Čiko arvien rīkojās loti strauji. Viņš bija nolēmis gaidīt un tāpēc iekārtojās ērti. Vīksnu pudurī viņš izveidoja spraugu, lai novērotu nācējus un gājējus, kas varēja saistīt viņa uzmanību, pašam paliekot nepamanītam.
Iela bija tukša. Cik vien tālu sniedzās Čiko skatiens, nevarēja redzēt ne jātnieku, ne zemnieka ratus. Čiko redzēja vienīgi trūcīgi ģērbušos vīru, kas uz ielas veica mērīšanas darbus. Čiko māca garlaicība. Viņš bija priecīgs, ka varēja novērot šo godīgo pilsoni.
— Ko viņš mēra? — Roberts Brikē nopietni prātoja.
Viņš nolēma mērītāju uzmanīt. Mirklī, kad vīrs mērīšanas darbus bija veicis un tam vajadzēja pacelt galvu, Čiko uzmanību saistīja cita parādība.
Atvērās Gorenflo balkona durvis un parādījās cienījamā priora druknais stāvs. Svētdienīgi smaidīdams, acīm mirdzot, viņš pakalpīgi izvadīja kādu dāmu, kas bija cieši ietinusies ar ādu izrotātā samta mētelī.
— O! — Čiko iesaucās. — Tā būs grēku sūdzētāja. Gaita loti jauneklīga. Palūkosim viņas galviņu. Pagriezieties vēl mazliet sāņus. Lieliski! Tas ir tiešām loti savādi, ka es visās ieraudzītajās sejās pamanu līdzību. Nosodāma paraža! Labi! Tagad nāk pavadonis. O, viņā es nu gan nemaldos. Tas ir Majēnvils. Jā, jā, vareni saskrullētās ūsas, zobens ar gliemežvākam līdzīgu rokturi. Jā, tas ir viņš. Bet pārdomāsim un nāksim pie kāda slēdziena. Pie velna! Ja es nevilos par Majēnvilas hercogu, kāpēc man jāmaldas par Monpansjē kundzi? Goda vārds, tā ir hercogiene.
Čiko vairs nenovērsa acis.
Drīz vien aiz abiem viņš ieraudzīja parādāmies bālo Boromē, ko Majēnvils iztaujāja.
— Jauki, — Čiko norūca. — Turpināsim spiegot. Tas tagad ir modē. Kāpēc hercogiene grib apmesties pie dona Modesta, ja viņai jau ir dzīvoklis simts soļu no šejienes?
Šai brīdī Čiko uzmanība tika novērsta citā virzienā. Kamēr hercogiene pļāpāja ar Gorenflo, Majēnvils kādam pamāja.
Čiko nebija redzējis nevienu citu, kā vien mērītāju, kam hercogs tiešām ar\ deva zīmi. Tātad vīra nolūks nebija mērīt. Viņš bija nostājies ar seju prdt pilsētu.
Gorenflo atkal pievērsās grēku sūdzētājai. Majēnvilas hercogs iečirkstēja dažus vārdus Boromē, un tas tūlīt aiz priora muguras sāka kaut ko tnāt svešajam uz ielas, ko Čiko nekādi nesaprata, bet mērītājs gan sajēdza, jo tas izvēlējās citu stāvēšanas vietu, kur pēc Boromē mājiena sastinga kā sāls stabs.
Kad viņš mirkli bija nekustīgi stāvējis, pēc Boromē mājiena tas sāka darīt kaut ko tādu, ko Čiko neapjēdza, jo nesaprata nolūku. Svešais pameta savu vietu un aizskrēja līdz priorejas vārtiem, Majēnvilas hercogs visu laiku raudzījās pulkstenī.
Šai mirklī vīrietis atgriezās, un Čiko pazina Nikolā Pulēnu, Parīzes apsardzes pulka leitnantu, to pašu, kas dienu iepriekš bija nopircis viņa vecās bruņas.
— O, līga dzīvo! — viņš iesaucās. — Es esmu diezgan redzējis, lai pārējo bez pūlēm skaidri nojaustu.
Drīz vien hercogiene, Gorenflo un Majēnvils atstāja balkonu, un brālis Boromē aizvēra durvis.
Hercogiene un viņas pavadonis atstāja prioreju, lai iekāptu nestuvēs, kas viņus gaidīja. Doms Modests, kas tos pavadīja līdz vārtiem, zemu palocījās.
Hercogiene nestuvju aizkarus vēl turēja pavērtus, lai atbildētu priora glaimiem, kad kāds jakobīņu mūks pa Svētā Antuāna vārtiem iznāca no Parīzes.
Čiko pazina mazo Zaķu, kas lieliem soļiem atgriezās no Luvras un, Monpansjē kundzes daiļuma apburts, apstājās pie nestuvēm.
— Man laimējās, — Čiko priecājās. — Ja Zaks būtu agrāk atgriezies, es hercogieni nebūtu redzējis. Bet kad Monpansjē kundze pēc savas mazās sazvērestības ir projām, es varu pievērsties Nikolā Pulēnam. Ar viņu es visu nokārtošu desmit minūtēs.
Kad hercogiene bija pagājusi garām Čiko, to, protams, nepamanīdama, viņa tiešām devās uz Parīzi, un Nikolā Pulēns, liekas, gribēja viņai sekot. Arī viņam vajadzēja iet garām Čiko paslēptuvei.
Čiko redzēja viņu nākam, kā mednieks redz tuvojamies medījumu, kam viņš gatavojas šaut, tiklīdz tas būs mērķa virzienā.
— Cienījamais, — viņš iesaucās, — palūkojieties šurp!
Pulēns satrūkās un pagrieza galvu pret grāvi.
— Jūs mani redzējāt, ļoti labi! — Čiko turpināja. — Nu tik neizliecieties, ka jūs nekā neesat redzējis, leitnant Nikolā… Pulēn.
Pilsētas apsardzes leitnants sarāvās kā briedis, šāvienu izdzirdis.
Kad Čiko bija sabiedēto pārliecinājis, ka viņš pazinis priora viesus un zina, ka leitnants piedalās sazvērestībā pret karali, un kā vienīgo pelnīto sodu norādījis uz karātavām, viņš nabagu savās rokās bija pārvērtis par
vasku. Kā vienīgo līdzekli, lai glābtu dzīvību, viņš tam norādīja uz hercoga Epernona atmaskošanu. Pulēns gļēvi apsolīja nodot visus savus biedru^.
Tiklīdz leitnants bija projām, Roberts Brikē redzēja, ka no priorejas iznāk apsolītais ceļojuma biedrs un nostājas norunātajā vietā. Piegājis tuvāk, viņš ievēroja, ka tas nebija mazais mūks, bet gan īsts vecaini$ ar milzīgām rokām un kājām un ļoti aizdomīgu seju. Viņš pasniedza Gorenflo vēstuli, kurā cienījamais paskaidroja, ka viņš nevar mazo Žaku, jaunu nevainīgu jēru, nodot vilku varā.
Brikē bīstamo un nevēlamo puisi tūlīt aizraidīja atpakaļ, kaut gan tas nemaz negribēja atkāpties. Viņš bija nolēmis ceļot viens.
Kad ceļotājs redzēja Goliātu pazūdam klostera lielajos vārtos, viņš paslēpās aiz kāda stūra, novilka kamzoli un zem linu krekla uzvilka pazīstamo bruņukreklu.
Pabeidzis pārģērbties, viņš atkal iznāca uz ielas un nogriezās Šarentonas virzienā.