38131.fb2 ?ETRDESMIT PIECI - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 23

?ETRDESMIT PIECI - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 23

XX galdabiedri

Doms Modests lika pasaukt brāli Kuzēbu, kas neieradās pie sava priekšnieka, bet pie tiesneša. Viņš tūlīt nojauta, ka ar cienījamo prioru noticis kaut kas neparasts.

—            Brāli Kuzēb, — Gorenflo bargi pavēlēja, — klausieties, ko mans draugs Roberts Brikē jums teiks. Liekas, jūs kļūstat nolaidīgs. Jūs ēdienu sagatavošanai vairs nenododaties ar sirdi un dvēseli. Uzmanieties, brāli Kuzēb, viens solis uz sliktā ceļa aizvelk līdzi visu ķermeni.

Mūks pārmaiņus sarka un nobālēja, un atvainodamies kaut ko murmināja.

—   Diezgan, — Gorenflo pavēlēja, un brālis Kužēbs apklusa.

—   Ko jūs šorīt pasniegsit brokastīs? — cienījamais priors jautāja.

Bargā un izlutinātā klostera priekšnieka vadībā pēc tam sastādīja

brokastu karti: ceptas olas ar gaiļu sekstēm, pildīti šampinjoni, vēži madeirā, zektā vārīts šķiņķis ar riekstiem, zutis, timiāna krēms.

Kuzēbs palocījās un izgāja.

Brālis pagraba pārzinis sekoja brālim Kuzēbam un tikpat noteikti izpildīja visas sīkās pavēles.

Desmit minūtes vēlāk abi draugi sēdēja pie smalkas segas apklāta galda, lielos, spilveniem apvilktos atzveltņu krēslos iegrimuši, nažiem un dakšiņām rokās — kā divi divkaujas dalībnieki.

Prāvais galds bija piekrauts ar visdažādākajiem gardumiem. Netrūka arī pagraba pārziņa daudzās dažāda lieluma pudeles ar visraibākajiem uzrakstiem.

Kartes noteikumi tika nprecīzi izpildīti. Kuzēbs atsūtīja ceptas olas, vēžus un šampinjonus, kas gaisu pildīja ar zemesriekstu un sviesta smaržu, kam pievienojās timiāna krēma un madeiras saldums.

Čiko ķērās pie ēdiena kā šakālis, bet priors kā cilvēks, kas neuzticas ne sev, ne pavāram, ne galda biedram. Bet pēc dažām minūtēm Gorenflo sāka savu mielastu, un tad bija Čiko reize novērot.

Viņi iesāka ar Romas vīnu, tad pārgāja uz 1550.gada burgundieti, tad viņi nogaršoja teicamu vīnu, kura vecumu nezināja, iebaudīja Sentperi marku un beidzot pievērsās grēku sūdzētājas dāmas dāvātajam vīnam.

—            Ko jūs teiksit? — apvaicājās Gorenflo, kad klusēdams bija izdzēris trīs glāzes.

—            Patīkams, bet viegls, — Čiko atbildēja. — Un kā sauc grēku nožēlotāju?

—   Nezinu.

—   Pie velna, jūs nezināt viņas vārdu?

—   Tiešām ne. Gan mēs to uzzināsim.

Čiko apklusa un viegli aizvēra acis, izlikdamies, ka viņš gribētu izbaudīt vīna garšu, pirms tas sasniedza rīkli, bet patiesībā gan, lai pārdomātu.

—   Tātad man ir tas gods sēdēt pie galda pretim īstam ģenerālim? — viņš pēc brīža ievaicājās.

—   Mans .Dievs, jā!

—   Kā, jūs nopūšaties?

—   Ak, tas prasīs daudz pūļu!

—   Protams. Bet tas ir skaisti un cildeni.

—   Lieliski! Man vairs mājās nebūs nekāda miera… Aizvakar vakariņās man gandrīz vajadzēja atteikties no trešā ēdiena.

—' Atteikties no trešā ēdiena… Kāpēc?

—   Daži mani labākie, bet arī pārdrošākie kareivji maizes pudiņu un vīna mērci, ko piektdienās pasniedz kā trešo ēdienu, bija atzinuši par nepietiekamu.

—   Par nepietiekamu? Kādēļ?

—   Viņi apgalvoja, ka vēl esot izsalkuši, un papildus pieprasīja vienu gaļas ēdienu — meža pīli, omārus vai garšīgu zivi. Vai jūs saprotat šos rīmas?

—    Nolādēts! Ja šiem mūkiem jānodarbojas ar pārliecīgiem vingrinājumiem, tad nav jābrīnās, ka viņus moka izsalkums.

—   Kur gan paliek uzupurēšanās? — priors iebilda. — Labi paēst un labi strādāt var katrs. Pie velna, viņiem taču jāmāk kalpot debesu Kungam, — cienījamais klostera priekšnieks nobeidza, ziedodams savai mutei pamatīgu ēdiena devu.

—   Dzeriet, Modest, dzeriet, — Čiko aizrādīja. — Jūs aizrīsities, jo esat kļuvis pavisam sarkans. •

—   Pret dusmām, — atbildēja priors un iztukšoja varenu glāzi.

Čiko nogaidīja, līdz Gorenflo nolika atkal savu glāzi uz galda, un tad sacīja:

—    Turpiniet, nobeidzieat savu iesākto stāstījumu, kas mani ļoti interesē. Tātad, jūs viņiem liedzāt vienu ēdienu, jo tie apgalvoja, ka neesot ko ēst?

—   Gluži pareizi.

—   Tas ir ļoti asprātīgi.

—   Šodien bija arī neizbēgamās sekas. Es domāju, ka viņi sāks ķildu: acis kvēloja, zobi krakšķēja.

—   Gluži dabiski, jo viņi bija izsalkuši.

—- Viņi bija izsalkuši, vai ne?

—   Protams.

—   Jūs to sakāt, jūs tam ticat?

—   Noteikti.

—  Apvērsuma vakarā es pasaucu brāli Boromē un aizliedzu pasniegt mūkiem arī vīnu.

—   Un tad?

—   Savu rīcību es vainagoju ar jaunu mēģinājumu nodarbības pavēli, lai nemierniekus galīgu satriektu. Es cerēju savus puišus redzēt novārgušus, bālus un nosvīdušus un sagatavoju skaistu runu pēc bībeles teksta: „Kas manu maizi ēd."

—   Sausu maizi?

—   Gluži pareizi, sausu maizi, — Gorenflo iesaucās un sāka skaļi smieties. Viņa gaļīgais zods ļumēja. — Es dabūju priecāties tikai vienu stundu, kad pagalmā ieraudzīju uzbudinātu puišu pūli, kas ņudzēja kā siseņu bars. Un tā ir parādība, par ko es gribu iztaujāt zinātniekus.

—   Parādība?

—   Jūdzes attālumā viņi izgaroja vīna smaku.

—   Vīnu? Tātad brālis Boromē būs jūs piekrāpis?

—   O, par brāļa Boromē uzticību es varu galvot. Ja es viņam tik pavēlētu, viņš manis dēļ mestos ugunī vai pats atnestu ogles, ar ko aizdedzināt rīsu salmu kūli.

—   Jūs esat slikts cilvēku pazinējs, — Čiko pakasīja degunu. — Man viņš gan neatstāja tādu iespaidu.

—   Varbūt, bet es pazīstu savu Boromē tikpat labi kā tevi, manu mīļo Čiko, — teica Gorenflo, kas bija jau piedzēries un izlikās ļoti mīļš.

—   Un tu saki, ka viņi oda pēc vīna?

—   Kā mucas, un izskatījās sarkani kā vārīti vēži. Es apvaicājos Boromē.

—   Lieliski!

—   Viņš atbildēja, ka tas esot dabiski un strauju prasību iespaids.

—   O-o! — Čiko izdvesa. — Pie velna, tas tiešām ir ļoti smalki, kā tu mēdz teikt. Tavs Boromē ir ļoti spēcīgs. Es brīnos, ka viņam ir tik smails deguns un tik plānas lūpas. Un tas tevi pārliecināja?

—   Pilnīgi. Un tu arī pats pārliecināsies, tikai mazliet pieliecies, jo es vairs nevaru pakustēties.

Čiko noliecās. Gorenflo salieca plaukstu un pielika pie Čiko auss.

—   Nu? — Čiko jautāja.

—   Pagaidi, es negribu daudz pļāpāt. Vai tu vēl atceries mūsu jaunības laikus, Čiko?

—   Atceros.

—   Kad asinis kvēloja… kad -neprātīgā baudā…

—   Prior, prior! — kautrais Čiko iesaucās. — To saka Boromē, un es apgalvoju, ka viņam taisnība. Vai ļoti kvēla vēlēšanās nerada šķietamas īstenības parādības?

Čiko sāka smieties tik spēcīgi, ka galds ar pudelēm drebēja kā kuģa grīda.

—    Labi, labi, — viņš teica, — es iešu pie brāļa Boromē mācīties, un ja, viņa teorija mani pārliecinās, lūgšu jūsu žēlastību, cienījamais.

—            Un jūs to iegūsit, kā visu, ko jūs savam draugam prasāt. Stāstiet, kādu žēlastību?

—   Uzticiet man uz astoņām dienām klostera saimniecības pārvaldi.

—   Un ko jūs šajās astoņās dienās darīsit?

—    Es barošu brāli Boromē ar viņa teorijām, nolikšu viņam priekšā tukšu bļodu un glāzi un teikšu: „Ar sava izsalkuma un slāpju spēku iegūsti ceptu vistu ar šampinjoniem un pudeli šambertēna, bet ievēro, ka tu ar šo šambertēnu neapreibinies un ar brūno vistu nepārēdies, mīļo brāli

—   Tātad tu netici dabiskajām tieksmēm, pagān?

—   Ir jau labi, ir jau labi! Es ticu, kam gribu, bet lai paliek prātojumi.

—    Labi, lai tie paliek, un parunāsim par tiešamību. — Gorenflo piekrita. Viņš atkal piepildīja glāzi. — Par godu labiem laikiem, par kuriem tu minēji, Čiko, — viņš sacīja, — par godu mūsu vakariņām viesnīcā „Pilnības rags".

—   Lieliski! Es domāju, ka tu esi visu jau aizmirsis, cienījamais.

—    Zobgali, tas viss slēpjas zem mana priora tērpa. Goda vārds, es esmu tas pats vecais.

Un kaut gan Čiko neļāva, Gorenflo iesāka savu mīļāko dziesmu:

Zaļā pļavā ēzelis Ausis līksmi gaisā slej; Pudelē, kam korķa nav, Dzira puto, glāzē skrej. Izlaistāks par visiem tiem Ir vēl vīnā reibis mūks, Katrā krogā žūpos tas, Līdz kā muca vēders tūks!

—    Klusu, nelaimīgais, — Čiko brīdināja. — Ja ienāks brālis Boromē, viņš nodomās, ka tu astoņas dienas neesi ne ēdis, ne dzēris.

—   Ja ienāks brālis Boromē, viņš palīdzēs mums dziedāt.

—   Neticu.

—   Bet es galvoju.

—   Ciet klusu un atbildi uz maniem jautājumiem!

—   Runā!

—   Tu jau neļauj, vecais žūpa!

—   Saki, no tavām karaspēlēm var iedomāties, ka tu savu klosteri esi pārvērtis par kareivju nometni?

—   Jā, draugs, tas ir pareizs vārds. īsta kareivju nometne, īsta kareivju nometne. Aizvadītajā ceturtdienā… Vai tik tas bija ceturtdien? Jā, jā, ceturtdien… Pagaidi, pagaidi es vairs nezinu, vai tas bija ceturtdien.

—   Ceturtdien vai piektdien, tam taču nav nozīmes.

—            Pareizi, tam taču nav nozīmes, vai ne? Nu labi, ceturtdien vai piektdien es pie durvīm ieraudzīju divus jaunekļus kaujamies ar zobeniem, bet tiem blakus stāvēja sekundanti, kas katrā mirklī bija gatavi sākt to pašu.

—   Un ko tu darīji?

—            Es pavēlēju atnest pātagu, lai jaunuļus pārmācītu, bet tie aizbēga. Brālis Boromē…

—   Un brālis Boromē?..

—            Brālis Boromē viņus tomēr noķēra un tā nopēra, ka nelaimīgie vēl tagad guļ gultā.

—   Es gribētu redzēt viņu plecus, lai zinātu sargāties no brāļa rokas.

—           Tu gribi tagad celties, lai redzētu šo aunu plecus? Nekad! Labāk nogaršo šo aprikozi.

—   Nē, nē, es pārēdīšos.

—   Tad dzer!

—   Nē, man būs jāiet ierindā.

—   Vai tu domā, ka man nebūs jāiet ierindā? Bet es tomēr dzeru.

—   Jūs, tas ir citādi. Jums ir plaušas, ko komandējot kliegt.

—             Vienu glāzi, tikai vienu glāzi no šā smalkā liķiera, kura pagatavošana ir Kuzēba noslēpums.

—   Saprotu.

—           Tas ir tik iespaidīgs, ka arī pārēšanās gadījumā jau pēc divām stundām tevi atkal mocīs izsalkums.

—            Labas zāles nabagiem! Vai jūs zināt, ja es būtu karalis, es pavēlētu pāteram Kuzēbam nocirst galvu. Viņa liķieris var izbadināt visu karaļvalsti. O-o! Kas tad tas?

—   Nodarbība sākas.

Pagalmā tiešām atskanēja milzīga balsu kņada un ieroču žvadzoņa.

—   Bez vadoņa? Man šķiet, ka tie ir ļoti slikti mācīti kareivji.

—            Bez manis, nē, tas nevar būt, vai tu saproti? Es vadu, es apmācu. Pagaidi! Te tev būs pierādījums. Es dzirdu nākam brāli Boromē, kas grib saņemt manas pavēles.

Šai mirklī tiešām ienāca Boromē. Viņš uzmeta Čiko asu un kodīgu skatienu, kas atgādināja bultu.

—            O-o! — Čiko nodomāja. — Tu kļūdījies, manī tā paskatīdamies. Šis skatiens tevi nodeva.

—            Godājamo prior, — Boromē sacīja, — jūs jau gaida, lai sāktu ieroču un bruņu apskati.

—   Bruņas! — Čiko klusi izdvesa. — Tās man ir, tās man ir!

Un viņš strauji piecēlās.

—            Viņš piedalīsies manā nodarbībā, — sacīja Gorenflc? un lēni piecēlās, kā to darītu marmora bluķis, ja tam būtu kājas. — Jūsu roku, draugs. Jūs redzēsit skaistu apmācību.

—       Taisnība. Godājamais priors ir lielisks taktiķis, — paskaidroja Boromē, kas vēl arvien mēģināja izpētīt Čiko nekustīgo seju.

—      Doms Modests visās lietās ir cienījams virs, — Čiko palocīdamies atbildēja. Tad viņš klusi nomurmināja:

—       O-o! Spēlēsim vien apslēptu spēli, manu mazo ērglēn! Gan jau gadīsies kāds vanags, kas izplucinās tavas spalvas.