Par Panurgu nosauktais mūks tūlīt atnāca. Ar savām mazajām ačtelēm, smailo degunu un izspiestajiem vaigu kauliem viņš atgādināja lapsu.
Čiko paguva viņu pavērot tikai īsu mirkli, bet arī tad nojauta klostera sūtņa īsto vērtību.
Pazemīgais Panurgs palika stāvam pie durvīm.
— Nāciet šurp, sūtņa kungs, — Čiko aicināja. — Vai jūs pazīstat Luvru?
— Jā, monsieur.
— Un vai Luvrā pazīstat kādu Indriķi Valuā?
— Karali?
— Es tiešām nezinu, vai viņš ir karalis, bet tā viņu mēdz saukt.
— Vai man jāsatiekas ar karali?
— Gluži pareizi. Vai jūs viņu pazīstat?
— Apmierinoši, monsieur Brikē.
— Labi! Jums ar viņu jārunā.
— Vai mani pielaidīs?
— Līdz viņa istabu pārraugam. Jūsu ģērbs ir jūsu apliecība. Jūs zināt, ka viņa majestāte ir ļoti ticīgs.
— Un kas man viņa majestātes istabu pārraugam jāsaka?
— Sakiet, ka jūs sūta ēna.
— Labi.
— Jūs pagaidīsit kādu vēstuli.
— Tas ir viss, kas man jāizpilda?
— Jūs piebildīsit, ka ēna gaida ceļā uz Šarentonu.
— Kurp man vajadzēs jums sekot?
— Protams.
Panurgs piegāja pie durvīm un pacēla aizkarus, lai izietu. Čiko likās, ka brālis Panurgs, priekškaru paceldams, būtu atsedzis kādu slepenu klausītāju.
Taču aizkari atkal tik drīz aizvērās, ka Čiko nebija pārliecināts, vai nelūgto viesi redzējis patiesībā vai tikai iedomās.
Bet Čiko tūlīt pārliecinājās, ka brālis Boromē klausās.
— O, tu noklausies, — viņš nodomāja. — Jo labāk!
— Tātad karalis jums uzticējis sūtņa pienākumus, mījais draugs? — jautāja Gorenflo.
— Jā.
— Man liekas, tie attiecas uz politiku?
— Es arī tā domāju.
— Kā, jūs nezināt, kāpēc jūs sūta?
— Es tikai zinu, ka man jānogādā kāda vēstule.
— Tie droši vien būs valsts noslēpumi.
— Liekas gan.
— Un jūs nekā nenojaušat?
— Vai ne, mēs taču esam vieni, un es varu būt vaļsirdīgs?
— Runājiet. Es esmu noslēpumu kaps.
— Labi! Karalis beidzot nolēmis pabalstīt Anžū hercogu.
— Vai tiešām?
— Jā, Žojēzas hercogs tāpēc aizceļoja jau pagājušajā naktī.
— Bet jūs, mans draugs?
— Es došos uz Spāniju.
— Kā jūs ceļosit?
— Pie velna! Pēc mūsu senākām paražām: kājām, jāšus, braukšus. Kā gadīsies.
— Žaks jums būs labs ceļabiedrs, un jūs viņa izvēli nenožēlosit.
— Viņš man ļoti patīk.
— Tam būtu netieša nozīme. Bet uzbrukuma brīdī viņš jums būs teicams palīgs.
— Pateicos, draugs. Bet tagad es no jums atvadīšos.
— Lai Dievs jūs sargā!
— Ko jūs darāt?
— Es gribu jūs svētīt.
— Mums tas nav vajadzīgs.
— Jums taisnība, — Gorenflo piekrita. — Svētīt var tikai svešiniekus. Un abi draugi maigi apskāvās.
— Žak! — sauca priors. — Žak!
Durvju aizkaru spraugā parādījās Panurga lapsas seja.
— Kā, jūs vēl neesat aizgājis? — Čiko iesaucās.
— Piedodiet, monsieur.
— Nekavējieties, monsieur Brikē ir jāsteidzas, — sacīja Gorenflo. — Kur Žaks?
Tūlīt parādījās saldeni smaidīgais brālis Boromē.
— Kur ir brālis Žaks? — priors atkārtoja.
— Brālis Žaks ir izgājis, — paskaidroja mantzinis.
— Izgājis! — iesaucās Čiko.
— Vai jūs nevēlējāties, lai kāds aiziet uz Luvru, monsieur?
— Jā, brālis Panurgs, — atteica Gorenflo.
— O, es gan esmu muļķis! Es iedomājos Zaķu, — atbildēja Boromē, sev pa pieri sizdams.
Čiko seja sadrūma, taču Boromē nožēlošana šķita tik ticama, ka bārties būtu bijis netaisni.
— Es pagaidīšu, līdz Zaks atgriezīsies, — Čiko noteica.
Boromē īgni palocījās.
— O, — viņš iesaucās, — es piemirsu cienījamam prioram ziņot, ka ieradusies kāda sveša dāma, kas vēlas ar jūsu gaišību runāt.
Čiko sāka klausīties.
— Viena? — jautāja Gorenflo.
— Ar savu pavadoni.
— Jauna?
Boromē kaunīgi nodūra acis.
— Svētulis, — Čiko nodomāja.
— Mans draugs, — Gorenflo pagriezās pret neīsto Brikē, — tu saproti.
— Es saprotu un atstāšu jūs vienu, — atbildēja Čiko. — Es pagaidīšu blakusistabā vai pagalmā.
— Labi, mans mīļais draugs.
— No šejienes līdz Luvrai ir tāls ceļš, — aizrādīja Boromē, — un brālis Zaks tik drīz neatgriezīsies. Un arī tas, monsieur, pie kā jūs viņu aizsūtījāt, var vilcināties tik svarīgu vēstuli uzticēt bērnam…
— Es to iedomājos par vēlu, brāli Boromē.
— Nezinu. Ja jūs man uzticētos…
— Labi, labi. Es tūlīt došos uz Šarentonu. Sūtnis mani panāks ceļā, lai tas būtu kas būdams.
Un viņš pagriezās pret trepēm.
— Turp ne, monsieur, — Boromē steidzīgi aizrādīja. — Tur uznāks svešā dāma, kas nevienu nevēlas satikt!
— Jums taisnība, — Čiko smaidīdams atbildēja. — Es noiešu pa mazajām trepēm.
Un viņš devās uz kādām sāndurvīm, kas veda uz mazu kabinetu.
— Bet man būs gods ievest pie godājamā priora grēku sūdzētāju, — sacīja Boromē.
— Labi, — teica Gorenflo.
— Jūs zināt ceļu? — Boromē nemierīgi apvaicājās.
— Teicami, — atbildēja Čiko un iegāja kabinetā.
Aiz kabineta atradās kāda istaba. Slepenās trepes noveda šai istabā. Čiko nebija melojis: viņš zināja ceļu, bet istabu gan vairs nepazina.
Kopš viņa pēdējā apmeklējuma viss tiešām bija ļoti pārvērties. Sienas bija izgreznotas ar ieročiem, galds apkrauts ar zobeniem, šķēpiem un pistolēm. Visos kaktos slējās musketu un šauteņu kaudzes.
Čiko mirkli uzkavējās. Viņu nomāca kāda neatvairāma doma.
— Man slēpj Zaķu, man slēpj dāmu, mani izbīda pa sāņus trepēm, lai atbrīvotu lielās trepes. Tas nozīmē, ka mani grib atturēt no jaunā mūka un arī paslēpt jauno dāmu. Tik tālu viss ir skaidrs. Man jālieto veikla kara viltība un jāizdara gluži pretējais tam, ko vēlas, lai es darītu.
Es nogaidīšu Žaku atgriežamies un tā iekārtošos, lai redzētu noslēpumaino dāmu. Hallo, te kaktā gul loti koši izstrādāts bruņukrekls!
Viņš to pacēla, lai apbrīnotu.
— Es meklēju tieši tādu — vieglu kā linu audeklu, — viņš sacīja. — Prioram tas būs par šauru. Nudien, jāsāk ticēt, ka tas gatavots manam augumam. Patapināsim to no doma Modesta un pēc atgriešanās atkal atdosim.
Čiko steidzīgi savīstīja bruņukreklu un pabāza to zem kamzoļa.
Viņš piestiprināja pēdējo cilpu, kad uz sliekšņa parādījās brālis Boromē.
— O-o! — noņurdēja Čiko. — Tu jau atkal parādies, tikai mazliet par vēlu, draugs.
Un viņš sakrustoja savas garās rokas aiz muguras un izlikās apbrīnojam ieročus.
— Vai monsieur Roberts Brikē meklē kādu viņam noderīgu ieroci? — jautāja Boromē.
— Es, mīļais draugs? Mans Dievs, kur es likšu ieročus?
— O, ja ar tiem tik veikli prot rīkoties.
— Blēņas, mīļo brāli, tikai blēņas. Man līdzīgam nabaga pilsonim jāapmierinās tikai ar savām paša rokām un kājām. Tam arvien ir trūkumi un trūkst īstas kareivja sirds. Manā rokā rapieris lāsmo pārāk spoži. Ticiet man, Zaks ar savu zobena smaili būtu mani aiztrencis līdz pat Sarentonai.
— Tiešām? — Čiko vienkāršo un labsirdīgo vārdu gandrīz vai pārliecinātais Boromē iesaucās.
— Un tad man pietrūktu elpas, — Čiko turpināja. — Jūs taču redzējāt, ka es nevarēju izlēkt, jo kājas vairs neklausīja.
— Atļaujiet aizrādīt, monsieur, ka ceļodams jūs aizkusīsit vēl vairāk nekā cīnoties.
— O, jūs zināt, ka es ceļošu, — Čiko vienaldzīgi aizrādīja.
— Panurgs man pastāstīja, — Boromē nosarkdams atbildēja.
— Savādi. Liekas, ka es ar Panurgu par to nerunāju. Bet vienalga, man nav ko slēpt. Jā, mans draugs, es došos mazā ceļojumā, es došos uz savu tēviju, kur man ir nedaudz zemes un atbalsts zem kājām.
— Vai jūs zināt, monsieur Brikē, ka jūs brāli Zaķu ļoti pagodināt?
— Ka atļauju sevi pavadīt?
— Kā arī redzēt karali.
— Vai arī tikai viņa istabu pārraugu, jo ļoti iespējama varbūtība, ka nevienu citu viņš neredzēs.
— Tātad jūs esat Luvrā uzticams?
— Visuzticamākais, monsieur. Es piegādāju karalim un galminiekiem vilnas zeķes.
Karalim?
Viņš bija manu preču noņēmējs jau tad, kad bija tikai Anžū heicogs… Atgriezies no Polijas, viņš mani atcerējās un iecēla par galma apgādātāju. Jūs zināt, ka karalis devās svētceļojumā pie Šartras dievmātes.
- Jā, lai iegūtu mantinieku.
— Jūs zināt, ka tur var iegūt drošu līdzekli, kas sekmē panākumus, ko karalis vēlējās.
— Liekas, ka karalis šo līdzekli tomēr nebūs atradis.
— Brāli Boromē!
— Kas ir?
— Jūs taču zināt, ka troņmantinieks jāiegūst caur brīnumu, nevis citādā ceļā.
— Un šo brīnumu gaida?..
— No Šartras dievmātes.
— Pareizi, vai krekls?
— Jā. Karalis mīļajai dievmātei paņēma tās kreklu un iedeva karalienei, un atmaiņai viņš grib tai dāvināt tērpu, kāds ir Toledo dievmātei, kas, kā stāsta, esot krāšņākais jaunavu tērps visā pasaulē.
— Tātad jūs dodaties…
— Uz Toledo, mīļo brāli Boromē, uz Toledo, lai nomērotu tērpu un liktu pagatavot līdzīgu.
Boromē likās vilcināmies, vai Čiko vārdiem ticēt vai neticēt.
— Jūs varat ticēt, — Čiko turpināja, it kā nemaz nenojauzdams, ko mantzinis prāto, — jūs varat ticēt, ka garīdznieku sabiedrība man ir ļoti patīkama. Bet stundas steidzas, un brālim Zakam drīz vien jāatgriežas. Es gribu pagaidīt ārpusē, varbūt pie Tobija Krusta.
— Domāju, ka tā būs labāk.
— Jūs būsit tik laipns un viņam paziņosit, tiklīdz tas atgriezīsies.
— Protams.
— Un jūs to atsūtīsit pie manis?
— Es viņu neaizkavēšu.
— Pateicos, mīļo brāli Boromē. Priecājos, ka esmu ar jums iepazinies.
Abi palocījās, un Čiko devās lejup pa mazajām trepēm. Brālis Boromē aizslēdza durvis.
— O! — Čiko nopūtās. — Liekas gan, ka es dāmu neredzēšu, un tieši tāpēc man tā jāredz.
Lai to izpildītu, Čiko iespējami uzkrītošā kārtā atstāja jakobīņu prioreju, mirkli parunājās ar brāli vārtsargu un tad nogriezās uz Tobija Krusta pusi.
Te viņš pazuda aiz kādas muižas ēkām, kur jutās paslēpts no visu klostera iemītnieku ziņkārīgajām acīm, kaut tās būtu bijušas pat brāļa
Boromē vanaga acis. Tad viņš sāka līst pa kādu grāvi un, nevieba nemanīts, sasniedza zemo vīksnu krūmājus, kas pletās iepretim klosteri*
Šajā vietā viņš apmetās sardzē, lai nogaidītu brāli Zaķu atgriežamies klosterī un nepazīstamo dāmu to atstājam.