Lai no Luvras sasniegtu mājas, Čiko nebija jāiet tāls ceļš. Viņš nokāpa pa stāvo krastu pie Senas un aizbrauca ar laivu, kuru pats vadīja.
Ceļā viņš pārdomāja, ka karalis vēl arvien bija palicis tas pats vārgais un cēlais, dzejiskais un fantastiskais gars, mūžam iedomīgā dvēsele, kas vairāk prasīja nekā varēja dot, nelaimīgais karalis, nabaga karalis, nožēlojamākais cilvēks visā valstī.
— Man liekas, — viņš sev sacīja, — ka es viens pats esmu izpētījis šo greznības un nožēlošanas, bezdievības un māņticības savādo sakopojumu, es viens pats pazīstu Luvru, pa kuras trepēm gājuši tik daudz mīluļu, lai aizietu kapā, cietumā vai aizmirstībā. Es viens pats bez briesmām varu rotaļāties ar šo kroni, ar kuru tik daudzi ir apdedzinājuši pirkstus.
Kad Čiko bija izkāpis malā un tuvojās Augustīna ielai, viņu pārsteidza balsis un mūzika, kas tik agrā stundā traucēja parasti kluso pilsētas nostūri.
— Liekas, ka šeit svin kāzas, — viņš sākumā nodomāja. — Pie velna! Es esmu tikai piecas stundas gulējis un tagad nevarēšu aizmigt, kaut gan mani kāzas nekad nav interesējušas.
Tuvodamies savam namam, viņš ielas reto māju logos ieraudzīja dejojam spožu zaigu. To izstaroja ducis lāpu, ko turēja kalpi un pāži, kamēr divdesmit četri muzikanti traka itālieša vadībā nežēlīgi apstrādāja savas vijoles, kontrabasus, cītaras, trompetes un bungas.
Šis trokšņotāju bars glītā ierindā, par lielu pārsteigumu Čiko, bija nostājies tieši pie viņa nama. Nezināmais vadonis, kas šo traci bija sarīkojis, muzikantus un pāžus bija tā sakārtojis, ka tie bija pagriezušies taisni iepretim Roberta Brikē mītnei.
* Mirkli Čiko izbrīnījies noraudzījās šai parādībā un ieklausījās savādajās skaņās. Tad viņš sasita kaulainās rokas un iesaucās:
— Tā ir kļūda, nav taču iespējams, ka manis dēj taisa tādu troksni!
Viņš piegāja tuvāk un iejaucās ziņkārīgajos, ko bija pievilinājusi
serenāde, uzmanīgi novērodams, ka visu lāpu gaisma apspīdēja tikai viņa māju un ka neviens skatītājs visā pūlī neinteresējās ne par māju iepretim, ne par kādu citu tuvāko kaimiņu.
— Tiešām, — Čiko nomurmināja, — tas domāts man. Vai manī būtu iemīlējusies kāda sveša princese?
Šī atziņa gan likās pievilcīga, bet Čiko tomēr nekādi nepārliecināja. Viņš pagriezās pret namu, kas atradās iepretim.
Vienīgi divi logi, kam nebija slēģu, brīžiem ielāsmojās, citādi visa māja šķita kā izmirusi.
— Tur droši vien guļ pārāk ciešā miegā, — Čiko norūca. — Pie velna, tāda trakošana var pat miroņus uzmodināt!
Orķestris turpināja spēlēt, it kā apsveikdams karāļpāri.
— Piedodiet, draugs, — Čiko griezās pie kāda lāpnesēja, — vai jūs nevarat pateikt, kam spēlē šo mūziku?
— Pilsonim, kas dzīvo šai namā, — kalps atbildēja, norādīdams uz Roberta Brikē māju.
— Man, noteikti man, — Čiko nodomāja.
Viņš izspiedās cauri pūlim, lai no pāžu krūtīm un piedurknēm nolasītu noslēpuma atrisinājumu, bet visu ģerboņi bija rūpīgi paslēpti zem ķieģeļkrāsas mēteļiem.
— Kas ir jūsu kungs, mans draugs? — Čiko apvaicājās tamburīna sitējam, kas pūta uz pirkstiem elpu, lai tos sasildītu, jo tieši šai mirklī viņam nebija jāspēlē.
— Pilsonis, kas dzīvo šajā namā, — muzikants atbildēja, ar sitamo norādīdams uz Roberta Brikē namu.
— O-o! — Čiko izdvesa. — Viņi man ne vien spēlē, bet man arī pieder. Arvien labāk! Palūkosim, kā tas viss beigsies.
Viņš savilka seju visneiespējamākā izteiksmē, ar pūlēm izlauzās cauri pāžu, kalpu un muzikantu pūlim un aizsniedza durvis, lāpnešu apgaismotajā lokā droši izvilka atslēgu, atvēra durvis, iegāja iekšā, durvis atkal aizvēra un aizgrūda aizbīdni. Tad viņš izgāja balkonā, nolika tur ādā apvilktu krēslu, ērti apsēdās, atslēja zodu pret margām un sacīja:
— Kungi, vai jūs nemaldāties, vai jūsu burvju skaņas tiešām ir domātas man?
— Vai jūs esat monsieur Roberts Brikē? — orķestra vadonis jautāja.
— Jā.
— Mēs esam jūsu rīcībā, monsieur, — atbildēja itālietis un pavicināja savu zizli, izvilinādams jaunu meldiņu.
— To nu es vairs nesaprotu, — Čiko noņurdēja, asu skatienu pārlūkodams pūli un kaimiņu mājas. Pēkšņi pa balkona grīdas spraugu, viņš zem sava nama nojūma ieraudzīja tumšā mētelī satinušos vīru, kam bija melna cepure ar sarkanu spalvu un garš zobens. Iedomājies, ka viņu neviens neievēro, tas aizrautīgi lūkojās pretējā izmirušajā namā. Orķestra vadonis vairākas reizes piegāja pie svešā un sarunājās. Čiko tūlīt nojauta, ka tā bija galvenā persona un ka melnā cepure slēpa kādu augstmani.
Tagad viņa uzmanību saistīja nepazīstamais.
Drīz vien viņš redzēja, ka ielas galā parādījās trīs jātnieki un ar pātagām iztrenkāja ziņkārīgos.
— Monsieur Zojēzs, — norūca Čiko, kas starp jātniekiem pazina Francijas galveno admirāli.
Tiklīdz ziņkārīgie bija projām, orķestris kā pēc mājiena apklusa.
Kavalieris piegāja pie augstmaņa zem nojumes un jautāja:
— Nu, Indriķi, kas jauns?
— Nekas, brāli, nekas.
— Nekas?
— Nē, viņa neparādījās.
— Tātad šie puiši netaisīja nekādu troksni?
— Viņi visus vai apdullināja.
— Viņi nekā nekliedza, kā es tiem pavēlēju, vai viņi spēlēja par godu šim pilsonim?
— Viņi kliedza tik skaļi, ka viņš sēž uz balkona un personīgi noklausās serenādē.
— Un viņa neparādījās.
— Ne viņa, ne kāds cits.
— Bet doma bija lieliska, — Zojēzs sajūsmināts teica. — Viņa bez bailēm varēja parādīties kā visi šie pilsoņi, kas klausās viņu kaimiņiem veltīto mūziku.
Indriķis papurināja galvu un atbildēja:
— O, var redzēt, ka tu viņu nepazīsti, brāli.
— Es viņu pazīstu gan, es pazīstu visas sievietes. Un ja vien viņu var ieskaitīt to pulkā, tad mēs nedrīkstam zaudēt drosmi.
— Mans Dievs, tu to saki jau gluži bezcerīgi!
— Nepavisam ne. Tagad pilsonis savu serenādi varēs klausīties katru vakaru.
— Viņa pārvietosies dzīvot citur.
— Kāpēc, ja tu nekā neteiksi, ja tu viņai nerādīsies, ja tu paliksi paslēpies? Vai pilsonis kaut ko sacīja, ka viņam parāda tādu uzmanību?
— Viņš sarunājās ar muzikantiem… Redzi, brāli, viņš tiešām grib vēlreiz runāt.
Nolēmis lietu noskaidrot, Brikē patiesi piecēlās, lai otro reizi iztaujātu orķestra vadoni.
— Jūs tur, klusējiet un ejiet iekšā! — Anselms īgni uzsauca. — Pie velna, klausieties savu serenādi un turiet muti!
— Savu serenādi, savu serenādi, — Čiko laipni noņurdēja. — Es taču gribu zināt, kam mana serenāde domāta.
— Jūsu meitai, aitasgalva!
— Piedodiet, monsieur, man nav meitas.
— Nu, tad jūsu kundzei.
— Paldies Dievam, es esmu neprecējies.
— Jums personīgi! Un ja tu neiesi iekšā…
Zojēzs draudus sāka pierādīt darbos un pagrieza zirgu pret balkonu, iejādams muzikantu barā.
— Deviņi pērkoni! — Čiko iesaucās. Kas uzmācas muzikantiem, ja viņu spēle lemta man?
— Vecais muļķis, — Zojēzs, dūri kratīdams, noņurdēja, — ja tu savu riebīgo seju nepaslēpsi savā kraukļa ligzdā, muzikanti uz tava pakauša sadauzīs visus savus instrumentus.
— Liec šo nabaga cilvēku mierā, — Indriķis sacīja, — viņam tiešām jābrīnās.
— Pie velna, par ko viņš brīnās! Patiešām, ja jau mēs sākām troksni, kādam taču jāparādās pie loga. Paspīdzināsim šo pilsoni, aizdedzināsim viņa māju, rīkosimies, rīkosimies!
— Nekā, brāli, — atteica Indriķis, — mēs neesam šīs sievietes ievērības cienīgi. Mēs esam uzvarēti, padosimies!
Brikē no sarunas nezaudēja ne vārda, un beidzot viņš visu saprata. Viņš bija gatavs abiem jaunekļiem palīdzēt.
Bet Zojēzs paklausīja brāli un atlaida pāžus, kalpotājus un muzikantus.
Tad viņš aizveda brāli sāņus un pastāstīja, ka viņam karalis pavēlējis tūlīt doties uz Flandriju. Viņš lūdza brāli ceļot līdzi. Indriķis atzinās, ka nav spējīgs atstāt savas mīļākās dzīvesvietu. Zojēzs no sava lūguma atsacījās un sirsnīgi piebilda, ka viņš pēc atgriešanās cer redzēt brāli laimīgu. Zojēzs pavēlēja muzikantiem iet mājup un pavadīja brāli līdz vārtiem.
Indriķis vēlreiz paskatījās uz tukšo māju, raidīja pēdējo lūgšanu tās logiem un tad lēni un klusēdams sekoja brālim.
Redzēdams jaunekļus un muzikantus aizejam, Roberts Brikē bija cieši pārliecināts, ka atgadījumam būs turpinājums. Viņš trokšņaini atstāja balkonu un aizvēra logu, pēc tam uzkāpa bēniņos un no turienes sāka novērot pretējo logu.
Tiklīdz ielas troksnis bija apklusis, kāds no savādās mājas augšējiem logiem klusi atvērās un parādījās kāda galva.
— Nekā, — atskanēja vīrieša balss, — nekādas briesmas vairs nedraud. Visa kņada bija lemta mūsu kaimiņam. Jūs varat atstāt savu paslēptuvi, cienītā kundze, un atgriezties savā istabā.
Pēc šiem vārdiem vīrietis logu atkal aizvēra, aizdedzināja lampu un pasniedza kādam roku.
Čiko uzmanīgi skatījās. Bet tiklīdz viņš bija ieraudzījis sievietes bālo un cēlo seju, kas parādījās lampas gaismas lokā, un pamanījis maigos, skumjos skatus, ko pārmainīja kalps un viņa pavēlniece, viņš pats nobāla un juta dzīslas sastingstam ledainā saltumā.
Jaunā sieviete bija tik tikko divdesmit četrus gadus veca. Viņa devās pa trepēm lejā. Viņas kalps tai sekoja.
— Ak, — Čiko murmināja, nosvīdušo pieri slaucīdams un it kā briesmīgu parādību izgaisināt gribēdams, — ak, grāf Indriķi, drošsirdīgo, daiļo jaunekli, neprātīgo mīlētāj, nelolo veltas cerības!
Tad ari viņš atgriezās Istabā… gluži saīdzis, it kā ellē būtu nokāpis, un, veclaicīgajā mājā valdošās grūtsirdības mākts, apsēdās krēslā un nogrima dziļās domās.