar prātīgu rīcību cer pārvērst mīlas svētlaimē.
Viņš bija iesācis ar to, ka šovakar pie dāmas logiem bija licis spēlēt trīs muzikantiem.
— Es novēlu tavam brālim labas sekmes, — sacīja Indriķis, — bet šoreiz viņam gan būs Parīze jāatstāj, kaut tas viņam arī nepatiktu. Es gribu, lai tieši viņš izpilda šo uzdevumu. Bet es ceru, ka tu, mācēdams dot tik labus padomus, nebūsi kļuvis kādas kaislības vergs?
— Es vēl nekad neesmu bijis tik brīvs kā patlaban.
— Lieliski. Tātad tu esi bez darba?
— Jā, sire.
— Man liekas, ka tu mīlinājies ar kādu skaistu dāmu.
— Jā, jā, ar Majēnas hercoga mīļāko, dāmu, kas mani dievina.
— Tā?
— Iedomājieties! Šovakar, kad es brālim biju visu paskaidrojis, es viņu atstāju, lai dotos pie dāmas. Padomi arī mani bija samulsinājuši, ūn es varu apzvērēt, sire, ka man šķita: es esmu iemīlējies tāpat kā Indriķis. Dāmu es atradu trīcošu un nobijušos. Vispirms es iedomājos, ka esmu kādu iztraucējis. Es apskatījos — nav neviena. Es mēģināju viņu nomierināt — velti. Es jautāju, viņa neatbildēja. Es gribēju skūpstīt, viņa novērsa galvu. Un tā kā es saraucu pieri, viņa noskaitās, piecēlās, mēs sastrīdējāmies, un viņa paziņoja, ka nekad nebūšot mājās, kad es to apmeklēšot.
— Nabaga Zojēzs, — karalis smaidīdams nopūtās. — Un ko tu darīji?
— Goda vārds, sire, es paņēmu savu zobenu un mēteli, pieklājīgi palocījos un aizgāju, pat atpakaļ nepaskatījies.
— Zojēz, tev ir drosme.
— Vēl jo lielāka, jo man likās, ka nabaga meitene nopūtās.
— Vai tu savu cietsirdību nenožēlosi?
— Nē, sire, ja es to būtu nožēlojis, es tūlīt būtu steidzies atpakaļ… Jūs saprotat, ka mani neviens nepārliecinās: nabaga meitene atstāj mani pret savu gribu.
— Un tāpēc tu aizgāji?
— Kā redzat, sire.
— Un tu tiešām neatgriezīsies?
— Nekad… Ja man būtu Majēnas hercoga vēders… Bet es esmu slaids, un man ir tiesības būt lepnam.
— Mans draugs, — karalis nopietni sacīja, — tā ir tava laime.
— Nenoliedzu, sire. Bet es tomēr ļoti garlaikošos, jo man nav nekā ko darīt, un es nezinu ko iesākt.
— Lieliski! Man ir tev kāds darbs.
— Kas man jādara, sire? Runājiet!
— Tev jāsapošas.
Zojēzs izbailēs sakustējās.
— Nē, nē, to gan neprasiet, sirel
— Tev jākāpj zirgā.
Zojēzs palēcās.
— Zirgā! Nē, nē, nestuves ir daudz labākas.
— Zojēz, diezgan jokots! Saproti, ka tev jāsapošas un jākāpj zirgā.
— Nē, sire, — hercogs nopietni atsacījās, — tas nav iespējams.
— Kāpēc nav iespējams? — karalis dusmīgi vaicāja.
— Jo… jo… es esmu admirālis.
— Labi, Francijas admirāļa kungs. Jums taisnība, ka admirālis nevar kāpt zirgā, bet uz kuģi jūrnieks var doties. Jūs tūlīt ar kuģi dosities uz Ruānu, kur atradīsit savu admirāļa galeru. Kāpiet galerā un brauciet uz Antverpeni!
— Uz Antverpeni, — Zojēzs izmisis iesaucās, it kā būtu saņēmis pavēli braukt uz Kantonu vai Valpreiso.
— Liekas, ka es tā teicu, — karalis ledaini atbildēja, noraidot visus iebildumus. — Liekas, ka es tā teicu, un es negribu atkārtot.
Vairs ne vārda nebildis, Zojēzs uzmeta plecos mēteli, paņēma zobenu un samta cepuri.
— Augstais Dievs, kā gan jānopūlas, lai kādu padarītu paklausīgu, — Indriķis norūca. — Ja es arī pats aizmirstu, ka esmu pavēlnieks, tad citiem gan to derētu atcerēties. ^ •
Zojēzs klusi un atturīgi palocījās un pa paražai uzlika roku uz zobena roktura.
— Gatavs pakalpot, sire, — viņš teica balsī, kas patvaldnieka gribas un pārmetumu dēļ bija pārvērtusies mīkstā vaskā.
— Tu dosies uz Ruānu, kur kāpsi kuģi, ja tu nevēlies līdz Briselei nokļūt jāšus.
Indriķis gaidīja Zojēza iebildumus, bet viņš tikai palocījās.
— Vai tu labāk nejāsi?
— Es nekad nedodu kaut kam priekšroku, ja ir jāizpilda jūsu pavēles, sire.
— Dusmojies, dusmojies, nekrietnais! — Indriķis iesaucās. — O, karaļiem nekad nav īstu draugu!
— Kas pavēl, tam visi ir tikai kalpi, — Zojēzs svinīgi atbildēja.
— Monsieur, — karalis aizkaitināts turpināja, — jūs dosities uz Ruānu. Jūs nokļūsit līdz savai galerai un sapulcināsit Kodebekas, Arflēras un Djepas garnizonus, kurus es likšu atbrīvot. Jūs novietosities sešos kuģos, un jums tie jānogādā manam brālim, kam ir apsolīta palīdzība.
— Klausos, sire.
— Kopš kura laika jūs vairs neizmantojat savu admirāļa varu?
— Man ir tikai tiesības paklausīt, un es pēc iespējas izvairos no katras atbildības.
— Labi, hercog. Jūs tūlīt saņemsit aizceļošanas pavēli.
— Kad, sirel
— Pēc stundas.
Zojēzs godbijīgi palocījās un pagriezās pret durvīm. Karalim iesmeldzās sirds.
— Kā, jūs pat neatvadāties! — viņš iesaucās. — Admirāļa kungs, jūs neesat visai pieklājīgs, kaut gan to mēdz pārmest visiem jūrniekiem. Varbūt, ka par infantērijas pulkvedi es varēšu vairāk priecāties.
— Piedodiet, sire, — Zojēzs stomījās, — es esmu slikts galminieks un vēl sliktāks jūrnieks, un es saprotu, ka Jūsu Majestāte nožēlo, ko manā labā esat darījis.
Un viņš izgāja. Strauji aizcirstās durvis izkustināja gaisu, un aizkari vien noplīvoja.
— Un tā mani mīl tie, kam es tik daudz laba esmu darījis! — karalis nopūtās. — Zojēz, nepateicīgais Zojēz!
— Vai tu nevēlies viņu vēlreiz pasaukt? — jautāja Čiko, pie karaļa gultas pienācis.— Vai tev ne mirkli nav pastāvības, vai tu atkal nožēlo?
— Tu esi lielisks, — karalis atbildēja. — Vai tu domā, ka ir tik patīkami oktobrī izbaudīt jūras lietu un vēju? Es gribētu redzēt tevi viņa vietā, patmīlīgais.
— Pavēli, lielo karal, pavēli!
— Doties ceļojumā pāri zemēm un jūrām?
— Pāri zemēm un jūrām. Šai mirklī tā ir mana karstākā vēlēšanās.
— Ja es tevi gribētu kaut kur aizsūtīt, kā Zojēzu aizsūtīju, vai tu būtu apmierināts?
— Es būtu ne vien apmierināts, bet es tev to pat lūdzu.
— Tu vēlies būt sūtnis?
— Jā.
— Un doties uz Navarru?
— Kaut pie paša velna, lielo karali.
— Tu zobojies, muļķi?
— Sire, dzīvs būdams es neesmu bijis pārāk līksms, un miris es esmu vēl bēdīgāks.
— Bet nupat tu negribēji atstāt Parīzi.
— Augsto valdniek, es biju netaisns, ļoti netaisns, un es to nožēloju.
— Un tagad tu vēlies doties projām no Parīzes?
— Tūlīt, karali! Bez kavēšanās, valdniek!
— To es nesaprotu.
— Vai tu nedzirdēji Francijas galvenā admirāļa vārdus?
— Kurus?
— Aizrādījumu par saviem sakariem ar Majēnas hercoga mīļāko.
— Un tad?
— Ja šī dāma, iemīlējusies tik skaistā vīrietī kā hercogs, nopūzdamās atvadās, tad tam ir savs iemesls.
— Protams, citādi viņa neatvadītos.
— Vai tu zini šo iemeslu? Nē? Nu — Majēnas hercogs atgriezīsies.
— O-o! — karalis izdvesa.
— Vai tu saproti, es vēlos tavu laimi.
— Jā, es saprotu un sāku ticēt, ka Majēnas hercogs atgriezīsies. Bet tu, Čiko, vai tu neesi bailīga, vai iemīlējusies sieva?
— Es, Indriķi, es esmu gudrs vīrs, kam ar Majēnas hercogu ir atklāts rēķins, iesākta partija. Ja viņš mani atradīs, viņš no jauna gribēs mani notvert. Viņš ir veikls jokdaris, no kura jābaidās.
— Kā tā?
— Viņš tik smalki jokosies, ka es droši vien dabūšu kādu naža dūrienu.
— O, es pazīstu savu Čiko, kas nekad nepaliks neatmaksājis.
— Es viņam atmaksāšu desmitkārtīgi.
— Jo labāk. Tad jūsu partija būs pabeigta.
— Jo Jaunāk, pie velna, gluži otrādi, jo ļaunāk! Hercoga ģimene sacels lielu brēku, tu dabūsi kaklā visu līgu, un kādā jaukā rītā tu man sacīsi: „Čiko, mans draugs, piedod man, bet man tevi jāpastaipa uz moku sola."
— Es tev to sacīšu?
— Tu to sacīsi un arī izpildīsi, kas būs vēl ļaunāk, augsto valdniek. Man labprāt patiktu, ka lieta ievirzītos citā gultnē. Vai tu saproti? Es jūtos ļoti labi un varu kādu laiku tā vēl padzīvot. Es došos uz Navarru, ja tu mani sūtīsi.
— Protams.
— Es gaidu tavas pavēles, karali.
Čiko nostājās Žojēzam līdzīgā pozā un sāka gaidīt.
— Redzi, Čiko, man ir kāds nodoms par kādu ķildu starp Margo un viņas laulāto draugu.
— Skaldīt un valdīt — tā ir politikas ābece jau gadu simteņus.
— Vai tev tas nepatīk?
— Vai es varu ko iebilst? — Čiko atbildēja. — Dari, ko gribi, valdniek. Es esmu tikai sūtnis. Bet tu man vēl neesi izsniedzis apliecību, ka es esmu neaizskarams. To es gan vēlētos.
— Bet tev vēl jāzina, ko sacīt manam svainim.
— Sacīt? Nē, nē, nē! Par sarunām arvien jāatbild. Kas pasniedz ziņojumu, to satver tikai aiz rokas.
— Labi, es tev iedošu vēstuli. Bet tev tomēr jāzina mani ieskati par Margo un viņas vīru, — Indriķis nepacietīgi iesaucās. — Tu esi gaskonietis, mana vēstule Navarras galmā sacels troksni. Tevi izjautās, tev būs jāatbild. Pie velna! Tu būsi mans pilnvarotais. Tu nedrīksti izskatīties pēc muļķa aitas.
— Mans Dievs, — Čiko paraustīja plecus, — cik tu esi neatjautīgs, lielo valdniek. Vai tu domā, ka es nesīšu vēstuli veselas divi simti piecdesmit jūdzes, neuzzinājis, kas tajā ir rakstīts! Deviņas raganas! Nerūpējies, uz tuvākā ielas stūra, zem tuvākā koka, tur es, es tavu vēstuli attaisīšu. Tu kopš desmit gadiem raidi sūtņus uz visām valstīm un to vēl/ nezini? Saldu dusu, es atgriezīšos savā vientulībā.
— Kur ir tava vientulība?
— Inokenta kapsētā, karali.
Indriķis palūkojās uz Čiko gluži izbrīnījies.
— Vai ne, to tu negaidīji? — jautāja Čiko, paņemdams mēteli un cepuri.
— Tādam jābūt, ja grib stāties sakaros ar cilvēkiem no viņpasaules. Nokārtots, rīt vai nu es vai mans sūtnis.
— Bet tavam sūtnim jāzina kāda parole, lai es zinātu, ka tu esi viņu sūtījis, un lai viņš iekļūtu pie manis.
— Lieliski! Ja es ieradīšos, tad tev nebūs daudz jāraizējas. Ja tas būs mans sūtnis, viņš nāks no ēnas.
Pēc šiem vārdiem viņš tik veikli pazuda, ka Indriķis māņticībā tiešām nevarēja nojēgt, vai pa durvīm izgājis dzīvs cilvēks vai rēgs. Neatskanēja ne visniecīgākais troksnis, un pat aizkars nepakustējās.
Par Čiko pazušanu un šķietamo nāvi jāsaka, ka Čiko tiešām atzina par labāku, kādu laiku pazust no pasaules un paglābties no Majēnas hercoga atriebības. Viņš patvērās klosterī pie sava drauga Gorenflo, kas grūtu sirdi rakstīja karalim vēstuli par Čiko nāvi. Šo vēstuli Čiko pats diktēja.
Karalis atsūtīja personīgi rakstītu atbildi:
„Priora kungs, es gribu mūsu nabaga Čiko apbedīt krāšņi un iespaidigi. Es par viņu bēdājos no visas sirds, jo viņš bija ne vien uzticīgs un padevīgs draugs, bet arī dižciltīgs muižnieks. Es viņu apkaisīšu puķēm un tā iekārtošu, lai viņš dusētu saulē, ko viņš kā dienvidnieks ļoti mīlēja. Dalīdamies jūsu sērās, es izpildu jūsu vēlēšanos un jūs atsaucu no Bonomas priorejas. Man Parīzē vajadzīgi padevīgi vīri un labi garīdznieki, un jūs nedrīkstat dzīvot tālumā. Es jūs ieceļu par jakobīņu klostera prioru, un jūs dzīvosit pie Svētā Antuāna vārtiem, apkaimē, kur mūsu nabaga draugs jutās tik laimīgs.
Jūsu padevīgais Indriķis, kas jūs lūdz neaizmirst viņu lūgšanās
Var iedomāties, kā priors par karaļa pašrocīgo vēstuli iepleta acis, apbrīnoja Čiko gara lieliskumu un steidzās pieņemt apsolīto goda vietu. Gorenflo arvien bija bijis mazliet godkārīgs.
Karaļa un Čiko vēlēšanās piepildījās. Saulgozī, puķu vidū, zem brīnišķa vīnogu krūma apbedīja šķirstu ar šķietamo līķi. Un tiklīdz Čiko bija svinīgi apbedīts, viņš palīdzēja Gorenflo pārvietoties uz jauno vietu.
Doms Modests Gorenflo svinīgā un krāšņā ceremonijā uzņēmās jakobīņu klostera pārvaldīšanu. Čiko ieradās Parīzē naktī. Viņš pie Busī vārtiem nopirka mazu namiņu, kas tam izmaksāja trīssimt ekiju, un, kad viņš gribēja apmeklēt Gorenflo, viņš izmantoja trīs ceļus: cauri pilsētai, kas bija visīsākais, gar krastmalu, kas bija visdzejiskākais, un gar mūriem, kas bija visdrošākais.
Bet sapņotājs Čiko izvēlējās gan vienu, gan otru ceļu, un tā kā upe tolaik vēl nebija ierobežota akmens mūros, bet tās ūdeņi glāstīja lēzenos krastus, pilsētas iedzīvotāji skaistā mēnessgaismā nereti dabūja redzēt Čiko slaido tēlu.
Iekārtojies jaunajā dzīvokli un mainījis vārdu, Čiko pūlējās mainīt arī seju. Tagad viņš saucās Roberts Brikē un gāja, mazliet uz priekšu salicis. Sešos gados viņa galva bija kļuvusi gluži kaila, un citkārt melnie cirtainie mati bija vēl saglabājušies tikai gar kaklu. Viņš piekopa vaibstu spēli, kurā sasniedza lielas sekmes, un prata savu seju pārvērst pilnīgi nepazīstamu.
Gaišā dienas laikā Čiko tagad atgādināja īstu Robertu Brikē: viņa mute pletās līdz ausīm, zods aizsniedza degunu un acis tā spīguļoja, ka ne vienam vien kļuva baisi.
Vienīgi savas garās rokas un milzīgās kājas Čiko nevarēja saīsināt. Bet viņam nekad netrūka izdomas, un viņš tā mācēja saliekt muguru, ka viņa rokas garumā līdzinājās kājām.
Čiko bija uzmanīgs un nemeklēja paziņas. Neraugoties uz savu veiklību, ari viņš pastāvīgi nevarēja sevi kropļot. Viņš dzīvoja ļoti vientuļi, kas tam labi patika. Viņš izklaidējās vienīgi, viesojoties pie Gorenflo, ar kuru viņš arvien sadzēra 1550. gada vīnu, ko cienījamais priors bija atvedis līdzi no Bonomas.
Bet ari lieli gari ir pakļauti pārmaiņām. Paldies Dievam, ari Gorenflo pārmainījās, taču nevis fiziski, bet gan morāli. Čiko ieradās pie priora pusdienās kā ubags, un kopš šā mirkļa garīdznieks kļuva atturīgāks.
Čiko par sava drauga pārmainišanos nemaz nenoskuma. Pie karaļa Indriķa kādā pieredzē viņš bija ieguvis līdzīgu atziņu. Viņš tikai atturējās, tas bija viss. Viņš vairs negāja uz prioreju ik pārdienas, bet vienreiz nedēļā, tad pa divām nedēļām reizi un beidzot — reizi mēnesī. Gorenflo bija tik lepns, ka to nemaz neievēroja.
Čiko bija pārāk liels filozofs, lai kļūtu juteklīgs. Viņš klusībā pasmējās par sava drauga nepateicību un pēc paraduma pakasīja degunu un zodu.
— Es zinu, ka ūdens un laiks ir divi varenākie iznīcināšanas līdzekļi, — viņš sacīja. — Viens iznīcina akmeni, otrs — augstprātību. Pagaidīsim.
Un viņš gaidīja.
Viņš bija nodevies gaidīšanai, kad to pārsteidza jau minētie piedzīvojumi. Cerēdams, ka karalis, ko viņš vēl arvien mīlēja, kaut gan bija miris, jaunajos apstākļos viņu aizstāvēs, viņš nolēma ierasties pie tā kā gars un pareģot nākotni. Mēs redzējām, ka Čiko viņa nodoms izdevās ļoti veikli, un tagad sekosim viņam no Luvras līdz mazajam namiņam.