Doms Modests palika dievbijīgi salīcis. Čiko piegāja pie viņa. Priors bija tik žēlsirdīgs un mazliet pacēla galvu, lai ienācējam parādītu, ka viņu pamanījis.
Čiko mirkli likās par priora vienaldzību visai pārsteigts, sasniedzis godbijīgu attālumu, viņš palocījās un sacīja:
— Labrīt, monsieur prior.
— Jūs šeit, — Gorenflo sacīja. — Liekas, jūs esat atkal uzcēlies?
— Vai jūs domājat, ka es esmu miris, monsieur prior?
— Goda vārds, jūs vairs nekur neredzēja.
— Man bija darbs.
— O!
Čiko zināja, ka Gorenflo pirms divu vai trīs burgundieša pudeļu izdzeršanas bija ļoti mazrunīgs. Tā kā viņš droši vien nebija vēl ēdis, Čiko paņēma atzveltnes krēslu un klusēdams nosēdās stūrī pie kamīna, izstiepa kājas uz kamīna aizžoga un ērti atslējās pret atzveltni.
— Vai ēdīsit pie manis brokastis, monsieur Brikē? — jautāja doms priors.
— Varbūt, godātais prior.
— Jūs nedrīkstat ļaunoties, monsieur Brikē, ja man nebija iespējams ziedot jums tik daudz laika, kā es būtu vēlējies.
— Pie velna, kas gan jums to prasa, monsieur prior? Deviņi pērkoni! Es jums neprasu pat brokastis, jūs pats tās piedāvājat.
— Jā, monsieur Brikē, — doms Gorenflo nemierīgi turpināja, jo viņu satrauca Čiko noteiktība, — jā, protams, es jums tās piedāvāju, bet…
— Bet cerat, ka es atteikšos.
— Nē! Es taču neesmu radis būt politiķis, monsieur Brikē!
— Jūsu augstais stāvoklis attaisno visas paražas, godātais prior, — Čiko smaidīdams atbildēja.
Gorenflo, acis blisinādams, pavērās Čiko. Viņš nevarēja uzminēt, vai Čiko jokojās vai runāja nopietni. Čiko bija piecēlies.
— Kāpēc jūs pieceļaties, monsieur Brikē?
— Es iešu.
— Un kāpēc jūs iesit, ja apsolījāt ar mani kopā brokastot?
— To es neesmu solījis.
— Piedodiet, es jūs uzaicināju.
— Un es atbildēju — varbūt, bet „varbūt" nenozīmē „jā".
— Jūs dusmojaties. Čiko iesmējās.
— Es dusmojos? — viņš sacīja. — Par ko man jādusmojas? Par to, ka jūs esat nekaunīgs, dumjš un rupjš? Mīļo monsieur prior, es jūs pārāk ilgi pazīstu, lai par šīm nepilnībām dusmotos.
Sava viesa aizrādījuma pārsteigts, Gorenflo palika atvērtu muti un ieplestām rokām.
— Lai Dievs jūs svētī, monsieur prior, — Čiko turpināja.
— Neejiet.
— Mans ceļojums neļauj kavēties.
— Jūs aizceļojat?
— Sevišķā uzdevumā.
— Kas jūs sūta?
— Karalis.
Gorenflo likās, ka viņš gāžas bezdibenī.
— Karalis, — viņš stomījās, — karalis jūs sūta sevišķā uzdevumā! Tātad jūs viņu atkal redzējāt?
— Protams.
— Un viņš jūs pieņēma?
— Sajūsmā. Viņam ir atmiņa, kaut gan tas ir karalis.
— Karaļa sūtnis! — Gorenflo murmināja. — Un es esmu nekaunīgs, dumjš un rupjš! Kas jums noticis, monsieur Brikē? Tiešām, jūs mani pārprotat.
— Man nekas nav noticis, vienīgi tas, ka es dodos ceļojumā, un atnācu atvadīties. Dzīvojiet sveiki, monsieur dom Modest!
— Jūs mani atstājat?
— Protams.
— Jūs? Draugs?
— Visliekajiem vairs nav draugu.
— Jūs, Čiko?
Un priors nolieca resno galvu.
Čiko šķielēdams nolūkojās viņā un redzēja to nobālam. Tad viņš teica:
— Lai Dievs jūs sargā, un nedusmojieties par teikto patiesību. Un viņš grasījās aiziet.
— Sakiet visu, ko gribat man teikt, — sacīja doms Gorenflo, — bet palieciet.
— Par vēlu.
— Nav par vēlu. Neaizejiet neēdis, tas nav veselīgi. Jūs pats to man vai divdesmit reižu esat atkārtojis. Iesim brokastot.
Čiko bija nolēmis vienreiz atkal atgūt visas savas priekšrocības. Kad Gorenflo bija pavisam pazemojies un apgalvojis, ka negrib būt pret draugu netaisns un neies pat audiencē pie dāmas, kas viņam sūta simtiem sicīliešu vīna pudeļu, Čiko sacīja:
— Un jūs to visu darīsit?
— Lai ar jums kopā brokastotu, dārgais Čiko, lai izpirktu jums nodarīto netaisnību.
— Jūsu netaisnība ir bezgalīgās lepnības sekas.
— Es būšu pazemīgs, mans draugs.
— Jums jāatmet briesmīgais slinkums.
— Čiko, Čiko, ar rītdienu es kļūšu citāds, jo man jāpiedalās mūku vingrinājumos.
— Jūsu mūki vingrināsies? — Čiko izbrīnā iepleta acis. — Ar ko tie vingrināsies, ar dakšiņām?
— Nē, ar ieročiem.
— Ar ieročiem?
— Jā, un vadīšana nogurdina.
— Jūs vadīsit jakobīņu vingrinājumus?
— Es vismaz ceru to darīt.
— No rītdienas?
— No šodienas, ja jūs vēlaties.
— Un kas gan ir iedomājies šos kapuču valkātājus nodarbināt kara mākslā?
— Es, kā liekas.
— Jūs? Neiespējami!
— Bet es brālim Boromē taču biju pavēlējis.
— Kas ir brālis Boromē?
— Patiesi, jūs viņu nepazīstat.
— Kas viņš ir?
— Mantzinis.
— Kāpēc tev ir tāds mantzinis, ko es nepazīstu, muļķi?
— Viņš ir šeit kopš jūsu pēdējā apmeklējuma.
— Un kur tu šo mantzini dabūji?
— To atsūtīja kardināls Gīzs.
— Vai tas maitu ērglis, ko redzēju lejā?
— Jā.
— Mūks, kas mani pieteica?
— Jā.
— O! — Čiko negribēdams nopūtās. Pēc neilgām pārdomām viņš pavaicāja. — Kādas īpašības piemīt šim kardināla tik sirsnīgi ieteiktajam mantzinim?
— Viņš rēķina kā Pitagors.
— Un ar viņu jūs nolēmāt noturēt vingrinājumus ar ieročiem?
— Jā, mans draugs.
— Tātad viņš jums ieteica mūkus apbruņot?
— Nē, mīļo Čiko, tā ir mana doma, tikai mana.
— Kāpēc?
— Lai tos apbruņotu.
— Nelielies, grēciniek, lielība ir nāves grēks. Tā nebūt nav tava izdoma.
— Vai mana, vai viņa, es vairs nezinu, kas to izdomājis. Nē, nē, liekas gan mana, jo man pat šķiet, ka es esmu izteicis kādu lielisku latīņu sakāmvārdu.
Čiko piegāja pie priora.
— Latīņu sakāmvārdu, jūs, mīļo prior? — viņš sacīja. — Un jūs to vēl atceraties?
— Militat spiritu…
— Militat spiritu, militat gladio.
— Tas pats, tas pats! — doms Modests sajūsmā iesaucās.
— Labi, labi, es jums piedodu, dorti Modest.
— O! — Gorenflo aizķustināts izdvesa.
— Jūs esat mans draugs, mans labākais draugs. Gorenflo noslaucīja lielu asaru.
— Bet tagad mēs brokastosim.
— Ja brokastis nebūs karaliskas, es pavāru ieslodzīšu karcerī, — Gorenflo nozvērēja.
— Dariet to, jūs esat pavēlnieks.
— Un mēs attaisīsim ari dažas cienījamās dāmas sagādātās vīna pudeles.
— Es jums labprāt palīdzēšu, mans draugs.
— Ļaujiet, lai es jūs apskauju, Čiko.
— Tikai nenožņaudziet. Labāk papļāpāsim.