Tai pašā piedzīvojumiem bagātajā dienā ap pusdienas laiku karalis iznāca no sava kabineta un lika pasaukt Epernonu.
Hercogs steidzās paklausīt un ierasties pie majestātes. Viņš atrada viņa majestāti kādā no priekšējām istabām, kur tas uzmanīgi aplūkoja kādu jakobīņu mūku, kas sarka un karaļa bargā skatiena dēļ nolieca galvu.
Karalis aizveda Epernonu sāņus un, uz jaunekli norādīdams, sacīja:
— Palūko šo jocīgo mūka seju.
— Par ko jūsu majestāte brīnās? — jautāja Epernons. — Man šī seja šķiet ļoti parasta.
— Vai tiešām?
Un karalis atkal nogrima kā sapnī. Pēc brīža viņš ievaicājās:
— Kā tevi sauc?
— Brālis Zaks, sire.
— Cita vārda tev nav?
— Mans ģimenes vārds? Klements.
— Brālis Zaks Klements, — atkārtoja karalis. — Savu pienākumu tu esi labi izpildījis, — viņš mūkam aizrādīja.
— Kādu pienākumu? — hercogs nekautrēdamies apvaicājās.
— Nekas, — atteica karalis. — Mazu uzdevumu starp mani un kādu, ko tu nepazīsti vai tagad vairs nepazīsti.
— Tiešām, sire, — sacīja Epernons, — jūs šo, bērnu uzlūkojat ļoti dīvaini.
— Jā, tev taisnība… Nezinu, kāpēc es nevaru no viņa novērsties, kāpēc man šķiet, ka es viņu būtu jau kaut kur redzējis. Liekas, ka es būšu par viņu sapņojis. O, es sarunāju muļķības… Ej, mazo mūk, tavs uzdevums ir galā. Lūdzējs saņems prasīto vēstuli. Epernon!
— Sire
— Iedod viņam desmit ekijus.
— Pateicos, — mūks atteica.
— Liekas, ka tu pateicies negribēdams, — iebilda Epernons, kas nesaprata, kāpēc mūks grib atteikties no desmit ekijiem.
— Es labāk vēlētos iegūt skaisto spāniešu nazi, kas karājas pie sienas, — atbildēja mazais Žaks.
— Iedod viņam vienu spāņu nazi un ļauj tam iet, Lavalet, — sacīja karalis.
Hercogs izvēlējās vienkāršāko nazi un pasniedza to mūkam. Tas bija kataloniešu nazis ar platu asmeni un skaistu raga spalu.
Žaks līksmi saņēma jauko dāvanu un devās projām.
— Hercog, — sacīja karalis, — vai tavu četrdesmit piecu vidū ir divi vai trīs vīri, kas māk jāt?
— Vismaz divpadsmit. Bet pēc mēneša visi būs jātnieki.
— Izvēlies divus un atsūti tūlīt pie manis. Es gribu ar viņiem runāt.
Hercogs palocījās, izgāja un pasauca Luanjaku, kas izvēlējās Šarmēnu
un Sentmalēnu.
Pēc dažām minūtēm hercogs jaunekļus ieveda pie karaļa. Viņa Majestāte pamāja, un hercogs izgāja. Palika tikai abi jaunekļi. Pirmo reizi viņi stāvēja karaļa priekšā, kurš izskatījās visai iespaidīgs.
Abi gaskonieši bija uzbudināti. Sentmalēns stāvēja ar spulgām acīm, izslējies, ar smailām ūsām.
Nobālušais, mazāk lepnais Šarmēns nedrīkstēja paskatīties uz karali.
— Jūs piederat pie maniem četrdesmit pieciem? — karalis jautāja.
— Man ir tas gods, sire, ~ Sentmalēns atbildēja.
— Un jūs, mans kungs?
— Man šķiet, ka šis monsieur atbildēja par mums abiem, sire. Es tāpēč neatbildēšu. Bet ja Jūsu Majestātei mani pakalpojumi ir vajadzīgi, es būšu padevīgākais kalps pasaulē.
— Labi. Kāpiet zirgos un dodieties uz Turu! Vai jūs zināt ceļu?
— Es pajautāšu, — Sentmalēns atbildēja.
— Gan jau noskaidrošu, — Šarmēns piebilda.
— Drošības dēļ vispirms jājiet caur Šarentonu.
— Labi, sire.
— Jājiet, līdz panāksit kādu ceļinieku.
— Vai Jūsu Majestāte nepateiks kādu norunātu zīmi? — jautāja Sentmalēns.
— Garš zobens sānos vai uz muguras, garas rokas un kājas.
— yai drīkstam zināt viņa vārdu? — ievaicājās Šarmēns.
— Ena, — karalis atbildēja.
— Mēs iztaujāsim visus ceļotājus.
— Un pārmeklēsim visas viesnīcas.
— Tiklīdz jūs šo vīru sastapsit un uzzināsit viņa vārdu, nododiet tam šo vēstuli.
Abi jaunekļi reizē izstiepa roku. Karalis mirkli pārdomāja.
— Kā jūs sauc?
— Ernotons Šarmēns.
— Un jūs?
— Renē Sentmalēns.
— Monsieur Šarmēn, jūs nesīsit vēstuli, un monsieur Sentmalēns to nodos.
Ernotons paņēma dārgo rakstu, lai to paslēptu kamzolī. Sentmalēns mirkli aizturēja viņa roku un godbijīgi noskūpstīja vēstules zīmogu. Tad viņš atdeva vēstuli Ernotonam. Karalis par šo joku pasmējās.
— Jūs esat uzticami kalpi, — viņš sacīja.
— Vai tas ir viss, sire? — Ernotons apvaicājās.
— Jā, mani kungi… vēl viens norādījums. Jaunekļi noliecās un gaidīja.
— Šī vēstule, — sacīja Indriķis, — ir dārgāka par jviena cilvēka dzīvību. Dieva dēļ, nepazaudējiet to un noteikti nododiet Ēnai. Ejiet!
Jaunekļi atstāja karaļa kabinetu. Ernotonu satrauca prieks, bet Sentmalēnu mocīja greizsirdība, kas viņa acīs ielāsmoja spulgas dzirkstis.
Epernons viņus gaidīja. Viņš gribēja tos iztaujāt.
— Hercoga kungs, — atbildēja Ernotons, — karalis mūs nav pilnvarojis runāt.
Viņi tūlīt devās uz stalli, kur karaļa zirgu pārzinis tiem tūlīt nodeva •divus spēcīgus jājamzirgus.
Epernons būtu viņiem sekojis, lai tos vēl mēģinātu izvaicāt, kad viņam ziņoja, ka kāds vēlas ar viņu runāt.
— Kas? — hercogs nepacietīgi jautāja.
— Pilsētas apsardzes leitnants.
— Pie velna! — viņš uzkliedza. — Vai tad es esmu pilsoņu sardzes tiesnesis vai vadonis?
— Nē, godātais kungs, bet jūs esat karaļa draugs, — atskanēja pazemīga balss. — Es jūs lūdzu, uzklausiet mani.
Hercogs pagriezās.
Viņa priekšā stāvēja lūdzējs, kas sarka un bālēja.
— Kas jūs esat? — hercogs skarbi noprasīja.
— Nikolā Pulēns, godātais kungs.
— Un jūs vēlaties ar mani runāt.
— Es to lūdzu.
— Man nav vaļas.
— Ari lai uzklausītu kādu noslēpumu, godātais kungs?
— Tos es dzirdu vismaz simtu dienā, jūsējais būs simtu pirmais, un tas jau ir par daudz.
— Ja tur arī iet runa par Jūsu Majestātes dzīvību?
— O, es gribu jūs uzklausīt. Nāciet manā istabā!
Nikolā Pulēns noslaucīja nosvīdušo pieri un sekoja hercogam.
Iedams cauri priekštelpām, Epernons uzrunāja kādu galminieku, kuri te arvien uzturējās:
— Kā jūs sauc?
— Pertinakss de Monkrabo, monsieur, — augstmanis atbildēja.
— Labi, monsieur Monkrabo, nostājieties pie manām durvīm un nelaidiet nevienu iekšā!
Monsieur Monkrabo, kas bija grezni ģērbies oranžkrāsas zeķēs, zila atlasa kamzolī, kurš tēloja skaistuli, paklausīja Epernona pavēlei. Viņš atslējās pret sienu un sakrustotām rokām satvēra aizkara valgus.
Nikolā Pulēns sekoja hercogam viņa kabinetā. Viņš sāka drebēt.
— Pastāsti par jauno sazvērestību, — hercogs pavēlēja, — bet ja tu mani tikai aizkavēsi, tad sargies!
— Monsieur hercogs, tas ir drausmīgākais noziegums — karali grib nozagt!
— Atkal vecais stāsts par nozagšanu! — Epernons nicīgi iesaucās.
— Šoreiz lieta ir ļoti nopietna, hercog.
— Kad Viņa Majestāti grib aizvest?
— Godātais kungs, pirmajā dienā, kad Viņa Majestāte nestuvēs dosies uz Vensēnu.
— Kā viņi to paveiks?
— Nonāvēs abus pavadoņus.
— Kas to izdarīs?
— Monpansjē kundze.
— Nabaga hercogiene, — Epernons iesmējās. — Viņu gan iztēlo par varoni.
— Tāda viņa arī ir, izspiegodama visus jūsu nodomus, godātais kungs.
— Un ar to viņa Snasonā nodarbojas?
— Hercogienes kundze ir Parīzē.
— Parīzē?
— Jā.
— Vai jūs viņu redzējāt?
— Jā.
— Jums šķiet, ka jūs būtu viņu redzējis.
— Es ar viņu runāju.
— Un kur viņa atradīsies, lai savu nodomu īstenotu?
— Kādā jakobīņu klostera logā. Jūs zināt, ka prioreja atrodas ceļā uz Vensēnu.
— Pie velna, ko jūs man stāstiet?
— Patiesību, hercoga kungs. Izdomāti visi līdzekļi, kā nestuves apturēt, kad tās sasniegs klosteri.
— Un kas šos līdzekļus ir izdomājis?
— O!
— Pie velna, atbildiet!
— Es, godātais kungs. Epernons atrāvās.
— Jūs?
Pulēns nopūtās.
— Jūs? Jūs taču visu nododiet!
— Godātais kungs, karaļa uzticamam kalpam ir jābūt paklausīgam.
— Goda vārds, jūs pats lienat karātavu cilpā!
— Mana nāve ir niecīgāka par karaļa pazemojumu vai nāvi. Tāpēc es atnācu.
— Tās ir skaistas jūtas, monsieur.
— Godātais kungs, es domāju, ka jūs būsit karaļa draugs, jūs mani nenodosit un manu vaļsirdību nesodīsit.
Hercogs ilgi nolūkojās Pulēnā un dziļi iegrima viņa bālajā sejā.
— Šai rotaļā jāpiedalās vēl kādiem, — viņš sacīja. — Lai gan hercogiene ir ļoti spējīga, viena viņa gan šo pasākumu nebūs uzņēmusies veikt.
— Viņa gaida palīdzību no sava brāļa Majēnas hercoga.
— Šis nodoms jāņem vērā.
— Protams, godātais kungs, tāpēc jau es steidzos šurp.
— Ja jūs būsit runājis taisnību, leitnant, jūs saņemsit kārtīgu atalgojumu.
— Par ko man jāmelo, godātais kungs? Ticiet, es uzmeklēšu karali, ja jūs man neticat, un gribu mirt, lai pierādītu, ko apgalvoju.
— Pie velna, jūs neiesit pie karaļa, monsieur Nikolā! Jums būs darīšana vienīgi ar mani.
— Labi, godātais kungs, es to teicu tikai tāpēc, ka redzēju jūs vilcināmies.
— Nē, es nevilcinos. Es jums esmu parādā tūkstoš ekiju.
— Godātais kungs vēlas, lai es viņam vienam?
— Jā, es vēlos, lai tas paliktu tikai mūsu noslēpums. Jūs man paklausīsit, vai ne?
— Jā, godātais kungs.
— Apliecinot, ka tas ir patiess noslēpums?
— Noteikti!
— Tūkstoš ekiju ir jūsu, par nākotni nemaz nerūpējieties.
— Man ir ģimene, monsieur.
— Labi! Bet tūkstoš ekiju! Pie velna!
— Ja lotringieši uzzina, ko es esmu atklājis, katrs mans vārds maksās asinis. Tāpēc es šos tūkstoš ekijus pieņemšu.
— Turiet muti! Kas jums par daļu, kāpēc es jums maksāju. Tātad tūkstoš ekiju ir jūsējie.
— Pateicos, hercoga kungs.
Redzēdams, ka hercogs pieiet pie kādas kastes un sāk to pārmeklēt, viņš piegāja tuvāk.
Bet hercogs izņēma tikai nelielu grāmatiņu, kurā milzīgiem burtiem ierakstīja: „3 000 liru monsieur Pulēnam."
— Tas ir tas pats, it kā jūs tās būtu jau saņēmis, — viņš sacīja.
Nikolā Pulēns palocījās.
— Tātad mēs esam vienojušies? — hercogs jautāja.
— Par ko?
— Ka jūs savus ziņojumus turpināsit.
Nikolā Pulēns vilcinājās. Viņu gribēja piespiest uzņemties netīro spiega lomu.
— Nu vai jūsu bezgalīgā padevība jau ir izgaisusi?
— Nē, godātais kungs.
— Tātad es varu jums uzticēties?
— Jūs varat man uzticēties, — Pulēns piespiezdamies atbildēja.
— Un es to zinu vienīgais?
— Jūs vienīgais, godātais kungs.
— Ejiet, mans draugs, ejiet! Pie velna! Majēnas hercogs!
Hercogs tūlīt atgriezās pie karaļa, kas patlaban spēlēja kārtis, un sāka tam stāstīt par jaunajām briesmām.
— Atkal briesmas! — Indriķis iesaucās. — Kaut melns velns tevi parautu, hercog!
— Vai jūs nezināt, kas notiek, sirel
— Nē.
— Jūs ielenc jūsu niknākie naidnieki.
— Kas?
— Monpansjē hercogiene.
— Jā, vakar viņa redzēja sodam Salsedu.
— Tātad jūs zināt?
— Tu taču redzi, ka es zinu.
— Un ka Majēnas hercogs ir ieradies Parīzē?
— Kopš vakar vakara.
— Kā, šis noslēpums!.. — iesaucās nepatīkami pārsteigtais Epernons.
— Vai karalim arī ir noslēpums, mans dārgais?
— Bet kas gan jums pastāstīja?
— Vai tu nezini, ka valdniekiem ir Dieva vēstneši?
— Vai arī policija?
— Ja tu esi straujš, tad tas ir liels tikums, bet ja tu esi gauss, tad tā ir liela kļūda. Tava vēsts būtu bijusi teicama vakar četros pēcpusdienā, bet tagad…
— Bet tagad, sire"?
— Tu esi ieradies par vēlu.
— Vēl nav par vēlu, sire, lai jūs mani uzklausītu.
— Es tevi klausos jau veselu stundu.
— Jūs apdraud, jums rīko slazdus, un jūs klusējat!
— Tu taču esi gādājis par sardzi un vēl vakar apgalvoji, ka mana nemirstība esot droša? Tu savelc pieri. Stāsti, vai tavi četrdesmit pieci ir atgriezušies Gaskoņā, vai arī viņi neko nespēj?
— Gan jūsu majestāte redzēs, ko viņi spēj.
— Ļoti patīkami. Vai es drīz dabūšu redzēt, hercog?
— Ātrāk, nekā jūs domājat, sire.
— Tu mani uztrauc.
— Gan jau redzēsit, sire, gan jau redzēsit. Kad jūs dosities uz Vensēnu?
— Sestdien.
— Pēc trim dienām?
— Pēc trim dienām.
— Ar to pietiek, sire. Epernons palocījās un izgāja.
XXVII divi draugi
Ernotons un Sentmalēns pils vārtos ar zirgiem tik tikko neiesprūda. Neviens negribēja palikt beidzamais. Sentmalēns piesarka, bet Ernotons nobālēja.
— Man sāp, monsieur, — pirmais iesaucās, kad viņi bija ārpus vārtiem, — vai jūs gribat mani samīdīt?
— Arī man sāp, bet es negaužos.
— Liekas, jūs gribat sprediķot.
— Es nekā negribu.
— O! — Sentmalēns iesaucās un paskubināja zirgu. — Atkārtojiet vēlreii!
— Jūs gribat ķildoties? Ļoti žēl! — Ernotons gurdi atbildēja.
— Par ko gan man ķildoties? Es jūs nemaz nepazīstu, — Sentmalēns nicīgi atcirta.
— Jūs pazīstat mani ļoti labi. Mana māja atradās divas jūdzes no jūsējās, un es esmu pazīstams muižnieks. Jūs dusmojaties, ka arī es esmu Parīzē, kaut gan cerējāt, ka tikai jūs būsit aicināti; un arī tāpēc, ka man karalis uzticēja nododamo vēstuli.
— Varbūt, — Sentmalēns dusmās atkliedza. — Bet jūs izliekaties, it kā mani nesaprastu.
— Es jūs ļoti labi saprotu. Jūs pats vēlētos iegūt vēstuli? Bet tad jums mani jānonāvē.
— Kā jūs zināt, ka es to vēlos?
— Vēlēties un piepildīt nav viens un tas pats.
— Nonāciet man līdzi krastmalā un jūs pārliecināsities!
— Mīļais kungs, ja karalis man ir uzticējis aiznest vēstuli, tad es to arī nesīšu.
— Es to atņemšu ar varu, muļķi!
— Jūs taču negribēsit, lai es jūsu galvu saskaldu kā trakam sunim.
— Jūs?
— Protams. Man ir liela pistole, bet jums nav nevienas.
— O, to tu man atmaksāsi! — iesaucās Sentmalēns un parāva zirgu sāņus.
— Droši vien, kad es būšu veicis savu uzdevumu.
— Nelietis!
— Monsieur Sentmalēn, ievērojiet, ka šai mirklī mums jāpaklausa karalim. Viņa majestātes naidnieki gavilētu, ja troņa aizstāvji sāktu ķildoties.
Sentmalēns sakoda cimdu asiņainu.
— Monsieur, saudzējiet savu roku, lai varat noturēt zobenu, — Ernotons aizrādīja.
Sentmalēna dusmas tik drīz nebūtu rimušas, ja Ernotons neievērotu kādas nestuves. Viņš izbrīnā iekliedzās un apstājās, lai nolūkotos kādā viegli aizplīvurotā dāmā.
— Mans vakarējais pāžs! — viņš nomurmināja.
Dāma nelikās viņu pazīstam.
— Pie velna, liekas, jūs liksit man vēl gaidīt! — Sentmalēns lādējās. - Un tikai tādē), lai aplūkotu kādu dāmu.
— Piedodiet, monsieur, — Ernotons teica un turpināja jāt.
Jaunekļi sāka jāt straujos rikšos un vairs neķildojās. Sentmalēns likās
nomierinājies. Patiesībā katrs viņa muskulis dusmās trīcēja. Viņam vajadzēja atzīt, ka viņš Ernotonam nevarēs sekot, jo tā zirgs bija spēcīgāks.
Tas viņu uztrauca. Viņš sāka izmantot pavadu un piešus, bet tas zirgu tikai sakaitināja, kustonis metās sāņus un jātnieks ievēlās upē, pāf kuru patlaban jāja.
Kad viņš atkal piecēlās kājās, viņa seja bija sadauzīta un asiņaina. Sentmalēns apskatījās. Zirgs jau bija izkāpis krastā un auļoja atpakaļ uz Luvru.
Sasities, asiņains, galīgi izmisis, Sentmalēns saprata, ka savu zirgu vairs nenoķers. Šāds mēģinājums būtu smieklīgs.
Viņš atcerējās Ernotonam sacītos vārdus. Ja viņš pie Svētā Antuāna vārtiem negribēja gaidīt dažas minūtes, kāpēc tas gaidīs dažas stundas? Sentmalēns dusmās un izmisumā izvilka dunci. Šajā mirklī viņš gribēja nodurties…
Kamēr Sentmalēns, visādas iespējas pārdomādams, uzkāpa krastā, atskanēja zirgu pakavu troksnis, un uz ceļa parādījās jātnieks ar diviem zirgiem. Tas bija Šarmēns ar viņa izbēgušo zirgu.
Sentmalēna sirdi pārņēma prieks. Viņš jutās pateicību parādā, kas izgaisināja viņa drūmo skatienu. Bet pēkšņi viņš saīga, saprazdams, ka Ernotons bija viņu galīgi uzveicis.
Viņš nomurmināja pateicību, ko Ernotons nemaz neievēroja, sarkdams satvēra zirga pavadu un uzlēca sedlos.
— Pateicos, — savu patmīlību uzveicis, Sentmalēns atkārtoja. Ernotons palocījās un ar roku pieskārās cepurei. Sentmalēnam ceļš tagad šķita neizsakāmi garš.
Ap pustrijiem viņi ieraudzija kādu vīru ar suni. Tas bija gara auguma, ar zobenu pie sāniem. Bet tas nebija Čiko, kaut arī viņa rokas un kājas bija ievērības cienīgas.
Sentmalēns redzēja, ka Ernotons turpina jāt tālāk, vīru nemaz neievērojis, un nolēma, ka biedra kļūdas dēļ varēs gūt gandarījumu. Viņš piejāja pie nepazīstamā.
— Ceļiniek, vai jūs kādu gaidāt? — viņš apvaicājās.
Ceļinieks palūkojās uz Sentmalēnu, kura izskats patlaban nebija visai pievilcīgs. Saplosītā seja, dubļainais ģērbs, drudžaini izstieptā roka atstāja nepatīkamu iespaidu.
— Ja es gaidu, tad es negaidu cilvēku, — tas atbildēja, — un ja es gaidu cilvēku, tad jūs nu gan tas neesat.
— Jūs esat ļoti nelaipns, — teica Sentmalēns, iepriecināts, ka vienreiz varēs izgāzt sakrājušās dusmas. Viņš pacēla zobenu un gatavojās gājējam durt, kad tas pacēla savu spieķi un iesita Sentmalēnam pa plecu. Tad viņš pasvilpa savu suni, kas pielēca zirgam pie kājām un jātniekam pie gurniem un no tā izrāva gabalu gaļas un saplēsa bikses.
Sāpju satrakotais zirgs sāka auļot un aiztrauca tālu garām Ernotonam.
Kad viņam bija izdevies zirgu atkal nomierināt un kad Ernotons bija viņu panācis, Sentmalēna iedomība bija gluži izgaisusi.
— Šodien man nelaimējas, — viņš mēģināja smaidīt. — Šis cilvēks ļoti atgādināja karaļa norādīto.
— Viņa majestātes norādītajam cilvēkam nebija ne spieķa, ne suņa.
— Pareizi. Ja es būtu padomājis, viens belziens pa plecu un kodiens kājā būtu mazāk. Prātīgākais būtu palikt gudrākam un mierīgākam.
Ernotons neatbildēja. Viņš piecēlās sedlos, pielika roku virs acīm un iesaucās:
— Tur ir mūsu meklētais. Viņš mūs gaida.
— Monsieur, jums ir labas acis, — Sentmalēns īgni norūca, dusmodamies par biedra jauno veiksmi. — Es varu saredzēt tikai melnu punktu.
Ernotons turpināja jāt. Drīz vien arī Sentmalēns ieraudzīja un pazina karaļa sūtni. Viņš sāka uztraukties un paskubināja zirgu.
Ernotons ar mierīgu skatienu pavērās savā biedrā. Šis skatiens Sentmalēnu nomierināja, un viņa zirgs atkal sāka lēni soļot.