Čiko nostājās stingri savā vietā ar lepnu un satrauktu roku, kurā turēja izstieptu zobenu, kam asmens pa daļai atgādināja lokanu cauruli, pa daļai cietu tēraudu.
Ieraugot savā priekšā šo iespaidīgo vīru, kura roka šķita tik veicīga, Zaķu pārņēma nepacietība, kas gan uz Čiko neatstāja nekādu iespaidu. Viņa rokas un kājas izmantoja pretinieka vismazāko vājību, kas jaunekļa dedzībā atgadījās visai bieži. It kā nedzīvās mašīnas, ne dzīva cilvēka vadītie cirtieni trāpīja brāli tieši krūtīs, un pēc katra cirtiena dusmās un sāncensības trakumā nosarkušais Žāks bija spiests atkāpties.
Desmit minūtes jauneklis lika lietā visus savus apbrīnojamās veiklības paņēmienus. Viņš traucās uz priekšu kā tīģeris, viņš atliecās atpakaļ kā čūska, viņš aizslīdēja gar Čiko krūtīm, lēkāja uz abām pusēm. Bet Čiko izturējās mierīgi un salti, atvairīja pretinieka rapieri sāņus un pretī raidīja bīstamus cirtienus.
Brālis Boromē nobālēja visu kaislību trauksmē, kas viņā bija atkal uzvandītas.
Beidzot Zaks pēdējo reizi metās uz Čiko. Zaks pārsteidzīgi izklupa. Čiko sitienu atvairīja un izsita nabaga mācekli no līdzsvara, tas vairs nevarēja noturēties un pakrita.
Čiko palika savā vietā kā nekustīga klints.
Brālis Boromē savu pirkstu sakoda asiņainu.
— Viņš neteica, ka viņš ir paukošanas zāles spraislis, — viņš norūca.
— Viņš, — iesaucās pārsteigtais Gorenflo, par drauga panākumiem priecādamies, — viņš! Ko jūs domājat?
— Es, nabaga pilsonis, — sacīja Čiko, — es, Roberts Brikē, paukošanas zāles spraislis! O, mantziņa kungs!
— Bet, lai tā vadītu zobenu, kā jūs to protat, ir pamatīgi jāvingrinās, — attrauca brālis Boromē.
— Goda vārds — Čiko uzticīgi atbildēja, — es esmu gan šur un tur ar zobenu mazliet pavingrinājies. Bet es to esmu izmantojis tikai ar noteiktu pārliecību.
— Kādu?
— Ka tam, kas ar viņu rīkojas, lepnums ir slikts padomdevējs un dusmas vēl bēdīgāks palīgs. Klausieties, manu mazo Žak, — viņš piebilda, — jums ir vingra roka, bet jums nav ne kāju, ne galvas. Paukošanai vajadzīgas trīs svarīgas lietas: vispirms galva, tad rokas un beidzot kājas. Ar pirmo var aizstāvēties, ar otro un trešo var uzvarēt, bet ja apvieno visas trīs, tad arvien uzvar.
— O, papaukojieties ar brāli Boromē! — teica Zaks. — Tas gan būs jauks skats.
Čiko gribēja ierosinājumu nicinoši noraidīt, bet iedomājās, ka lepnais mantzinis var iedomāties, ka ir pārāks.
— Labi, — viņš piekrita, — ja brālis Boromē vēlas, esmu gatavs cīnīties.
— Nē, monsieur, — atbildēja mantzinis, — es labāk vēlos noskatīties nekā pats izmēģināt.
— Cik viņš laipns un padevīgs! — iesaucās Gorenflo.
— Tu maldies, — nežēlīgais Čiko iečukstēja viņam ausī. — Viņš augstprātības dēļ ir gluži vai jucis. Ja man viņa vecumā būtu bijusi tāda izdevība, es ceļos nometies būtu lūdzis pamācību, ko nupat saņēma Žaks.
Čiko atkal saguma savā kroplīgajā stāvoklī un apsēdās uz sola.
Žaks viņam sekoja. Uzvarētāja veiksmes apbrīnošana jauneklī nomāca zaudējuma apkaunojumu.
Dodiet man vēl kādu pamācību, monsieur Robert, — viņš sacīja. — Cienījamais priors droši vien atļaus, vai ne?
— Jā, mans bērns, labprāt, — atbildēja Gorenflo.
— Es negribu iejaukties jūsu skolotāja darbā, — sacīja Čiko, un palocījās pret Boromē.
— Es neesmu Žaka vienīgais skolotājs, — Boromē paskaidroja. — Es viens šeit nevadu paukošanos, un tā kā man vienam nepienākas tas gods, tad atļaujiet, ka es viens neuzņemos arī atbildību par uzveikšanu.
— Kas gan ir otrs skolotājs? — Čiko strauji noprasīja, redzēdams Boromē nosarkstam, kurš baidījās izteikt kādu muļķību.
— Neviens, neviens, — Boromē atzinās.
— Nē, nē, es taču skaidri dzirdēju, — sacīja Čiko. — Kas ir jūsu otrais skolotājs, Žak?
— Kāds tukls vīrietis, — Gorenflo paskaidroja. — Viņš dažreiz mūs apmeklē. Laba dvēsele… arī dzert māk visai teicami
— Es vairs neatceros viņa vārdu, — teica Boromē.
Brālis Kuzēbs, smaidošu seju un nazi aiz jostas, vientiesīgi panācās priekšā un sacija:
— Es zinu.
Boromē viņam nozīmīgi māja, bet viņš nepamanīja.
— Tas ir maitre Busī-Leklērks, kas Briselē ir bijis paukošanas profesors, — viņš turpināja.
— Pie velna! — iesaucās Čiko. — Maitre Busīs-Leklērks, tiešām, pazīstams vārds.
To gluži vientiesīgi izteikdams, viņš uztvēra Boromē nikno skatienu, ar ko tas dzēla nevēlamo paskaidrotāju.
— Es nezināju, ka viņu sauc Busī-Leklērks.
— Viņi ir aizmirsuši pateikt, — piebilda kāds brālis.
— Tiešām, — attrauca Čiko, — paukošanas meistara vārdam nav nozīmes, ja vien viņš labi veic savu uzdevumu.
— Tiešām, ja vien viņš labi veic savu uzdevumu, — Gorenflo atkārtoja un, visu apbrīnots, devās uz savu mitekli. Nodarbība bija galā.
Pie trepēm Zaks savu lūgumu Čiko atkārtoja, kaut gan Boromē tas ļoti nepatika.
Bet Čiko atbildēja:
— Es neprotu mācīt. Es pats esmu vingrinājies tikai pārdomās un nodarbībā. Dariet tāpat kā es!
— Man liekas, ka šis ir Dieva svētības apgarots nams, — Gorenflo lepni sacīja, ar Čiko atbalstu kāpdams augšā pa trepēm.
— Man arī tā šķiet, — Čiko atbildēja. — Ja atnāk pie tevis, cienījamo prior, te var dabūt redzēt tīros brīnumus.
— Un tas viss tikai vienā mēnesī, tikai vienā mēnesī.
— Un tikai caur tevi?
— Caur mani, tikai caur mani vien. Tu jau redzi, — Gorenflo paskaidroja un izslējās.
— Tas ir daudz vairāk, nekā es gaidīju, un, kad es būšu veicis savus sūtņa pienākumus, draugs…
— Pareizi, mīļais draugs! Parunāsim par jūsu sūtņu pienākumiem…
— Pirms aizceļošanas man jānosūta pie karaļa kāds vēstnesis.
— Pie karaļa, mīļais draugs? Vēstnesis? Tātad jūs ar karali sarakstāties? Vai nevēlaties kādu no mūsu brāļiem? Mūsu klosteris būtu ļoti pagodināts, ja kāds no mūsu brāļiem redzētu karali.
— Protams!
— Es nodošu jūsu rīcībā visuzticamāko cilvēku. Bet pastāstiet taču, Čiko, kā gan karalis, kas domā, ka jūs esat miris…
— Es viņam pastāstīju, ka tā bija tikai liturģija un ka patlaban es atkal esmu…
— Un atkal ieguvāt viņa labvēlību?
— Vēl lielāku.
— Tad jūs varēsit karalim pateikt, ko mēs darām viņa labā?
— Neraizējieties, mans draugs, es to neaizmirsīšu!
— Dārgais Čiko! — iesaucās Gorenflo, kas sevi redzēja jau bīskapa godā.
— Bet vispirms man jums jālūdz divas lietas.
— Runājiet!
— Vispirms naudu, ko karalis jums atdos.
— Naudu? — Gorenflo lepni izslējās. — Mana kase ir pilna.
— Jūs esat laimīgs, mans dārgais!
— Vai vēlaties tūkstoš ekiju?
— Nē, tas ir par daudz. Es savās prasībās esmu pieticīgs, savās vēlmēs pazemīgs. Es ar sūtņa godu nelepojos, es drīzāk esmu kļuvis vēl kautrīgāks. Ar simts ekijiem man pilnīgi pietiek.
— Te tie būs. Un otrā?
— Zirgu puisi.
— Zirgu puisi?
— Kas mani pavada. Es mīlu sabiedrību.
— Ak, mans draugs, ja es būtu vēl brīvs kā toreiz… — Gorenflo nopūtās.
— Jā, bet jūs tāds vairs neesat.
— Diženums arvien saista, — Gorenflo nomurmināja.
— Jā, visu reizē nekad nevar iegūt, — atbildēja Čiko. — Tā kā es nevaru priecāties, par jūsu cienījamo sabiedrību, dārgo prior, es apmierināšos ar jauno brāli Zaķu.
— Ar jauno brāli Zaķu?
— Jā, viņš man patīk.
— Tev taisnība, Čiko. Viņš ir savāds puisis, kas tiks tālu.
— Es gribu viņu aizvest divsimt jūdzes tālu, ja tu atļauj?
— Viņš pieder tev, mans draugs.
Priors piezvanīja, un atsteidzās kāds kalpotājs.
— Atsūti brāli Zaķu un izsūtāmo pāteru. Desmit minūtes vēlāk abi parādījās uz sliekšņa.
— Zak, — sacīja Gorenflo, — es tev došu sevišķu uzdevumu.
— Man, prior? — pārsteigtais jauneklis jautāja.
— Jā, tu pavadīsi monsieur Robertu Brikē lielā ceļojumā.
— O! — jauneklis neprātīgā sajūsmā iesaucās. — Es ceļojumā ar monsieur Robertu Brikē, svaigā gaisā, brīvībā! Monsieur Robert Brikē, mēs taču paukosimies katru dienu, vai ne?
— Jā, mans bērns.
— Un es drīkstu savu musketi ņemt līdzi?
— Tu to ņemsi līdzi.
Zaks palēcās un, priekā iekliegdamies, izskrēja no istabas.
— Kas attiecas uz vēstnesi, — sacīja Gorenflo, — lūdzu jusu pavēles. Nāciet šUrp, brāli Panurg.