Kad Čiko, cienījamo prioru atbalstīdams, izgāja klostera pagalmā, kara nometne atradās pilnīgā trauksmes stāvoklī. Divos pulkos sadalītie mūki, simts vīru katrā, šķēpus, šautenes un musketes pie sāniem piespieduši, gaidīja kā kareivji savu komandieri parādāmies.
Apmēram piecdesmit vīriem galvas sedza bruņucepures, bet pie gurniem jostās karājās smagi zobeni. Citi dižojās ar izliektām bruņām un skandināja savus dzelzs cimdus. Vēl citi mēģināja izmantot roku un kāju bruņas un pārbaudīja šo aizsargu ierobežoto locekļu kustību iespējamības.
Brālis Boromē paņēma savu cepuri no kāda jaunuļa rokām un uzlika galvā tik veikli, kā to būtu izdarījis tikai kāds kareivis vai bruņinieks.
Kamēr viņš sasprādzēja kakla saiti, Čiko bija jāskatās uz pātera bruņucepuri, un, kamēr viņš to aplūkoja, viņa lūpas smaidīja, un, kamēr viņš smaidīja, viņš grozījās ap Boromē, it kā to no visām pusēm apbrīnodams.
Viņš pat piegāja pie mantziņa un ar roku aizskāra tā cepuri.
— Jums ir skaista cepure, brāli Boromē, — viņš sacīja. — Kur to nopirkāt, manu mīļo prior?
Gorenflo nevarēja atbildēt, jo šai mirklī viņu iejoza bruņās, kas gan bija diezgan ērtas, lai aptvertu milzi, bet tuklā priora piebriedušajam ķermenim tomēr likās šauras.
— Dieva dēļ, nesasieniet tik cieši! — Gorenflo sauca. — Nevelciet tik stingri, es nosmakšu! Es vairs nevarēšu parunāt. Pietiek, pietiek!
— Kā liekas, jūs vaicājāt cienījamajam prioram, kur es esmu pircis savu bruņucepuri? — Boromē jautāja.
— Es to jautāju cienījamajam prioram, nevis jums, — atbildēja Čiko, — jo man liekas, ka šai klosterī, tāpat kā pārējos, viss notiek tikai ar priekšnieka atļauju.
— Protams, te viss notiek tikai ar manu atļauju, — Gorenflo paskaidroja. — Ko jūs jautājāt, mīļo Brikē?
— Es jautāju brālim Boromē, vai viņš zina, kur pirkta šī bruņucepure.
— Tā pieder ieroču krājumam, ko cienījamais priors vakar nopirka, lai apbruņotu klosteri.
— Es? — Gorenflo iesaucās.
— Jūs taču atceraties, ka jūsu gaišība pavēlēja atgādāt vairākas bruņucepures un dažādas bruņas. Jūsu gaišības pavēli izpildīja.
— Taisnība, taisnība! — Gorenflo piekrita.
— Pie velna! — iesaucās Čiko. — Var redzēt, ka mana cepure ļoti mīl savu kungu. Viņa man pazuda, kopš es apmeklēju hercoga Gīza pili, tagad tā kā noklīdis suns uzmeklē mani jakobīņu klosterī.
Šai mirklī brālis Boromē pamāja, un mūki nostājās ierindā. Kņada apklusa.
Gorenflo palika stāvam un mēģināja noturēt līdzsvaru uz kājām, kā uz diviem balstiem.
— Uzmanību! — brālis Boromē gluži klusi aizrādīja.
Doms Modests no dzelzs maksts izvilka milzīgu zobenu, pavicināja gaisā un skarbi iesaucās:
— Uzmanību!
— Varbūt, ka komandēšana jūsu augstību nogurdinās, — brālis Boromē pakalpīgi aizrādīja. — Jūsu augstība šorīt bija ļoti saguris. Ja jūs gribētu savu dārgo veselību saudzēt, es šodien varētu vadīt apmācības.
— Labi, — doms Modests piekrita. — Es patiesi esmu saguris. Ejiet!
Boromē palocījās un kā īsts karavīrs nostājās vada priekšgalā.
— Kāds paklausīgs kalps, — noteica Čiko. — Šis puisis ir īsta pērle.
— Es tev saku, ka viņš ir burvīgs.
— Es esmu pārliecināts, ka viņš to dara katru dienu.
— O, katru dienu… Viņš ir padevīgs kā vergs. Man par viņa paklausību tiešām jākaunas. Kalpošana nav pazemība.
— Un tā tev nekas nav jādara, un tu vari mierīgi gulēt. Brālis Boromē stāv par tevi nomodā!
— Paldies Dievam, jā!
— Es labprāt vēlētos to zināt, — noņurdēja Čiko, kurš pievērsa uzmanību vienīgi Boromē.
Varēja pabrīnīties, cik bruņotais mantzinis veikli rīkojas.
Viņa platās acis liesmoja, spēcīgā rokā svaidīja zobenu tik veiklām kustībām, ka likās, it kā viens vīrs cīnītos ar veselu kareivju pulku. Tiklīdz brālis Boromē kaut ko paskaidroja, Gorenflo to atkārtoja, piebilzdams:
— Boromē ir taisnība. Bet es jums jau sacīju. Atcerieties taču manus vakarējos norādījumus! Ņemiet ieročus otrā rokā… turiet šķēpus taisni, turiet taču taisni, smaili acu augstumā… Uzmanieties, pie svētā Zorža! Neļodziet ceļus. Pa kreisi ir tas pats, kas pa labi, tas ir tikai pretējais stāvoklis.
— Nolādēts! — iesaucās Čiko. — Tu esi veikls komandieris.
— Jā, jā, — Gorenflo nobraucīja savu trīskārtējo zodu, — es ļoti labi pārzinu karaspēka nodarbību.
— Boromē ir teicams audzēknis.
— Viņš mani klausa, viņš ir ļoti saprātīgs.
Mūki izpildīja militāro skrējienu, toreiz ļoti iecienīto nodarbību, uzbrukumu ar šķēpiem un apmācību šaušanā. Pēc pēdējā mēģinājuma priors sacīja Čiko:
— Tev jāredz mans mazais Zaks.
— Kas ir tavs mazais Žaks?
— Pieklājīgs jauneklis, ko es gribu pieņemt par savu palīgu, jo viņam ir ļoti spēcīgas rokas un salpētera straujums.
— Tiešām? Un kur gan atrodas tavs brašais puisis?
— Pagaidi, pagaidi! Es tev viņu parādīšu. Palūko to, kam rokās muskete un kas pirmais sāk šaut.
— Vai viņš ir labs šāvējs?
— Simts soļu atstatumā viņš trāpa naudas gabalā.
— Tas ir puisis, kas var lieliski noderēt mesēs. Pagaidi, pagaidi!
— Kas ir?
— Jā, jā, nē, nē!
— Vai tu mazo Zaķu pazīsti?
— Nepavisam.
— Bet sākumā tev viņš šķita pazīstams?
— Jā, man likās, ka es būtu viņu redzējis kādā baznīcā, kādā dienā vai, pareizāk, kādā naktī, kad es biju ieslēgts biktskrēslā… Bet es esmu maldījies. Tas nav viņš.
Šoreiz jāatzīstas, ka Čiko vārdi neatbilda patiesībai. Čiko bija labs cilvēku pazinējs un reiz redzētu seju nekad neaizmirsa.
Nejauzdams, ka priors un tā draugs viņu novēro, mazais Žaks, kā Gorenflo viņu dēvēja, pielādēja smagu šauteni, kas bija paša šāvēja garumā, lepni nostājās simts soļu no mērķa un izšāva. Mūku piekrišanas saucieniem atskanot, lode ķēra mērķi.
— Pērkons un zibens, labi tēmēts! — noteica Čiko. — Goda vārds, tas ir jauks puisis.
— Pateicos, monsieur, — atbildēja Zaks, kura bālie vaigi priekā bija nosarkuši.
— Tu veikli rīkojies ar ieročiem, mans bērns, — Čiko turpināja.
— Es gribu mācīties, — atteica Zaks.
Viņš nolika musketi sāņus, paņēma no sava kaimiņa šķēpu un aizsvieda, ko Čiko atzina par lieliski izpildītu.
Čiko savu uzslavu papildināja.
— Ar zobenu viņš rīkojas slaveni, — sacīja doms Modests. — Lietpratēji atzīst viņu par ļoti stipru. Patiesi, puisim ir dzelzs ceļu
locītavas, tērauda elkoņi, un ar ieročiem viņš rotaļājas no rīta līdz vakaram.
— Redzēsim, — sacīja Čiko.
— Vai jūs vēlaties viņa spēkus pārbaudīt? — jautāja Boromē.
— Es labprāt to vēlētos, — atbildēja Čiko.
— O, es viens vienīgais no visiem varētu ar viņu cīnīties, — Boromē paskaidroja.
— Bet, varbūt jūs, monsieur?
— Es esmu tikai nabaga pilsonis, — Čiko galvu kratīdams teica. — Kādreiz es gan mācēju rīkoties ar kaujas zobenu, bet tagad manas kājas trīc, roka kļuvusi nedroša un galva vairs nav tik modra.
— Bet jūs taču vēl arvien vingrināties? — Boromē vaicāja.
— Mazliet, — atbildēja Čiko un paskatījās uz smaidīgo Gorenflo.
Bet Boromē šos smaidus neredzēja un visā nopietnībā pavēlēja
pasniegt rapierus un seju aizsargus. Zem drūmā tērpa priekā mirdzēdams, Zaks atrotīja svārkus un ar sandalēm stingri ierīkojās smiltīs.
— Tā kā es neesmu ne mūks, ne kareivis, es jau ilgāku laiku no ieročiem esmu pavisam atradis, — Čiko iebilda. — Vai jūs, brāli Boromē, nevēlētos sniegt brālim Zakam vēl kādu aizrādījumu? Vai jūs atļaujat, mīļo prior?
— Es pavēlu! — priors iesaucās sajūsmā, ka drīkst šo vārdu izrunāt.
Boromē noņēma savu bruņucepuri.
Čiko steidzīgi izstiepa rokas, kurās ieliktā cepure bija atkal atradusi savu kādreizējo kungu.
Kamēr Čiko apbrīnoja savu atradumu, mantzinis atrotīja svārkus pie jostas un sagatavojās.
Vairāki mūki nostājās lokā ap skolotāju un audzēkni.
Cīnītāji nostājās izejas vietās. Nervozajam un nepiekāpīgajam Boromē bija piedzīvojumi un veiksme. Zaķa acīs gailēja ugunis un krāsoja viņa vaigus drudžainā sārtumā.
Boromē mūka maska nokrita un viņš pārvērtās īstā paukotājā. Katrā dūrienā bija aizrādījums, padoms, pārmetums. Bet mācekļa straujais spēks un izveicība bieži vien pārvarēja skolotāja labās īpašības, un brālis Boromē dabūja vairākus cirtienus pa krūtīm. Čiko sajūsmā vēroja cīņu un skaitīja dabūtos cirtienus.
Kad cīņa bija galā, pareizāk, kad cīnītāji apstājās mirkļa atpūtai, Zakam bija trāpīts sešas, bet Boromē deviņas reizes. Skolniekam tas bija lielisks skaitlis, bet skolotāju tas gan nevarēja apmierināt.
Boromē acīs uzliesmoja zibeņi, kas viņa rakstura īpašības papildināja. To ievēroja tikai Čiko.
— Jauki, — Čiko nodomāja. — Viņš ir lepns.
— Monsieur, — Boromē sacīja iespējami laipnā balsī, kas tam nenācās viegli, — nodarbība ar ieročiem, sevišķi mūkiem, nav viegla.
— Vienalga, — atbildēja Čiko, nolēmis novest brāli Boromē līdz galējībai, — skolotājam jābūt par skolnieku pārākam, vismaz ar divreiz lielāku punktu skaitu.
— Monsieur Brikē, — Boromē nobālis un lūpas kodīdams, atbildēja, — kā liekas, jūs esat ļoti noteikts.
— Jauki, viņš prot skaisties, — nodomāja Čiko. — Divi nāves grāvji! Saka, ka ar vienu pietiekot, lai cilvēku iegrūstu pazušanā. Lieliska spēle!
Tad viņš slcaļi turpināja:
— Ja Žaks nebūtu tik straujš, ceru, ka cīņa būtu beigusies neizšķirti.
— Neticu, — Boromē atteica.
— Es gan esmu pārliecināts.
— Monsieur Brikē prot paukoties, — Boromē rūgti aizrādīja, — un viņam pašam vajadzētu pārbaudīt Žaka stiprumu. Viņš pats varētu viņu labāk pārbaudīt.
— Es esmu par vecu, — Čiko atteica.
— Tu zobojies, — viņš nodomāja. — Pagaidi vien, pagaidi. Bet, — viņš turpināja, — viens apstāklis jūsu rīcību attaisno.
— Kāds?
— Ka brālis Boromē, kā cienījams skolotājs aiz saudzības ļāva Zakam sevi uzveikt.
— O-o! — Zaks savilka pieri.
— Nē, nē, — Boromē atbildēja. — Protams, es mīlu Zaķu, bet šajā gadījumā es viņu nesaudzēju.
— Savādi, — Čiko teica. — Piedodiet, man tā šķita.
— Ari jūs varētu pamēģināt. Tagad jūs tikai runājat, — aizrādīja Boromē.
— Man bail.
— Nerūpējieties! Mēs būsim saudzīgi. Mēs pazīstam baznīcas likumus.
— Pagāns! — Čiko nomurmināja.
— Monsieur Brikē, tikai vienu gājienu.
— Pamēģini, — Gorenflo ierosināja, — pamēģini.
— Es jūs nesāpināšu, — sacīja Zaks, kas ar skolotāja uzvaru nebija apmierināts un savukārt gribēja kādu uzveikt. — Man ir ļoti viegla roka.
— Mīļš bērns, — nomurmināja Čiko, pavērsdams pret jauno mūku neaprakstāmu skatienu, kas pārvērtās klusā smaidā.
— Labi, — viņš noteica, — ja jau visi vēlas…
— Bravo! — visi iesaucās.
— Es tikai iepriekš pasaku, ka pieņemu lielākais trīs gājienus, — sacīja Čiko.
— Kā vēlaties, — Zaks atbildēja.
Čiko lēni piecēlās no sola, uz kā viņš bija atkal apsēdies, aizpogāja kamzoli, uzvilka paukotāju cimdus un piestiprināja sejas aizsargu. Viņš rīkojās tikpat ātri kā bruņurupucis, kas ķer mušas.
— Ja tas no taviem cirtieniem nonāks paradīzē, — Boromē čukstēja Zakam, — tad es ar tevi vairs nekad necīnīšos.
Zaks palocīja galvu un pasmaidīja, kas nozīmēja: «Nerūpējies, meistar."
Čiko tikpat lēni un uzmanīgi ieņēma savu vietu un izstiepa savas garās rokas un kājas, brīnišķīgi veikli mācēdams noslēpt to neizsakāmo veiklību un milzu spēku.