Tajā pašā vakarā, kad Čiko aizceļoja uz Navarru, Gīzu pils lielajā zālē mēs atrodam mazo jaunekli ar dzirkstošajām acīm, kuru mēs redzējām uz zirga iejājam Parīzē aiz monsieur Šarmēna un kurš, kā mēs jau zinām, nebija neviens cits kā doma Gorenflo skaistā grēku sūdzētāja.
Tagad, greznā kleitā tērpusies, ar lielu krūšu izgriezumu, matus dārgakmeņiem piezvaigžņojusi, Monpansjē kundze loga iedobumā nepacietīgi gaidīja kādu, kas kavējās ierasties.
Krēsla sāka sabiezēt, hercogiene tikai ar pūlēm varēja saskatīt pils vārtus, kurp vērsās viņas skatiens. Beidzot atskanēja zirga pakavu klaudzieni, un desmit minūtes vēlāk durvju sargs klusā balsī pieteica Majēnas hercogu.
Monpansjē kundze piecēlās un tik strauji metās pretī brālim, ka tas aizmirsa iet uz labās kājas pirkstgaliem, ko viņš arvien darīja, ja negribēja klibot.
— Viens, brāli, — viņa iesaucās, — jūs esat viens?
— Jā, māsa, — atbildēja hercogs un, māsai roku noskūpstījis, apsēdās.
— Bet Indriķis… kur ir Indriķis? Vai jūs zināt, ka viņu te visi gaida?
— Indriķim Parīzē nav ko darīt, kamēr Flandrijā un Pikardijā tik daudz kas veicams. Mūsu darbs ir lēns un nemaldīgs. Kāpēc mums viņš jāpamet tur un jāatgriežas Parīzē, kur viss ir padarīts?
— Jā, kur viss atkai draud sabrukt. Pilsoņi grib redzēt Indriķi un ar solījumiem vien nav apmierināti.
— Gan viņi to redzēs. Vai Majēnvils jums nekā nepaskaidroja?
— Protams, Bet jūs taču zināt, viņa balsij nav jūsējās varas.
— Un Salseds? -U Viņš ir miris!
— Nekā neizpaudis?
— Ne vārda.
— Labi. Un apbruņojums?
— Pilnīgs.
— Un Parīze?
— Sadalīta sešpadsmit iecirkņos.
— Un katram iecirknim ir mūsu norādītais vadonis?
— Jā.
— Paldies Dievam! Dzīvojiet mierīgi! To es gribētu novēlēt mūsu labajiem pilsoņiem.
— Viņi jūsos neklausīsies. Viņus vajā pats velns.
— Mana māsa, jums ir paraža jūsu nepacietību pieskaitīt citu naidam.
— Jūs gribat man kaut ko pārmest?
— Lai Dievs mani sargā! Bet mana brāļa Indriķa vārdiem ir jāpiepildās. Mans brālis Indriķis vēlas, lai mēs pārāk nesteigtos.
— Kas gan jādara? — hercogiene nepacietīgi jautāja.
— Vai mūs kas trenc, mana māsa?
— Viss, ja vien vēlas.
— Ar ko mums sākt?
— Jāapcietina karalis.
— Tā ir jūsu pēkšņā iedoma. Es nesaku, ka tas būtu ļauni, ja vien td varētu īstenot. Bet prātot un darīt ir divi dažādi jēdzieni. Atcerieties, cik gan bieži mēs esam kļūdījušies.
— Laiki ir mainījušies. Karalim vairs nav agrākās aizstāvības.
— Nē, izņemot šveiciešus, skotus un franču miesassargus.
— Vai jūs vēlaties, lai es jums parādu, ka mūsu karalis pastaigājas pa ielu vienīgi divu kalpotāju pavadībā.
— To man arvien saka, bet es vēl nekad neesmu redzējis.
— Palieciet trīs dienas Parīzē un jūs redzēsit.
Šai mirklī kareivis pacēla durvju aizkarus un jautāja:
— Vai jūsu augstības vēlas pieņemt Majēnvilu?
— Lai ienāk! — hercogiene pavēlēja.
Monsieur Majēnvils ienāca un noskūpstīja Majēnas hercoga roku.
— Vienu vienīgu vārdu, kungs, — viņš sacīja. — Es nāku no Luvras,
— Nu? — Majēnas hercogs un hercogiene iesaucās.
— Jūsu ierašanās ir pamanīta.
— Kā tā?
— Es runāju ar Senžermenokseruā sardzes priekšnieku, kad garām pagāja divi gaskonieši.
— Jūs tos pazināt?
— Nē. Viņu jaunie ģērbi bija ļoti grezni. „Pie velna," sacīja viens, „mums ir krāšņi kamzoļi, bet tie tomēr nebūs tik noderīgi kā mūsu agrākās bruņas."
— Un tad gaskonieši sāka pļāpāt, un varēja nojaust, ka viņi jūs labi pazīst.
— Kam šie gaskonieši piederēja?
— Nezinu.
— Un viņi aizgāja?
— Ne tik drīz. Viņi sarunājās ļoti skaļi. Jūsu augstības vārdu izdzirduši, daži garāmgājēji apstājās un apvaicājās, vai jūs tiešām esot ieradies. Viņi jau gribēja atbildēt, kad pēkšņi pienāca monsieur Luanjaks un uzsita gaskoniešiem pa pleciem. Viņš kaut ko pačukstēja, uz ko gaskonieši neko neatbildēja un paklausīgi sekoja savam traucētājam. Viņi pazuda Luvras virzienā.
— Man ir ļoti vienkāršs pretlīdzeklis, — sacīja Majēnas hercogs. — Šovakar es ieradīšos apsveikt karali.
— Apsveikt karali?
— Protams. Es esmu ieradies Parīzē, es viņam pastāstu par visām krāšņajām pilsētām Pikardijā. Kas gan viņam ko iebilst?
— Teicami, — Majēnvils piebilda.
— Neprāts, — aizrādīja hercogiene.
— Māsa, tas ir nepieciešami. Man jāizsaka karalim padevība. Kad es šo pienākumu būšu veicis, tad būšu brīvs un varēšu darīt, ko vien vēlēšos.
— Jūs gaida komitejas locekļi.
— Es tos pieņemšu Sentdenas pilī, kad būšu atgriezies no Luvras, — sacīja Majēnas hercogs. — Majēnvil, dod man atkal zirgu! Jūs nāksit līdzi. Jūs, māsa, varat mani pagaidīt.
— Vai šeit, brāli?
— Nē, Sentdenas pilī, kur es atstāju savu karieti.