Prioreja, kuru karalis bija dāvinājis Gorenflo par viņa godīgo kalpošanu un sevišķi par viņa lielisko daiļrunību, atradās divu šautenes šāvienu attālumā viņpus Svētā Antuāna vārtiem. Tajos laikos tā bija cienījama pilsētas daļa. Karalis bieži apmeklēja Vensēnas pili, un galma izbraukumos šai ielai bija līdzīga nozīme kā tagad Elizejas laukiem.
Pati prioreja sastāvēja no celtņu četrstūra, kas apņēma milzīgu, ar kokiem apdēstītu pagalmu. Bez sakņu dārza, kas atradās aiz četrstūra, tai vēl piederēja vesels pulks dārza mājiņu. Tāpēc prioreja atgādināja īstu ciemu.
Līdztekus ielai pagalma dibenā atradās liela ēka, ko apdzīvoja divi simti mūku. Priekšpusē atradās četri logi, kas deva priorejai gaisu un gaismu. Zem viena loga atradās balkons.
Šīs priorejas pilī, sliņķu un gardēžu paradīzē, kujr vērši, aitas un cūkas, un lielisks burgundietis nodrošināja dzīvībai nepieciešamo baudu, krāšņā dzīvoklī, kura balkons atrodas ielas pusē, mēs atkal atrodam Gorenflo, ar vēl vienu zodu un to cienības pilno sejas izteiksmi, kas tik raksturīga dzīves izlutinātiem cilvēkiem.
Sniegbaltajā tērpā ar melno apkakli, kas sildīja viņa platos plecus, Gorenflo vairs nebija tik kustīgs kā savā vienkāršajā pelēkajā mūka uzvalkā, bet tagad viņš bija daudz cildenāks.
Pulkstenis tik tikko bija nositis pusastoņi. Priors bija piecēlies pēdējais. Viņš izmantoja noteikumus, kas priekšniekam atļāva gulēt stundu ilgāk, nekā mūkiem, bet ari tad ērtā atzveltnes krēslā un mīkstos spilvenos viņš savu nakts atpūtu mierīgi turpināja.
Iekārtojums istabā, kurā cienījamais priors atpūtās, bija drīzāk pasaulīgs nekā reliģiozs. Galds ar grieztām kājām un krāšņu galdsegu. Reliģiozas gleznas, kurās bija skatāms mīlas un dievbijības savāds mistrojums, kas vērojams vienīgi šā laikmeta mākslā, dārgi baznīcas piederumi, lieli venēciešu brokāta loga aizkari, kas bija loti veci, bet zaigoja kā dārgākais jauns audums. Šo bagātību doms Gorenflo bija ieguvis pateicoties Dieva, karaļa un sevišķi Čiko žēlastībai…
Priors gulēja atzveltnes krēslā, bet diena nevilcinājās un sudrabainā, purpura un perlamutra nokrāsā apstaroja gulētāja seju.
Lēni atvērās durvis, un ienāca divi mūki. Priors nepamodās.
Pirmais mūks bija trīsdesmit vai trīsdesmit piecus gadus vecs, kalsnējs un bāls vīrs, nervozi satinies savā jakobīņa tērpā. Viņš staigāja izsiietu galvu. Viņa skatiens ar vanagam līdzīgajām acīm atgādināja bultu. Šis skatiens bija pavēlnieciskāks par vārdiem. Viņa acu baltumi bija nedabīgi lieli, bet, ja iemirdzējās viņa acu melnās zīles, likās, ka starp diviem mākoņiem izšaujas zibens. Tas bija brālis Boromē. Jau trīs nedēļas viņš bija klostera mantzinis.
Otrs bija septiņpadsmit vai astoņpadsmit gadus vecs jauneklis ar dzirkstošām melnām acīm, drošsirdīgu sejas izteiksmi, smailu zodu, mazs, bet labi noaudzis. Kad viņš atlocīja savas piedurknes, varēja redzēt divas veiklas, nervozas rokas.
— Priors vēl guļ, brāli Boromē, — jaunākais mūks sacīja. — Vai modināsim?
— Lai paliek, brāli Žak, — mantzinis atbildēja.
— Tiešām žēl, ka mums tāds priors, kas tik ilgi guļ, — jaunais brālis turpināja. — Šorīt mēs tik jauki būtu izmēģinājuši ieročus. Vai redzējāt, cik lejā skaistas bruņas un šautenes?
— Klusu, brāli, mūs var izdzirdēt.
— Kāda nelaime, — sacīja mazais mūks, kājām spēcīgi mīņādams uz grīdas, bet mīkstais tepiķis troksni noklusināja, — kāda nelaime, laiks šodien tik jauks, pagalms tik sauss, tik labi varētu mēģināt, brāli Boromē!
— Jāpagaida, mans bērns, — brālis Boromē liekulīgi pārmeta.
— Kāpēc jūs nepavēlat izdalīt ieročus? — nemierīgais Zaks atkal ievaicājās.
— Jūs taču zināt, mans brāli, ka es nepavēlu, — Boromē sirsnīgi atbildēja. — Vai tas nav kungs?
— Šai atzveltnes krēslā… aizmidzis… kad visi jau piecēlušies, — atbildēja Zaks drīzāk nepacietīgi nekā godbijīgi, — tas ir kungs?
Un lepns skatiens likās iesmeldzam brāļa Boromē sirds dziļumos.
— Godāsim viņa kārtu un miegu, — tas atbildēja un devās uz istabas vidu, bet nelaimīgā veidā apgāza kādu soliņu.
Kaut gan grīdsega troksni noklusināja, doms Gorenflo tomēr pamodās.
— Kas tur ir? — viņš iesaucās iemiguša sarga trīcošā balsī.
— Cienījamo prior, — sacīja brālis Boromē, — piedodiet, ka mēs traucējam jūsu svētās pārdomas, bet es ierados saņemt jūsu pavēles.
— Labrīt, brāli Boromē, — Gorenflo viegli palocīja galvu un pēc mirkļa klusēšanas piebilda: — Kādas pavēles?
— Ko darīt ar ieročiem un bruņām?
— Ko darīt ar ieročiem un bruņām?
— Protams, jūsu gaišība taču pavēlēja atgādāt ieročus un bruņas.
— Kam?
— Man.
— Jums es esmu pavēlējis atgādāt ieročus?
— Protams, jūsu gaišība taču pavēlēja atgādāt.
— Protams, godājamais prior, — Boromē noteikti atbildēja.
— Es! — galīgi pārsteigtais doms Modests atkārtoja. — Es! Kad?
— Pirms astoņām dienām.
— Pirms astoņām dienām… Un kam šie ieroči ir vajadzīgi?
— Jūs man sacījāt, godājamais prior, un es gribu atkārtot jūsu vārdus. Jūs teicāt: „Brāli Boromē, būtu labi, ja varētu iegūt ieročus, ar ko apbruņot mūsu mūkus. Vingrojumi attīsta ķermeņa spēku, kā lūgšanas attīsta garu."
— Un es tā teicu?
— Jā, godājamais prior, un es paklausīgi steidzos jūsu pavēli izpildīt un ieročus sagādāju.
— Savādi, — Gorenflo nomurmināja, — es neko neatceros.
— Godājamais prior, jūs pat latīniski piebildāt: Militat spiritu, militat gladio.
— O, un es vēl esmu piebildis šādus vārdus? — Gorenflo iesaucās.
— Man ir laba atmiņa, godājamais prior, — atbildēja Boromē, acis nodurdams.
— Ja es to esmu sacījis, — turpināja Gorenflo, galvu lēni šūpodams, — tad man ir bijis zināms iemesls to teikt, brāli Boromē. Tiešām, es arvien esmu apgalvojis, ka ķermenis jāvingrina, un, kad es vēl biju vienkāršs mūks, es cīnījos ar vārdiem un arī ar zobenu… Militat… spiritus… Ļoti labi, brāli Boromē, tā bija Augstākā iedvesma.
— Centīšos izpildīt Jūsu pavēli visā pilnībā, — sacīja Boromē, atkāpdamies kopā ar Zaķu, kas, priekā trīcēdams, tvērās pie viņa svārkiem.
— Ejiet, — Gorenflo cienīgi pavēlēja.
— Godājamais prior, — sacīja Boromē, drīz vien atkal atgriezies, — es aizmirsu…
— Ko?
— Uzgaidāmā istabā ir jūsu gaišības draugs, kas vēlas ar jums runāt.
— Kā viņu sauc?
— Maitre Roberts Brikē.
— Maitre Roberts Brikē, — Gorenflo atbildēja. — Tas nav mans draugs, brāli Boromē, bet gan vienkāršs paziņa.
— Jūsu augstība viņu nepieņems?
— Nē, nē, šis cilvēks mani izklaidē, — Gorenflo vienaldzīgi atteica.— Laid viņu iekšā.
Brālis Boromē otrreiz palocījās un izgāja. Bet brālis Zaks vienā lēcienā bija sasniedzis telpu, kurā glabājās ieroči.
Piecas minūtes vēlāk atkal atvērās durvis un parādījās Čiko.